— Neuzņemtie kadri

 

Trīs dokumentāli stāsti par situācijām, kurās notikumi ved uz brīnišķīgu kadru, kas tomēr netiek uzņemts. Stāsti nolasīti Punctum Prozas lasījumu ieskaņas pasākumā Fotogrāfija un proza. Iespaidu punktējumi.

 

Talsu Jons Meks

Ejam uz auteni un braucam uz turieni, uz kurieni atiet pirmais autobuss. Iet uz Talsiem.

Satiekam visādus pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, nejauši nokļūstam slavena etīžu teātra izrādē, zviedru humpalā iegādājamies puķainu guļammaisu un strīpainu kleitu, vakariņojam krutākajā rajona krogā un nakšņojam augstākajā pilsētas kalnā ar skatu uz zvaigznēm.

No rīta izrādās, ka esam iekārtojušies tieši pretī kādas biroju mājas logiem.

Pēc brokastīm benzīntanka gadjužņikā nospriežam, ka nekā tais Talsos nav vairāk un jābrauc tālāk. Pa ceļam iekārojam plūmītes aliču birzī, kur jau rosās divi cilvēki – cienījama vecuma kundzīte un onkulītis. Viņiem ir mazs sunītis. Plūmes viņi vāc maisiņā.

Man patīk fotografēt visādas lapotnes un zāli – nevis plašākā ainavā, bet pa visu kadru. Precīzāk – patika, jo šovasar atsāku fotografēt uz filmas pēc kādu septiņu gadu pārtraukuma. Atpalieku un mēģinu kaut ko iekadrēt.

Mārcis ar Rasu iet pēc plūmēm, bet suņi sāk rieties, un viņš Rasu atved man. Ja suns rausta roku, nekāda fotografēšana vairs nesanāk, tomēr norises plūmēs interesē. Kaut ko mēģinu bildēt, paļaujoties, ka šie cilvēki neizskatās pēc tādiem, kas par to uztrauktos.

Viņi arī neuztraucas, bet vienu brīdi redzu, ka onkulītis novērsies no plūmēm, pagriezies pret mani un skatās. Vienlaikus redzu, ka Mārcis vicinās ar rokām, satraukti rāda uz onkulīti un purina kaut kādu žestu. Cenšos iebraukt, kas notiek, mēģinot noturēt Rasu un nepalaižot garām kādu izšķirošo mirkli. Pārāk vēlu saprotu, kam tieši bija jāpievērš uzmanība.

Man tiešām liekas, ka spiedu slēdzi, bet attīstītajā filmiņā nekas par to neliecina. Ir kadri pirms tam un pēc tam, bet nav kadra, kur redzams, ka tas onkulītis uz mani skatās caur augšas skatu meklētāju mazā filmu kameriņā un griež kloķīti.

Foto: Ieva Lejasmeijere. Talsu Jons Meks. 2015

 

Ģipsis Cēsu ielā

Kad esmu pabeigusi projekta tekstus, sadzinusi tos flešā un aizvērusi datoru, pulkstenis rāda 25 minūtes pāri vienpadsmitiem. Projektus Kultūrkapitāla fondā pieņem līdz divpadsmitiem. Parasti brauciens ar divriteni no Teikas līdz centram aizņem kādas četrdesmit minūtes. Ar labu riteni un kārtīgi minoties var aizbraukt arī pa divdesmit, bet tad jau tā ir lidošana, nevis braukšana. Vēl jāiebrauc akadēmijā visu izdrukāt un sarakstīt anketu.

Braucu ar Čerībloku. Tas ir ābolzaļš japāņu ritenītis, kuram uz rāmja ir uzlīmīte ar ķiršiem un tieši tādu nosaukumu. Ritenim nav ātrumu, bet ir kaucīgas rokasbremzes. Cenšos braukt kā ar fiksīti, ātrumu samazinot jau laikus, lai tikai nebūtu jābremzē. Bremžu čīkstoņa liekas kaut kāda nepiedienīga, tāpat kā ātra braukšana. Ar Čerībloku jābrauc lēnām un cienīgi, un vēlams, lai bērna sēdeklītī tiešām būtu bērns, citādi tukšais sēdeklītis nejauki grab, kad uzbraucu un nobraucu no apmalēm.

Braucu bez bremzēšanas, visu laiku minoties, citādi vecais ritenis zaudē ātrumu.

Nenāk ne prātā, ka varu aprakstīt, kā astoņās minūtēs tieku līdz centram un caur akadēmijas kopieri dodos tālāk pa Elizabetes ielu.

Bezcerīgi grabot, braucu pāri lielajam Elizabetes, Strēlnieku un Kalpaka krustojumam un ieraugu, ka pretī brauc Viestarts no Skaņu meža. Attopos, ka ne tikai grabu, bet arī elšu un sarkstu. Tā nevar. Uzsmaidu Viestartam, pēdējās piecās minūtēs nometu ātrumu un puslīdz cienīgi tieku līdz Vīlandes ielai, kur pie fonda durvīm pulcējas visādi kolēģi un paziņas, kas tikko laikus iesnieguši projektus. Tā vieta Rīgā ir kā upīte pēc lietus tuksnesī, kur draudzīgi padzeras lauvas un stirniņas, visi sveicinās un sapīpē tādā sazvērnieciskā atvieglojumā, ka paspējuši.

Līdz divpadsmitiem vairs nav palicis nekas.

Fonda foajē pie iesniegto projektu kastēm uzskrienu Edgaram Vērpem – viņa acis ieplešas ļoti lēnām un ļoti lielas. Laiks sāk zūmēties atpakaļ.

Pēc tam visu dienu liekas, ka pulksteņi rāda nepareizi. Iegūtā paātrinājuma inerce griežas pa iekšu, jūtos kā pele ar uzvelkamo skrējienu iekšā.

Sodīdamās par savu mūžīgo steigšanos un pēdējā brīža psihumu, mājupceļā uz Cēsu ielas gandrīz nogāžos no riteņa, gribēdama pēc iespējas ilgāk atskatīties, lai saprastu, ko tikko redzēju.

Tas bija jauns vīrietis, viss tāds slaids un spožs – uzvalkā, kurpēs, ar iedegumu un platu, sirsnīgu smaidu. Un ar žilbinoši baltām, mazliet uz augšu paceltām iešinētām rokām tādā kā autokāra pozā vai it kā nestu kaut ko trauslu.

Apstājos un nobēdājos, ka ģeniāls kadrs aiziet un ka, pat ja man būtu līdzi kamera, braucot ar riteni, neko nofotografēt tāpat nevar.

 

Dārgie draugi, skolotājs un Sandrīna
(Dokumentāls stāsts par kādas grāmatas atvēršanas svinībām, Pārdaugava, 07.11.2013)

Andrejs Grants: (Klusē.)

Ivars Grāvlejs: Tu esi labākais pedagogs, ko es esmu saticis.

Normunds Kozlovs: Labākais, izklausās pēc… Tad jau varētu iesist ar dēli pa ģīmi, tāda dzena manierē, hehehehe.

Ivars Grāvlejs: Nē, nu, man ir divi skolotāji. Man ir trīs skolotāji. Tu esi otrais. Nē, tu…

Sandrīna: Ģitārspēle el vē.

Ivars Grāvlejs: Pag, es tagad runājos ar…

Sandrīna: Kristaps Zariņš!

Ivars Grāvlejs: Eu, sieviete, es tagad runājos ar klasiķi!

Sandrīna: Es esmu tāda, tāda nē…

Normunds Kozlovs: Hehehehe.

Sandrīna: Klasiski runājies, aha.

Ivars Grāvlejs: Ar klasiķi!

Sandrīna: Lai ira taņec! Amplitūda! Pabeigt un sākt – tas nozīmē klasika. A kāpēc tu gribi vienu un to pašu runāt?

Ivars Grāvlejs: Tāpēc, ka tas ir izmainījis manu dzīvi, un tas ir mans skolotājs. Viss ir huiņa, vai ne? Man patīk viņas attieksme – viss ir huiņa!

Sandrīna: Nē, viss ir kolosāli.

Normunds Kozlovs: Ir, ir huiņa.

Ivars Grāvlejs: Es gribu parunāties.

Sandrīna: Nevajag. Lidojies, palidojies, šeit var. Ko tu gribēji stāstīt?

Ivars Grāvlejs: Es izstāstīšu…

Sandrīna: Tu man te ne… Runāt visu laiku vienu un to pašu ir garlaicīgi.

Ivars Grāvlejs: Kas, es nevaru atzīties beidzot?! Kas tas tev par sējumu?

Sandrīna: Cilvēks vienkārši nejauši… nu, nevar ar kājām pieskarties zemei. Tas ir vienkārši – šito atnesa mums tepat no Latvijas arhīva. Vienkārši tev iedevu to joka pēc paskatīties.

Normunds Kozlovs: Viņš kā bērns vai kā vecs cilvēks jokus nesaprot. (Runā pa telefonu.) Mēs sēžam tur pāri tiltam, tai zlačnajā vietā.

Sandrīna: Mana vizbulīte, mana mīļā alpu vijolīte! No sirds, es viņu nopirku, es viņu ieraudzīju, domāju – ņemšu un ar viņu tagad staigāšu, staigāšu…

Normunds Kozlovs: Bet viņiem vasarā ir ārā galdiņi, un tur par latu četrdesmit divlitrīgu alu var paņemt.

Sandrīna: Es tev arī nopirkšu!

Māra Brašmane: Nē, nē, man nevajag neko pirkt, man ir pašai.

Sandrīna: Es tā skatos – pumpuriņš! Man sirsniņa veras vaļā! Unikums! Es strādāju Mākslas akadēmijā, es biju modelis. Jā, jā. Eu, nevajag manu ķermeni aiztikt!

Visi: Hahahahaha!

Sandrīna: Nē, man cita profesija. Grosiņš atnāk, viņš saka – nu, Sandrīn…

Ivars Grāvlejs: Ar rokām, ar rokām es gribu aiztikt!

Sandrīna: Es gleznoju. Skaties, kādas man tīras rokas! Es gleznoju tīrību.

Ivars Grāvlejs: Hahaha, tu esi gleznotāja un rādi, kādas tev tīras rokas! Nu, bļāviens.

Sandrīna: Čau! Pērc kaut ko un dzer ar mums! Ko tu viena tur.

Ivars Grāvlejs: Māra, tu esi mana otrā vispār, āā, otrajā vietā, jā.

Ieva Lejasmeijere: Okei, čau! (Skandinām.)

Māra Brašmane: Tas ir kaut kas traks.

Andrejs Grants: (Smaida.)

Sandrīna: Santē!

Ivars Grāvlejs: Bet tu saproti – man tagad sēž blakām divi Latvijas klasiķi!

Normunds Kozlovs: Agrīnos Rīgas Laikos šitāda transkripcija…

Sandrīna: Klasiskais sekss un klasiskā māksla kopā.

Ivars Grāvlejs: Ā, ja? Klasiskais sekss?

Ieva Lejasmeijere: Nav kādam kabatslakatiņš?

Sandrīna: Sandrīna! Sava bjen, sava bjen – vai jūties labi? Es tikko iepazinos ar tādu, saproti, iedomājies, mierīgi eju pa rajonu ar savu alpu vijolīti, viņš bija no Āfrikas, pilnīgi melns, viņš teica – atnāks, bet šodien nevarot, esot baigi aizņemts, ģela ģela.

Normunds Kozlovs: Viņš neapmeklē muzejus, jo vairāk par vienu Rembrantu telpā ir perebors.

Sandrīna: Man patīk kopijas. Varbūt. Īstenībā, kad es gleznoju, es miksēju impresionismu ar savu sirdi. Fovisms.

Māra Brašmane: Ieva, bet varbūt tu vari šito ierakstīt?

Ieva Lejasmeijere: Es jau ierakstu, nu bet kāpēc te nevienam nav kameras!