— Diskurss par Strauskamieli

 

Foto: www.gorjnews.ro

 

Joans Flora (1950–2005) – rumāņu dzejnieks, dzimis Vojevodinā – Serbijā, kur dzīvo apmēram simts tūkstoši liela rumāņu diaspora. Pēc Bukarestes universitātes Filoloģijas fakultātes absolvēšanas 1977. gadā Flora strādāja par vairāku rumāņu diasporā iznākošo literāro žurnālu redaktoru, bet no 1993. gada, kad viņš atgriezās Bukarestē, bija Rumānijas Literatūras muzeja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

Joans Flora ir viens no visspilgtākajiem postmodernā dzejas viļņa pārstāvjiem Rumānijā. Publicējis vairāk nekā 20 dzeju grāmatu, no kurām īpaši jāatzīmē viņa Diskurss par Strauskamieli (1995) un Zviedru zaķis (1997). Viņa dzejā cieši savijas reālistiskais ar fantastisko, vēsturiskais ar izdomāto, dramatiskais un traģiskais ar ironisko, grotesko un sarkastisko, dienišķais, banālais un triviālais ar himērisko un barokāli pompozo. Īpaši raksturīgi šajā ziņā ir Floras dzejas cikli Diskurss par Strauskamieli un Zviedru zaķis. Strauskamielis – neesošs un pat nenosakāms, autora paša fantāzijā radīts personāžs, kurš, citādi, metaforiski un suģestējoši izsaka mūsdienu cilvēka pasaules uztveri un tās izpausmi, savveida „mīts” ne vien par mūsdienu cilvēku, bet arī pašām mūsdienām.

Atdzejotājs

 

Diskurss par Strauskamieli

Tas nav nedz ērglis, nedz bebrs, nedz jūras suns,
tā nav nedz dzērve, nedz vārna, nedz žagata,
nedz degunradzis,
nedz zebiekste,
nedz Arābijas kaza;
tā nav nedz lielā sīga, nedz divkāju kamielis,
nedz strauss ar spārniem un spalvām,
nedz baložu vanags, nedz arī susliks:
tas tik tikko kustas starp kustīgiem kalniem,
cauri mainīgiem laukiem kā nez kādas plaknes, būdams
vienīgi ideja
par kamieļotu putnu un putnotu kamieli vienlaikus;

tuksneša vējš nespēj to pacelt
pat olekti no zemes.
Tas ir ūdensputns un gaisazivs vienlaikus, ko var noķert
ar tīkliem kā gaišzilas siļķes.
Uz to var attiecināt
papīra galvu un vara smadzenes,
un ragus, lai to vieglāk varētu noķert ar tīklu.
Daudzējādā ziņā tas netiek ņemts vērā,
kad runa ir par loģiskām kategorijām;
tas ir izveidots no spalvām un pakaviem
un it īpaši no nīkulīgiem spārniem, un tas neparādās
nevienā bestiārijā kopš ēģiptiešiem līdz pat mūsdienām.
Tas gan smejas, gan arī nesmejas,
taču pat nelido, tā ka
būtu neprecīzi to saukt par ption vai hof, vai tair.
Un tomēr:
„Jebkurš dzīvnieks ar divām kājām, ar spalvām un kurš dēj olas,
ir putns.
Strauskamielim ir divas kājas, spalvas un tas dēj olas.
Tātad Strauskamielis ir putnu suga.
Putns ir Strauskamielis,
tas ir putns,
putns ir Strauskamielis, šis dzīvnieks,
Strauskamielis ir putns.

Šis putns un šis dzīvnieks ir Strauskamielis.

Putns dēj olas, tās ir putna olas.
Strauss dēj olas, strausam ir olas.
Tātad strauss ir putns.

Putnam ir spalvas.
Strauskamielim arī ir spalvas.
Tāpēc, lūk, Strauskamielis ir putns”.

Tā nav, nav, nav nedz zebiekste, nedz dzērve,
nedz lielā sīga; tas nav strauss, nedz kamielis,
tā ir vienīgi ideja par kamieļotu putnu
vai ideja par putnotu kamieli;
kā niedre jūras krastā ar simtiem galotņu,
aiztumšodama sauli ar sava ķermeņa auglīgo daļu.

 

Pasaules mala

– Kā gan es tur gulēšu lejā, pasaules malā, starp
četriem dēļiem veselu mūžību?! –
sašutis izsaucās Strauskamieļa kungs, –
kad no augšas pil vienīgi darvas gaiss, vienīgi mēms miers
un vējš.
Tas nevar būt, nāves nav, to es tev skaidri varu pateikt!
Nudien, ko gan tas varētu nozīmēt, kundziņi manu?
Lai man pārplīst auss bungādiņas no tādiem nevārdiem?
Lai man pieplūst acs šūpulis ar tādu tumsību?

Tad lai ienāk jel kaut reizi ceriņkrāsas leutari, lai uzčīgā uz savām cimbolēm,
kas šiem tīk un ko šiem kārojas!
Tad lai plūst arī vīns, uzrodas odaliskas, un naidnieki no dusmām pārsprāgst pušu!

 

Ētika/Par patiesības mānīgo dabu

Torīt Strauskamieļa kungs atteicās no domas
par izjādi un savu īpašumu apskati
un cītīgi iedziļinājās dažos ētikas jautājumos,
smalku aprindu, kā viņš mīlēja teikt,
kad atradās izmeklētā sabiedrībā,
kā parasti, izplūzdams krampjainos smieklos, kas pārgāja klepū.
– Tad nu paraudzīsim, – Strauskamieļa kungs pie sevis noteica, –
Ko gan beigu beigās varētu
nozīmēt šis stāsts par divām patiesībām, kas viena otru izmet
pa durvīm ārā?…

Tā, rau, tiesas priekšā stājās pirmais prasītājs,
izklāstīdams savu sūdzību, ka kaimiņš esot nocirtis viņa mežā ozolu
un iebraucis ar arklu vairāk nekā divas asis viņa tīrumā,
pieprasīdams, lai viņam taptu atjaunotas tiesības.
– Labi jau, labi! – tiesnesis šim atteica pēc tam, kad pamiris bija šo noklausījies
vairākas minūtes. – Tev ir taisnība, nudien, tev ir taisnība!
Un pirmais prasītājs, slapjš no sviedriem, aiziet, toties
ar taisnības zīmogu pierē.

Un tiesas priekšā stājas arī otrais prasītājs un ņemas apvainot
savu kaimiņu, kurš tikko kā atstājis tiesu,
ka tas nocirtis viņa visskaistāko ozolu un iebraucis ar arklu
vairāk nekā divas asis viņa tīrumā, pieprasīdams, lai tiktu atjaunotas arī viņa tiesības.
– Labi jau, labi! – tiesnesis šim atteica pēc tam, kad pamiris
bija noklausījies šo vairāk nekā pāris minūtes. – Tev ir taisnība, nudien, tev ir taisnība!
Un arī otrais prasītājs, slapjš no sviedriem, aiziet, toties
ar taisnības zīmogu pierē.
– Bet kā gan tu vari attaisnot gan vienu, gan arī otru,
ja reiz cēlonis ir bijis tas pats! – pārsteigts iesaucās
kāds draugs, kurš nejauši atradās blakus.
– Zini, arī tev ir taisnība! – tiesnesis,
ne aci nepamirkšķinājis, viņam atteica. – Jā, jā, tev ir pilnīga taisnība! –
un tūdaļ pat, nolicis galvu uz galda, ieslīga snaudā.

– Cik pretīga un mānīga gan ir tā saucamā patiesība, taisnība, tāpat kā viss
pārējais! – pēc ilgām pārdomām secināja Strauskamieļa kungs
(vēlreiz pārcilādams prātā visos sīkumos tiesas ainas).
– Tu tās nevari satvert aiz galvas, nedz aiz astes,
un tas ir tāpat, it kā tu gribētu apsiet zivij ap vēderu sarkanu vilnas dzītiņu!

Torīt Strauskamieļa kungs atteicās no domas
par izjādi un savu īpašumu apskati, un lietām,
kas attiecas uz smalkām aprindām, kā viņš mēdza teikt,
un ieslīga tik galīgā un neizprotamā apātijā, ka
pat nepamanīja, kā tieši viņa acu priekšā
pavasarīgā gaisma top materiāla, liekot augt
nevaldāmi veselus zāļu pudurkšņus.

 

Iezvanot vakara dievkalpojumu

Tika uzietas, kā es tev jau teicu, kaut kur
Angaras pļavās
simtiem tūkstošiem bedru ar līķiem;
tā, lūk, vasaras saulē reizēm uzdīga
mazāk nekā pusmetra dziļumā
matu šķipsnas,
izgrieztu roku kauli,
sacaurumoti galvaskausi, līdzīgi atbaidošām krājkasītēm,
kas uzglabā lodes, izšautas no revolvera,
kurš piespiests pie deniņiem.

Šķiet mokošā miegā atdusējās aristokrāti dekabristi,
sadumpojušies poļi,
nonkonformististiski un hiperkonformistiski rakstnieki,
meņševiki, kulaki, Krimas tatāri,
ienaidnieki, kas bija sarīkojuši atentātus pret Valsti,
pret dimanta tiltiem un vītolu tiltiņiem,
nedraugi, kas uzturēja konspiratīvus sakarus
ar Orfeju un pelasgiem,
būdami tieši atbildīgi par bronzas
un gaišzilās emaljas rašanos.

Vietām
(pateicoties aukstumam)
vēl varēja saskatīt norauto roku muskuļus,
drēbju skrandas,
pēdējo, čukstus izteikto vārdu svinu
blakus kādai ziemeļbrieža ķemmei,
nepāra zābakiem vai sīkiem maisiņiem ar
1838., 1839. vai 2128. gadā kaltām monētām,
teiksim.

Taču vaina ar laiku kļuva aizvien nemanāmāka:
tā pārvērtās par vieglu dūmu strūkliņu,
kas pacēlās pie Ziemeļu violetajām debesīm,
bet upuru ciešanas nepalika iegrebtas nedz
kāda koka mizā, nedz arī
uz kādas ledus būdas sienām.
– Vai tu dzirdi, Makarije, – Strauskamielis, dziļi saviļņots, iebildās.
Ziemeļbrieža ķemme, daži nepāra zābaki
un lode pakausī, kas sita
kā pulksteņa mēle, iezvanot vakara dievkalpojumu.

 

Ģerboņa acs

– Labi ielāgo, – skarbi uzsauca Strauskamielis Galma gleznotājam, –
lai vēlāk neteiktu, ka tu to neesi zinājis, –
uzmeistaro man ģerboni tā, kā es tev lieku, nevis citādāku:
vienā atvērtajā acī (pa pusei zilā, pa pusei zaļā)
tu uzgleznosi romiešu karavīru
jāšus uz balta zirga, auļos;
jātnieka drēbes, vairogs, ieroči un bruņucepure būs
no zelta pavediena, bet krūšu bruņas, spalvas un apavi,
protams, no purpura:
virs vairoga tu novietosi sudraba māju ar sešiem zelta režģiem,
kuras augšā atradīsies senais karaliskais kronis, zem kura pa labi plīvos
lambrekeni: dzelteni un zili,
bet pa kreisi sarkani un pelnpelēki.
Un visbeidzot to visu tu iegremdēsi vannā ar emalju –
tik šķidrā kā piens, kas spēs to padarīt acīgu,
trauslu un runājošu.
– Tātad paliek tā, kā mēs nospriedām, meistar, –
lēni un noteikti bilst Strauskamielis.
– Tā gan, Jūsu Augstība, – gleznotājs atteica, virpinādams
rokās cepuri gluži kā pātaru krelles;
ģerboņa acs – zila un zaļa,
karavīrs – jāšus uz balta zirga, auļos.

 

Vasara Zviedrijā

„Kādu vakaru es pastaigājos pa Zviedriju. Gribēju atklāt
jaunas ainavas, papriecāties par dabas jaukumiem,
dzīvā veidā pieredzēt ziemeļblāzmu, pats savām acīm skatīt
to dīvaino klusumu, kad sastopas cilvēks ar cilvēku, tas ir,
zviedrs ar zviedru, un nepadod viens otram pat labu dienu;
un to mieru un to tīrību
bez neviena uz trotuāra vai daudzstāvu nama kāpnēm nosviesta izsmēķa;
satikt ziemeļbriežus un kamanās iejūgtus suņus; lapus, kas iešļūc
ar slēpēm pie kājām taisni palagos.
Bija violetas debesis, tā, ka nevarēja saprast, vai tā ir diena vai nakts,
un Zviedrijas zemē tieši tobrīd izcēlās
karš starp varas orgāniem un vilceni Ilvu.
Šī vilcene
bija vienīgā savas dzimtas pārstāve visā Skandināvijā,
un tās vaina izpaudās tādējādi, ka arī tā tika tur saplosījusi pāris aitas,
un fermeri dzīrās to nošaut.
Tribunālu, nē! Papriekš vilceni vajadzēja nogalināt.
Prese savukārt satrūkās kā dzelta, ka, lūk, nelabvēlīga vide,
ka nevainības prezumpcija,
ka nost ar valdību!
Tā nu vilcene tika notiesāta un tai neklātienē tika izpildīts nāves sods.
Tad kāds ieteicās:
„Šitiem te nedrīkst ticēt pat tad,
kad viņi dejo „Gulbju ezerā”!”
Kādu vasaru es pastaigājos pa Zviedriju.
Augša – violetas debesis, tā, ka nevarēja saprast, vai tā ir diena
vai nakts.
Uz zemes – vilcene Ilva.

 

No rumāņu valodas atdzejojis Leons Briedis