— Nāve šī vārda labākajā nozīmē

 

Foto: www.obozrevatel.com

 

Jau 30 gadus Igors Pomerancevs (Игорь Померанцев, dzimis 1948. gadā Saratovā) radio Brīvība (Свобода) vada kultūras raidījumu Pār robežām (Поверх барьеров). Cilvēks iz radiouztvērēja, kura tēls veidojas no intonācijas, tembra, runas tempa, kura balss viesojas neskaitāmās krievvalodīgās pasaules mājās.

Šķiet, Pomeranceva dzeja veidota līdzīgi. Krievu poētiskā tradīcija ilgi vairījās verlibra, un, kad šī gadsimta sākumā brīvais pants beidzot tika pilntiesīgi pieņemts, izrādījās, ka tīrā veidā tas īsti nav vajadzīgs: gandrīz visus no konservatīvās sillabotonikas atteikušos ievērojamākos autorus interesē ritma, pantmēra, melodisma pielāgojums. Taču ne Pomerancevu, kura radio pieredze māca: pilnīgi pietiek ar tempu un intonāciju.

Kā lai raksturo šo īpašo intonāciju viņa tekstos? To var raksturot kā nevilšus izklāstītus noslēpumus. Un tas ir loģiski, jo daudzus gadus Pomerancevs stāsta galvenokārt par mīlestību. Par lauku skolas vecāko klašu skolnieces tumšajām acīm un melnajām bizēm (jauns būdams, pirms emigrācijas no PSRS 1978. gadā, Pomerancevs strādāja par angļu un krievu valodu skolotāju Karpatu kalnu ciematiņā). Vai par padzīvojušu kolēģi-geju, kurš iemīlējies stāstniekā, lūdz lai ļauj kaut paturēt delnās viņa neizdzerto vīna glāzi (vīnu jomā Pomerancevs ir īsts eksperts, divas no viņa pārdesmit grāmatām Vēlā raža (Поздний сбор) un Sarkanais sausais (Красное сухое), veltītas šai kaislei). Vai par to, kā dēls-pusaudzis, augušais jau Anglijā, uzrunā viņu: Igor! ar angļu akcentu (dēls nu ir itin zināms britu politiskais žurnālists, kurš publicējis nesaudzīgu un patiesu grāmatu par kultūras un politisko bezdibeni, kas Krieviju šķir no civilizētās pasaules).

Pēdējā dzejas krājumā, kas decembrī izdots Latvijā, izdevniecībā Literature without borders, Pomerancevs aizvien vairāk piemin nāvi. Tas arī saucas Nāve šī vārda labākajā nozīmē (Смерть в лучшем смысле этого слова). Kāpēc šim vārdam var būt labākā nozīme? Tikai pateicoties mīlestībai.

30.janvārī 19.00 galerijā HAPPY ART MUSEUM (Dzirnavu ielā 67, tirdzniecības centrā Galleria Riga, 7. stāvā) notiks tikšanās ar dzejnieku. Literārā pasākuma gaitā režisore Lidija Starodubceva (Ukraina) demonstrēs dažas kinematogrāfiskas miniatūras pēc Igora Pomeranceva dzejas motīviem.

Dmitrijs Kuzmins

 

Magnolia, nursing*

Viņa nav večiņa. Viņa vispār nav cilvēks.
Viņa ir līdz galam uzgriezta
uzvelkamā rotaļlieta.
Ik pēc trīs minūtēm
viņa brēc „Help!”.
Bet es kaut ko izdomāju:
palūdzu, lai Igors atnes
1965. gada Beatles albumu.
Un tūlīt, burtiski pēc minūtes,
kad aukle-rumāniete
iesēdinās mani ratiņkrēslā,
es, braucot garām vecenes istabai,
ieslēgšu pleijeri, un viņa dzirdēs
„Help, I need somebody,
Help…”
Nu kā, asprātīgi?
Es jau nepacietīgi dīdos ratiņkrēslā.

 

*

Skots Gordons izbalojis no kājām līdz galvai.
Skropstas nemanāmas, ausis caurspīdīgas,
vien acis – zeltainas-zeltainas.
Viņš runā:
– I hate them.
Es saprātīgi atbildu:
– Gordon, viņu šeit nav.
Patriks ir īrs.
Aizeks – ebrejs.
Lūcija – rumāniete.
Es – pats zini, kas.
Tak Gordons nerimstas:
– I hate them.
– Saproti taču,
angļu šeit nav.
Viņi ir Siti, pilī, Lordu palātā…
Hallē es turos ciešāk pie Gordona:
viņa acis smaržo kā skočs.
Ar ledu.

 

*

Visu laiku gribas ēst,
košļāt, sūkāt.
Kad žļammā,
dzer, sūkā,
nāve uz tavu pusi
neskatās.
Tai ir pretīgi, pilnīgi uzdzen vēmienu
redzēt, kā maize vai jogurts
gāžas caurumā,
kas it nemaz neatgādina muti.

 

*

Visvairāk patīk,
kad mani mazgā.
Īpaši Lūcija,
kuras maiņās
es tīšām apkakājos,
lai viņa nomazgā
saldi pūstošās gļotas.
Viņa ir no Ploešti.
Runā ar baisu akcentu.
Kādreiz viņa mani nožņaugs,
bet es vienalga riskēju,
nāvīgi riskēju.

 

*

Pazuda apakšējais žoklis.
Viņi vaino mani,
kaut man nebija, kur to pasēt.
Četrās sienās, vai?
Igors pieprasa no šiem kompensāciju,
tak Magnolija drīzāk nomušīs mani,
nekā samaksās.
Bet tikmēr, kamēr mana apakšējā nebūs,
nāksies pāriet uz jogurtu.
Ardievu, maize! Paliec sveiks, avokado!
Lūk, ko es funktierēju.
Jāizkar sludinājums –
jāpiesola atlīdzība:
mārciņas desmit,
labi, lai būtu piecpadsmit.
Man ir šādas tādas aizdomas.
Paskatīsimies.

 

*

Mani tūliņ vedīs pagalmā.
Uzsegs pledu.
Saule rāpos pa vaigu
kā muša.
Man nav spēka atgaiņāties.
Es pētīšu skudras.
Bēnībā
pietika siekalu,
lai noslīcinātu
veselu skudru cilti.
Tagad, kad nospļaujos,
dzirdama sausa šņākoņa.
Ieklausos tajā.
Kas šņāc?

 

*

Lūcija atrada žokli!
Es, protams, apsiekalojis pirkstu,
sapiķoju desmitnieku un piecīti.
Paņēma, nederdzās.
Kas par rieboņu! Kas par neģēli!
Sapiķoju un tūlīt pat apkakājos.
Lai atstrādā, mauķele!

 

*

 Tomēr Igors ir malacis.
Atnesa, ko lūdzu:
pethidine, diazepam un, galvenais, –
tramadol.
Visas cerības uz tramadol.
Tas ir pret sāpēm.
Radikāls.
Uz mūžiem.

 

* Nursing (angļu val.) – veco ļaužu pansionāts.

 

***

Es atminos, kā un kad viņš bilda
šo frāzi:
„nāve šī vārda labākajā nozīmē”.
Mēs ilgi smējāmies.
Viņš patiesi bija asprātīgs.
Jā, kad īsti tas bija?
Pirms gadiem četrdesmit?
Un, re, šodien man piezvanīja
un pavēstīja, ka viņš nomira
un kremēs rīt.
Tai mirklī atcerējos šo frāzi,
un manas acis
pieriesās asarām.
Dienu iepriekš es viņu slimnīcā apciemoju un sapratu,
ka nav labi. Viņš pat nezlūkoja mani.
– Kāds noskaņojums? – vaicāju.
– Čemodānisks, – viņš sacīja.
– Izraksties?
– Kaut kas tamlīdzīgs. Pārbraucu.
Atradu citu bagāžas glabātuvi.
– Tā varētu iesākt dzejoli, – bildu.
– To jau tu uzrakstīsi manā vietā.
Tikai bez muļķībām
par antīkajām ūdenskrātuvēm, straumēm
un tev mīļajām melnajām, spārnotajām žurkām.
Man ar to nav nekā kopēja.
Es klusēju.
– Uzrakstīsi?
Kad atvadījāmies, viņš atgādināja:
– Iegaumēji? Pamatvārds – „čemodāns”.
Nekad vairs viņu neredzēšu.

 

Divas pīpes

Vecā pīpe dūmo, gruzd,
Dūmu mākonītis kust.
Galu galā pīpe dziest.
Lūk, i stāsts ir nobeidzies.

Daniils Harmss

 

Tas, ka pseidonīms „Harmss” darināts no Holmss,
zināms arī bez manis.
Dzejnieks pats rakstīja 1937. gada dienasgrāmatā:
 „Kādreiz es tēloju indiāni, pēc tam biju Šerloks Holmss, jogs, bet tagad esmu īgns neirastēniķis.”

Harmss ģērbās kā anglis: cepure ar nagu, buči, getras, golfi plus pīpe.
Tāpat zināms, ka Harmss NKVD nopratināšanās
izlikās par psiho, lai nenošautu 1941. g.,
un savu panāca: dabūja izziņu.

Bet, lūk, kas šajā stāstā nav izgaismots.
Šerloks Holmss, kā domā mūsdienu psihiatri,
sirga ar maniakālo depresiju, kas attiecīgi izpaudās mānijā, depresijā, bezmiegā, ekstravagantā uzvedībā un autismā.
Taču Harmsam, kaut arī viņš nepārprotami līdzinājās Holmsam, kļūdaini diagnosticēja „šizofrēniju”.
Šāda veida aplamas šizofrēnijas diagnozes īpaši piekopa PSRS.
Sekoja Harmsa piespiedu hospitalizācija cietuma „Kresti” (Pēterburga/ Ļeningrada) slimnīcā un viņa nāve.
Jā, Harmsa mūžs aprāvās cietumā, bet Holmss dzīvoja un nomira ka detektīvs.
Bet abiem patika kūpināt pīpi.

 

***

Viņa aizgāja sešos no rīta,
tā aizcirta durvis,
ka nodrebēja logu rāmji,
bet rāmju viņā pusē
izstaipījās pamodinātie
valgie kastaņi.
Iekams viņa atgriezās,
viņš paspēja iepostēt feisbukā
eseju par Selīna romānu un
melnas spārnotas žurkas fotogrāfiju,
noklausīties Berlioza Fantastisko simfoniju,
vairākkārt apvainoties,
bet pēcāk piedot pāridarītājiem,
īpaši vienai pāridarītājai,
uz visiem laikiem nokavējušai satikšanos
viņa dzīves pašā malā,
aizbraukt uz kapsētu,
kur viņam bija, ar ko parunāt,
un ne tikai „ar ko”, bet arī „par ko”,
beidzot, paņemt melno mobilo telefonu,
taču nevienam nepiezvanīt.

Mijkrēslī viņa atgriezās,
un viņš dobji nošalca:
– Tā esi tu, Nakts?

 

***

Londonas dzīvokļa pieliekamajā kambarī atradu kasti
ar padomju rotaļlietām-emigrantēm:
varonīgi zaldātiņi sarullētos šineļos pār pleciem,
ķiverēs, piebāztās ar kara noslēpumiem –
kā gan viņus izlaida? –
biezādaina, oranža gumijas bumbiņa,
plika plastmasas lelle.
Tomēr galvenais – rūtiņu burtnīca brūnā kalikona iesējumā.
Izrādās, vectēvs pierakstīja dažādus manus vārdiņus:
„Igoriņš teica: – Es neesmu muļķis, esmu gudriķis.
Igoriņš teica: – Es gribu, kā gribu.
Igoriņš iebilda: –  Nevis bezjēdzība, bet arjēdzība.”
Jā, tiešām, tas bija vectēva mīļākais vārds. 
Pat mirstot, vinš murmināja: „bez-z-z-zj…”
Bet es viņam, tātad, iebildu.
Interesanti, maniem mazdēliem patiks rotaļlietas?
Tak vectēvs…
Vai tiešām viņam bija taisnība?

 

Izmisums?

Abstrakti romānu vai lugu nosaukumi, manuprāt, apliecina autora vājumu.
Filosofiem, šiem penterētājiem, tas vēl būtu piedodams,
bet kāpēc Tolstojs lugu nodēvēja – „Tumsas vara”? Vēlāk gan nosaukumu pamainīja,
pat nezinu, Nabokova gaume vai cenzūras apsvērumi lika romānu nosaukt – „Izmisums”, varbūt tāpēc, ka grāmatu it kā sarakstījis literārais varonis, bet varonim arī jābūt pastulbam. No otras puses, astēniskas emocijas rada atbalsi.
Gaidi, gaidi, bet gaidītā neatbrauc, neatnāk. Kur viņu velni vazā?
Nē, viņu vazā eņģeļi. Viņa mani ar tiem iepazīstināja.
„Šķiršanās” – arī nevarīgs nosaukums.
Varbūt noriskēt? „Izmisuma vara”? Vai vienkārši – „Izmisums”?

 

Krastā

Upē, kura ieplūda bērnībā,
mēs plunčājāmies, draiskojāmies, lidinājām pa ūdens virsmu akmentiņus,
bet toreiz nezinājām, ka tā bija sengrieķu un vēlāk romiešu puišeļu
iecienīta rotaļa, izsmeļoši aprakstīta
Marka Minucija Feliksa traktātā „Oktāvijs”.

Šī traktāta personāži ceļā no Romas uz „brīnišķo apvidu” Ostiju,
kur autors reiz ārstējās ar jūras peldēm,
strīdas par pagānismu un kristietību.
Trešajā nodaļā Marks Minucijs Felikss sīki apraksta
II gs. pēc Kr. dzīvojošo tāspuses zēnu spēli
(atvainojos par garo citātu):

„Mēs ieraudzījām puikas, kuri sacentās akmeņu mešanā jūrā.
Šai rotaļā krastā sameklē nelielu, viļņu nogludinātu plakanu akmeni;
paņem to pirkstos, jo zemu pieliecas un sviež to pa ūdens virsmu; 
akmens slīd, lido un šķeļ stipros viļnus, iegrimstot un atkal uznirstot,
ja tas mests gana spēcīgi.”

Man arī nācies būt Ostijā:
tur izsēdināja padomju ebrejus-emigrantus,
gaidošos nosūtīšanu uz Ameriku.
1979. gadā es ierados Ostijā no Vācijas,
lai satiktos ar veciem draugiem.
Es atceros ebreju puisēnus, lidinošos akmentiņus
Tirēju jūras viļņos, tāpat kā mēs savulaik upē,
kuru senie grieķi dēvēja par
Lētu.

 

***

Es nolasīšu dzejoli, kurš, cerams, apmierinās visus:
homoseksuāļus, homofobus, lesbietes, pedofilus,
nu un mūsu mazākumu, dīvainību un iedvesmas apdalītos.
Es patiesi domāju, ka ir tikai viena teritorija,
kas mūs visus vieno: šī teritorija saucas „erotika”.
Tāda ir mana nepastarpinātā pieredze saskarsmē ar auditoriju.
Tā ir vienīgā tēma, kas dzirkstī, apdedzina, pārvērš pelnos.
Studentiem, piemēram, nāk smiekli.
Skatās uz mani un rēc pilnā balsī:
lūk šis, īspirkstainais, plikpaurainais resnītis –
bet arī tai pašā stabulē pūš.
Lai smejas vēderus turēdami, līdz spazmām zarnās.
Viņi vēl mani panāks, lūk, jau palēkdamies nesās,
vēl parāpos kā es,
vēl šausminoties lūkosies spogulī
un vienalga stiepsies, bez vaida, bez mirdzuma acīs,
i muskulim neiedrebot, no kura jau ne miņas.
Tātad es nolasīšu dzejoli…

 

Sentimentālais

Šodien pēdējo reizi šajā gadā pusdienoju
uz Prāgas restorāna saulainās terases.
Tas ir balkāniešu restorāns, kurš izliekas par itāļu.
Sanāk.
Rudens – tas ir austroungāriskais dzīvais brīnums,
Vienīgais brīnums, kas saglabājies no impērijas.
Septembra nogalē rudens atminas
Savas dzīves zelta laikus un čukst man:
„Mēs esam nemirstīgi.”
Kaut kur es jau to dzirdēju. Kur? Kad?
Atcerējos. Pirms simts rudeņiem
viena sieviete pieliecās pie manas auss
un iečukstēja šos pašus vārdus.
Kad īsti tas notika?
Jā, tieši pirms simts rudeņiem.

 

***

Vakar vakarā
noskūpstot pārmaiņus
savus mazdēlus,
es sapratu, ka mazītiņie itāļi un francūži
ar vīna aromātu sarod kopš agras bērnības,
jaušot tēvu un vectēvu elpu.
Tā ka viss sākas ne ar pirmo
puišeļu malku,
bet ar elpu.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs