— Atmiņa kā šķelšanās faktors: Ukrainas gadījums

 

Izpratne par Ukrainas vēstures problemātiku ne tikai ļauj mums skaidrāk apjēgt pašreizējo politisko situāciju Ukrainā, bet lielā mērā arī izgaismo mūsu pašu kolektīvās atmiņas problēmas. Ukrainas, tāpat kā Latvijas vēsture pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā ir spēlējusi būtisku lomu nācijas tapšanā. Vēsture Ukrainā vēl aizvien kritiskos brīžos aizpilda ideoloģisko vakuumu, kļūstot par svarīgāko pašidentificēšanās avotu. Taču šajā lekcijā es nevēlos runāt par vēsturi kā pētniecības lauku, bet gan par vēsturi kā kolektīvās atmiņas izpausmi – par to, kā Ukrainā atceras pagātni un kāpēc atceras tā un ne citādi.

Domājot par Ukrainas kolektīvo atmiņu un vēstures politiku, būtiski apzināties šīs nācijvalsts hibrīdo raksturu. Proti, Ukraina etnolingvistiski, kulturāli un arī reliģiski ir ļoti daudzveidīga, un šis kolorīts izpaužas dažādos Ukrainas reģionos, kuru iedzīvotājiem ir atšķirīgas vēsturiskās pieredzes un atšķirīgas nacionālās identitātes. Ukrainā par pamatiedzīvotājiem uzskatāmi ukraiņi. Nomināli Ukraina ir visnotaļ etniski viendabīga valsts. Pēc 2001. gada tautskaites datiem sevi par ukraiņiem uzskata 78% iedzīvotāju, un tikai 17% sevi uzskata par etniskiem krieviem. Turklāt, kopš Krievija 2014. gadā anektējusi Krimu, ukraiņu īpatsvaram varētu pievienot vēl dažus procentus. Visvairāk etnisko krievu dzīvo Ukrainas austrumu rajonos – Luganskā, Donbasā, Zaporožjē un citur, proti, tie ir rajoni, kur arī visaktīvāk noris konflikts ar tā sauktajiem nemierniekiem, un, kā redzēsiet, tam ir būtiska loma tajā, kā tiek interpretēta Ukrainas vēsture, kā tiek uztverti problemātiskie vēstures mezglpunkti, runājot ne tikai par 20. gadsimtu, bet Ukrainas vēstures naratīvu kā tādu. Tāpat jāatzīmē, ka Ukrainā ir 18 oficiāli atzītu reģionālo valodu: grieķu, gagaūzu, rumāņu, tatāru utt. Tādēļ vēlreiz jāuzsver – Ukraina reģionāli ir ļoti daudzveidīga, daudzslāņaina, lai gan formāli lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju sevi uzskata par ukraiņiem.

 

Ukrainas atmiņu vietas

Viens no šīs lekcijas uzdevumiem ir ieskicēt galvenās atmiņu vietas, kas veido Ukrainas kolektīvo atmiņu. Jēdziens „atmiņu vietas” (fr. lieux de mémoire) pamatā nāk no franču vēsturnieka Pjēra Norā koncepcijas, uzsverot gan materiālas, gan nemateriālas atsauces, kas saistītas ar vēsturi un pagātni un kas kaut kādā ziņā kļūst par daļu no sociālās identitātes. Norā koncepcija prezumē, ka laikmetā, kad mēs esam zaudējuši nepastarpinātas atcerēšanās prakses un telpu (milieux de memoire), izšķiroša loma ir vietām un objektiem (lieux de mémoire), kas reprezentē pagātni un iemieso nacionālo atmiņu.

Leģitimējošais Ukrainas vēstures sākumpunkts, ko bieži piesauc kā ukraiņu kultūras un identitātes pamatu, ir Kijevas Krievzeme. Tā bija federatīvs veidojums, kas pastāvēja no 9. līdz 13. gadsimtam, to pārvaldīja Ruriku dinastija. Par Kijevas Krievzemes mantiniekiem mūsdienās sevi uzskata ne tikai ukraiņi, bet arī krievi un baltkrievi. Kijevas Krievzeme zināmā mērā kļuvusi par sadursmes punktu starp Ukrainas šodienas ģeopolitisko izvēli un to, ko pēdējā pusotra gada laikā dzirdam Vladimira Putina runās, kurās tiek deklarēta ideja par nesaraujamajām kultūras saitēm starp ukraiņiem un krieviem. Putina koncepcija nosaka, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta. Un kā galvenā atsauce šādā interpretācijā tieši vai netieši tiek minēta Kijevas Krievzeme, kas vienoja dažādas austrumslāvu grupas. Faktiski Kijevas Krievzeme kļūst par simbolisku sākumu ukraiņu kolektīvajai atmiņai. Turklāt tā ir svarīga daļa no ukraiņu etnonacionālās apziņas. Daudzos citos vēstures jautājumos Ukrainā notiek diferencēšanās, bet jautājumā par to, cik svarīga Kijevas Krievzeme ir Ukrainas vēsturē, praktiski visos Ukrainas reģionos skan gandrīz absolūta vienbalsība – Kijevas Krievzeme ir ļoti būtisks posms Ukrainas vēsturē.

Tāpat ļoti nozīmīga atmiņu vieta ir kazaku mantojums. Kazaki veidoja autonomas un militāras kopienas pamatā Dņepras, Donas baseinā. Kazaki bija etnosociāla grupa, kas ir vienlīdz svarīga atmiņu vieta gan Ukrainas, gan Krievijas nacionālajā identitātē. Īpaši jāuzsver tieši Ukrainas rietumu reģionos dzīvojošo ukraiņu simpātijas pret šo kazaku mantojumu. Protams, nav mazsvarīgi, ka rietumos dzīvo visnacionālāk noskaņotā ukraiņu daļa, tā teikt, Maidana sirds, lai gan Maidanā piedalījās cilvēki no visas Ukrainas. Taču kazaku kontekstā parādās arī pirmās vērā ņemamās mnemoniskās konfrontācijas.

Kazakiem bija dažādi valstiski veidojumi Ukrainas teritorijā. Viens no zināmākajiem – kazaku hetmanāts jeb Ukrainas kazaku valsts Krievijas caristes ietvaros, kas pastāvēja arī kā vasaļvalsts no 17. līdz 18. gadsimtam. Un te jāmin divas problemātiskas figūras. Pirmā no tām ir Bogdans Hmeļņickis, kurš pats šo hetmanātu arī izveidoja, nostiprinot ciešu saikni ar Krievijas caristi. Gan Krievijas, gan padomju historiogrāfijā Hmeļņickis parādās kā Krievijas un Ukrainas brālīgo tautu atkalapvienotājs. Taču šī vēsturiskā figūra, īpaši Ukrainas rietumu daļā, ne vienmēr tiek uztverta kā varonis, jo viņš veidoja pārāk ciešas attiecības ar Krieviju. Turklāt Hmeļņickis, savulaik cīnoties pret poļu kundzību Ukrainas zemēs, diezgan neganti izturējās pret tur dzīvojošiem ebrejiem. Otra vēsturiskā figūra, kas saistīta ar hetmanāta laiku, ir Ivans Mazepa. Viņš Poltavas kaujā atbalstīja Zviedrijas karali Kārli XII, un Ukrainā viņš tādēļ tiek uzlūkots kā principiāls pretinieks Krievijas kundzībai. Taču Krievijā Mazepa ir ticis asociēts ar nodevību un arī padomju historiogrāfijā izpelnās drīzāk negatīvu novērtējumu. Mazepa ir ieguvis gana pretrunīgu vēsturiskas figūras tēlu dažādos Ukrainas reģionos. Ja rietumu Ukrainā un centrālajos reģionos Mazepa tiek uztverts kā tas, kurš bija stratēģis, kuram rūpēja Ukrainas nosargāšana pret ārējiem spēkiem, tad Austrumukrainā viņš vairāk tiek uzskatīts par nodevēju.

Kopumā kazakiem ir būtiska loma Ukrainas suverenitātes un valstiskuma naratīvā, jo viņi simbolizē nepakļaušanos ārējiem spēkiem, patstāvīgumu, noturīgumu. Arī Maidana laikā bija kāda spilgta epizode ar jaunu vīrieti Mihailu Gavriļuku, kas sevi identificēja kā kazaku; pēc aizturēšanas viņš tika izvests kails ārā salā un viņam lika rokās turēt ledus cirvi rokā un sacīt slavinošus vārdus par specvienību Berkuts. Šis kazaks kļuva par spilgtu nepakļaušanās simbolu. Taču kazaki ne vienmēr ir vērtēti viennozīmīgi, jo pagātnē viņi ieguvuši arī citu tēlu – kā konservatīvi un vardarbīgi pastāvošās kārtības sargātāji Krievijas impērijā. Piemēram, Latvijā kazaki ieguva izteikti negatīvu nozīmi 1905. gada revolūcijas kontekstā, jo viņi piedalījās pret revolucionāriem vērstajās soda ekspedīcijās. Sākoties nemieriem Donbasā, karadarbībā Kremļa atbalstīto nemiernieku pusē arī iesaistījās it kā Donas kazaki. Tādējādi kazaku simbols tika „staipīts” uz abām pusēm – gan kā Ukrainas nacionālais neatkarības simbols Maidanā, gan kā pretinieki „Kijevas fašistiskajai huntai”.

Vēl kāds būtisks moments Ukrainas kolektīvās atmiņas sakarā, īpaši Ukrainas rietumu un centrālajos rajonos, ir neatkarīgās valsts īsais posms no 1917. līdz 1921. gadam, kad Ukrainā pastāvēja dažādi valstiski veidojumi: Ukrainas Tautas Republika, hetmanāts un Ukrainas Sociālistiskā Republika, kuras galvaspilsēta bija Harkivā. Pēc Pirmā pasaules kara Ukrainas teritorija politiski bija ļoti sadrumstalota. Taču par vienu no orientieriem, kad 1991. gadā Ukraina pasludināja neatkarību, kļuva Ukrainas Tautas Republika, kas de iure turpināja pastāvēt arī pēc padomju iekārtas nostiprināšanās 1920. gadu sākumā. Mūsdienu Ukrainas labējie politiskie spēki Tautas Republiku uzskata par vēsturiski svarīgu momentu, kas leģitimē viņu nacionālo politiku, jo viņi pozicionē sevi kā šīs republikas simboliskos mantiniekus. Tautas republika tiek asociēta ar tās politiskā līdera Simona Petļuras vārdu, kuru padomju vara demonizēja. Petļuram, kuru atentātā Parīzē nogalināja 1926. gadā, arī bija sarežģītas attiecības ar ebrejiem. Ukrainas teritorijā bija ļoti liela ebreju kopiena, līdzās ukraiņu valodai jidišs bija otra oficiālā valoda. Taču Petļuras paspārnē esošā tautas republikas armija nespēja novērst pret ebrejiem vērstās „tīrīšanas”.

Tomēr politiski jutīgākās atmiņu vietas Ukrainā visupirms saistītas ar holodomoru jeb mākslīgi izraisīto badu 1932. un 1933. gadā. Lai arī joprojām tiek diskutēts par to, cik cilvēku holodomorā gāja bojā, pēc visiem aprēķiniem skaitļi ir šaušalīgi: no 2,5 līdz pat 7,5 miljoniem cilvēku. Šim mākslīgi izraisītajam badam lielā mērā bija ekonomiski un politiski mērķi – graut pretestību Staļina īstenotajai kolektivizācijai. Ukrainas lauku teritorijās dzīvojošajiem tika atņemta pārtika, ļaudīm bija liegta iespēja nokļūt pilsētās, kas ļautu paglābties no bada izraisītā posta. Daudzus cilvēkus atrada mirušus ceļu malās; holodomors ir saistīts ar kanibālisma drausmīgo pieredzi. Kopš Ukrainas neatkarības atjaunošanas šī traumatiskā pagātne ir kļuvusi par saliedējošu saistvielu Ukrainas politiskajā un sociālajā atmiņā. Dažādas sociālās grupas un politiskie spēki atrod kopēju valodu un attieksmi pret holodomoru, jo pārdzīvotās šausmas acīmredzot ir pārāk baisas, lai tās vienkārši ignorētu. Holodomora diskurss faktiski veido ukraiņu attieksmi pret Staļinu, staļinismu, padomju periodu kā tādu. Tiesa, holodomora upuru piemiņas rituāli lielāku vērību izpelnās Ukrainas rietumu reģionos. Lielākā nesaprašanās starp ukraiņiem ir par to, kā saukt holodomoru: vai tas bija vispārējs staļinisma noziegums, vai tomēr genocīds ar mērķi iznīcināt ukraiņu tautu kā tādu. Vairums mūsdienu ukraiņu, ieskaitot politisko eliti, tomēr uzskata, ka holodomors bija genocīds.

Otrais pasaules karš ir vēl viena svarīga atmiņu vieta. Uzvara Lielajā Tēvijas karā ir neapstrīdams heroisks moments, ar ko Ukrainas atmiņu režīms atšķiras no Latvijā valdošā atmiņu režīma. Pie mums Otrais pasaules karš nedz pamatnācijas sociālajā atmiņā, nedz vēstures politikā nekad nav ieguvis triumfālisma nozīmi. Aplēsts, ka Sarkanās armijas rindās karoja ap 3 miljoniem ukraiņu, bija arī lieli zaudējumi – vairāk nekā miljons ukraiņu karavīru gāja bojā. Tādēļ daudziem ukraiņiem bija diezgan aizvainojoši pirms dažiem gadiem no Putina dzirdēt, ka mēs, krievi, jau varējām uzvarēt Lielo Tēvijas karu arī bez ukraiņiem. Lielai daļai ukraiņu šis karš tomēr ir ļoti svarīga daļa no savas pašizpratnes. Izņemot rietumu reģionus, visā pārējā Ukrainā Otrais pasaules karš tiek atzīmēts masveidīgi. Pēc PSRS izjukšanas Ukrainā ilgu laiku saglabājās padomju tradīcija svinēt 9. maiju jeb Uzvaras dienu, taču šogad bija pirmā reize, kad uzvara Otrajā pasaules karā oficiāli tika atzīmēta 8. maijā, lai gan 9. maijs arī saglabājās oficiāli atzīmējama diena. Turklāt Ukrainas politiskajā diskursā vairs netiek lietots padomju apzīmējums „Lielais Tēvijas karš”, bet tā vietā tiek izmantots „Otrais pasaules karš”. Respektīvi, Ukrainā vairs netiek runāts par 1941.–1945. gadu, bet gan par 1939.–1945. gadu kā kara periodu. Arī simbolu līmenī Georga lentīti ir nomainījusi magone, tādējādi stiprinot saikni ar eiropeisko piemiņas tradīciju.

Otrā pasaules kara kontekstā, protams, kā svarīga atmiņu vieta ir minama Ukrainas Pretestības armija jeb UPA, kas tika dibināta 1942. gada 14. oktobrī un pretojās gan padomju, gan vācu okupācijai Otrā pasaules kara laikā. Atšķirībā, piemēram, no mūsu leģionāru divīzijām, kas darbojās Ieroču SS ietvaros, UPA bija patstāvīgs militārs veidojums, kas darbojās sazobē ar Ukraiņu nacionālistu organizāciju (OUN). Līdz šim gadam ukraiņu labējie politiskie spēki 14. oktobrī rīkoja neoficiālus, bet samērā masveidīgus piemiņas pasākumus par godu UPA darbībai. Taču šogad bija pirmais gads, kad 14. oktobrī notika oficiālas svinības, jo šis datums tagad ir nosaukts par Ukrainas aizstāvju dienu, kas iegūst īpaši emocionālas nozīmes Donbasā notiekošā konflikta kontekstā. Daļa ukraiņu – katrā ziņā lielāka daļa nekā pirmsmaidana Ukrainā – varētu simpatizēt izvēlei par labu 14. oktobrim kā šādai atzīmējamajai dienai, jo UPA, kas it kā nesadarbojās nedz ar padomju, nedz nacistisko varu, tiek asociēta ar nepakļaušanos ārējiem spēkiem. Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tā UPA darbojās pēc principa “mērķis attaisno līdzekļus”, proti, terors tika attaisnots ar politiskiem apsvērumiem – atjaunot neatkarīgu Ukrainu. Līdz ar to UPAs, tāpat kā daudzu partizānu kustību novērtējums ir visnotaļ problemātisks, jo izmantotā taktika bieži vien bija ļoti radikāla.

