punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sešas atbildes uz jautājumu: „Kāpēc lasīt un atbalstīt „Punctum”?”

Sandis Bērtaitis, Anda Burve-Rozīte, Anda Baklāne, Deniss Hanovs, Solvita Krese, Anda Lāce

18/01/2016

 

Sandis Bērtaitis, advokāts, filozofijas interesents, Punctum mecenāts

Žurnāls Punctum ir viena no retajām laikmetīgajai domai veltītajām platformām, kas interesentiem ir pieejama latviešu valodā un turklāt bezmaksas veidā. Laikā, kad publiskajā vidē nomācoši dominē tirgu apkalpojošas struktūras, Punctum patīkami atšķiras ar savu domas svaigumu un atraisītību. Nenoliedzami, ka šādi veidota žurnāla klātbūtne sniedz augsti novērtējamu pienesumu Latvijas intelektuālajai aristokrātijai.

Savā ziņā žurnālu varētu arī dēvēt par oriģinālās domas rašanās punktu – vietu, kur veidojas aizmetņi tālākai patstāvīgas domas attīstībai un izvērsumam. To var iniciēt dažbrīd pat ķecerīgi problēmas uzstādījumi, radikāli atšķirīgs pasaules uzlūkojums utt. Tomēr tā vai citādi katram lasītājam ir iespēja gūt iedvesmu, domāt līdzi un tālāk. Esmu pārliecināts, ka tikai tā var tapt autentiski cilvēki un domājoša sabiedrība.

 

Anda Burve-Rozīte, žurnāliste

Pajautājiet sev: ko dara mediji – tie patērētājam kaut ko dod, vai, tieši otrādi, atņem? Viena no atbildēm varētu būt, ka atņem. Vislielākajā mērā tas attiecas uz kultūras medijiem. Tādā veidā, ko, iespējams, attāli var salīdzināt ar Borisa Groisa „kritiku” Freidam, ko viņš velta Freidam par klasiskās humanitārās izglītības profanizāciju, Oidipa traģēdiju, tās ekskluzivitāti masu apziņā pārvēršot kompleksā, kas skar ikvienu mirstīgo.

No vienas puses, jā, profanizācija (kas neizbēgami noved pie komercializācijas). No otras, sasaiste ar laikmeta garu – citāda mīta atvēruma, atšķirīga tā lasījuma iespējas.

Attālās līdzībās šādi iespējams paskatīties uz ikkatru publikāciju, kas pie mums nokļūst ar mediju valodas starpniecību. Savdabīgā veidā mediju valoda dekonstruē un rekonstruē filozofiju, mākslu, zinātni, liekot uz to saturu raudzīties kā viegli izprotamu, atklātu, nevis apslēptu.

Raksti kultūras medijos (intervijas, apraksti, recenzijas, slejas) vairāk vai mazāk izskaidro autentisko, ar rāvienu to profanējot. Skaidrojums mediju valodā ir kā karaliskā zīmoggredena iespiedums vaskā: ja jūs izlasījāt filozofa Raivja Bičevska šajā žurnālā sacīto par Heidegera burtnīcām, jums, pirmkārt, šķiet, ka par tām tagad kaut ko zināt. Otrkārt, ja gadījumā tās reiz lasīsiet, vai esat lasījuši iepriekš, tām neizbēgami piemitīs šīs intervijas nospiedums jūsu atmiņā. (Paldies, Punctum, jums ir labas intervijas, arī šī!)

Pirms izdarīt secinājumu, ka tāds Punctum nekam nav vajadzīgs (tāpat kā nav vajadzīgs neviens medijs pasaulē), te Delēzs un Gvatari: „Revolūcijas un draugu sabiedrības, pretošanās sabiedrības ir tīri tapumi un tīri notikumi imanences plānā, jo radīšana ir pretošanās.” Kultūras mediju un diskusiju vidē neveidot dienaskārtību saskaņā ar ziņkārību – tā, manuprāt, ir šodienas revolūcija. Man patīk šis žurnāls, jo tas pretojas un mēģina rēķināties ar apslēpto, to nepadarot pārāk atklātu.

 

Anda Baklāne, literatūras kritiķe

Laikmetīgās literatūras un filosofijas žurnāls, protams, vajadzīgs, lai varētu to lasīt. Tomēr tikpat lielā mērā tas vajadzīgs tāpēc, lai dotu iemeslu uzrakstīt. Uzrakstīts raksts nav vienīgās rakstīšanas sekas, rakstīšanas iedarbība ir daudz plašāka. Pirmkārt, lai uzrakstītu, parasti ir jāizlasa. Vienīgi rakstītāji lasa pietiekami uzmanīgi, galvenokārt viņu dēļ ir vērts rakstīt, kamēr mugura slapja. Otrkārt, tikai uzrakstīšanas – nevis izlasīšanas – akts ļauj padomāt vienu pieturu uz priekšu, uzkāpt uz nākamā pakāpiena. Patiešām nokļūt citā valstī, nevis vienkārši lasīt ceļojuma piezīmes. Aptvert savas nezināšanas īsto mērogu. Rakstīšana ir briesmīga, neciešama, tomēr tā glābj rakstītāju.

