— Maxima

 

Foto: archyvas.etaplius.lt

 

Sara Poisson (īstajā vārdā – Rasa Čergeliene) dzimusi 1964. gadā. Viņa ir dzejniece, prozaiķe un esejiste. Sarakstījusi divus romānis, vienu īsprozas un četrus dzejoļu krājumus. Poisson dzeja un īsproza ir tulkota angļu, vācu, poļu, nīderlandiešu, ukraiņu, gruzīnu, krievu, baltkrievu un latviešu valodā. Ilgu laiku strādājusi par žurnālisti laikrakstā Lietuvos Rytas, bijusi arī komunikācijas eksperte un sadarbojusies ar populāro portālu www.delfi.lt.

Tulkotāja

 

Pavisam netālu no mūsu mājām ir vieta, kur pasaule pēkšņi var kļūt tīra, jauna, smaragdzaļa, violeta vai perforēta. No turienes varam uz pasauli pavērties caur smaragdzaļas vāzes stiklu, violeta svečtura šķautnei kļūstot par būtiskāko dzīves mūzikas stīgu. Visu, ko esam pieraduši redzēt, mēs varam ieraudzīt caur sarkanu plastmasas filtru, tā dibenu vai caur pašas esības caurumiem, caur kuriem paveras pasaule ar daudzām istabām.

Tur pēkšņi ieraugām, ko nebijām redzējuši un kas bez mūsu ziņas ticis apveltīts ar savādākām gaismēnām un ģeometriju.

No nerūsējoša tērauda pannas dibena caur mūsu pirkstiem un caur mūsu acu zīlītēm mūsu apziņā, zemapziņā un sapņos ielec zibsnis, kas apreibina un uz īsu brīdi atver paralēlo pasauļu durvis. Aiz šīm durvīm mūs gaida meža zemeņu pļavas, bet reizēm arī tas pats spēks, kas mūs pārmainījis: tirdzniecības centrs. Centrs. Bez smaržas, bieži it kā apmiris (bet varbūt tikai tā izskatās), ar savu piedāvājuma pārpilnību gatavs pēdējam centra sitienam, kas mūs satrieks. Kā pūķis, kura rīklē bez bailēm ieejam tikai tāpēc, ka pārāk liela zvēra proporciju dēļ neesam spējīgi to aptvert un vispār saprast, ka tas eksistē.

Medījot plēsējs sastingst, kļūdams upurim nemanāms. Reizēm tam piemīt hipnotizējošs vai upuri paralizējošs spēks. Šis spēks atdod savu spēku upurim un barības ķēdei, kurai upuris upurējies brīvprātīgi, pat sajuzdams labpatiku.

Tirdzniecības centrs ir briesmonis, kuru mēs jau sen vairs neredzam. Ir uzaugusi paaudze, kas neredzēja reiz zaļojošo pļavu vai būdiņas tās vidū tur, kur tas uzbūvēts.

Tirdzniecības centrs medī mūs un pievilina ar ēsmu, radot ilūziju, ka nevis tas medī mūs, bet mēs kaut ko medījam.

Tirdzniecības centrā, tāpat kā daudzās mūsu pasaules vietās, pirmajā acu uzmetienā pamanām kaut ko ļoti konkrētu vai racionālu. Noderīgu vai mazāk noderīgu lietu grupas šķiet kā reālas dzīvnieku sugas, kuru eksistences jēga nerada šaubas. Raugāmies uz tām it kā no pasaules jumta indiāņu pueblā, un noteikta drošības sajūta mums aizvieto nogurdinošo spēju domāt un artikulēt tekstu.

No otrā vai trešā skatiena, jau nedaudz aizdomājoties, mēs pamanītu un varētu teikt, ka dzejas vai mistikas tirdzniecības centrā nav mazāk kā citās mūsu apdzīvotajās vietās.

Dzeju tur var atrast ikviens, kas izmanto visās telpās skanošās dzejas vai aizsaules (varbūt personīgi izveidotu) uztvērēja antenu.

Dzeja un politika ir visur, tikai jāatceras par uztvērēja esamību un jāliek tas lietā. Iespējams, ka tāds uztvērējs ir visiem.

Dzeja un politika atrodama arī Centrā, kas kopā ar citiem veido tirdzniecības sistēmu, kas mūs atpestī un aizvieto mums reliģiju un ideoloģiju.

Tirdzniecības sistēma, kuru daļēji mēs varētu nosaukt par pasaules sistēmu, ir būtiski saistaudi, kas organizē un pulcina sabiedrību. Nav par tiem izturīgāku. To izturība tiek atjaunota iepirkšanās rituālā tāpat, kā svētās mises laikā tiek atjaunota kopienas locekļa saikne ar kopienu un Dievu.

Svēto Rakstu bausli „Tev būs svēto dienu svētīt” ir nomainījis bezvārda bauslis cilvēka iekšienē, norādot viņam virzienu uz tirdzniecības centru. Un atliek tikai atgādināt sen zināmu patiesību, ka nerakstīti baušļi ir daudz spēcīgāki par rakstītajiem.

Neviens neliek mums doties uz tirdzniecības centru, neviens nebar vai nenicina, ja nepērkam, taču mēs tik un tā pērkam, klausot savam iekšējam likumam. Neviena nemudināti, mēs dodamies uz tirdzniecības centru, un, ja tikai ir par ko, mēs pērkam ne tikai lētākās maizes kancīti vai vājpiena paniņu paciņu. Šīs darbības piešķir mūsu dzīvei kārtību un priekšmetisku pretošanās spēju, līdzīgi kā Kārlim Gustavam Jungam pēc viņa paša apgalvotā piešķīra ģimene un darbs:

„Man bija vitāli svarīgi dzīvot patstāvīgu racionālu dzīvi, kas bija kā pretstats svešajai iekšējai pasaulei. Ģimene un specialitāte bija tas pamats, pie kura vienmēr varēju atgriezties un kas man vienmēr atgādināja, ka esmu reāli eksistējošs un vienkāršs cilvēks. Reizēm zemapziņas saturs varēja mani izvest no prāta. Taču ģimene un apziņa, ka man ir ārsta diploms un ka mani gaida mani pacienti, ka man ir sieva un pieci bērni, ka es dzīvoju Zēštrāses ielā, namā, kas atzīmēts ar 228. numuru, Kīsnahtē, – visi šie reālie fakti mani saturēja. Katru dienu tie pierādīja, ka es patiešām eksistēju un ka es neesmu tikai lapa, ko nēsā gars, salīdzinājumā ar Nīči,” viņš apgalvoja.

Rituāls un visbiežāk neapzināta apziņa, ka šo rituālu veic visi pazīstamie, draugi, tuvinieki un pat mīļotie, piešķir kopīgu identitātes un drošības sajūtu, kādu agrāk piešķīra baznīca. Var pat uzminēt, ka veikala apmeklējums un apziņa, ka vari te kaut ko iegādāties un tev ir par ko iegādāties, vairumam mūsdienu tradicionālās reliģiskās kopienas loceklim dod vairāk mierinājuma nekā baznīca. Ja jau esi iegādājies, tad esi harmoniskas pērkošas sabiedrības loceklis. Sabiedrība tev ļāva nopelnīt, tā vienā vai citā veidā novērtē tavu darbu un prasmes, tu esi vienā vai citā veidā vajadzīgs kopīgās dzīves pārstāvjiem. Ja tu pērc, tu pats sev un kopienai apstiprini nepieciešamību pēc sevis, apstiprini ieņemamo vietu, savas tiesības būt tur, kur esi. Tava kustība šeit atbilst būtiskai atbildei, zīmogam, leģitimācijai, regālijām. Atšķirībā no attiecībām ar Dievu, kad nekad nevari zināt, vai esi Viņam izdabājis, vai esi mīlēts. Vai tiksi atpestīts.

Kaut ko nopērkot vari būt pārliecināts, ka viss tavā dzīvē ir labi, viss ir kārtībā.

Tas, ka darbam un naudai (un caur tiem izriet, ka pirktspējai) ticīgie tiek apveltīti ar Dieva gribu, šai augstākajai tirdzniecības sistēmas kārtībai pavisam nekaitē. Dieva elements taču pretendē būt par kaut ko neitrālu, līdzīgi kā gaiss vai elpošana. Ar Dieva gribu mēs taču darbu ne tikai saņemam, bet arī to zaudējam. Tad jau nav tik ļoti svarīgi, kāpēc kādam piemīt pirktspēja. Daudz svarīgāk, ka pirktspēja ir sociālas un harmoniskas dzīves pamats.

Tirdzniecības centram piemīt spēcīgs pievilkšanas spēks. Veikals pievelk cilvēkus kā magnēts vai kanalizācijas caurums notekūdeņus. Ja kāds no augšas novilktu mūsu kustību trajektorijas pilsētā nedēļas nogalēs vai darba dienas beigās, tirdzniecības centri līdzinātos mirdzošām saulēm, kas pie sevis pievilina cilvēkus kā aukstasiņu dzīvniekus pievilina saulgozis.

Apsildījušies pie vitrīnu altāriem, paklanījušies veļas pulverim, olām vai biezpienam (atkarībā no tā, kas salikts plauktos), ziedojuši tirdzniecības dieviem, izsūdzējuši grēkus biktskrēslos sēdošajām kasierēm, attālināmies no savām saulēm sasildījušies, emocionāli bagātāki, ar atvieglotākiem makiem vai konta stāvokļiem. Šī atvieglotības sajūta līdzinās sirdsapziņas atvieglošanai. Tas taču acīmredzams, ka viss, ko mēs nopelnam, ir kaut kur jāiztērē, jālaiž apgrozībā, tam jāiegūst kustība, jākļūst dzīvam, jākļūst par dzīvi. Tirdzniecības centrs aktualizē mūsu darba un atalgojuma vērtību, piešķir tai formu. Tas atdzīvina un piešķir kustību naudai, tās cirkulācija ir dzīvības maiņa.

Tirdzniecības centrs-saule ir domāts pasaulei.

Pabijuši tirdzniecības saulgozī, mēs palīdzam šai saulei izstarot siltumu, kas sasniedz mūsu mājokļus, atjauno mūsu ķermeņus un attiecības, kas turpinās rituālos pie galda, kā arī citās sadzīves dejās un spēlēs.

Galu galā mēs strādājam tāpēc, lai varētu paēst un kaut ko iegādāties. Sūri strādājam, lai varētu pasildīties. Nopelnām atpūtu, mazākus vai lielākus svētkus, mēles baudu un vēdera (kā arī visa ķermeņa) saturu, vajadzīgas lietas.

Līdz šim cilvēku sabiedrība un indivīds nav spējuši dzīvot bez rituāla. Rituāls ir ilggadīgas reliģiskās pieredzes atspīdums un reizē iedzimta nepieciešamība pēc kārtības, organizējošs princips, kas atbilst organizētai cilvēka ķermeņa esamībai, ķermeņa cikliem, ritmam, kā arī kosmosa un dabas cikliskumam. Tirdzniecības centrs mūs aprūpē ar tādu rituālu, kas saskan ar mūsu iekšējo likumu un kurā mēs visi varam piedalīties. Nav nekā universālāka par tirdzniecības centru, kurā vienlīdzīgs gan katolis, gan protestants, gan budists, gan sintoists, gan musulmanis, gan brīvdomātājs, gan ateists. Uz šīs zemes nav nekā labāk atpazīstamāka par pārdevēja un pircēja divnieku, šo mūžīgo pāri, kura neinstitucionālais, taču ritmiskās atkārtošanās spēks pārspēj laulības institūcijas spēku.

