punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragmenti no romāna „Bites”

Mēliss Frīdentāls

20/11/2015

 

MF

Foto: freelyshout.com

 

Mēliss Frīdentāls (Meelis Friedenthal) (1973) ir igauņu rakstnieks, kuram 2013. gadā par romānu Bites tika piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva. Frīdentāls pēc izglītības ir teologs, aizstāvējis doktora disertāciju par tematu Tallinas Pilsētas arhīva „Tractatus moralis de oculi”, nodarbojas ar zinātni, pētīdams 17. gadsimta ideju vēsturi, literārajā daiļradē galvenokārt pievērsies fantāzijas žanram.

Mēliss Frīdentāls būs šīgada Prozas lasījumu viesis, līdz gada beigām apgādā Mansards iznāks viņa romāna Bites tulkojums. Līdz šim darbs jau izdots nīderlandiešu un itāļu valodā, top tulkojumi angļu, čehu, ungāru, norvēģu u.c. mēlēs. Sapņojumam līdzīgais romāns vēstī par Leidenes studentu Laurentiju Hilu, kurš 17. gadsimta nogalē ierodas uz studijām Tērbatas universitātē. Sešu dienu notikumi un atmiņas savijas ar fantāziju, tālaika zinātne – ar pārdabiskajām sfērām, un visam fonā ir lietus, smakas, slimības un trūdi.

Tulkotāja

 

Nakts

Atkal ir vakars. Sniegs nokusis, peļķes, dubļains ūdens. Apmācies un lietains vakars, kā jau šeit allaž. Kopā ar krusttēvu braucu karietē, un mēs abi klusēdami skatāmies ārā pa logu. Logu lūkas ir gandrīz ciet, tās ir notraipītas un notaukotas, klātas ar sodrējiem, dubļiem un tvaiku, kas rodas no elpas siltuma, un bieži es tā arī nespēju saprast, kur mēs īsti esam. Tomēr jūtu, ka šis ceļš man ir pat ļoti pazīstams. Esmu te bijis jau agrāk. Kariete rībinās uz priekšu, un no āra dzirdams aizvien mazāk skaņu, no ēkām vairs neatbalsojas pakavu klaboņa, līdz kādā brīdī esam starp mājām izbraukuši pelēkā klajumā. Nepārmīdami ne vārda, kratāmies vēl uz priekšu, kariete apstājas, krusttēvs atver durvis, un es izkāpju. Manā priekšā ir sāpīgi skumjš klajums, un tā viduspunkts ir māja, ap kuru aug daži koki ar appluinītiem zariem. Māja ir gara un šaura kā šķirsts, ar zemu jumtu, no koka. Šķiet ērmoti, ka pie tās nav saskatāma neviena ļaužu darbošanās zīme. Nav ugunskura vietu, uz auklām izžautas veļas, rejošu suņu, apkārt klimstošu kaķu, zirgu. Visa tā ikdienišķā, kas neizbēgami piederas cilvēkam un bez kā viņš nespēj dzīvot. Es redzu stiegrainus vītolus, smilšu paugurus un tajos izraktus midzeņus, ejas un alas. Es atstāju karieti, un vēsums liek nodrebināt plecus. Man ir mazliet neomulīgi, taču es apspiežu šo sajūtu. Pa mitru taciņu eju tālāk. Ielejā starp pakalniem smalkām svītrām lejup slīgst migla, manas basās pēdas saslapst, un bikšu staras, strīķējoties pret zāli, kļūst mitras. Patiesībā šajā vietā mani neviens nepazīst, kaut gan esmu šeit bijis tik bieži. Tā vienkārši ir viena sveša vieta, kur es atkal un atkal nez kāpēc nonāku sapņos. Tālāk eju pa izdrupušu ceļu, kas ved tieši uz māju. Tas klāts ar granti, mazās peļķēs ir brūngans ūdens, un savas zampainās pēdas tur atstājuši ratu riteņi. Vairīdamies no peļķēm, soļoju pa gurkstošo granti uz priekšu un tikai pavirši pametu skatienu uz midzeņiem un bedrēm, kas rēgojas pa labi. Es lūkojos augšup. Kā mazi, durstīgi punktiņi gaisa kustības ritmā pulsē debesu zvaigznes, drusku gaišāki uz vispārējā tumsas fona stiepjas šķiedraini mākoņi. Māja manā priekšā ir parasta, ar pelēkām, jau trupējošām sienām un tumšiem logiem. Aizeju līdz tai, pieliecos, dodos iekšā pa zemajām durvīm. Sienas ir no skaidām, kas, laikam ritot, lietos noplukušas svītrainas, jumts no zariem, vietām tam cauri vīd tumši violetās nakts debesis, redzu eju, kam abās pusēs ir nāras no apaļiem delma resnuma baļķiem, un uz tām klusumā guļ ļaudis. Zinu pat nepaskatījies. Jauni, veci, vīrieši, sievietes. Klusām pieeju pie kāda, kas guļ uz lažas, un apstājos. Vīrietim sejai priekšā ir gari, sirmi mati, viņš ieelpo gaisu ar gulētāja vienmērīgajiem un drošajiem malkiem, taču viņa acis ir atvērtas. Viņš skatās uz mani un it neko nesaka. Es uzsmaidu viņam. Šī ir pazīstama vieta. Tāds bija badabēgļu šķūnis netālu no Arukilas, tāda bija māja, kur reiz esmu bijis arī īstajā dzīvē. Viņam ieblakus, pavisam netālu ir sieviete, seja vātīs, taču uz lūpām smaids. Kājās viņai ir saplīsušas pastalas. Es zinu viņus visus šeit. Viņi ir miruši manis dēļ. Man ir šausmīgi žēl, taču es vairs neko nevaru izdarīt. Visu, ko es daru vai gribu darīt, aptumšo man pašam neizprotams lāsts un mokoša nožēla par to, ka tā sanācis. Man jau gribētos būt no tā brīvam, taču es ļoti labi saprotu, ka tas nav iespējams. Šo slogu es nesīšu līdzi visu mūžu. Esmu vairākkārtējs slepkava. It neviens to nezina.

Man gribētos skriet pie viņiem un lūgt piedošanu, izskaidrot viņiem visu.

„Es nezināju…”

Kad reiz sen noskatījos tās raganas nogalināšanā, tās sievietes nogalināšanā, kuru pats biju pasludinājis par raganu, es baidījos no raganu varas un spēka. Tieši tāpat kā visi citi, vienmēr kā visi citi. Sieviete svaidījās, kāds viņu satvēra. Zobens iecirtās kaklā. Es noraudzījos šajā sievietē, uz kuru pats biju norādījis ar pirkstu. Tikai tad es sapratu, ka viņas acīs nav ne niknuma, ne spēka, ir tikai skumjas un bailes. Nāves tumšā žults. Bailes un muļķība bija to rašanās iemesls, manis paša bailes un muļķība. Sātana darbarīki, dēmoni. Esmu vainīgs, jo esmu bērns, māņticīgs, es nezinu, ko daru. Un es apsūdzēju, rādīju ar pirkstu, teicu.

„Ragana.”

Tā sieviete tagad ir šeit, kaut kur tālāk uz lažas. Es viņu nekad neatradīšu. Šīs sievietes un vīrieši tika nogalināti manas apsūdzības dēļ. Viņus aizveda uz krasta nogāzi, viņiem nocirta galvu, asinis pārvērta krasta nogāzi dubļos. Sapņos man tajā visā vajadzējis noskatīties, ķermeņi un galvas tika samesti ugunī, starp žagariem. Zemnieki stāvēja apkārt, žokļus sakoduši. Nāca un gribēja man guļošam pārgriezt rīkli. Es pirms tam pamodos, ar kliedzienu. Bēgu. Viņi mani dabūtu rokā un nogalinātu, ja es nebūtu nonācis līdz baznīcai, ieskrējis iekšā. Tur neviena nebija, tumšā telpa bija tukša, pa akmens plākšņu grīdu apkārt klīda tikai dažas vistas. Viņi ienāca pa durvīm, vīri ar dunčiem rokās. Debesīs viņiem aiz muguras jau viegli svīda rīts. Tieši tobrīd nāca mācītājs, redzēja to.

