punctum

Literatūra un kultūra

Jēga, kura nepārklāj visu vienlīdz biezi: kāpēc Kārļa Vērdiņa dzejas krājumi pagaidām nekļūst sliktāki

Anda Baklāne

14/12/2015

 

Par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu Pieaugušie (Neputns, 2015)

 

Man vienmēr ir bijis bail rakstīt par dzejniekiem, kuri man vislabāk patīk, jo parasti nekavējoties kļūst redzama pamatojuma nepietiekamība. Kas par to, ka tēli, iztēle, salikums, pašironija, humors, satraucoši mājieni uz nepasakāmo vai visu vērtību pārvērtēšana? Galu galā par baltu lapu arī var pateikt gan to, ka tā ir tukša, gan to, ka tā ir absolūta forma un baltā gaisma, visu krāsu sintēze. Ja saskaramies ar lietām, kuras šķiet labas un pareizas tieši tādas, kādas tās ir, tad ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kur redzes laukā ir aklais plankums. Vienlaikus – vai vispār ir iedomājams kāds svarīgāks pamatojums, kā skaidrojums par lietu, kas patiešām patīk? Protams, runājot šādā garā, nāk prātā arī visas tās popdziesmas, kuras slepus klausās, braucot vienatnē mašīnā, bet šis stāsts ir par ko citu.

Viens no maniem personīgajiem uz ātru roku paķertajiem skaidrojumiem par to, kāpēc Kārļa Vērdiņa dzeja man šķiet laba, ir – ka tā ļoti trāpīgi reprezentē paaudzes (mūsu abu paaudzes) domāšanas veidu un humora izjūtu. (Turklāt kaut kādā mērā Vērdiņa dzeja ne vien atspoguļo, bet arī veido paaudzes dzejas gaumi.) Šis skaidrojums, zināms, ir neprecīzs un nepietiekams. Lai arī paaudzi vieno līdzīga vēsturiskā un latviešu literatūras klasikas lasīšanas pieredze, tomēr pastāv dažādas gaumes vienas paaudzes ietvaros, kā arī Vērdiņa dzeju novērtē vismaz trīs paaudzes. „Laikmeta gara” jēdziens strēgst tajos pašos brikšņos, ir tautoloģisks un mums neko daudz nedod.

Otra skaidrojuma līnija saistīta ar „gara radinieku” jēdzienu. Kārļa Vērdiņa teksti mani saprot. Tiem piemīt ironija, pašironija, kritiskā domāšana, vienlaikus tie nav noliedzoši un izsmējīgi, tie ir humāni. Tie zina, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un jēga ir kultūrnosacīta, tomēr nav ciniski. Tie ir erudīti, bet nav aroganti, ir dziļi, bet nav dziļdomīgi utt. Šīs radniecības centrā ir attieksme pret vērtībām un jēgu – un par šo attieksmi var pateikt galvenokārt to, ka tā ir neviennozīmīga un sarežģīta.

No vienas puses, varētu sacīt, ka Vērdiņa dzejā kopš krājuma Es tiek īstenota kultūras kritika – literārās tradīcijas, lietišķās saziņas, sadzīves kultūras, tautas psiholoģijas kritika (vai visās minētajās jomās vienlaicīgi viena dzejoļa ietvaros, kā labā daļā krājuma Es dzejoļu). Ar kritiku šeit jāsaprot iznešana dienas gaismā: kāds kultūras vai attiecību artefakts, parādība, prakse, kas dabiskajā vidē ir pašsaprotama vai pat cildena un cēla, iznesta dienas gaismā, ievietota jaunā kontekstā, parādās savā nosacītībā – kā aizkustinoši amizanta, dažkārt skumdinoša. Respektīvi, kritika šeit ir kultūras mīta atmaskošana. Tomēr, palūkojoties no malas uz kultūras faktu, tas netiek vienmēr noraidīts un ļauni parodēts – drīzāk aktualizēšanas brīdī vienkārši tiek konstatēts lietu pārejošais un konvencionālais raksturs. Kā Vērdiņš rakstīja jau pirmajā krājumā Ledlauži: „zied krūmi pamestā mājā/ putni ligzdo uz galdiem un krēsliem/ un dārglietu lādes smagās/ apaug ar putnu mēsliem.”1 Vērtības ir pamestas, tomēr tās joprojām ir dārgumu lādes; no otras puses – tās šobrīd nevienam nav vajadzīgas.

Vērdiņa attiecības ar literāro tradīciju ir paradoksālas jau tā iemesla dēļ vien, ka, lai arī dzejnieks demītizē tradīciju, tā ir arī viņa stila trumpis. Īpaši krājumā Es Vērdiņš bija izgudrojis stilu, kuru Māris Salējs savulaik nosauca par „savdabīgu Latvijas pirmās brīvvalsts nogales gadu literārās valodas analogu”.2 Vienlaikus, kā savā recenzijā par Pieaugušajiem pamana arī Artis Ostups, „literatūras tradīcija ir iegrožojoša sistēma”3. Blakus izslavētajai Vērdiņa labsirdīgajai zobgalībai rēgojas kultūras represīvās sistēmas, kas Vērdiņa dzejā nereti tiek attēlotas aizbildniecisku vecāku un bezpalīdzīgu bērnu metaforas ietvaros („Laime mani baro ar mazu karotīti”4).

Ja uzlūkojam dzeju kā psihodrāmu, tad varētu sacīt, ka krājuma Es liriskais varonis ir pilnīgi atkarīgs no saviem barotājiem, aizbildņiem un apstākļiem, labprātīgi pieņemdams šo bezpalīdzīgo lomu – piemēram, burtiski, kā dzejolī Māmiņ, man ir plāns: „Atgriezties atkal dzīvot pie mammas – atbraukt ar visām mantām, godīgi pateikt: māmiņ, es centos…”5 Vai netieši, atsakoties uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un rīkoties, kā dzejolī Noskaņas: „Noskaņas man pēdējā laikā ir dažādas/ ir priecīgi brīži bet citkārt cerībās pieviļos/ ne visas iespējas izdodas izmanot”6 – un tā septiņu paragrāfu garumā. Pieaugušajos šis bēbis, iespējams, ir paaudzies līdz pusaudža vecumam, bieži viņš protestē: „Un kļūs tik ļoti bail, tāds niknums pārņems,/ ka burkas jānogrūž no palodzes, pa logu jālec/ un steigšus projām jāsoļo pa krēslojošo ielu.”7 Tomēr līdzatkarīgās attiecības (ar radiniekiem, kultūru, pasauli, sabiedrību, dzīvi) nav iespējams tik viegli saraut. Dzejolī Tai pilsētā ikviens ceļiniekam uzglūn, lai par viņu parūpētos, un ceļinieks kļūst par parādnieku; ja par nelūgto aprūpi viņš nemaksās – sekos sods. Arī dzejolī Posts aprakstītajā ēdnīcā darbinieki ir darījuši visu, kas ir viņu spēkos, un tomēr no dzejoļa varoņa viedokļa tas viss ir posts un iznīcība.

Tādējādi, ja runājam par pieaugšanas problemātikas aktualitāti šajā XX gs. beigās dzimušajā paaudzē, tad tā jāsaprot nevis (vienīgi) burtiski – kā paaudzes pārstāvju pārspīlēti ilga atkarība no vecākiem un nespēja nopietni uztvert un īstenot sabiedrības piedāvātās tradicionālās pieaugušo cilvēku lomas –, bet kā dažādu atkarīgu un līdzatkarīgu attiecību un kultūras sistēmu iznešana virspusē. Šādi skatoties, daudzas no Vērdiņa aprakstītajām sadzīviskajām ainiņām tikpat labi ir uztveramas kā nedaudz absurdas alegorijas (Svešā dzīve, Tai pilsētā, Posts, Studio 54, Meli, Tīrība, Kartupeļi, Pieaugušie, Dežūrgaisma u.c.) – tās runā par varu, atkarību, aprūpi, bezspēcību u.c.

Mani tiešām pārsteidza dzejnieces un kritiķes Katrīnas Rudzītes negatīvais krājuma Pieaugušie vērtējums, raksturojot to kā garlaicīgu, tukšu, eksperimentālu.8 Pirmkārt, protams, tā iemesla dēļ, ka subjektīvi neuztvēru Pieaugušo dzejoļus ne kā garlaicīgākus, ne īpaši eksperimentālākus par Es dzejoļiem (lai arī mazliet atšķirīgus). Bet, galvenokārt, man bija šķitis, ka Vērdiņa harizma šobrīd kontrabandas ceļā jebkurā gadījumā spēj ievest Latvijas dzejas telpā jebko, tāpēc tikpat labi tās tiešām varēja būt eksperimentālas sabiedriskā transporta biļešu automātu instrukcijas – gan jau Vērdiņš atrastu veidu, kā tās padarīt mākslinieciski baudāmas.

Jau Ledlaužos dzejnieks praktiski nesodīti bija papildinājis Latvijas dzejas puritānisko ainavu ar caurcaurēm erotisku dzejas krājumu – turklāt nevis vienkārši erotisku, bet homoerotisku. Kā kādā priekšlasījumā izteicās Igors Gubenko,9 tikai plāna membrāna šķir Ledlaužu diskursu no pornogrāfijas (un, iespējams, pat nešķir). Savukārt Es paveica kaut ko vēl pārsteidzošāku: pārliecināja Latvijas literatūrkritikas konservatīvā spārna smagsvaru Andu Kubuliņu, ka dzejā ir attaisnojama ikdienišķu reāliju pieminēšana: „[K]atrs kaut cik literatūrā apkalts cilvēks zina, cik riskanta dzejas augstajām matērijām ir virtuves ikdiena, tās reāliju ievazājums salīdzinājumos, metaforās, cik grūti tos noturēt tur tā, lai tie nevilktu lejup… Vērdiņa iztēle izrādās gana spēcīga un brīva, lai bez stomīšanās tiktu galā arī ar to.”10 Te nu bija – jaunajā krājumā, pēc Katrīnas Rudzītes domām, tiek konstruētas pārāk nedzejiskas ainas, un smieklīgs arī te vairs nav nekas.

Nezinu, kā Pieaugušie tīk Andai Kubuliņai, bet, iespējams, viņa piekristu Katrīnai, ka dzejā jājūt „nepārprotami mājieni, ka zem virspusē guldzošās jautrības slēpjas ietilpīgi zemslāņi”, jāļauj apjaust „jēga un, iespējams, vēl kaut kas cits, ko autors mums neatklāj, bet ļauj tikai nojaust.”11 Neuzklupšu Katrīnai par kritikas klišeju izmantošanu, jo bez tām mēs neviens neiztiekam. Man būtiski šeit uzsvērt, ka, lai arī varētu piemeklēt vismaz trīs interpretācijas, lai parādītu, ka Vērdiņa šķietami sadzīviskie dzejoļi patiesībā ir dziļi (piemēram, (1) tie ir indivīda un paaudzes psiholoģiskā stāvokļa alegorijas; (2) tie ir jāvērtē estētiski – kā hiperreālisma mākslas darbi; (3) tie jāvērtē kulturoloģiski – kā tradīcijas, nostalģijas un kiča trīsvienības izpausme) – vienlaikus tas absolūti nebūtu ne pietiekami, ne nepieciešami, lai pamatotu šīs dzejas vērtību. Pasaulē, kurā eksistē daudz apgaismības paveidu, kur atklāsme ir prakse un prece, kur zemteksti ir represīvas morāles normas aitu drēbēs, kur nojaušamā jēga ir erotiska pasaciņa, ar kuru kārdina filoloģijas studentes, – varbūt siermaizīte un vārīts ūdens ir cilvēcīgākais, kas var būt.

  1. Vērdiņš K. Ledlauži. Rīga: Mansards, 2009 [2001], 17. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Salējs M. SpēlES, Kultūras Diena, Nr. 24 (2008. g. 20. jūn.), 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Ostups A. Dzeja pieaugušo dzīves pabērniem, Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 207 (2015. g. 29. okt.), 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Vērdiņš K. Pieaugušie. Rīga: Neputns, 2015, 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Vērdiņš K. Es. Rīga: Neputns, 2008, 97. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turpat, 88. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Vērdiņš K. Pieaugušie, 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Rudzīte K. Spēles ar tukšumu, Latvju Teksti, Nr. 5 (29), 65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Gubenko I. No baudas līdz ekstāzei un atpakaļ: Barts, Vērdiņš, Lakāns. Priekšlasījums simpozijā Barta simtgades lasījumi. Rīga, 2015. g. 11. nov.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Kubuliņa A. Ir sēru mielasts īss. Bet dzīve gara, Kultūras Forums, Nr. 35 (2008. g. 12./19. sept.), 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Rudzīte K. Spēles ar tukšumu, 65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu