No 9. decembra līdz 10. janvārim prestižās laikmetīgās mākslas galerijas VARTAI (Viļņa, Lietuva) telpās būs skatāma plaša starptautiska mākslas izstāde Parafrāzes ar Latvijas mākslinieku piedalīšanos. Izstādes apmeklētājiem būs iespēja iepazīties ar nozīmīgiem mākslas darbiem no Austrijas, Bulgārijas, Francijas, Latvijas, Lietuvas, Portugāles, Krievijas un Slovākijas privātkolekcijām. Latvija izstādē tiks pārstāvēta ar mākslinieku Frančeskas Kirkes un Miervalža Poļa darbiem. Izstādi organizē biedrība Latvijas kultūras projekti, un vienlaicīgi tā ir arī Latvijas laikmetīgās mākslas kuratora Māra Vītola starptautiskā debija.
Atbilstoši izstādes Parafrāzes koncepcijai tā tiks veidota kā saistošs ceļojums pasaules mākslas vēsturē, kuras izcilākie paraugi piedāvā bagātīgu iedvesmas materiālu mūsdienu māksliniekiem. Atkārtojums ir sastopams jebkuras mākslinieciskās jaunrades veidā – plaģiāts, citēšana, parodija, intertekstualitātes spēle ir sastopama dažādās mākslas tradīcijās. Tomēr visuzskatāmāk iepriekšējo laikmetu mākslas mantojuma izmantošana, lietojot to kā “celtniecības materiālu” jaunradei un apropriācija, kā visizplatītākā šāda veida parādība, izpaužas par postmodernu dēvētajā mākslā. Mākslas vēstures citātu integrēšana jaunos mākslas darbos mēdz ietvert arī pagātnes kultūras elementu izvērtēšanu, kas nereti iegūst ironiskus vaibstus.
Viens no jēdzieniem, ar ko itāļu rakstnieks un filosofs Umberto Eko raksturo postmoderno kultūru, ir intertekstuālā enciklopēdija — teksts, kas ietver citu tekstu citātus, un šo citātu pazīšana paplašina teksta izpratni. Publikai jau iepriekš ir zināms, ka tā tiks iepazīstināta ar mākslas darbiem, kuri ietver citātus no citiem darbiem, un zināšanas par iepriekšējiem darbiem ir jauno uztveres nepieciešams nosacījums. Būtībā tas ir aicinājums katram paspēlēties ar savu enciklopēdisko kompetenci, mēģinot izstādes darbos saskatīt atpazīstamus citātus no pasaules mākslas vēstures. Turklāt citātu tīklojumam, to daudzslāņainībai jārada tāda kā postmoderna labirinta iespaids. Šādam labirintam nav ne centra, ne perifērijas, tam nav arī izejas, jo tas ir potenciāli bezgalīgs. Tā aprises mainās atkarībā no katra ceļinieka skatpunkta – viņa erudīcijas, vērīguma, galu galā arī no pacietības. Ceļvedis pa šo labirintu nav vajadzīgs. Pastāv risks, ka izstādes apmeklētājs ar ceļvedi – eksponēto mākslas darbu komentāriem rokās, pārvērstos vienīgi par garlaicības māktu tūristu. Komentāri izstādē nebūs pieejami.