„Nāciet tālāk,” viņš teica.

Un viņi pagriezās, aizgāja, tikai es paliku stāvam starp vistām. Nākamajā rītā viņš mani aizveda tur, pie eksekūciju paugura, un stāstīja par māņticību, melno žulti un fantasmām. Es sapratu, ka vienīgais veids, kā dzīvot tālāk, ir neticēt burvjiem, saprast, ka viss ir šķitums, māņi. Taču tas nebeidzās. Manā dvēselē joprojām bija visas šausmas, es tās visur nesu sev līdzi. Tās bija redzamas manās acīs.

Es pagriežos, aizveru durvis un izeju no mājas. Ap mani sakļaujas tumši, lietū piloši, gandrīz melni koki. Kļūdami aizvien zemāki, tie dod ceļu tumšzaļiem krūmiem un vilnījošai zālei. Es skatos, kā pa neredzamo zāli lien jāņtārpiņu parāde – nevis atsevišķi punktiņi, bet vesela plejāde, simtiem uguntiņu rudenīgi mitrajā naktī. Šīs ugunis itin kā būtu iezīmējušas robežu starp divām iespējamām pasaulēm. Un es stāvēju starp tām…

Pāri tumšajai norai kāds nāk, jāņtārpiņu aukstā gaisma ir pārāk vāja, lai es saskatītu kārtīgi. Nācējs man pietuvojas, pavisam klāt, es jūtu sejā dvašu.

[..]

 

Sestdienas rīts

„Saskaņā ar Aristotelu ir trīs veidu dvēseles: veģetatīvā, jutīgā un saprātīgā. Veģetatīvā un jutīgā piemīt visai dzīvajai dabai, saprātīgā tikai cilvēkam.”

Laurentijs rakstīja. Vārdi plūda viegli, un apdomājās viņš tikai tad, kad radās šaubas, vai viņš savas tēzes pierādījumā pārlieku nekonfliktē ar platoniķiem un kartēziešiem. Aristotela pretinieks taču bija bijis pats Luters, brīdinājis no filozofēšanas viņā un parādījis, ka platoniskā filozofija ir jebkurā ziņā labāka par peripatētisko. Ar to pašu patiesībā nodarbojās arī Dekarts, kura nostājas filozofiskajā ziņā galu galā bija gandrīz tīrs platonisms. Gadsimta sākumā pret Aristotelu vēl attiecās ar lielu cieņu, tomēr pašlaik, gadsimta nogalē, attieksme bija kļuvusi pilnīgi pretēja. Jebkurā gadījumā bija vērts būt piesardzīgam, lai pārlieku nepretstatītos mūsdienu filozofijai.

„Piedzimstot cilvēks gan ir dzīvs un jutīgs, taču saprātīgā dvēsele viņā aktualizējas laika gaitā.”

Šī bija tēze, kas vienmēr izraisīja visvairāk problēmu, itin kā varētu būt cilvēki, kam saprātīgās dvēseles nemaz nav. Patiesībā tas, protams, bija aplam – katram cilvēkam, arī embrijam, ir dvēsele, tā tikai nemanifestējas, tā ir kā rītdiena, tā vēl neeksistē, taču eksistēs nenovēršami un atbilstoši tam, kas noticis vakar un šodien.

Laurentijs aizdomājās. Varbūt tā tomēr nav pietiekami laba analoģija? Viņš uzzīmēja lapas malā pirkstu un pierakstīja pie tā – „Skatīt vēlreiz”.

Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš bija kārtīgi paēdis, un saprāts, šī viņa dvēsele, spēja saprast apkārtējo, redzēt sakarības un tās pierakstīt. Viņš bija laimīgs, kāds varbūt nebija bijis ne reizi jau garus gadus. Melnā žults, kas viņā allaž plūda apkārt, smacējošie smārdi un slimības bija pazuduši. Viņš jutās citāds. It kā Klodija viņam būtu atnesusi ambroziju, šo dievu ēdienu, kas dara nemirstīgu. Aurum potabile.

[..]

