— Radīt savu balsi

Igauņu pētniece un kuratore Margareta Tali savā darbā fokusējas uz mākslas un politikas attiecībām. Doktora disertācijā, pētot nacionālo muzeju politiku Igaunijā, Ungārijā, Vācijā un Somijā, Tali aplūko, kādas identitātes reprezentē un kādas izslēdz publiski finansēti mākslas projekti. Tali ir strādājusi vairākās universitātēs Igaunijā, kā arī Nīderlandē un pašlaik dzīvo Amsterdamā. Viņa bija ieradusies Rīgā, lai sniegtu priekšlasījumu saistībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā krājuma Tulkojot atsauces. Nesenās pagātnes nospiedumi postsociālisma reģionā iznākšanu, kura tapšanā viņa piedalījās. Sarunā Tali skaidro tēmas, kas būtiskas viņas darbā un veido arī vienu no centrālajām Tulkojot atsauces asīm – dažādības reprezentāciju mūsdienu mākslas struktūrās, tajā skaitā caur atmiņu veidošanu par neseno sociālisma pagātni. Šīs tēmas kontekstā būtiski ir arī divi plašāki jautājumi, uz kuriem Tali piedāvā interesantu skatījumu: nacionālo naratīvu konstruēšana mākslas laukā, kā arī Rietumeiropas pretrunīgo klātbūtne tajā, kā tiek radītas austrumeiropiešu identitātes un zināšanas – neaizmirstot atzīmēt dalījuma starp Rietumeiropu un Austrumeiropu konstruētību.

Lelde Arnicāne

Kas jūs motivēja piedalīties krājuma Tulkojot atsauces veidošanā?

Tulkojot atsauces projekta pamatā ir divas laikmetīgas mākslas izstādes, kuru gaitā tika noformulēta ideja veidot akadēmisku krājumu. Mani uzrunāja viena no krājuma veidotājām, un, tā kā projekta tēma mani ieinteresēja, es piekritu. Viens no aspektiem, kas man šķiet īpaši interesants, ir tas, ka krājums tapa savā ziņā no ļoti pazemīgas pozīcijas. Tā mērķis nebija aptvert visu Austrumeiropu, bet drīzāk sākt no otras puses – noskaidrot, kāds naratīvs atklājas, savedot kopā autoru personīgās perspektīvas un pozīcijas. Tas man šķiet ļoti simpātiski.

Šis ir starpdisciplinārs krājums, kurā līdzdarbojušies autori no dažādām sfērām – mākslas kritiķi, politikas teorētiķi, filozofi. Cik viegli šādos projektos ir sasniegt kopīgus mērķus un vai nepastāv barjera starp dažādām teorētiskajām pieejām, pat terminoloģijām?

Visinteresantākās lietas notiek tad, kad tiek apskatītas vienas un tās pašas tēmas. Jā, valodai ir nozīme, un koncepti ir svarīgi, un, cilvēkiem nākot no atšķirīgām zinātnes nozarēm, pārpratumi var gadīties. Tomēr, ja šis kopīgais mērķis ir labi definēts, tad starpdisciplinārā perspektīva var sniegt nozīmīgu pienesumu, lai saprastu, kas patiešām notiek. Manā skatījumā tās varētu būt daudz vairāk, jo veids, kādā mēs strādājām, ir visai noslēgts: mākslinieki strādā savā kastītē un pēta māksliniekus, literārie kritiķi reizēm pieskaras tām pašām tēmām, bet pēta tos, kas definēti kā rakstnieki. Tas pats attiecas uz politikas teorētiķiem, sociologiem… Interesantas lietas notiek tad, kad šīs perspektīvas tiek savestas kopā.

Kādas tad īsti ir nesenās sociālisma pagātnes atsauces mūsdienu mākslas un kultūras procesos?