Cikliskie cilvēka un tirdzniecības centra rituāli ir kā kosmisks dejas solītis, kas pasaulei, kā arī ikvienam no mums piešķir prieku un enerģiju. Šī solīša atkārtošanās apmierina mūsu būtiskāko vajadzību, kuru līdz galam nepazīstam – lūk, tāpēc ir tik ērti šīs vajadzības saknes piedēvēt kaut kādam Dievam, kuru arī nepazīstam. Miglā tīta vajadzība no miglā tīta Dieva – šis apzīmējums mūs pilnībā apmierina, ja mums vispār tāds apzīmējums ir nepieciešams.

Mums vairs nav svarīgi, kāpēc mēs steidzamies uz tirdzniecības centru un kāpēc vispār tas ir centrs, mums daudz svarīgāk ir tas, ka tirdzniecības centrs veicina mūsu dzīvotgribu un vēlmi baudīt, kamēr mēs varam.

Uz veikalu mēs ejam un braucam gandrīz ar tādu labpatiku, ar kādu kādreiz dejojām, veicot kādu izsmalcinātu dejas soli. Vislabāk dejot tā, kā māki, bet veikalā visi māk. Visi māk un visiem vajag: galu galā šeit, gluži kā ideālā baznīcā visi ir vienlīdzīgi. Izņemot vienīgi kasieri, kura uz laiku ir deleģēta pildīt mūsu materializēto grēksūdžu uzklausītājas lomu (mūs apkalpojot, viņa zina, kas mums vajadzīgs, kas mums patīk, ko mēs ēdam, kādu lietu pietrūkst mūsu sadzīvē, vai esam veģetārieši vai nē, bet preču asortiments ļauj noskārst arī par mūsu ienākumiem). Bet arī tā ir tikai loma. Iepērkoties viņa ir tāda pati kā mēs. Tās pašas rūpes un tīksme viņas skatienā, tā pati dievbijīgā, pazemīgā un atpazīstamā rokas kustība, ar kuru, rakņājoties somā, tiek meklēts maks.

Lai arī kā mēs vērtētu dažādību vai atzītu rašanās esamību, mūsos slēpjas ilgas pēc stabilitātes, absolūta, nesaskaldītas pasaules un vienlīdzības. Iepirkšanās rituāls, kuru stabili atkārtojam un kas sniedz mums ilūziju par vienlīdzību, apmierina mūsu svarīgāko instinktu.

Tīru un sašķirotu lietu karaliste ir gluži kā konstitucionālā arhitektūra, kodekss, kas ir saprotams un darbojas bez aizķeršanās, kura vērtības un jēga apjaušami bez vārdiem un nerada šaubas.

Mīksts pleds, elektriskā tējkanna, gatavas uzkodas pie tējas, saulē kaltēti tomāti, kas aizstāj un reprezentē sauli, trauku mazgājamās mašīnas līdzeklis. Ar grāmatām pārpildīts plaukts vai tukši un izslaucīti maki. Melni, brūni un sarkani. Tie lieliski eksistē bez naudas, it kā norādītu uz slepeno pasauli, kurā nauda neeksistē. Vai arī to, ka lieta un iepirkšanās ir svarīgāka par naudu.

Šeit, tirdzniecības centrā, viss ir tik skaidrs, tīrs un pats par sevi saprotams, nevienam nevajag neko pierādīt, ne par ko nav jāšaubās. It kā tu būtu atgriezies pirmatnējos Dieva un cilvēka kopādzīvošanas laikos, kad cilvēks vēl nebija nogrēkojies un viņam nebija vajadzīgas ne norādes, ne sods, ne labvēlība, un visi bija vienlīdzīgi Dieva priekšā. Tagad mēs visi kļūstam vienlīdzīgi ar tirdzniecības centra starpniecību. Mūsu ledusskapjos, skapjos un skapīšos varētu atrast neskaitāmus šīs vienlīdzības apliecinājumus. Vairākos gadījumos mēs esam pirkuši tās pašas lietas. Mūsu mājas ar lietām, kuras nopērkam, atgādina mazītiņas tirdzniecības centru atvases un dzinumus. Tieši tāpēc tiek atmesta doma par noziegumu vai grēku: viss ir pārāk atklāts un skaidrs, vispārīgs.

Mēs visi esam tādi. Nelielus izņēmumus varam arī nepieminēt, gluži kā valsts konstitūcijas ārpusē paliek paralizētie, izdzimteņi vai cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tie, kuri nepērk, bet kāds nopērk viņu vietā.

Klasisko teicienu, kas apliecina mūsu vienlīdzību, „Mēs visi piedzimstam un nomirstam kaili”, mūsdienās varētu nomainīt teiciens „Mēs visi pērkam un visi pirksim”.

Tirdzniecības centrs, kurā satiekamies bez saistībām runāt vai uzklausīt viens otru, liek mums atgriezties svētlaimīgā dzīvnieciska klusuma eksistencē, kurā mēmi varam novērot viens otru, mierīgu ganāmpulka dzīvnieku acīm, saprazdami viens otru bez vārdiem: „Mēs visi pērkam un visi mirsim”.

Filosofs, kas lamāja pasauli par vārdu vai valodas nolietošanos, diskursa devalvāciju un runājošās pasaules un lietas noniecināšanu, nezin kāpēc nepamanīja, ka pasaule jau ir ceļā uz mēmu eksistenci, un ka šajā ceļā mums ir, kur apstāties. Tirdzniecības centri ir mūsu stacijas, kur atgriežamies mēmajā eksistencē.

Mēs visi pērkam un visi mirsim. Tas nekādā gadījumā nav tikai teiciens par nāvi. Bez thanatos, varētu domāt, šeit atrodas arī eros. Tirdzniecības centrs kārdina mūs arī erotiski, pastāvīgi izstarojot nenogurdināmu erotisku pievilkšanās spēku. Lieta, kuru vēlamies vai kuru pat nevēlamies iegādāties, ir erotisks objekts. Tās vilinājums ir neuzveicams un tik organisks, ka pat nepamanām, ka tiekam kārdināti un galu galā ļaujamies kārdinājumam.

Gluži kā deju laukumā mums ir ļauts lūkoties uz potenciālo saskarsmju lauku, bet reizēm, līdzīgi kā ar lūgumu uz deju tiek legalizēta taustīšanās, mums ir atļauts čamdīt lietas, kuras vēl nav mūsu īpašums. Tā kā plauktā guļošā prece pati uzprasās tikt apčamdīta, varam padomāt, ka precei vai tās pārdevējam tas izraisa patiku. Uz brīdi varam iztēloties, kā mēs justos, iegādājušies šīs lietas. Turot kādu lietu rokās un ņemot talkā nedaudz fantāzijas, varam pat iztēloties, ka šī lieta jau ir mūsu. Tas mums sniedz daļēju erotisku apmierinājumu, kas, iespējams, kādam ir lielāks par sajusto apmierinājumu, lietu iegādājoties. Līdzīgi kā pornogrāfijas cienītāji – iemanījušies savienot redzamo skatu ar savu fantāziju un pieraduši pie savas neierobežotās brīvības, kuru viņi piedēvē skatiem, viņi piedzīvo lielāku seksuālo baudu nekā reāla seksuālā akta laikā.

Lūk, kāpēc tirdzniecības centri ir pievilcīgi pat personām, kurām lielākais vairums preču nav pa kabatai un kuri šeit atnāk tikai nocenota maizes kancīša, apkaltušas vakardienas smalkmaizītes vai savītušu burkānu buntītes dēļ. Tā vietā, lai vaidētu par preču dārdzību, viņi apmierinās, lēni virzoties starp veikala plauktiem un cilājot un glāstot lietas, kuras viņi nepirks ne šodien, ne rīt.

Tas, ka viņiem ir atļauts pieskarties un skatīties uz tām pašām precēm, kuras redz un čamda īstie lietu pircēji, ir vēl viens elements, kas palīdz piedzīvot kopienas locekļu vienlīdzības un kopības sajūtu. Čamdīšanas brīdī viņi piedzīvo turētprieka mirkli, kuru viņi var izdzīvot tik intensīvi, it kā piedzīvotu mūžību.

Erotiskuma dēļ šo aktu būtu iespējams salīdzināt ar orģiju, kuras brīdī lieta piedzīvo vairākus erotiskos kontaktus.

Tajā pat laikā tirdzniecības centra plauktā gluži kā neiznēsātu zīdaiņu nodaļā guļoša un uzraudzībā esoša lieta ir nevainīga, bez īstās patērēšanas pieredzes. Tikko radīta un jauna, un tieši tāpēc tik pievilcīga. Starp lietu un tirdzniecības centra apmeklētāju valda kaisle, bet līdz saskarsmei vai banālām ģimenes attiecībām, kuras rodas, preci iegādājoties un sākot to lietot, vēl tālu. Kaisle, kas aizvieto un pārspēj pašu lietu.

Taisnību sakot, šeit var piedzīvot vienu no tiem dzīves nepiepildītajiem mirkļiem, kas veido estētisko distanci un piešķir dzīvei garšu, sublimācijas lādiņu. Dzīve iegūst spriedzi, dzīvību, atspirdzinošu sajūtu, kļūst eksistenciāli panesama, ieguvusi jēgu. Nepiepildītai mīlestībai taču ir krietni vairāk spēka nekā piepildītai. Galu galā nekas cits kā nepiepildīšanās palīdz izvairīties no banalitātes. Tā tiek veidota augstākā patērēšanas kultūra, galu galā – elitārais patērētājs vai pircējs. Starp nepiepildīšanos kultūra rada jaunas pakāpes dzīves piepildījumu, kuru neparedzēja ne ražotāji, ne pārdevēji un nesaprot lielākā daļa pircēju.

Preces un pircēja attiecībām formu, tāpat kā kādās erotiskās attiecībās, piešķir ne tikai lietas, bet arī cilvēki. Vieni no tām rada preces, citi ir tirdzniecības centra apmeklētāji. Viena daļa apmeklētāju ir mūžīgi steidzīgie dzīves izpildītāji, savukārt citi – dzīves un tās dzejas radītāji.

Rozā, silikona, karstumizturīgs katlu paliktnis, zaļš plastmasas duršlaks, bambusa paklājiņi dažādās krāsās, plastmasas bumbas veļasmašīnām. Ķīniešu gultasveļa, indiešu vannas paklājiņš un vīraks, poļu biezpiens. Itāļu katlu komplekts, čehu sojas piena pulveris, kaņepju sēklas no Irānas. Aplūkojot šīs un citas preces, vienā gadījumā lomu nospēlē agrākā patērēšanas pieredze, citā gadījumā iespējams intensīvs, rituāli atkārtojošs globālās kopienas pārdzīvojums. Ķīnietis, kas izgatavojis tējkannu un noklājis to ar emalju, vai ķīniete, kas uzšuvusi segas pārvalku, uz dažiem mirkļiem šķiet kā tuvi radinieki, kaimiņi, vienas un tās pašas kultūras pārstāvji. Globālās erotiskās pieredzes līdzdalībnieki.

Laika trūkuma dēļ un orientējoties uz citām savas dzīves svētajām un profānajām lietām, ienāksi šeit un iziesi kā patērētājs. Nesteidzoties, interesējoties par dizaina un sadzīves tehnoloģiju jaunumiem, domās varēsi sasniegt ķīmijas, fizikas, ģeometrijas pamatus un estētikas teorijas.

Katram pēc iespējām. Lieta šeit nav tikai lieta kā tāda, bet lieta katram tirdzniecības centra apmeklētājam. Arī apmeklētājus mēs varētu sagrupēt pēc dažādu līmeņu un slāņu vajadzībām, iespējām un paradumiem. Zemāko pircēju slāni vada vēders un naudasmaks, bet augstāko – idejas, lietu erotisma smalkumi, reliģiskie pārdzīvojumi, muzikalitāte un dejas gars, spēles un dabas ritma sajūta.

Tirdzniecības centra atlaižu akcijas piešķir svinīgu pārsteigumu, lietas kļūst līdzīgas briestošiem augļiem, kuru cenas mainās attiecīgi no sezonas un kuras ir atkarīgas no tā, kā tiek izspēlēta viena vai cita veida vērtība. Pēkšņa nocenošana līdzinās nomestai aktiera maskai vai grimam, „īpaši dārgas” lietas lomas beigām. Šīs izrādes beigas var pavadīt izbrīns par lieliski notēlotu lomu vai savu lētticību, kā arī vilšanās vai infantils sašutums, it kā kāds būtu apvedis ap stūri.

Tirdzniecības atlaide arī nav atlaide pati par sevi, tā ir atlaide katram konkrētam tirdzniecības centra apmeklētājam. Daļa apmeklētāju šo atlaižu sistēmu sliecas pieņemt gandrīz kā dabas parādību, neparedzamu, kā saulainu dienu vai nokrišņus, kas cikliski atkārtojas, gluži kā gadalaiki.

Tirdzniecības centrs ir zona, kurā tiek pamodināta un apmierināta mūsu novārtā atstātā mednieku un vācēju daba, varbūt tās pārpalikumi, un tas mums piešķir papildus vitalitāti. Noliegt un nonicināt šos pārpalikumus kā netīro duālistiskās eksistences daļu patiešām būtu tas pats, kas nicināt dabu un cilvēces vēsturi, kas ierakstīta cilvēka genofondā. Nicināt vajadzību pēc iepirkšanās un teikt, ka tas pazemo cilvēka lepnumu, nozīmētu duālisma, kristietības un citu līdzīgu pasaules uztveru sistēmu, kas barojas noliegumā, neirotisku sevis apzināšanos. Augstāk minēto, bez šaubām, atradīsim arī visideālākajā tirdzniecības centrā.  Jo tirdzniecības centrs nav tas, kas atpestī mūs visus uz visiem laikiem.

Daļa apmeklētāju te periodiski piedzīvo kaunu, ka pērk. Līdzīgi kādam pastāvīgi ir kauns par to, ka nākas ēst un iztukšoties. It kā neienāktu prātā, ka taisnās zarnas saturam piemīt pozitīva mēslojuma daba, un tieši tāpat viņi nesaskata, ka vajadzība pēc iepirkšanās ir nomainījusi senu dabisku vajadzību.  Gluži kā kanalizācijas sistēma un klozetpodi, kas atgādina ēdieniem paredzētus traukus, sagrozīja izpratni par agrāko, arhaisko fekāliju uzdevumu, dabiskās vajadzības paslēpās sterilā tirdzniecības centra zonā. Ne visi ir spējīgi meklēt, atrast un atklāt šos vienkāršos noslēpumus.

No dabas atsvešināts šis tirdzniecības centrs liksies arī tam, kas te jūtas kā svētnīcā.

Kā jebkurā baznīcā šeit atrodami gan tādi, kas baznīcā ierodas tikai svētkos, gan svētuļi, gan pārliecināti, dievbijīgi un ekstātiski ticīgie. Visretāk viņu starpā sastopami aristokrāti, bezmaz svētie. Viņi tic lietas enerģijai, ko akumulējušas dažu cilvēču ģenerāciju pūles, zinātnes un tehnoloģiju uzvaras, ilggadīga sadzīves prakse un dizaineru fantāzija. Viņiem nav tik svarīgi, vai lieta ir nopirkta vai nē – cieņa pret lietu saglabājas. Un tirdzniecības centrs kopā ar tajā esošajām lietām viņiem par to pateicas, atdzīvinot viņu dzīves ritmu un atjaunotnes iespēju. Redzīgā mēmas svētlaimes stāvokli, kas ir analogs paradīzei.

Pa ceļam uz paradīzi mūs mierinās neviens cits kā mēmas lietas. Līdzīgi kā augstākās proves katolim nav svarīgi, vai viņš grēko vai paliek tīrs, vai Dievs sniedz viņam svētlaimes stāvokli, vai soda – Dievs visos šajos paliek mīlēts, viņa baušļi vēl aizvien ir cieņas vērti. Un vienmēr ir par ko nožēlot grēkus. Gluži kā tirdzniecības centrā – vienmēr ir, ko nopirkt, vēlāk par ko samaksāt, izsūdzot grēkus kasierei. Kad ir ko pirkt, un kad apjaut to kā jēgpilnu eksistenci, nav vairs pat nepieciešams pirkt.

Pēc grēksūdzes kasē iestājas miers, it kā zem mēles kustu dievmaizīte, un soļi nes uz vietu, kurā būtu jānotiek īstajam erotiskajam saplūsmes aktam. Iepakojuma čaukstoņa aizstāj baudkāro elsošanu, pirkums tiek izsaiņots. Līdz ar erotiskā uzbudinājuma pieaugšanu, tas tiek atkailināts un tiek sagatavots saplūsmei ar jums.

Šīs saplūsmes auglis ir gandrīz garīgs, kā jau pienākas gandrīz garīgai iepirkšanās darbībai.  Tas ir sevī ieraujošs komforts un daudzslāņaina atkarība, kas palēnām maina visu dzimtas un populācijas apziņu.

Šeit, tirdzniecības tīklā Maxima, mēs esam iesaukti piedzīvot svētlaimīgu dabas un tehnoloģiju vienotību. Tieši tāpat, kā pueblas indiāņi, kas veic rituālus, tic, ka ar savu reliģisko praksi viņi glābj ne tikai amerikāņus, bet arī visu pasauli, mēs glābjam pasauli no sagruvuma, kādu tā piedzīvotu, sairstot pasaules tirdzniecības asinsritei. Varētu kopā ar C.G. Junga aprakstīto Amerikas indiāni, svarīgi pamājot uz sauli, teikt: „Protams, ja mēs to nedarītu, kas notiktu ar pasauli?”

Tikai zaglis te neizsūdz grēkus. Taču fakts, ka tirdzniecības centrs pievelk arī zagli, ir daiļrunīgs. Tas, ka viņš šeit atrod, ko zagt, un turklāt riskē, ka taps noķerts un sodīts, tikai apstiprina neuzveicamo tirdzniecības centra spēku un dzīvīgumu. Zaglis gluži kā bērns veic svarīgu tirdzniecības sistēmas pārbaudi, uzliekot zīmogu šīs sistēmas varas likumīgumam un vispārīgumam.

Galu galā par nozagtajam precēm kļūst zināms to uzskaites laikā, bet tas nozīmē, ka kļūst zināms arī par zagļa interesēm un viņa slepeno piederību kopienai ar Centru, kurā notiek kas būtisks un centrisks.

Var pat padomāt, ka zaglis uz tirdzniecības centru atnāk ne tikai zagt, bet arī veikt svarīgu rituāla daļu. Viņš apčamda iekārojamas lietas, gribot negribot tīksminās un jūsmo par tām, viņu caurstrāvo cieņa pret lietu vai tās ražotāju, tās idejas autoru. Šī cieņa iesvēta un dod savu svētību zaglim, caur to viņš apjauš sevi kā visas tirdzniecības sistēmas, visas kopienas labklājības daļu. Tas, ka viņš nemeklē vai neatrod veidu, kā samaksāt par iekāroto mantu, ir viņa nespēja, neprasme savu dievu meklēt nevis tiešās attiecībās, bet caur baznīcu – tirdzniecības centru.

Bet, iespējams, atnākot izvēlēties lietu, kuru nolēmis nozagt, zaglis paraugās uz stikla vāžu un spīdīgu katlu atspīdumu mirdzuma pārmainīto pasauli un savā ekstāzē vibrējošajā apziņā uz mirkli saplūst ar mēmo, ritmisko, daudznozīmīgo un reibinošo pasaules esamību. Piedzīvo savu Maximu – savu augstāko dzīves principu. Principu, par kuru, salīdzinājumā ar citiem organizējošajiem principiem, nevajag lauzīt galvu, nedz arī kauties ar savādāk ticīgajiem. Maximu, kuras bezvārdu aprises ir ķermeniskākas un garīgākas par neskaitāmiem vārdos nosauktiem, nolietotiem un jau sen ticamību neizraisošiem dzīves tekstiem.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere-Daruliene