Kad soļi kāpnēs vairs neskanēja, Laurentijs lēnām apsēdās pie galda un teju svinīgi un rituāli sāka ēst nolikto ēdienu. Viņš lauza maizi un lēja sev vīnu kā aktieris uz skatuves, kurā noraugās simtiem ļaužu, vai priesteris, kurš dod dievgaldu karaliskai draudzei.

Arī šī maize garšoja kā medus, pat tādā mērā, ka viņš domāja, vai tik tā nav cepta ar medu. Varbūt tas arī ir viss noslēpums? Varbūt medalus un medmaize ir tas, kas dziedē viņa ar melno žulti piesātināto miesu? Par medus ārstnieciskajām īpašībām taču runāja kopš senseniem laikiem. Medus saglabā un pasargā, ārstē melanholiju. Aleksandru Lielo pēc nāves Babilonā atpakaļ uz Grieķiju atveda bišu mīkstajā, saldajā medū, ietītu bišu vaska apsējos.

„Bišu vasks,” Laurentijs pārtrauca pats savas domas.

Protams! Viņš savā nodabā pamāja ar galvu un centās saturēt domas, baidīdamies, ka steidzoties sabojās mieru un svinīgumu. Pēc tam tas jāpieraksta, pašlaik vienkārši viss jāatceras.

Ļoti lēnām apēdis pēdējo maizes kumosu un izdzēris kannu, viņš pārlocīja balto lakatiņu precīzi pa vidu un apklāja uz galda sabirušās drupačas. Lakatiņš rokā šķita stīvs un jauns, itin kā būtu nule pašūts, ar karstu dzelzi pirmo reizi gludi nopresēts.

Viņš piecēlās un sāka staigāt turp atpakaļ. Paša kustības šķita svešas, locekļi uzvedās citādi, viņam vajadzēja ļoti skaidri pavēlēt, dot rīkojumus: pakustini roku vai sper soli. Galvā joņoja domas, līdzīgi kā pavasara ūdeņos atspoguļojas gaisma, uzzibot te šeit, te tur. Viss šķita skaidrs, dzidrs.

Viņš veicīgi apsēdās pie galda un sāka rakstīt piezīmes. Vairs nebija nekādu problēmu, kā iebilst gan neoplatoniķiem, gan arī Spinozas iedvesmotajiem panteistiem. Pašreizējais laikmets iztēlojas, ka dvēsele ir kā tāda iedzimta substanciāla ideja vai arī ka tās personiskajā ziņā nav vispār. Nē – dvēsele ir glezna, fantasma, priekšstats, atspoguļojums, gaisma. Zīmējums vaskā, enkaustika. Dvēsele mūsos ienāk no ārienes un visu laiku dodas no mums ārā, kā dvaša, kā bites no stropa. Ienāk kā spiets tukšā stropā, piebūvē to pilnu šūnām, sanes medu. Un atstāj mūs tāpat kā bites stropu, karstā dienā piepeši savācas spietā un dodas prom, kaut kur.

Viņš uzšvīkāja lapas malā atgādinājumu. „Visa pieredze un rīcība zīmē mūsu dvēselē gluži kā uz vaska tāfelītes, un, līdzīgi kā nepastāv glezna, ja kāds to neglezno, nepastāvam arī mēs, ja neko neesam pieredzējuši. Mūsu dvēsele un mēs paši pastāvam, tikai darbojoties pasaulē, to uztverot un ar to nodarbojoties. Citādi pāri paliek tikai apvalks, tukšs koka dēlītis, tabula rasa.”

Laurentijs rakstīja. Uz baltas lapas, kur potenciāli var būt dzejolis, zīmējums, smērējums. Lapa, kurā tirgū var iesaiņot zivi vai uz kuras var uzrakstīt pašu skaistāko mīlestības dzejoli. Piepildīties var arī abi.

Viņš uzmeklēja Aristotela traktātu par dvēseli un izrakstīja no tā šādu tēzi: „Ja acs būtu dzīvnieks, tad redze būtu tā dvēsele; tā ir acs būtība pēc šīs atbilsmes. Acs taču ir redzes viela; kad redze zūd, acs vairs nav acs, bet tikai saucas par tādu, tāpat kā no akmens veidota vai uzzīmēta acs.”