Es mēģinu to pētīt visa šī lauka konstruētības kontekstā, domājot par to, kas no tā tiek izslēgts, kādas identitātes netiek reprezentētas, jo, manuprāt, tas pastāsta, kāda veida zināšanas tiek producētas un cik izslēdzošs šis mākslas lauks patiesībā ir. Savā doktora disertācijā es pētīju mākslas muzeju kolekciju veidošanas politiku gan rakstiskā formā, gan pašās izstādēs un mēģināju saprast, ko muzeji neraksta oficiālos dokumentos, bet atklāj praksē. Tas nozīmēja fokusēšanos uz gadījumiem, kad svarīgi mākslinieki vai būtiski mākslas darbi netiek pārstāvēti mākslas kolekcijās. Piemēram, es izmantoju notikumu ar Kristīnas Normanes darbu Pēc kara ¹, lai saprastu, ko izslēgšanas akti mums stāsta par iekļaušanu un muzeju realizēto nacionālās atmiņas konstruēšanu.

Kristīnas Normanes darbs “Pēc kara“

Saistībā ar Normanes darbu jūs izteicāties, ka tas, kā pagātne tiek atveidota muzejos, atklāj, ka nacionālā identitāte ir ļoti homogēna un izslēdz atšķirīgus skatupunktus, kas pastāv sabiedrībā. Vai jums šķiet, ka ir iespējams pārvarēt pretrunu starp nacionālās identitātes naratīviem, kas mēģina homogenizēt sabiedrību, un atšķirīgām balsīm, kas  šos naratīvus mēģina apstrīdēt?

Es domāju, ka vienmēr pastāv cilvēki, kas nodarbojas ar patiešām interesantām lietām nomaļus un ir izslēgti no redzamības. Tam var būt dažādi iemesli. Arī mākslas kontekstā ir šie lielie nacionālie dinozauri, kuri ir ļoti redzami un prominenti, bet vienmēr pastāv kādi alternatīvi lauki, kas dažreiz ir vairāk orientēti uz radošām izpausmēm un diskusiju ar sabiedrību un citiem māksliniekiem. Kad pastāv apspiešana, ir arī pretošanās. Un viens no virzieniem, kas varētu būt izteiktāks, ir šī pretošanās un izpratne par varas izpausmēm, kas ir neatņemamas nācijas veidošanas procesos, kam mēs ejam cauri.

Savā darbā jūs esat salīdzinājusi postsociālisma reģiona un Rietumu muzejus. Vai redzējāt atšķirību, kā šie muzeji veido kolekcijas un kā tiek konstruēti nacionālie naratīvi?

Savā pētījumā es salīdzināju nacionālās mākslas muzejus no Igaunijas, Budapeštas Ungārijā, Berlīnes un Helsinkiem. Manuprāt, Berlīne šajā gadījumā būtu pieskaitāma Austrumeiropai, arī Helsinki kaut kādā ziņā. Es teiktu, ka šie konkrētie gadījumi bija mēģinājums atteikties vai pārvērtēt šo dalījumu starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ir daudzas Rietumeiropas kolekcionāru kolekcijas, kas kļuvušas par pamatu Austrumeiropas muzeju kolekcijām. Piemēram, to apstiprina Berlīne, kur kolekcija ir veidota no trim ļoti pazīstamu un atzītu biznesmeņu privātajām kolekcijām. Arī Budapeštas kolekcija nāk no Pētera Ludviga, šokolādes rūpnieka no Vācijas. Tādējādi rodas zināma spriedzi tajā, kā muzeji var mēģināt šīs privātās kolekcijas pielāgot sev jēgpilnā veidā, un dažreiz muzeji ir diezgan ierobežoti, ja šie privātie kolekcionāri ir dzīvi un ieinteresēti atpazīstamībā, ko kolekcija var sniegt.

Kas, jūsuprāt, spēlē visnozīmīgāko lomu tajā, kā muzeji rada kolekcijas un sniedz ar tām noteiktu priekšstatu par nacionālo pagātni? Vai tie ir mākslinieki, zinātnieki, politiķi vai bizness un reklāmas industrija?

Es domāju, ka tas ir pastāvīgs cīniņš, un iznākums tam, kā šīs lomas tiek definētas, mainās ar katru izstādi. Tomēr es teiktu, ka visas šīs puses ir ļoti iesaistītas. Muzeju profesionāļi parasti prezentē izstādi un tās galveno stāstu tikai no kuratoru perspektīvas. Viņi neatklāj to, cik svarīgu un ietekmīgu lomu ieņem kolekcionāri un sponsori. Dažreiz tur ir arī ideoloģiska valsts ietekme, kas definēta oficiālajos dokumentos, kuru ietvaros muzeji strādā. Viena no pusēm, kas, manuprāt, varētu būt daudz nozīmīgāka, ir mākslinieki, iesaistoties kolekcijas veidošanā un definējot savus noteikumus.

Jūs esat izteikusies saistībā ar izstādi Mana Polija (Tartu mākslas muzejā), kas izraisīja diskusiju, kad no tās tika izņemti divi darbi par holokaustu. Kā šis gadījums raksturo mūsdienu mākslas politiku Igaunijā?

Tātad izstāde tika prezentēta un reklamēta kā pirmā izstāde, kas Igaunijas kontekstā piedāvā diskusiju par holokaustu. To atklāja Tartu šī gada sākumā, balstoties uz Polijas mūsdienu mākslinieku darbiem. Līdzās tiem tika iekļauti arī divi Igaunijas mākslinieku Kaido Oles un Marko Maetammes darbi. Īpaši asas diskusijas izraisīja divi video darbi, ko bija veidojis poļu mākslinieks Arturs Žmijevskis ². Igaunijas Ebreju kopienas vadītājs, kā arī daudzi citi cilvēki tos uztvēra kā aizvainojošus. Tā medijos aizsākās plaša diskusija, vai šajā izstādē redzamie darbi ir aizvainojuši vai nē, un daudzi cilvēki no laikmetīgās mākslas aprindām nostājās muzeja pusē, apgalvojot, ka mākslu nevar cenzēt, ka šī ir brīva, demokrātiska valsts un tā tālāk. Publiska spiediena rezultātā abi darbi galu galā tika noņemti. Es šajā gadījumā kritizēju to, ka muzejs nebija pietiekami paškritisks pret sevi: izstāde tika pozicionēta kā pirmā reize, kad Igaunijā tiek atklāti runāts par holokaustu, taču tajā pašā laikā izslēdzot jebkādu komunikāciju vai sadarbošanos ar Ebreju kopienu, kuru tas tieši skar. Lielākā daļa cilvēku, kas strādā muzejā, ir etniski igauņi. Šis gadījums aktualizē arī jautājumu par balsi un to, kam šī balss tiek dota publiskajā telpā, ko reprezentē valsts finansēti muzeji.

Bet kāds šajā gadījumā ir risinājums starp mākslinieka brīvību izteikties un Ebreju kopienas viedokli?

Viena no lietām, ko es ierosināju, bija, ka muzejs varēja pasūtīt jaunu darbu māksliniekam, kurš spēj atrast veidu, kā uzklausīt Ebreju kopienu un iekļaut kādus no tās stāstiem savā darbā. Papildinot izstādi, bieži tiek organizētas diskusijas, konferences, kurās vēsturnieki no savas perspektīvas diskutē par tēmām, ar kurām strādā mākslinieki, bet nekas no tā visa nenotika šajā gadījumā. Holokausts nav publiski diskutēts, un, lai arī mēs izmantojam jēdzienu „holokausts”, tā ir ļoti rietumnieciska izpratne, un, ja galu galā mums nav saprašanas, ko šis jēdziens īsti nozīmē, par to ir arī grūti runāt. Šo iztrūkumu izstādei bija iespēja risināt, bet tā izvēlējās to nedarīt vai varbūt nebija ieinteresēta.

Vai piekrītat, ka tas atspoguļo plašāku problēmu: liela daļa zināšanu postsociālisma sabiedrībās ir tikušās importētas no Rietumiem un pielāgotas vietējam kontekstam bez īpašas refleksijas par to nozīmi? Kā tas ietekmē jaunu zināšanu radīšanu un vai to atbilstība Rietumu publikas skatījumam bieži nav svarīgāka par vietējo?

Es uz to raugos no teorijas perspektīvas. Šeit viena no nopietnākajām problēmām, piemēram, literatūrā par holokaustu, ir tā, ka mums ir darīšana tikai ar Rietumu autoriem, kuri savu teoriju balsta pētījumos, kas veikti Rietumu kontekstā. Tas nozīmē, ka, izmantojot šīs teorijas Austrumeiropā, mums nepārtraukti ir nepieciešams kritiski izvērtēt konceptus un teorijas, lai saprastu kontekstu, no kurienes tās nāk un ko tās nozīmē mūsu kontekstā. Tas pats attiecas uz daudzām citām teorētiskām perspektīvām, kas nāk no Rietumiem un dažreiz tiek pielietotas ātri un nekritiski. Rietumos politikas zinātnei, literatūras teorijai un mākslas zinātnei ir bagātīgas tradīcijas, kas mums iztrūkst noteiktu vēsturisko apstākļu dēļ. Tādēļ savā ziņā pastāv nepieciešamība pēc teorētiskām perspektīvām, un, tā kā teoriju radīšana, tāpat kā mākslas radīšana, ir lēns process, ja tam pastāv ierobežojumi, tad skaidrs, ka pasūtījumi no Rietumiem šajā gadījumā kļūst par sarežģītu padarīšanu.

Savā publiskajā lekcijā Rīgā pieminējāt diskusiju par bēgļiem Rietumu medijos un to, kā tajā tiek apstiprināti veci stereotipi par austrumeiropiešiem. Ko jūs ar to domājāt?

Ungārijā, Serbijā un Maķedonijā pastāvošā reakcija uz bēgļiem, kas no Sīrijas dodas uz Eiropu, ir ekstrēmi vardarbīga un šo vardarbību ir grūti izskaidrot – šos attēlus, kur policija izsmidzina asaru gāzi vai brutāli piekauj cilvēkus. Nesen The New York Times bija publicēts raksts par to, kā ir iespējams, ka sabiedrības, kas pašas ir gājušas cauri tik daudz grūtībām Otrā Pasaules karā laikā, izturas pret cilvēkiem it kā viņi nemaz nebūtu cilvēki. Es domāju, ka visa šī situācija ar bēgļiem atsedz kaut ko jaunu cilvēkos – no vienas puses, tas ir saistīts ar bailēm no Krievijas, no otras puses, tas balstās vēl dziļākos vēsturiskos cīniņos, kas laikā gaitā ir apspiesti, bet tomēr kaut kādā mērā dzīvo cilvēku atmiņā. Stereotips par austrumeiropiešiem kā barbarisko, mežonīgo un necivilizēto Citu caur šiem attēliem tiek apstiprināts, tam ir savi iemesli, taču, tā kā Rietumi nav īpaši ieinteresēti Austrumeiropas traumās, šos iemeslus ir jāpēta un jāskaidro, un jāiznes dienasgaismā pašiem Austrumeiropas pētniekiem.

1. Igauņu māksliniece, kuras darbs Pēc kara ir balstīts uz sabiedrības diskusiju pieminekļa Bronzas kareivis novākšanas kontekstā. Normane izveidoja novāktā monumenta kopiju zeltā un novietoja to vietā no kurienes skulptūra bija aizvākta.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Vienā no darbiem bijušajam koncentrācijas nometnes ieslodzītajam tiek atjaunots tetovējums ar ieslodzītā numuru, ko viņš ieguva nometnē. Otrs video attēlo skriešanas spēli starp vairākiem kailiem cilvēkiem telpā, kas atgādina gāzes kameru.  (atpakaļ uz rakstu)