Krievvalodīgajā Ukrainas daļā un Krievijā UPA tiek uzskatīta par fašistu atbalstītājiem. UPA redzamākā „seja” bija OUN līderis Stepans Bandera, kura atbalstītāji Krievijas propagandas iespaidā tiek dēvēti par banderaviešiem. Krievijas medijos gan nereti tiek lietots arī „benderaviešu” apzīmējums, kas ir nepareizs atvasinājums un simboliski parāda, cik ļoti šiem medijiem rūp Stepans Bandera kā vēsturisks personāžs. Tāpat svarīgi izcelt, ka UPA tiek vainota pret poļiem vērstajās etniskajās tīrīšanās Polijas pierobežā – Volinskas (Volīnijas) un Galīcijas apgabalos, kuru laikā tika iznīcināti vairāk nekā simts tūkstoši poļu. Sabiedriskās domas aptauja liecina, ka Rietumukrainā UPA nemainīgi tiek uztverta pozitīvi, bet jo vairāk virzāmies uz Ukrainas austrumiem, jo lielāka varbūtība sastapt ukraiņus, kas uzsver UPA pastrādātos noziegumus un sadarbību ar fašistiem. Maidana un Donbasa konflikta laikā Krievijas mediji aktīvi kultivēja šo UPA fašistisko interpretāciju, kā arī izmantoja to, lai diskreditētu jauno valdību, bet īpaši Ukrainas labējos spēkus.

Pēdējās aplūkotās atmiņu vietas – holodomors, UPA un Otrais pasaules karš – lielā mērā veido pretrunīgu attieksmi pret padomju periodu. No vienas puses, 90. gados sabiedrībā valdīja augsta nostalģija pēc PSRS sociālā modeļa, tomēr apziņa par staļinisma noziegumiem, līdzīgi kā Latvijā, veicināja padomju laika nosodījumu. Piedevām pēdējos piecpadsmit gados Ukrainā ļoti izteikti ir redzama tendence samazināties pēcpadomju nostalģijai. To uzrāda arī Ukrainā veiktās sabiedriskās domas aptaujas: nožēla par PSRS izjukšanu kļūst aizvien vājāka, ko, bez šaubām, ir ietekmējuši arī Maidana notikumi. Reģionāli šī attieksme atšķiras: ja Krievijas anektētajā Krimā dominē ļoti izteikta padomiskā identitāte, tad Rietumukrainā tiek daudz augstāk novērtēta atgūtā neatkarība un pašreizējā Ukrainas valsts.

 

Vēstures politika fluktuācijas

Vēstures politika Ukrainā bijusi diezgan viļņveidīga un nenoteikta. Līdzīgi kā pie mums 90. gadu sākumā, arī Ukrainā Leonīda Kravčuka, pirmā neatkarīgās Ukrainas prezidenta, laikā noritēja nacionālās vēstures naratīva formulēšana, kurā svarīga loma bija ukraiņu diasporai Kanādā un ASV. Taču atšķirībā no Latvijas Ukrainā nekad nav notikusi pilnīga desovjetizācija, netika īstenota pārejas laika taisnīguma politika, kad amatpersonām, kas bija sadarbojušās ar padomju režīmu, bija liegts ieņemt noteiktus amatus u. tml. Ukrainā tas nenotika, bijušie nomenklatūras darbinieki saglabāja savas ietekmes pozīcijas un pat tās paplašināja, kas arī noteica attieksmi pret padomju vēsturi: no vienas puses, bija jaunā nacionālā vēsture, kurā holodomors palēnām ieguva centrālo lomu, bet, no otras puses, visa Austrumukraina bija pilna ar Ļeņina pieminekļiem, padomju laika ielu nosaukumiem un atmiņu rituāliem. Līdz ar to Ukrainā veidojās diezgan sinkrētiskas, sajauktas attiecības – publiskā telpa nemitīgi atgādināja par padomju režīma pastrādātajiem noziegumiem un pretestību padomju režīmam, kas spilgti izpaudās Rietumukrainā, un tajā pašā brīdī no Kijevas uz austrumiem bija ļoti izteikti atgādinājumi, ka te jau nevienam nav lieli iebildumi pret padomju režīmu, kas ir daļa no Ukrainas vēstures. Starp citu, Ukrainas neatkarības deklarācijā, atšķirībā no Baltijas valstu deklarācijām, nav nosodīts padomju režīms. Baltijas valstīm šis nosodījums ir bijis svarīgs leģitimējošs faktors, respektīvi, tas ir ierāmēts kā laika posms mūsu vēsturē, kad tika zaudēta neatkarība. Ukrainā neatkarības deklarācijā savukārt tiek runāts par tūkstošgadīgu valstiskuma vēsturi, un te parādās šis Kijevas Krievzemes moments un pilnīgi cits vēsturiskās apziņas paplašinājums.

Kad Kravčuku prezidenta amatā nomainīja Leonīds Kučma, Ukrainas vēstures politikā nostiprinājās pragmatiska pieeja. No vienas puses, Kučma veicināja konsensa veidošanos par holodomoru, 1998. gadā izveidojot oficiālu piemiņas dienu, bet 2003. gadā tiesiski nostiprinot holodomora kā genocīda interpretāciju. Kučma arī centās tuvināties simboliskam izlīgumam ar poļiem saistībā ar UPA etniskajām tīrīšanām Volinskā un Galīcijā. Taču, no otras puses, Kučma nekautrējās izmantot padomju naratīvu, kad runa bija par Otro pasaules karu vai kad vajadzēja uzrunāt vēlētājus Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos. Tādēļ Kučmas politiku vispārīgi un vēstures politiku konkrēti var raksturot viņa paša vārdiem – kā „daudzvektoru politiku”. Nākamais prezidents Viktors Juščenko pie varas nāca 2005. gadā tā sauktās Oranžās revolūcijas rezultātā. Viņš atkārtoja jau Kučmas laikā institucionalizēto izpratni par holodomoru kā genocīdu. Tomēr Juščenko nepraktizēja izpatikšanu visiem, jo ļoti skaidri deklarēja uz padomju režīma nosodīšanu orientētu vēstures politiku. Vienlaikus viņš arī runāja par mūsdienu Eiropai tik svarīgo morālo atbildību par holokaustu. Taču jautājums par ukraiņu līdzdalību holokaustā bija diezgan problemātisks, ņemot vērā, ka būtiska Juščenko elektorāta daļa bija Rietumukrainas reģionos, kur viņu varēja arī nesaprast, ja viņš pārlieku sāktu koncentrēties uz ebreju ciešanām un pārāk tieši norādītu uz ukraiņu atbildību. Jāatzīmē, ka savas prezidentūras izskaņā Juščenko piešķīra valsts augstāko apbalvojumu – ukraiņu varoņa titulu – Stepanam Banderam un UPA vadītājam Romānam Šukēvičam. Savukārt bēdīgi slavenais Viktors Janukovičs, kļūstot 2010. gadā par prezidentu, nekavējoties tiesā pārsūdzēja un anulēja Juščenko piešķirtos apbalvojumus UPA līderiem. Uzticīgākā Janukoviča elektorāta daļa atradās Ukrainas austrumos, kur ir ļoti izteikta prosovjetiskā vēstures naratīva ietekme ne tikai uz 20. gadsimtu, bet arī uz citiem Ukrainas vēstures posmiem. Tomēr tajā pašā laikā Janukovičs ievēroja līdzīgu pieeju kā Kučma, respektīvi, ieturēja daudzvektoru politiku – paužot prosovjetiskus uzskatus, viņš tomēr nevērsās pret UPA piemiņas pasākumiem, Banderam veltītiem pieminekļiem u. tml. Taču atšķirībā no Kučmas situācijas Janukovičam bija jādarbojas apstākļos, kurus ar savu vienvektora politiku bija izveidojis Juščenko.

Visbeidzot mēs šajā ļoti konspektīvajā pārskrējienā esam nokļuvuši līdz pašreizējai situācijai un aktuālai vēstures politikai. Pašlaik ukraiņu dienas kārtībā joprojām ir konflikts Donbasā, tādēļ vēstures politika ir šķietami atstāta otrā plāna. Taču patiesībā Maidanā, kas aizsākās 2013. gada decembrī, kā arī karā pret Kremļa atbalstītajiem nemierniekiem Donbasā vēsturiskas alūzijas ir spēlējušas svarīgu lomu jaunās realitātes definēšanā un Ukrainas demokrātijas konsolidēšanā. Tagadējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko savā inaugurācijas runā 2014. gadā skaidri norādīja, ka respektēs reģionālās atšķirības Ukrainas vēstures izpratnē. Pirmajā gadā viņš daudzmaz arī turēja šo solījumu, taču 2015. gads zināmā mērā bijis pagrieziena punkts. Proti, šogad 15. maijā Porošenko parakstīja tā saukto antikomunisma likumdošanas paketi, kas paredz kriminalizēt Ukrainas brīvības cīnītāju sasniegumu apšaubīšanu, atvērt VDK arhīvus un ievest 8. maiju kā atzīmējamu dienu Otrā pasaules kara kontekstā. Tāpat šīs paketes ietvaros Ukrainā ir aizsākusies vērienīga publiskās telpas desovjetizācija, kad mainās pilsētas un ielas, kuras līdz šim bija saglabājušas ideoloģiski uzlādētus padomju laika nosaukumus. Iesaldētais karš Donbasā, protams, dod bezprecedenta iespējas eksperimentēt ar radikālām vēstures politikas iniciatīvām, kas visdrīzāk nebūtu iespējamas miera laika apstākļos. Karš ir prioritāte, un ienaidnieki ir meklējami nevis pagātnē, bet tagadnē, tādēļ daudziem krievvalodīgajiem ukraiņiem ienaidnieki vairs nav iztēloti fašisti, bet gan pavisam reāli nemiernieki Donbasā. Taču Porošenko lauž ne tikai jaunus ceļus, bet arī staigā pa jau iemītajām taciņām, piemēram, Uzvaras diena joprojām tiek svinēta arī 9. maijā, lai gan savu uzrunu Otrā pasaules kara noslēguma 70. gadadienā Porošenko teica 8. maijā. Savā emocionāli spēcīgajā runā Porošenko atgādināja par to, cik traģiski karš ietekmēja un sašķēla Ukrainas sabiedrību, bet uzsvēra arī kara laikā parādīto ukraiņu karavīru varonību. Jāatzīmē, ka 8. maija pasākumā, kurā uzstājās Porošenko, pirmoreiz kopš Ukrainas neatkarības atjaunošanas UPA dalībnieki piedalījās kopā ar sarkanarmiešiem.

Lai gan vienojoša vēsturiskā naratīva meklējumi turpinās, pašlaik Ukrainā ir sasniegts cits vēsturiskās apziņas brīdis: padomju periods vairs nav galvenais cīņas objekts. Karadarbība pēdējo divu gadu laikā, tūkstošiem kritušo, nomocītie civiliedzīvotāji, izpostītās ģimenes u. tml. – tas maina skatījumu uz vēsturi. Ukrainā ir ļoti radikāli spēki, kas mēģina attīstīt nacionāli ekstrēmus diskursus, tostarp attiecībā uz vēsturi. Tomēr pagaidām, spriežot pēc pēdējām prezidenta vēlēšanām, radikāļiem nav lielas iespējas gūt plašu sabiedrības atbalstu, viņi joprojām paliek marginālās pozīcijās. Ja vien ukraiņu vēstures jutīgākās epizodes tuvākajos gados netiks nelietīgi izmantotas, var piesardzīgi prognozēt, ka sabiedrībā tiks sekmēta vienojoša vēstures naratīva radīšana.

 

Šī raksta tapšanu daļēji ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību ir atbalstījusi Eiropas Savienība (Mobilitas grants nr. 409MJD).

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas šī gada 15. oktobrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.