Laurentijs lapas malā piezīmēja atsauci uz Aristotelu un ķērās pie komentāra rakstīšanas.

„Turēšana skatienā jeb skatīšanās pasaulē ir rīcība, iejaukšanās, būšana dzīvam. Līdzīgi arī kariete iegūst mērķi un dzīvību, ja tajā ir ļaudis; šie ļaudis veido karietes dvēseli. Šādi tā ir uzbūvēta tieši ļaužu – karietes dvēseles – dēļ. Kariete brauc un rīkojas atbilstoši cilvēka gribai. Tāpat arī putnubūra dvēsele – tā būtība – ir turēt putnu; ja putna tajā nav, tas ir būris tikai vārda pēc. Kā bišu stropa dvēsele ir turēt bites.”

Teikumu pabeidzis, viņš pacēla spalvu un uzrakstīja uz malas atsauci uz Vergiliju. Vergilijs runāja par bitēm, kā tās var ienest stropā slimību. Paceļas no skrejas gaisā kā acu skatiens, ārā sastopas ar indi un slimību un, atgriezušās mājās, inficē tur visu saimi. Tās šūnas, kurās ir indīgais medus, inficētā saime var gan aizmūrēt ar vasku, tomēr tās tik un tā tek, un laika gaitā viss strops saslimst un kļūst par infekcijas perēkli. Gluži tāpat arī cilvēki, kuriem dvēselē ir pārāk daudz briesmīgas pieredzes, melanholijas, to var gan turēt sevī un aizmūrēt, tomēr tā tikpat iztek. Viņi sāk to izstarot kā svece gaismu, galvenokārt caur acīm, un inficē citus. Exemplum par to teic: „Vārna, aizgājusi pie beigta dzīvnieka, vispirms izķeksē tam aci un tad jau tālāk smadzenes. Šādi sātans ar skatienu sakampj cilvēka aci un pēc tam izrauj ārā smadzenes, padarot viņu dumju.” Vai tas mums patīk vai ne, bet kaut kāda rīcība, pat tikai skatīšanās, vienmēr izraisa pārmaiņas mūsos pašos un tajā, kas ap mums.

[..]

 

Sestdienas pusdienlaiks

Telpas malā tieši pie logiem stāvēja ar skārdu pārsists galds gandrīz krūšu augstumā, tajā bija izveidotas gropes un lejā nolikts liels spainis, kur vajadzēja satecēt ķermeņa šķidrumiem. Visriņķī galdam slējās ar tumšu drānu apklāts improvizēts podijs, šādi patiešām radot mazliet teatrālu iespaidu. Acīmredzot tādējādi te bija mēģināts atdarināt tādu anatomisko teātri, kāds tas bija Leidenē, jo ne viens vien telpas iekārtojuma elements Laurentijam šķita pazīstams. Belovs taču, tāpat kā viņš, bija ieguvis izglītību Holandē, un viņa priekšstats par kārtīgu anatomisko teātri nāca no savas alma mater. Tādējādi līdzās podijam obligātā kārtā bija novietots no kauliem satrāklēts skelets, lai anatoma palīgs varētu ar rādāmkoku precīzi parādīt, kāda cilvēka detaļa pašlaik tiek apstrādāta. Tomēr izskatījās, ka komplekts nav gluži pilnīgs, daļa kaulu bija nepārprotami salūzuši, dažu trūka vispār. Skeleta apakšējās ribas kāds bija salabojis ar līmi, pirkstu falangas, kurās bija iedzīta nospriegota stieple, bija savādi izliekušās un nedabīgā leņķī slējās uz visām pusēm. Pie auditorijas sienas baltoja dažas lielas papīra lapas, uz kurām bija uzgleznoti vairāki memento mori tipa lozungi, kaut gan pašreizējā laikā tas šķita vairāk nekā lieki. Visiem studentiem un mācībspēkiem nāvi pat pārlieku dzīvi atgādināja ikdienas gaitas un ik dienu notiekošie nemieri, tad jau drīzāk reizēm radās vēlēšanās to visu uz kādu laiku aizmirst. Varbūt tieši tāpēc auditorijā arī nebija sapulcējies tik daudz ļaužu, cik varētu gaidīt pirmajā cilvēka līķa uzšķēršanā. Runāja, ka Belovs jau gadiem ilgi komandantam stāstījis, ka mācību darba labākai nodrošināšanai noteikti jātiek pie piemērotiem līķiem, taču līdz šim tas dažādu iemeslu dēļ nebija īstenojies. Varētu domāt, ka šajos laikos piemērota pamatmateriāla sagāde vairs nav tik liela problēma, vilcināšanās iemesls galvenokārt bija gribas un tehniskas dabas jautājumi.

