punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

„Gudrības asins ķermenīši”: Aspazijas metafiziskais kods

Ella Buceniece

17/11/2015

 

„Kas lielas domas nedomā, tas mazs.”
Rainis

 

1897. gada 14. jūlijā Aspazija raksta Rainim, iesaistoties Raiņa idejā par nākotnes cilvēku: „Šīs gudrības asins ķermenīši jau visur cirkulē kopš grieķu filozofu laikiem – „pazīsti pats sevi”, – bet vēl nekur nav izveidojuši sistēmu, un tā ir tieši īstā patiesība, kura atrodas visur un tik gaida sakopotāju.”1 Sakopotāju gaida arī Aspazijas lielās domas, kuras viņa domāja gan kopā ar Raini, bet tomēr atsevišķi un atšķirīgi – mazāk tēmās un vairāk to filozofiskajā un poētiski dzejiskajā pamatojumā. Kas ir tie specifiskie Aspazijas „gudrības asins ķermenīši”, pateicoties kuriem viņa ir modernās latviešu kultūras, literatūras un nācijas radītāja, klasiķe un novatore vienlaikus? Vai var runāt par Aspazijas filozofiju, metafiziku, kas strāvo no viņas dzejas, drāmām un tekstiem?2 Ja Raiņa mūsdienu intelektuāli poētiski politiskās atdzimšanas pamatotājs rakstnieks Roalds Dobrovenskis ir atzinis, ka Rainis vispirms ir domātājs un tikai tad dzejnieks, tad par Aspaziju, manuprāt, var sacīt, ka viņa vispirms ir dzejniece un pēc tam domātāja. Bet, kā zināms, saskaitāmo kārtība nemaina summu, bet summa abiem meistariem ir universāli liela un to veido gan poēzija, gan filozofija, kas viņiem arī piešķir tādu pat nozīmi latviešu kultūrā kā J. V. Gētem, H. Ibsenam, A. Puškinam u.c. savās un pasaules kultūrā.

Aspazijas filozofisko kodu, manuprāt, veido, pirmkārt, Renesanses domāšanas kultūrtips un to raksturojošās struktūras – universālisms, humānisms, neoplatoniskā dabas izpratne mikrokosma un makrokosma identitātes kategorijās, abstraktu ideju un domas izpausme alegorijas formā (liroepiskajos dzejojumos), maģiskums un zināms misticisms lietu uztverē, sajūtu ontoloģizācija jeb transcendentālais empīrisms, tas ir, domas vieliskums, domāšana ar ķermeni tādā nozīmē, kad nosauktā lieta kļūst it kā sajūtama savā būtības tapšanā; ne velti, viņasprāt, gudrību veido asins ķermenīši.

Otra Aspazijas filozofiskā koda atslēga ir metafiziskais feminisms, kas iziet posmus no agrīnās sociālās „dramatiskās emancipācijas” līdz vēlīnajam dzimumu diferences feminismam kā attieksmes pret realitāti pamatojumam, kas sasaucas arī ar mūsdienu feminisma koncepcijām.

Līdzšinējais Aspazijas darbu un ideju sakopojums un izvērtējums sadalās divas daļās: viens ir pētnieku veikums starpkaru periodā un Aspazijas dzīves laikā, kad tiek izdoti Aspazijas kopotie raksti ar viņas pašas ievadiem un publicētas apceres par viņu, un otrs ir – Aspazijas novietojums, vērtējums un (ne)novērtējums pēckara periodā Latvijā un latviešu trimdinieku mītnes zemēs. Aspazijas filozofiskā koda iezīmēšanai šo periodu nošķiršanai it kā nav būtiskas nozīmes, jo filozofijas tēmai nav speciāli veltītu pētījumu nevienā no periodiem, kaut arī atsevišķi jautājumi vairāk tomēr ir akcentēti starpkaru un pēckara trimdas pētnieku darbos.

Otrajā periodā Latvijā nepārvērtējama nozīme ir Saulcerītes Vieses veikumam, gan sastādot un izdodot Aspazijas kopotos rakstus sešos sējumos, gan publicējot monogrāfijas par Aspaziju, kuru starpā gan filozofisko tēmu izcēlumā, gan tēmu un arhīva materiālu apguvē Aspazijas un Raiņa darbos, manuprāt, visaptverīgākā un intelektuāli blīvākā ir monogrāfija Gājēji uz mēnessdārzu,3 tāpat Astrīdas Stankes angļu valodā publicētajai monogrāfijai,4 kā arī Fēliksa Cielēna atmiņu un apceru grāmatām par Raini un Aspaziju.5 Aspazijas filozofiskā dimensija ir iezīmēta arī apcerē un izvēlētajos darbu fragmentos grāmatā Ideju vēsture Latvijā.6 Sakustēšanos un neviennozīmīgu reakciju latviešu akadēmiskajos pētniekos izraisīja itāļu žurnālistes Kijāras Makoni grāmata Sarkanā komēta.7

Protams, šajās atmiņās, pētījumos un apcerēs Aspazijas nozīme galvenajos virzienos ir atkodēta, lai arī priekšplānā allaž izvirzās Aspazijas laikmeta maiņu iezīmējošā individuālā un sociālā personība un tās apliecinājums jaunradē. Aspazijas personības un daiļrades izpausmes lielākoties tiek saistītas ar literārā romantisma virzienu. Bet vai tā ir, vai romantisma atslēga der un atklāj visu Aspazijas veikuma spektru?

