— Lediņš starptelpā

 

Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto izstādi Lediņš. Starp to un kaut ko citu (Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 30.12.)

 

Šis gads, pateicoties Laikmetīgās mākslas centra iniciatīvai, ir bijis Hardija Lediņa gads, ietverot virkni pasākumu, veltītus šai lokālā mēroga kulta figūras 60 gadu jubilejai – ir bijusi iespēja pabūt klāt gan vairākās sarunu darbnīcās, gan skatīt izstādes un piedalīties lasījumos, gan kopīgi svinēt Lediņa dzimšanas dienu un iesaistīties vēl daudzos citos šim māksliniekam veltītos pasākumos. Gada nogalē apjomīgās “svinības” noslēdz izstāde Lediņš. Starp to un kaut ko citu (kuratore Līga Lindenbauma), kas līdz 30. decembrim skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās, sniedzot sava veida ieskatu un apkopojumu par mākslinieka radošo darbību.

Andris Indāns, Laura Prikule. Tāšu stārķu džems. Foto: Andrejs Strokins

Lediņa vārdu, domāju, zina gandrīz jebkurš mākslas vides pārstāvis – vai tam būtu saistība ar mūziku, vizuālo mākslu, literatūru vai arhitektūru. Saukts par multimediju mākslinieku un avangarda mūzikas tēvu, Lediņš noteikti bija viena no spilgtākajām personībām 20. gadsimta 80. un 90. gadu latviešu mākslinieku paaudzes vidū, atstājot daudzveidīgu, ierosēm un inspirācijām pilnu radošo mantojumu, kas līdz šim joprojām minimāli pētīts. Lai arī Lediņam kopš viņa nāves (dzimis 1955., miris 2004. gadā) veltīti dažādi pasākumi un notikumi, visaptverošs pētījums par mākslinieka radošo darbību diemžēl vēl dienas gaismu nav ieraudzījis. Laikmetīgās mākslas centrs sola tuvākajā nākotnē nākt klajā ar pamatīgāku publikāciju (grāmatu) gan par Lediņu, gan viņa draugu un līdzgaitnieku Juri Boiko.

Izstādes atrašanās vieta lielā mērā liek domāt, ka izstāde paredzēta daudz plašākai auditorijai, – ne tikai ar mākslu vai kultūrvidi saistītiem cilvēkiem. Iepazīstināt tos, kuriem Lediņa vārds ir svešs, varētu būt sava veida izaicinājums. Kuratore, būvējot šo izstādi, acīmredzot tiekusies to pasniegt nevis kā pastaigu cauri arhīvu materiāliem, bet atdzīvināt, pieaicinot vairākus mūsdienu latviešu māksliniekus, kuru darbība tiešākā vai netiešākā veidā rezonē ar Lediņa mantojumu. Piemēram, mākslinieku grupas Klīga darbs koncentriņš – neskaitāmas reizes pārstrādātais, apviļātais – gleznotais, locītais, gludinātais – darbs veikli izvērš kritiku par sevi, piedāvājot savu “dzīvi” kā pievienoto vērtību mākslas institūcijai; Maijas Kurševas Es neesi tu esmu grafiskās piruetes, kas balstītas Lediņa un Boiko kopradītās grāmatas Zun materiālā, atdzīvina nedaudz spokainus tēlus un rotaļīgi spēlējas ar tiem; Lauras Prikules un Evas Vēveres projekta Poētiskais robotisms. Focus Pro (aptuveni) jau citviet redzētie ceļojošie kubi šoreiz iedzīvojušies bibliotēkas laiktelpas rāmjos, izvēršot savus enerģētiskos laukus tās ietvaros. Minēto autoru darbos atbalsojas kaut kas no Lediņa akcijām, performancēm, darbības un domāšanas stila, spēlēšanās un ļaušanās, iestāšanās pret konvencijām, pretošanās un darīšana pa savam prātam. Jāsaka, Lediņš aktīvi reflektēja un izvērsa savu darbību arī teorētiski, ātri uztverot un reaģējot uz sava laika aktuālākajām norisēm, – par to liecina viņa regulārās publikācijas tā laika presē, kā arī izdevumi un manifesti (piemēram, par tādu var saukt 1989. gadā izdoto Ko tas nozīmē: potsmodernisms?). Izstādē viens no aizraujošākiem materiāliem ir Lediņa un draugu veidotie samizdata izdevumi, DIY grāmatas un publikācijas. Postmodernisma “gars” kā sava laika mēraukla domāšanai un radīšanai bija tas, kam Lediņš aktīvi sekoja un pats reflektēja. Diemžēl izstādes ietvaros tik spēcīgu “pretinieku” no mūsdienu mākslas vides neatrast, kaut atsevišķi vārdi varētu nākt prātā. Kā spēcīgs sinerģijas piemērs no izstādē sastopamajiem māksliniekiem jāmin Bolderājas grupa – viens no retajiem aktīvisma paraugiem Latvijas mākslā, kas iejaucas un regulāri seko līdzi Bolderājas apkaimes attīstībai, piedaloties birokrātiski sarežģītos un administratīvi piņķerīgos procesos, tai skaitā, tiesas prāvās (izstādē video darbs Nespēle). Viņu praksē saskatīju vairāk radniecīga ar Lediņa domāšanas “struktūrām” nekā citu mūsdienu autoru darbos, jo arī Lediņš daudz rakstījis un funktierējis par sava laika cilvēka dzīves apstākļiem, vajadzībām un iespējām, izvēršot tādu kā “kluso aktīvismu” (par tādu var uzskatīt arī jau hrestomātisko performanci Bolderājas gājiens).

Gundega Evelone. Retrospektors. Foto: Andrejs Strokins

Ir brīnišķīgi, ka viena cilvēka/mākslinieka vārds spēj rosināt apgūt noteikta laika posma, pat vairāku dekāžu kultūras slāni, – izsekot līdzi latviešu avangarda mākslas parādībām, ieskatīties to netveramajā raksturā, sajust līdzības un radniecīgas saites vai pat secīgumu ar mūsdienu norisēm utt. -, taču vienlaikus šāds skatupunkts rada arī zināmu piesardzību, atceroties uzdot jautājumus – kā mēs skatāmies uz šo mantojumu? Kā par to stāstām? Ko izceļam, ko noklusējam? Kādā veidā šo materiālu atklājam? Īpaši situācijā, kad izstādei šķietami uzmanīgi skatītājs būtu jāizvada cauri un arī jāiedvesmo/jāieinteresē ar kādu intrigu, nezināmu, līdz šim nepētītu informāciju, jaunatklājumu vai tml. Jāatzīstas, es nevarēju līdz galam saprast, vai izstāde ir domāta apmeklētājam, kurš jau Lediņu labi zina (tātad kultūras/mākslas profesijas pārstāvim) vai jebkuram skatītājam, kurš vēlas iepazīties ar šo harizmātisko personību? Es sliecos domāt, ka pirmajam jo būtiski pietrūka lasāmā un pētāmā materiāla, kas parasti labi iekļaujas retrospektīvās vai līdzīgās, uz arhīva materiālu balstītās, izstādēs un kuras parasti lieliski iedarbojas uz “nesagatavotu” skatītāju. Labi pieejama, saprotama, kontekstu un materiālu skaidrojoša informācija, kuras nav par daudz, bet nav arī par maz, šādās izstādes ir atslēgas punkts, un šeit diemžēl tas man pietrūka. Bet, protams, jautājums paliek tas pats – kam tieši adresēta šī izstāde? Kādu auditoriju tā vēlas uzrunāt?

Izstāde Lediņš. Starp to un kaut ko citu noteikti ir apmeklēšanas vērta, piedāvājot aizraujošu pieredzi un iespēju satikt Lediņu mūsdienu mākslinieku kompānijā. Darbs ar šo mākslinieku un izstādes tapšana noteikti ir bijis grūts uzdevums, jo (jebkura) harizmātiska personība nav viegli tverama un šī mākslinieka atstātais pienesums ir ļoti daudzveidīgs, starpdisciplinārs un joprojām nepietiekoši pētīts. Tomēr viens no galvenajiem iebildumiem ir par to, kā līdz šim ticis “veidots stāsts” par Lediņu, kas tiek turpināts arī šajā projektā, proti – viņa radītā māksla un radošā darbība joprojām tiek izcelta uz pārējo viņa domubiedru fona, kaut gan projekti un viss, ko Lediņš darīja, bija vairāku cilvēku kopdarbs – kolektīva prakse (vai tas būtu duo, Lediņam strādājot kopā ar Juri Boiko, vai ar citiem radošajiem cilvēkiem – draugiem, paziņām, kolēģiem). Varbūt ir pienācis brīdis “atgrūsties” no līdzšinējās pieejas un meklēt jaunus skatījumus uz tā laika mākslas parādībām un personībām?