„Kā no rīta noskaidrojās, no mūsu pašreizējiem studentiem neviens agrāk nav bijis klāt zinātniskā sekcijā,” iesāka profesors Belovs. „Un saistībā ar to man neatliek nekas cits kā ņemt sev par asistentu Laurentiju Hilu, kurš – tā es saprotu – Leidenē vismaz reizi piedalījies sekcijā.”

[..]

Laurentijs ieņēma savu vietu pie podija, un gandrīz tūlīt arī atvērās auditorijas durvis un telpā tika ienests drānā ietīts līķis.

„Aha,” Belovs pavēstīja.

Sanoņa pieklusa, un visi ziņkārīgi savācās vēl tuvāk.

„Lieciet tūlīt uz galda. Tieši tā, šeit.”

Belovs ar lietpratēja izteiksmi sejā sāka atbrīvot līķi no drānas.

„Kā redzat, nav vērojams rigor mortis.” Viņš pacēla līķa roku un ļāva tai noslīgt. „Tas norāda uz faktu, ka ir darīšana ar vairāk nekā pirms divām dienām mirušu indivīdu, kaut gan no literatūras ir zināmi arī gadījumi, kad, jo sevišķi cilvēkiem lielākā vecumā, rigor mortis nav novērojams vispār.”

Viņš mazliet paslēja līķi aiz pleciem, lietpratīgi pakustināja mirušā galvu šurp un turp un tad mazliet izbrīnīti noņurdējās.

Laurentijs nobālēja. Kaut gan anatomiskajam subjektam bija nodzīti mati un bārda, viņš tomēr pazina tā seju. Viņš taču pats bija skatījies šajās ūdenspelēkajās acīs, toreiz, kad večuks bija aizskrējis ar viņa būri. Tieši toreiz, kad viņš sāka just šo smaku. Viņš arī pašlaik instinktīvi sakampa degunu, kaut gan līķis vēl nebija sācis smirdēt un izskatījās, ka pirms nogādāšanas šurp tas pat ir nomazgāts. Domājams, tik pamatīgi šis vecis nebija berzts labu laiku, ja vispār kādreiz bija. Runāja jau, ka igauņi esot lieli pirtī gājēji, taču, cik Laurentijs atcerējās, viņu tikšanās laikā večuks gan bija atstājis tādu iespaidu, ka beidzamajos mēnešos šis temats viņam nav bijis diez ko aktuāls. Tagad vecais ķermenis bija tīri apskalots ar ūdeni, tas bija kalsns, stiegrains kā anatomisks zīmējums, bāls.

„Kā redzat, subjektam ir viegls galvaskausa bojājums, taču mūsu izrādei tas nedrīkstētu traucēt. Asistent, pasniedziet man nazi,” Belovs ķērās pie operācijas.

Kad Laurentijs, kājām mazliet grīļojoties, devās pie galdiņa un atnesa no turienes Belovam garu nazi, tas viņam uzmeta jautājošu skatienu. Laurentija seja nudien bija kļuvusi pelnu pelēka, gandrīz tādā pašā tonī kā uz galda gulošais līķis. Skatienu uztvēris, Laurentijs centās pasmaidīt, taču tas sanāca nevarīgi.

„Vispirms atvērsim galvaskausu,” Belovs skaidroja. „Lai to izdarītu, sākumā veiksim riņķveida iegriezumu un atlocīsim galvas ādu. Tikai pēc tam varēs sākt zāģēt kaulu.”

Viņš paņēma nazi un iešņāpa pirmo iegriezumu, iztecēja tikai dažas lāses sarkanīgu un biezu asiņu. Laurentijs sekoja šai rosībai un domās atkārtoja rīta sarunu ar Belovu. Patiešām, nav nekāda iemesla baidīties no nāves; ja dzīvība no ķermeņa jau aizgājusi, tā vairs tur neatgriezīsies. Un tomēr viņš juta kaut kādu neomulību, jo bija redzējis večuku dvašojam, darbojamies.

„Pēc pieres kaula, os frontale, pārzāģēšanas es ķeršos pie paura kaula, os parietale. Ievērojiet, ka deniņkaula un paura kaula šķirtne, sutura squamosa, zāģēšanai ir visai neērta, tik veciem cilvēkiem tā, protams, ir pilnībā pārkaulojusies. Tādējādi ir ieteicams griezienu veikt virs tās.”

Laurentijs ar rādāmkociņu demonstrēja, kur minētās daļas atrodas uz anatomiskā skeleta galvaskausa, un studenti nopietni māja. Belovs pagrieza uz skārda galda gulošā vīrieša galvu sānis, gatavojās jaunam iegriezienam un brīdi atvilka elpu. Skaidrošanas un purināšanas laikā vecīša acis bija atvērušās un tagad domīgi un mazliet skumji skatījās uz Laurentiju. Pašlaik viņš varēja tajās raudzīties mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Vai tur vēl vīdēja kaut kāda dzīvība? Nē. Pašlaik tās bija bez fokusa un blāvas kā tādai zivij, kas tirgū pārāk ilgi nogulējusi saulē. Taču toreiz, tur pie šķūņa, tās vēl bija pilnas dzīvības, zilas, skaudras. Viņš bija tajās skatījies, un tieši tāpēc vecītis pašlaik ir uz skārda galda un miris. Gribot negribot saslima vai nomira ikviens, uz kuru viņš skatījās ilgāk; viņš nedz mācēja, nedz spēja pret to kaut ko padarīt. Tā bija viņa melanholija, burvestības nomāktā dvēsele, ļaunā acs, kas nepakļāvās gribai.

Šķita, ka vecīša acis notrīc, kad Belovs veica jaunu iegriezumu no pieres līdz ausij. Laurentijs juta, kā nāsis tik tikko jūtami sāk kņudināt pretīgā smaka, no kuras viņš bija baidījies sākumā. Mutē piepeši bija bieza un derdzīga tabakas garša, viņš pārsteigumā nospļāvās. Kopš tā brīža, kad Klodija no rīta bija viņam uzklājusi galdu, viņš šīs svešās un pretīgās smakas vispār nebija jutis. Bet varbūt trūdu un sabrukšanas sajūtas tomēr uzkairināja tas, ka viņš nepārprotami skatīja nāvi? Varbūt Belovam nebija taisnība, ka redzēt nāvi neko nenozīmē? Ārsti taču redzēja tikai miesu, asinis, zarnas, kaulus, bet ne pašu nāvi. Ne jau tajos ir nāves būtība. Galvā viņam asi iepulsējās, iesāpējās acis. Kā asinis un kauli, mati un spalvas uz acu āboliem.

„Spalvas?” Laurentijs nodomāja, un rādāmkociņš izkrita viņam no rokas. Zvārodamies viņš meklēja atbalstu un gandrīz apgāza skeletu. Tas kūļājās smalkā spieķa galā, ar stiepli sasietās kaulu rokas sapinās, galvaskauss pārmetoši sašķiebās.

Belovs neapmierināts pagriezās pret viņu, un arī daži studenti izbrīnīti pacēla skatienu, taču, pirms viņi paspēja ko pateikt, kāds iekliedzās.

„Ā-ā-ā,” skanēja no galda.

Tas bija anatomiskais subjekts, kurš bija pieslējies sēdus un ar abām rokām turēja galvu. Starp pirkstiem gāzās asinis, un viņš izmisīgi centās saturēt kopā garo, spuraino galvas brūci. Vīrieša vārgie kliedzieni kļuva aizvien izmisīgāki, balss iečerkstējās. Biezās sarkanās asinis bija nosmērējušas viņa svaigi nomazgāto un noskūto ķermeni, pilēja uz pleciem, uz vēdera.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Dalies ar šo rakstu