Tāpēc raksts ir mēģinājums izdalīt, sakopot un apzīmēt jautājumus, kas tieši attiecas uz tēmu – Aspazijas filozofija, estētika un poētika. Filozofijas vārds tiešā saistībā ar Aspaziju līdz šim ir rodams tikai Pētera Birkerta apcerē Mīlas filozofija Aspazijas lirikā,8 kur autors mīlas tēmu Aspazijas tekstos (dzejā un drāmās) skata gan dzīves filozofijas, gan arī mūsdienās no jauna aktualizētās grieķiskās cilmes „dzīves mākslas” ievirzē. Viņš lieto arī, manuprāt, precīzu apzīmējumu – Aspazijas dzejiski filozofiskā doma,9 jo viņa domā dzejojot.

Pārsteidza, ka grāmatā Estētiskā doma Latvijā,10 Aspazijai atsevišķi nav veltīta neviena lapaspuse, viņa nav izdalīta kā nozīmīga personība (bet ir pieminēta tikai kā Raiņa līdzgaitniece), bet vai tas nozīmē atzīt, ka Aspazija nekādi nav ietekmējusi mūsu estētisko kultūru?

Lai arī Aspazija lielākoties tiek interpretēta kā romantiķe un sapņu dzejniece, tomēr ir jāieklausās Līgotņu Jēkaba secinājumā, ka „Aspazija ir nākusi no romantiķu skolas, bet nav pie tās palikusi. Viņas pirmajos darbos ir gara radniecība ar Šillera cilvēcības un taisnības sludinātāja patosu, ar Bairona kosmisko nemieru un pašlepnumā protestējošo garu”.11 Tomēr minētās Šillera un Bairona ietekmes lielākoties attiecas uz Aspazijas drāmu, bet dzejā vairāk ir jūtama H. Heines, visdzejiskākā vācu dzejnieka klātbūtne – gan Lorelejas, gan Bimini u. c. motīvos. Bet Aspazija pati par sapņu un domas attiecībām Ziedu klēpī, Liriskajā biogrāfijā II, dzejolī Priekšjūtas saka:

„Vēl gaida uz tāliem braucieniem
Mana laiva iekš klusas jomas,
Starp citiem nākotnes sūtītiem
Es nezinu vēl savas lomas,
Bet gan pie tādiem piederu es,
Kuru sapņus pāraug domas.”12

Tātad sapņu klātbūtne Aspazijas realitātes tvērumā ir klātesoša, sapņi arī strukturē realitāti, taču to nozīmi „pāraug domas”.

Vispārīgus, filozofiskus motīvus Aspazijas tekstos ir saskatījusi Valda Dreimane, precīzi norādot uz to, ka Aspazijas veikums ir jāaplūko veselumā, nevis tā atsevišķās norobežotās daļas: „Aspaziju [..] visbiežāk cildina kā vētras un uguns dzejnieci un cilvēka un tautas brīvības ideju paudēju. Tāda Aspazija tiešām bija, tomēr šie apzīmējumi norāda tikai uz viņas darba daļām, ne uz tā veselumu. Vētras un brīvības motīvi viņas daiļradē saistās ar citiem; tikai saslēdzot tos ar pārējiem, varam mēģināt nonākt pie Aspazijas darba kodola, pie viņas pasaules redzēšanas.”13 Kā tad Aspazija redz pasauli? Dreimanes atbilde arī uz šo jautājumu neatbilst stereotipam par dzejnieces it kā misticismu, raganismu, „mēnessērdzību”, gluži otrādi: „Aspazijas attieksme pret pasauli ir skaidra un neapslēpta; viņa pati sev ir vislabākā iztulkotajā. Lai cik atšķirīgas, piemēram, ir viņas lugas katra savā noskaņā, tās visas noved pie vienas un tās pašas atbildes. Tās, varētu teikt, ir trīsplākšņainas vai, uzskatamāk, mēs viņas darbu tematiku grafiski varam apzīmēt ar lielu apli, kura vidū ir otrs, mazāks, kam savukārt vidū ir punkts vai darba centrs. Lielais aplis apzīmētu indivīda attieksmi pret sabiedrību, pret sociālo vidi; otrs, aplis, kas iezīmēts tanī, cilvēka attieksmi pret tuvāku, intīmāku ārpusēju apkārtni, piemēram, dabu, bet it sevišķi otru individu. Punkts abiem apļiem vidū būtu cilvēks pats, cilvēka es. Ne tikai darbu doma, bet arī Aspazijas dzejas gleznas pakļaujas šādam zīmējumam.”14 Savas domas pamatojumam Dreimane ir izvēlējusies paradigmātisko dzejoli Svešiniece ar noslēguma rindām:

„Man tiesības uz manu lepno „es”.
Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu,
Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.”15

