— Atskaņas par (zinātnes neapglabāta) Dieva pasludinājumu akadēmijā un universitātē

 

Komentārs par diskusiju Vai zinātne ir apglabājusi Dievu? LU Teoloģijas fakultātē. Diskusiju var noskatīties šeit.

 

Ir 13. novembris, tumšs rudens piektdienas vakars. Vairums ļaužu, kā jau darba nedēļas beigās, vakariņo ģimenes lokā, ieslīgst klubkrēslā, lai noskatītos piektdienas vakara detektīvu vai romantisko filmu, vai jaunu cilvēku un studentu gadījumā – vīkšas uz naktsklubiem. Tajā pašā laikā Latvijas Universitātes Lielajā aulā sapulcējies tāds daudzums cilvēku, kāds, pēc eksrektora Mārča Auziņa novērojuma, vēl bijis redzēts tikai kādreiz Raimonda Paula koncertā.

Kas licis šim pūlim pamest nedēļas nogales plānus un ierasties šeit? Kas viņus atvilinājis? Izrādās, viņus tirda plosošs jautājums: „Vai zinātne ir apglabājusi Dievu?”

Atbildi, kā tas bieži vien notiek, varam atmanīt jau no paša jautājuma, un šo atbildi sniegs Džons Lenokss (John Lennox), matemātikas profesors no Oksfordas, šādi nosauktā paneļdiskusijā ar Mārci Auziņu, fizikas profesoru, un moderatoru Mārtiņu Vaivaru, debašu un kritiskās domāšanas asociācijas QUO Tu domā? līdzdibinātāju.

Kā drīz vien top acīmredzams, prof. Lenokss ir pārliecināts un praktizējošs evaņģēliskā novirziena kristietis, un viņa patiesais nolūks ir evaņģelizācija un kristīgā apoloģētika, kas – un šeit viņam visu cieņu – tiek īstenota ļoti inteliģentā veidā, pateicoties viņa zināšanām fizikas, kosmoloģijas, bioloģijas un citu zinātņu nozaru vēsturē un aktualitātēs. Tādēļ viņš ir bijis arī cienīgs pretinieks publiskās debatēs ar tādiem Jaunā ateisma kustības korifejiem kā Ričards Doukinss (Richard Dawkins), Kristofers Hičenss (Christopher Hitchens), Maikls Šermers (Michael Shermer), Viktors Stengers (Victor J. Stenger) u.c.

Lenokss bagātīgi bārstās ar āķīgas loģikas pērlēm, atklājot vājās vietas ateistu domāšanā. Piemēram, ka R. Doukinsa jautājums, kas radījis Dievu, ja jau Dievs radījis universu, ir neadekvāts klasiskā teisma gadījumā, jo Dievs pēc definīcijas ir neradīts. Un tikpat labi var jautāt arī Doukinsam, kas radījis universu, ja jau viņš tic, ka universs radījis viņu pašu (uz ko Lenokss vēl joprojām gaidot atbildi). Cits piemērs ir prof. Lenoksa norāde uz pretrunu S. Hokinga apgalvojumā, ka universs varēja rasties no nekā, pateicoties gravitācijas likumam, kas tomēr ir kaut kas, nevis nekas. Lenoksaprāt, zinātne jebkurā gadījumā nonāk strupceļā, apgalvojot, ka visums radies no nekā, jo filozofiskā izpratnē nekas tik tiešām ir nekas, kamēr zinātnieki pārdefinē neko par kaut ko, un kvantu vakuums nav tas pats, kas nekas. Jebkurā gadījumā tad iznāk, ka visums nav radies no nekā.

Uzkrītoši ir tas, ka prof. Lenoksa celsme Lielajā aulā aizrauj arī lielu daļu auditorijas, kas tieši viņa ticības apliecinājumus laiku pa laikam pārtrauc ar vētrainām ovācijām. Teoloģiski izglītoti cilvēki uzreiz pamanīs, ka prof. Lenoksa teoloģija ir ļoti vienkārša, pārsvarā atsaucoties uz burtiski saprastu Bībeli un tās atsevišķiem pantiem.

Prof. Lenoksa kampaņa Latvijas akadēmiskajās aprindās sākās jau dienu iepriekš, 12. novembrī, Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā ar tāda paša nosaukuma lekciju un LU fizikas profesora Vjačeslava Kaščejeva vadītu jautājumu un atbilžu sesiju. Abu pasākumu apmeklētājiem nevar palikt nepamanīts, ka Lielajā aulā prof. Lenokss savu stundu garās no galvas iemācītās lekcijas sakāmo identiski izstāsta savā 10 minūšu uzrunā un tālāk pa daļām, veikli iestarpinot trūkstošos fragmentus, diskusijas gaitā. Turklāt tā pati lekcija, pasniegta citviet pasaulē, vairākos variantos noskatāma arī Youtube. Dažādības un iederības labad varbūt Zinātņu akadēmijā piemērotāka būtu prof. Lenoksa lekcija par matemātikas problēmjautājumiem, kas ir viņa specialitāte.

Abos pasākumos ļoti uzkrītošs ir kritiskas diskusijas trūkums – neskatoties uz akadēmisko audienci, citādi domājošiem disputētājiem prof. Auziņa un prof. Kaščejeva personās un pat tajā pašā Oksfordā izglītota debašu un kritiskās domāšanas eksperta M. Vaivara dalību. Arī neviena kritiska jautājuma jautājumu un atbilžu sesijās, kas apdomīgi organizētas, ievācot uzreiz virkni jautājumu, uz kuriem tiek sniegta aptveroša atbilde.

Dieva modeļi ir dažādi, tāpat kā dažādas ir cilvēku ticības pārliecības. Kā redzam no diskusijas, prof. Lenokss tic personiskam, bet pārdabiskam radītājam (loģiska pretruna pati par sevi), kamēr prof. Auziņš tādam netic un ir drīzāk agnostiķis, taču var vismaz pieļaut domu, ka universa evolūcijas procesos darbojas kāds augstāks spēks. Arī Lenokss atzīst, ka Dieva esamību nevar zinātniski pierādīt (vai apgāzt). Tātad tas ir tikai ticības jautājums. Viņa nodoms ir pieticīgāks – dalīties ar netiešu „evidenci”, kas, viņaprāt, zinātnes atklājumos norāda uz Dieva realitāti.

Šajā brīdī mēs varētu atlikt sānis jeb katra/s paša/s ticības ziņā mums ontoloģiskā līmenī kognitīvi nepieejamo Dieva esamības jautājumu. Jāatzīst, ka sniegtā „evidence” ir visai apšaubāma pat loģiski. Daži piemēri.

– Kādu „evidenci” var dot atziņa, ka pati Rietumu pasaules zinātne vēsturiski ir savulaik attīstījusies teistiskā pasaulskata paspārnē, jo tas veicinājis domājami inteliģenta Dieva radītās pasaules racionālu izziņu? Toreiz nemaz nebija teismam alternatīva konteksta, kurā attīstīties zinātnei. Bet kāds tam sakars ar šodienu, kad zinātne sen jau šķirta no reliģijas? Turklāt jāatceras arī reliģijas pretošanās zinātnei ar visbēdīgākajām konsekvencēm, kā, piemēram, Bruno un Galileja gadījumos.

– Kādu „evidenci” dod tas, ka ir dzīvojuši un dzīvo ģeniāli zinātnieki, kas arī ir reliģiozi? Ir arī nereliģiozi zinātnieki. Tas ir ticības jautājums.

– Kā prof. Lenoksa minētās psiholoģijas atziņas, ka ticība var labvēlīgi ietekmēt cilvēka dzīvi (un arī tādā veidā darbojas viņa paša dzīvē), var apgāzt citu psiholoģisku uzskatu – ka Dieva ideja varētu būt cilvēka evolūciju veicinošs kolektīvas iztēles auglis?

– Vai gadījumā nebūs kategoriju kļūda salīdzināt nepierādāmu Dieva mīlestības „evidenci” ar tikpat nepierādāmu „evidenci”, ka prof. Lenoksu mīl viņa ilggadējā dzīvesbiedre? Pretstatā pārdabiskam, neredzamam aģentam – Dievam, dzīvesbiedre tomēr ir dabisks, iemiesots aģents, kura nodomus iespējams noteikt.

– Vai „Lielā blīkšķa” universa sākuma teorijas domājamā savietojamība ar creatio ex nihilo teoloģiju var kalpot par norādi uz pēdējās īstumu? Turklāt, kādā veidā radīšanas no nekā zinātnisko problēmu nokārto prof. Lenoksa piedāvātais risinājums ar ticību radītājam Dievam, ja arī pēdējais ir domājami radījis visumu no nekā? Problēma nekur nepazūd.

– Vai ateistam tiešām jānonāk pretrunā ar sevi, ja tas pieturas pie atziņas, ka cilvēka smadzenes (un attiecīgi prāts) attīstījušās augstāka spēka nevadītā evolūcijas procesā un tāpēc it kā nevarētu sniegt drošticamu zināšanu – arī par paša ateisma patiesumu? Bet vai pieņēmums par smadzeņu (cilvēka prāta) rašanos mērķtiecīga radīšanas procesa rezultātā padara cilvēka kognitīvās spējas uzticamākas attiecībā uz esamības lielajiem jautājumiem, turklāt vēl ņemot vērā pašā teismā esošo tendenci relativizēt cilvēka spējas? Šajā sakarā var pat nejautāt, kāpēc lai smadzenes nevarētu sniegt drošticamu zināšanu vismaz par vidi, kuras produkts tās ir, kurā tās pašas ir attīstījušās un adaptējušās?

Nepārliecinoši. Tomēr, ņemot šīs refleksijas autora paša akadēmisko piederību, prof. Lenoksa lekcijas un diskusijas apmeklēt bija vērts jau tādēļ vien, lai būtu par ko padomāt – kāpēc tām tik vērienīga atsaucība, kamēr akadēmiskajai teoloģijai un reliģiju pētniecībai tiek pievērsta daudz mazāka uzmanība? Tāpat bija vērts pārliecināties, ka dzīvojam tiešām „postsekulārā” laikā, kur reliģiskā propaganda bez pretestības ienāk pat akadēmijā un universitātē ne vairs pa sētas, bet pa parādes durvīm.