Lūkojoties no lasītāja viedokļa, bez šaubām, būtu nesaprātīgi rosināt, lai visi nu raksta vēl vairāk un dūšīgāk – it kā trūktu, ko lasīt. Drīzāk aktuāli ir mudināt rakstītājus izteikties pēc iespējas īsi un kodolīgi, jo nevienam nav laika lasīt palagus. Tā ir, tā ir, taču uzrakstītais nav domāts vienīgi lasīšanai, tas ir bijis vajadzīgs, lai izdomātu domu tik tālu, cik tobrīd iespējams. Paldies Punctum par iespēju domāt dažāda garuma domas.

 

Deniss Hanovs, RSU profesors starpkultūru komunikācijā

Kāpēc es lasu Punctum? Ir virkne iemeslu, bet svarīgākie ir trīs. Pirmkārt, šī žurnāla elektroniskais formāts nodrošina elastīgumu un informācijas plūsmas ātrumu, kas ir nepieciešams mūsdienu lasītājiem, kuri ir nepacietīgi un kuriem vēlme apmainīties ar viedokļiem un ātri reaģēt kļuvusi par patīkamu atkarību. Redakcija to spēj nodrošināt un stimulē autorus piedalīties debatēs ar lasītājiem. Interaktivitāte nodrošina domu un strīdu kustību.

Otrkārt, Punctum nepiemīt snobisms, kas bieži kaitina tos, kas gribētu lasīt nopietnāku saturu, bet nevēlas šajā procesā sajust, ka nekad nesasniegs redaktora „diženā prāta” līmeni un spēs tikai baudīt viņa domu kripatiņu garšu. Punctum pierāda, ka viedokļu daudzbalsība, strīdi un vienlaicīgi skaidri paustas liberālās demokrātijas vērtības nav ekskluzīva salona preces, bet vēstījums, kas top lasītāju vidū, un nezināt vai šaubīties ir ceļš uz jauniem atzinumiem. Mode nav sinonīms intelekta spējām.

Treškārt, žurnāls veido to, par ko tik ilgi sapņoja vācu filozofs Jirgens Hābermass – publiskā telpa nav aizgājusi kopā ar 18. gadsimtu, bet tiek uzturēta citos medijos, saglabājot savu funkciju – brīdināt, nepiekrist, nebūt vienaldzīgam, izaicināt un šaubīties – visas šīs kvalitātes, ko kopj un attīsta Punctum, ir pareizības un monokultūras biedēklis. Punctum ir akūti nepieciešams apstākļos, kad Latvijā politikas, vēstures un šodienas dekonstrukcija kļūst par lojalitātes un apdraudētības diskursu izaicinājumu. Naratīvu dekonstruēšana – lūk, kas notiek šajā žurnālā, un šī funkcija ir dzīvotspējīgas demokrātijas skābeklis un balsts.

 

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore

Apsveicami, ka Latvijas kultūrtelpā parādījusies šāda aktīva platforma kā Punctum, kas veicina kritisko domāšanu un paplašina intelektuālo nišu mūsu sabiedrībā. Priecē, ka Punctum neaprobežojas tikai ar interneta žurnāla funkciju. Tas kļuvis par vienu no interesantākajām tekstu un informācijas vietnēm, kas apkopo gan viedokļu līderu idejas, gan sniedz iespēju publicēties jaunajiem autoriem, gan atspoguļo aktuālās norises literatūrā, filosofijā un mākslas teritorijā. Punctum aizrautīgi iesaistās arī diskusiju un lasījumu organizēšanā, tādā veidā irdinot un stimulējot vietējo „domāšana diskursu”. Diskusijas, ko Punctum organizēja sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās māksla centru, izvērtās par atraktīviem, saturīgiem un interesantiem pasākumiem, kas priecēja ar atziņu, ka laikmetīgā māksla ir filosofu un literātu intereses zonā.

 

Anda Lāce, māksliniece

„79. No paša sākuma viss sākās, bet beigu beigās izbeidzās.” Pirmo žurnālā Punctum izlasīju Ļeva Rubinšteina Mazā Alma rāvā bradā, Vērdiņa atdzejotu, un tas man bija atklājums. Vēlāk, kādu mēnesi pēc publicēšanas, pamanīju Anda Surgunta dzejoļus. Galvenokārt tāpēc, ka viņu nesen biju satikusi, pat ne gluži satikusi, nebijām iepazinušies, bet Preiļos dzirdēju stāstu par viņu, un viņš tur bija palīdzējis izstādīt dažas manas gleznas. Tagad attinu telefona ekrānā visu Punctum nepilnu divu gadu arhīvu – attēls, lielais virsraksts, autors, datums, teksta rindkopa – viss kopā šķiet kā tādas Rubinšteina lauskas un fragmenti. Slīdot pāri, piesaista zināmais, satikti autori, redzētas izstādes un izlasītu grāmatu recenzijas. Esmu lasījusi pavisam nedaudz. Bet nezināmais šķiet vērtīgāks, kaut ko pamanu, atzīmēju sev deviņus tekstus, kurus drīzumā izlasīšu, attēla, virsraksta un autora kopums ir iedarbojies uz mani. Bet līdz šim vakaram Punctum man bija tikpat kā „izbeidzies”.

Dalies ar šo rakstu