Pilnībā var piekrist Valdai Dreimanei par dominējošo trejādo, bet savstarpēji caurvīto apļu ideju kā Aspazijas darbu raksturīgu dominējošo struktūru, kuru centrā ir „es” apziņa, tās neatkarības un atšķirības akcentējums kā indivīda nostāšanās pret sabiedrību un pūli. Aspazija ar savu individuālisma pamatojumu gan drāmā, gan dzejā, gan literatūranalītiskajos un publicistiskajos tekstos spilgti piesaka modernisma dzimšanu, parādot „es” kā radošu ne-viennozīmīgu principu, kurš vienlaikus gan rada, gan ārda – „Un viņa dzeja rakstīta Ar žulti un ar liesmām”.16

Tomēr, manuprāt, Aspazija ir „svešiniece” tikai sava laika sabiedrībā, bet ne lielajā universālajā pasaules kārtībā. Tāpēc ne mazāk spēcīgs motīvs šo trejādo apļu izkārtojumā Aspazijai ir arī „es” ierakstīšana, iekļaušanās lielajā, mūžīgajā lietu kārtībā un, manuprāt, ārējais, lielākais aplis Aspazijas ideju lokā ir saprotams kā mūžīgā dabiskā pasaule, tās kārtība; tā ir mūžība, uz kuru tiecas indivīds. Savukārt, dabu un dabisko Aspazija tver un saprot ne tikai fiziski, nevis kā materiālo realitāti, jo par to viņa saka: „Materiālismu es nekad neesmu varējusi pieņemt par veselu pasaules uzskatu”,17 bet dabu grieķu izpratnē, kā physis, kas nozīmē – enerģija, aktivitāte, kas caurstrāvo gan indivīdu, gan katru vissīkāko lietu, gan arī lielo kosmisko kopību kā Visumu. Aspazijas dabas kā radoša principa izpratne ir tuva grieķu izpratnei un sasaucas arī ar tās nīčeānisko lasījumu: „Nīčem „daba” ir Hērakleita pasaules bērns, kas spēlējas.”18 Arī Aspazijas „daba” ir „pasaules bērns, kas spēlējas” un rada pasauli, tāpēc Aspazijas dzejas it kā bērnišķīgums ir konceptuāls, nevis naturālistisks vai naivs. Šādi izprasta „daba” atšķiras no dabai ierādītās vietas mūsdienās, ko trāpīgi salīdzina Žils Delēzs: „grieķi dzīvoja un domāja Dabā, bet Garu atstāja „mistērijām”, toties mēs dzīvojam, jūtam un domājam Garā un refleksijā, bet Dabu atstājam pie dziļā alķīmiskā noslēpuma, kuru mēs nemitīgi noniecinām.”19

Vēl viens motīvs par „es” iekļaušanos kopībā ir ideja par laika deju, kas apliecina individualitātes „mūžīgo aktualitāti” (Edīte Šteina), tas ir, gan „es” laicisko aktualitāti, gan tās pāreju mūžībā. Lūk, Aspazijas mūžīgi aktuālās kārtības atainojums dzejolī Rotaļa:

„Es mīlu rotaļu –„mūžību”,
Un pieliekusies es noplūcu
Vienu mazu grietiņas galviņu.
Tai vidū ir zeltaina saulīte
Un baltu lapiņu apkārtne
Kā pati par sevi pasaule.
Tās lapiņas, tās ir planētas
Iekš veselas saules sistēmas
No viena centra pievilktas.
Es plūcu – un viegli sāk lapiņas rist,
Tik viegli vakars ļauj zvaigznēm krist,
Tik viegli mūžība saulītēm dzist. –
Jau pēdējā man caur pirkstiem slīd,
Tik viegli beigsies ir tu kādu brīd’,
Mūsu puķu lapiņa – pasaulīt.”20

Kosmiskās dimensijas iekļautību Aspazijas „es” struktūras izpratnē atzīmē arī Guntis Berelis, sakot, ka „Aspazijas liriskais varonis ir persona, kas mīt fantastiski dinamiskā pasaulē un jūtas labi tikai tad, kad var rīkoties gluži vai kosmiskos mērogos”.21 Daba, saprasta kā enerģija, Aspazijai, manuprāt, nenorobežojas kādā vienā parādību kopā, bet tā caurauž, saista visus trīs apļus, lokus, un, tādējādi Aspazijas dabas metafizika vienlaikus ir arī cilvēka metafizikas pamatojums un individuālās pieredzes filozofija, jo meklē lietu sākotni un tapšanu. Šāda Aspazijas dabas metafizikas izpratne sasaucas, ir tuva Renesanses laikmeta natūrfilozofijai, kurā grieķu dabas kā physis izpratne atdzimst un arī pārveidojas, jo tai nāk klāt arī indivīda, cilvēka metafizika jeb mikrokosma tēma, kas nebija senajiem grieķiem. Lūk, dzejolis Mikrokosms par skudriņām priekšautā:

„Un viss mans mazais priekšautiņš
Jums ir kā pasaules visumiņš.”22

Tāpēc Aspazija ir ne tikvien grieķiskās, bet arī modernās dabas izpratnes pamatotāja, kur fizika tiek saprasta ne vairs tikai dinamiskās, pat maģiskās dabas, bet arī eksaktās zinātnes nozīmē (kuru, atbilstoši Renesansei, tomēr caurstrāvo Dievs). Renesansē, atšķirībā no senās Grieķijas, kā spēlētājs un refleksijas veidotājs ienāk arī zinātne, un arī to Aspazija ir ieviesusi savā dzejā kā refleksijas priekšmetu. Piemēram, dzejolī Zinātnes, Aspazija ļoti hermeneitiski precīzi apraksta dažādas zinātnes – botāniku, fiziku, astroloģiju, gramatiku, un dod tām savu vērtējumu, tāpēc mēs iegūstam nevis tikai zinātņu objektīvo raksturojumu, bet to nozīmes izgaismojumu, pateicoties dzejnieces valodiski poētiskajam atainojumam – nu, piemēram, ko mēs uzzinām par gramatiku:

„Un gramatika
Ar neizpalika.
Es konjugēju jau „Amo”,
Tik ne to mierīgo, rāmo,
Bet lēkājoši trako,
Kur perfekts ar futūru
Jaucas kā viļņi pa jūru
Un ceļas, un veļas, un šļako.”23

Bet no visām zinātnēm Aspazija īpaši izceļ vienu zinātni:

Bet metafizika man visvairāk tika
Tur tālāk par citiem es kļuvu –
Kur esošs un neesošs jāizšķir:
Es zinu, ka tas, kas nedz būs, nedz ir,
Mīt tomēr taustāmi tuvu.”24

Te atkal iezīmējas gan nošķīrums, gan tuvums starp metafizisko būtību, eidosu, iekšējo formu (kas nedz būs, nedz ir) un to, kas ir, starp konkrēto jeb „pašām lietām”. Šāds Aspazijas radošais princips sasaucas ar Renesanses laikmeta domātāja Bernardīno Telezio domu (darbā Par lietu dabu), ka dabas, fizikas principi ir rekonstruējami uz izjūtu pamata, jo pati daba savā dabiskumā faktiski ir dzīve un sajūtas. Starp makrokosmu un mikrokosmu pastāv strukturāla identitāte, un katra vismazāka šūniņa ietver sevī un atspoguļo visumu. Šīs idejas apliecinājumam esmu izvēlējusies Aspazijas dzejoli Mūžīgā sievietība, kur lielā, metafiziskā ideja, attīstoties tiek ietilpināta vienā nelielā konkrētā lietā, priekšmetā:

„Tu – aiztrīsošā sidrabstīga,
Kas iekustina dvēseli;
Tu esi gāju bezdelīga,
Kas tālas jūras pārskēji
Un līdzi atnes pavasari;

Nu lapas plaukst un zaļo zari.
Tu iededz dzīvē jaunu dziņu
Kā stiprā vējā uguntiņu.

Kaut dvēsle, apkārt klīstot, skumtu,
Pie tevis beidzot pārnāk tā,
It kā ar tēva mājas jumtu
Sedz viņu tava sirsnība’
Tu, tava būte – katram viņa
Kā maza lauku baznīciņa.”25

Man liekas, ka retajam no latviešu dzejniekiem ir izdevies tik ļoti saistīt, tuvināt lielos un mazos jautājumus, metafizisko dimensiju un dzīves konkrētību (ne velti viņa apcerē par Ibsena Noru lieto izteikumu – „dziļie sadzīves jautājumi”, kas nozīmē – nevis ignorēt sadzīvi, bet veidot to, jo no mazā izaug lielais, un otrādi – mazajā ir jāspēj ieraudzīt dīgstošo lielo: „Lielais gara milzis Ibsens, kurš jau citas tautas bija modinājis no garīgā miega un tās piespiedis pakaļdomāt par dziļajiem sadzīves jautājumiem, bija arī iegriezies latviešu sētā, bet mēs nepratām dārgo viesi saņemt, mēs nelūdzām viņu apmesties mūsu pajumtē un nepacēlām viņam krēslu, un tā viņš atkal aizgāja – ne sev par zaudējumu, bet mums.”26.

Kārlis Dziļleja Aspazijas pasaules redzējumu visai precīzi ir nosaucis par „reālistisko ideālismu”. Arī mūsdienās filozofijā notiek atgriešanās pie reālā, pie „jaunā reālisma” koncepcijās, ko pamato Umberto Eko u. c., kurš atzīst, ka realitāte ir mūsu domāšanas līdzgaitniece, tā velk robežas mūsu interpretācijām, ļaujot atšķirt jēdzīgo no bezjēdzīgā. Lielo gara jautājumu risināšanai Aspazija izmanto ne tikai transcendento „radošā gara” instrumentu (dzejolī ar tādu pašu nosaukumu – Radošais gars), bet arī „dabiskās izejvielas”, ko viņa sauc – „radības vielas” (dzejolis Sfinksas mīklas) un tās ir – fluīds, šūniņa, audums, stari utt., no kurām Aspazija auž savu neredzamo transcendences audumu.

Lai arī Aspazija nav atstājusi tādu tiešu tekstu ar nosaukumu – Renesanse, tomēr apliecinājumu sacītajam par Aspaziju kā Renesanses domāšanas un kultūrtipa pirmo, spilgtāko, oriģinālāko un nozīmīgāko parādību mūsu kultūrā, viņas tekstos var atrast daudzos kontekstos, jo tieši šim laikmetam viņa ir paudusi savas simpātijas. Tā apcerē par Ibsena Noru Aspazija saka: „Vārds emancipācija jeb brīvlaišana jau pastāv no renesanses laikiem. Šis spirgtais, garīgas dzīves pilnais laikmets bija tas kurš aizslēdza uz visiem laikiem pagātnes vārtus, un, atvērdams jaunas, plašas izredzes, modināja individuēlo dzīvi, kuru nepazina ne klasiskā pagātne, ne viduslaiki, un tā radīja „moderno cilvēku.””27 Arī autobiogrāfijā Mana dzīve, stāstot par savām mācībām (vācu vidusskolā) un vēstures apgūšanu, Aspazija raksta, kā viņas gars sacēlies pret viduslaikiem, kas nogrāva antīko, dievišķo kultūru, un pēc tam „kultūrai bija jāsākas atkal no ābeces. Man likās, it kā personīgi arī manī tiktu kas nopostīts”28 un viņā acīmredzot jau tad radās šī vēlme pēc klasiskās kultūras atjaunošanas tās renesansiskajā pilnībā un arī latviskajā versijā.

Jāsaka, ka 19./20. gadsimtu mijā un 20. gadsimta sākumā ideja par latviešu kultūras renesansi ir dienas kārtībā un, ja Aspazija savu Renesanses atzīšanu ietina vairāk lirikas un liroepikas plīvurā, tad Viktors Eglītis meklēja un norādīja tiešu ceļu uz to savā kritiku un eseju krājumā Ceļš uz latvju renesansi. Neieslīgstot Eglīša renesanses izpratnē, norādīšu vien uz to, ka viņa pirmā apcere ir veltīta Porukam, atzīstot, ka „Poruks ir celms, no kura izaug mūsu jaunā rakstniecība.”29 Vērtējot sava laika literāro atmosfēru, Eglītis saka – „visi uz kaut ko gaidīja”. Tiek pieminēta arī Aspazija, sakot – „Te pārskrēja Aspazijas romantika, tad atkal pseidoreālistiskā vētra [redzams, ka Eglītis meklē apzīmējumu Aspazijas literārajam stilam; izcēlums mans – E. B.] un atkal apklusa.”30 Tātad, tiek secināts, ka Aspazija it kā sarosās latvju renesansei, kaut gan –„un atkal apklusa”. „Latvju renesanses pamatotājs” ierāda vietu arī Rainim: „Bet pēc Poruka ir vēl Rainis, Ibsena un Gētes attāls radinieks. Bet viņš neatzīs lielā Pana, siltumnīcas, dimantpils, neies iz sava koka skapīša lielā pasaulē. Viņu sagaida Lautenbaha un Upīša liktenis.”31 Šis Eglīša spriedums ir tapis 1903. gadā, bet, ievietojot šo apceri 1914. gada krājumā, pie šāda secinājuma ir dots neliels zemsvītras komentārs – „Rainis tomēr izgāja mitoloģijā ar drāmu un ir attīstījies par mūsu dzejnieku – klasiķi.”32

Ja Eglīša dotajam Aspazijas vērtējumam vienkārši trūkst pamatojuma, tad Aspazija Eglīša un dekadences literāro nozīmi ir raksturojusi visai precīzi: „Dekadence priekš manis ir augstāka kultūras pakāpe: smalkums, kopots ar vārgumu. Gars ir aizsteidzies pa priekšu, un fiziskie spēki vairs nevar līdzi turēt. Katrs neirastēniķis ir dekadents.”33 Šis Aspazijas dekadences raksturojums ir tapis sarunas laikā ar Raini un viņa, manuprāt, ir precīzāka nekā Rainis, kurš saka, ka „dekadence ir seksuēla izvirtība un panīkšana”.34

Aspazija ar Poruku, kā jau latviešu modernās literatūras aizsācēji, tiek salīdzināti bieži. Tā G. Berelis saka: „Aspazijai nav tā konceptuālā fundamenta, kāds jūtams Poruka dzejā; varētu teikt, ka viņa drīzāk jau pēc sava temperamenta bija romantiķe un lieliski iztika gan bez Nīčes, gan bez Tolstoja un hernhūtiešiem.”35 Es piekrītu autoram tādā ziņā, ka Aspazijai šis konceptuālais fundaments neparādījās kādos speciālos pētījumos un darbos kā Porukam, bet viņa ir oriģināla domātāja arī tādā nozīmē, ka viņa visas ārējās ietekmes (vai, precīzāk, iespaidus, kuru viņai, iespējams, bija pat vairāk nekā Porukam) pārkausēja savas uztveres formā. Aspazija rakstos, sarakstē un dienasgrāmatā ir daudzas atsauces uz Nīči, arī Tolstoju, bet, lūk, kā viņa pati raksturo savu tā saukto jaunrades metodi: „Vai tikai tad jāuzņem materiāls no ārienes (lasīšana, māksla, dzīve), kad jau pats tiktāl guvis virsroku pār veselu rindu apstākļu, ka ārējam materiālam var stāties pretim kā apzināta personība un uzņemto destilēt it kā caur sevi pašu, ietilpināt to savos rāmjos, stingri pakļaut sava personīgā Es likumam, kurš nav savilkts tik šauri, lai nespētu vienmēr attīstīties tālāk, bet tomēr gan savā savdabīgumā….Produktīva tad ir ne vien veikla uzņemtā attēlošana, bet apakšā strāvojošā savdabība, citādi mākslinieks būtu tikai veikls tehniķis. Bet viņam viss jāredz subjektīvi ar savām acīm.”36

Vēl runājot par Aspazijas tā sauktajiem estētikas atribūtiem, ir jāmin viena, Aspazijai ļoti raksturīga iezīme – proti, deminutīvu lietojums, lielākoties viņas bērnu dzejā, bet ne tikai. Līgotņu Jēkabs dod tam, manuprāt, visai pamatotu skaidrojumu – „tie ir lietoti gan pamazināmo, gan glāstu vārdu nozīmē.”37 Šī valodiskā pragmātika arī korelējas ar Aspazijas dabas konceptu, kur viņa rāda ne tikai lietu eksistenci par sevi, bet lietas priekš mums. Tāpēc viņa tās ne tikai apraksta, bet vienlaikus it kā noglāsta, pieskaras tām, tas ir, pietuvina lietas sev, un, tādējādi, piešķir tām mīlestības un intimitātes nozīmes papilddimensiju. Par to, ka Aspazija ir domājusi par estētikas un poētikas jautājumiem, liecina 1920. gada 17. septembra dienasgrāmatas ieraksts: „Senāk mums [ar Raini] bij nodoms dibināt poētikas skolu, tāpat kā mēdz būt konservatorija un akadēmija glezniecībai un tēlniecībai – tagad varētu abus projektus savienot. [..] Reizē tam arī personiska nozīme – līdz šim bij galvenais virziens politika: radīt tautu, kura balstās uz masām [..] Tagad būtu otra puse: radīt kultūru, kas izauguse no ideālisma saknes un kas ved citu ceļu nekā banku un akciju dibināšana.”38

Aspazijas filozofiskuma un atšķirības kultūrzīme ir arī viņas liroepiskie dzejojumi jeb liriskās poēmas – fantāzijas Saulesmeita un Patiesība, Prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas dienai, sarakstīts 25.novembrī 1893, Prologs atjaunotajai „Dienas Lapai”, Prologs Jonatāna biedrības 25 gadu pastāvēšanas svētkiem u. c. Ir jāpiemin arī Aspazijas fantāzija prozā ar nosaukumu Patiesības augstā dziesma, kas rāda moderno patiesības ambivalenci un neviennozīmību – tā gan aprok saknes, pat apdraud dzīvību, bet vienalga tā neved nāvē, bet izved nāvei cauri.39 Prologs jau pats par sevi ir filozofiska izteiksmes forma (pro-logos: vārds, likums, kārtība), lai atceramies kaut vai Jāņa Evanģēlija Prologu, Gētes Fausta „Prologu Debesīs” u. c.). Aspazijas prologos sevi piesaka un izsaka tādi jaunā laika simboliskie subjekti kā Dzeja, Latvija, Ģēnijs, Industrija, Zinātne, Mūzika un ikreiz, kad ir jāizsaka kāda abstrakta un daudznozīmīga ideja, tiek izmantota šī simboliskā forma.

Šīs formas izmantošana arī norāda uz Aspazijas renesansisko piesaisti, jo ideju un pasaules redzēšanas izteikšana liroepiskā formā bija Renesanses laika humānistu pamatžanrs, un, lai par to pārliecinātos, nav jādodas uz Itālijas ziemeļiem, bet pietiek ielūkoties pašmāju Rīgas humānistu tekstos, piemēram, Basilija Plīnija poēmā Par vējiem,40 kur pat tēma sasaucas ar Aspazijas tēmām, proti, vēja ontoloģiskais tvērums kā pirmā sajūta: „Visupirmais iespaids man bija vējš: Kas tā par lielu stipru dvašu, kas man pūta virsū? Kur bij pats pūtējs, ka es viņu nemaz neredzēju?”41

Feminisma un sevis izpratnē Aspazijai (manuprāt, tie lielā mērā ir identi, jo Aspazijā apvienojās viņas jaunrade, dzīve un liktenis) ir vērojama uzskatu attīstība jeb, precīzāk, to intensitātes atšķirība dažādos laika periodos. Sākumposmā lugās, publicistikā un dzīvē, attiecībās Aspaziju nodarbina tā sauktais „sieviešu jautājums” jeb cīņa par sievietes sociālo atzīšanu, tās tapšanu par līdzvērtīgu sociālo indivīdu. Bet sociālo indivīdu, atbilstoši sociālajām teorijām (Anrī Sen-Simons u. c.) veido vīrietis un sieviete, tāpēc tas ir viens no skaidrojumiem Aspazijas lielajai vilkmei pie Raiņa un otrādi: jo viņi abi bija sociāli sensiblas personības. Feminisms nav attiecības starp dzimumiem, vēl jo mazāk – dzimumu karš, feminisms ir sievietes attiecības ar realitāti. Tamdēļ, protams, ir vajadzīga ne tikai kopīgā, bet arī sava istaba, kurā izdomāt savas domas un tad mēs, kā saka V.Vulfa, „ieraudzīsim cilvēkus nevis mūžīgajās savstarpējās attiecībās, bet gan saistībā ar realitātes pasauli, ne tikai vīriešu un sieviešu pasauli.”42 Šādi saprasta realitātes pasaule netiek veidota pēc kādas iepriekš dotas identitātes vai attiecībā pret kādu dominējošo dzimumu, to, pēc kura simboliem ir veidots un uzturēts sociums. Ja dzimumu definīcijas veido tikai attiecība vienam pret otru, tad neizbēgami notiek „aizstāšana” – viens dzimums tiek atzīts kā būtība, otrs – kā nepietiekamība. „Ne tikai sievišķās identitātes negativitāte ir liktenīga Rietumu vīrišķās un homogēni identās sabiedrības pastavēšanas un arī domāšanas princips, bet arī dažādu feminisma virzienu centieni pārrakstīt vēsturi kā sievišķā principa dominēšanas vēsturi ir tikpat liktenīgi, jo arī izvēlas vienu dzimumu kā noteicošo identitāti”, komentējot franču mūsdienu dzimumdiferences domātājas Lūsas Irigarajas darbu Être Deux saka Elga Freiberga.43 Pāris nenozīmē dzimumu atšķirību nivelēšanu un redukciju, bet attiecības starp līdzvērtīgiem subjektiem. Arī Irigaraju interesē sieviete kā sociāls subjekts, lai attīstītu jaunus sievišķās sintakses jeb kultūras nosacījumus, kuri nevis iekļautos esošajā simboliskajā kārtībā, bet veidotu jaunu divu dzimumu sociālo un kultūras gramatiku. Savā sociālā indivīda konceptā Irigaraja neatsakās ne no subjekta jēdziena, ne no dzimumu bioloģiskās noteiksmes: „Irigarajas mērķis ir nevis subjekta izzušana, bet tā dzimumiskošana un sievišķās identitātes veidošana, kas ļautu veidot sievietes kā runājošā subjekta pozīciju,” komentē Ieva Lapinska.44.

Aspazijai šī pārvirze no „sieviešu jautājuma” un sociālā subjekta tiesībam uz sievietes kā radoša kultūras subjekta izpratni notiek 20. gadsimta divdesmitajos gados pēc atgriešanās no Šveices Latvijā. Par to savās atmiņāsliecina Elfrīda Rapa45 un to apliecina Aspazijas vēlīnā perioda darbi, jo viņas dzejā un drāmā reljefi iezīmējas subjekta eksistenciālā perspektīva, piemēram, dzejoļos Zem Platona zvaigznes, Ilūzija krājumā Kaisītas rozes,46 vai dzejolis Vakara zvaigzne krājumā Zem vakara zvaigznes47

Arī vēlīnajā drāmā Aspazija (1923) ir problematizēts šis sievietes kā autonoma subjekta tapums – vispirms Aspazija ierodas Atēnās no Milētas pie Perikla kā jauneklis – Aspazioss (tātad tā ir simboliskā dzimumu identitates pielīdzināšanās fāze) un pēc tam viņa atklāj un veido sevi kā sievietisko subjektu, bet viņas sievietiskā subjektivitāte top nevis nošķirti vai paralēli, bet kopā ar otru, ar Periklu, tas ir, pārī, tas ir, esot Diviem.

Aspazija (kopā ar Raini) ir likusi monumentālus pamatus jaunai latviešu kultūras gramatikai un sintaksei, kas ir „jālieto” nevis kā precīzi atkārtojamas normas, bet kā turpināmus un mainīgus radīšanas, domāšanas un dzīvošanas nosacījumus.

Aspazijas mantojums kopumā ļauj secināt, ka viņai bija sava oriģināla, no Raiņa atšķirīga Renesanses tipa dabas, kultūras un sociālā filozofija un estētika, kaut arī tā līdz šim nav sistemātiski izvērtēta. Var piekrist Agates Nesaules sacītajam: „Tāpat kā dzīvē viņi [Rainis un Aspazija] stāv līdzās, bet raugās atšķirīgos virzienos.”48 Tas savukārt ļauj mums ieraudzīt vairākus horizontus vienlaicīgi.

G.Berelis par Aspaziju kopumā saka: „Viņai lieliski izdevās pravietot 20. gadsimtu, taču, tam sākoties, viņa par orientieri izvēlējās 19. gadsimta literatūru.”49

Bet varbūt tā arī ir liela talanta pazīme – pravietot jauno, bet padarīt to blīvu, piesūcināt ar dižo pasaules un savas tautas pagātnes kultūru? Jo, manuprāt, renesanse ir kultūras pastāvēšanas likums, nevis tikai vēsturisks periods, un Aspazija savā drāmā, dzejā, prozā, rakstos radīja renesansisku latviešu kultūras modeli.

 

Raksts ir sagatavots Norvēģijas finanšu instrumenta Projektā „Gender, Culture and Power: Diversity and Interactions in Latvia and Norway” (Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās: Latvijas un Norvēģijas diversitātes), Līguma nr. NFI/R/2014/061

The article is carried out with support of Norwegian Financial Mechanism co-financed project „Gender, Culture and Power: Diversity and Interactions in Latvia and Norway”, Contract No. NFI/R/2014/061

norwaygrants

 

 

 

  1. Aspazijas fonds, 120437, Rakstniecības un mūzikas muzejs, 53. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Aspazijas jubilejas sakarā medijos izskan daudz un dažādas domas, un man prātā ir aizķēries Latvijas Radio 1 dzirdētais (nepiefiksēju sacījuma autora vārdu, bet tas bija cilvēks no tā sauktās „radošās jomas”), kurš, vaicāts par Aspazijas vērtējumu, sacīja: „Aspazija mani nepilnveido.” Tas bija neparasts raksturojums, kas lika aizdomāties, un es sev uzdevu jautājumu, ko tas nozīmē – pilnveidot, un vai mani Aspazija pilnveido? Apriori uzreiz varu sacīt – jā, un to es gribētu apliecināt rakstā.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Viese S. Gājēji uz mēnessdārzu. Rīga: Liesma, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Stahnke A. Aspazija: Her Life and Drama. New York/London: Lanham, 1984.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas, I, II sēj. Stokholma: Memento, 1997–1998.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Buceniece E. (sast.) Ideju vēsture Latvijā: Jaunā strāva – 20.gs. sākums. Antoloģija. 1. daļa. Rīga: RaKa, 2005, 2.–42. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Makoni K. Sarkanā komēta: kādas tikšanās hronika. Rīga: Karogs, 2004.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Birkerts P. Mīlas filozofija Aspazijas lirikā. Rīga: J. Grīnberga apgāds, 1936.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Turpat, 5. lpp. Izcēlums mans – E. B.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Zeile P. Estētiskā doma Latvijā. Rīga: Liesma, 1976.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Līgotņu J. Aspazija, Bērziņš L. (virsred.) Latviešu literatūras vēsture, 3. sēj. Rīga: Literatūra, 1935, 161. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Aspazija. Kopoti raksti sešos sējumos, 1. sēj. Sast. S. Viese. Rīga: Liesma, 1985, 321. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Dreimane V. Daži motīvi Aspazijas darbos, Jaunā Gaita, Nr. 68, 1968, 5. lpp. Izcēlums mans – E. B.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Turpat, 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Aspazija. Kopoti raksti sešos sējumos. 1. sēj., 65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Līgotņu J. Aspazija, 151. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Safranskis R. Nīče. Viņa domāšanas biogrāfija. Rīga: Dienas Grāmata, 2010, 275. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Delēzs Ž., Gvatari F. Kas ir filosofija? Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010, 115. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj., 158. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 36.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj., 159. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj., 308. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Turpat. Izcēlums mans – E. B.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Aspazija. Kopoti raksti, 1. sēj., 72. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Aspazija. Kopoti raksti, 3. sēj., 1986, 557. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Aspazija. Kopoti raksti, 6. sēj., 1988, 251. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Eglītis V. Ceļš uz latvju renesansi, Kopoti raksti, IV sēj. Rīga: Zeltiņš, 1914, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Turpat, 40. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Aspazija. Kopoti raksti, 2. sēj., 1986, 630. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  34. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  35. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture, 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  36. Aspazija. Kopoti raksti, 2. sēj., 630.–631. lpp. Izcēlums mans – E. B.  (atpakaļ uz rakstu)
  37. Līgotņu J. Aspazija, 156. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  38. Aspazija. Kopoti raksti, 2. sēj., 652. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  39. Aspazija. Kopoti raksti, 5. sēj., 1988, 100. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  40. Ideju vēsture Latvijā. No pirmsākumiem līdz XIX gs. 90. gadiem. Antoloģija. 1995, 54.–59.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  41. Aspazija. Autobiogrāfija un kopoti raksti. I sēj., 1931, 15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  42. Vulfa V. Sava istaba. Rīga: Atēna, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
  43. Freiberga E. Pēcvārds. Dzīves telpas autonomija un kopības laiks, Lapinska, I. Identitāte un citādība. Sast. I. Gubenko. Rīga: FSI, 2012, 432. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  44. Lapinska I. Identitāte un citādība, 142. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  45. Elfrīda Rapa atstāsta kādu tikšanos ar Aspaziju 1922. gadā Tērbatas ielā Tautas namā, kurā viņa, runājot par sievietes uzdevumiem, esot sacījusi – Katram laikam savi uzdevumi. Manā laikā vajadzēja cīnīties un aicināt uz cīņu. Ar varu vajadzēja lauzt ceļu sievietes brīvībai. Tagadējās jaunās sievietes nemaz nevar iedomāties, kāda toreiz nebrīvība valdīja. Bet tagad tas, par ko mēs cīnījāmies, ir sasniegts. Jums, jaunākām, jāsprauž tālāki mērķi un jācenšas tos sasniegt. Kādus? – To mēs, vecās, nevaram jums pateikt. Jums pašām tie jāatrod un jānosprauž.  (atpakaļ uz rakstu)
  46. Aspazija. Kopoti raksti, 2.sēj., 443., 461.–462. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  47. Turpat, 512.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  48. Nesaule A. Kas notika ar Aspaziju? Feminisma meklējumi Latvijā, Sievietes ceļā. Sast. I. Trapenciere. Rīga: Vaga, 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  49. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu