— Bezgalīga balansēšana

 

Dagestāniešu māksliniece Tausa Mahačeva uz Rīgu atvedusi savu videodarbu Virve, kas līdz 27. martam skatāms apjomīgajā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā izstādē Pazudis arhīvā Rīgas mākslas telpā. Viņas darbā virves dejotājs šķērso Kaukāza kalnu aizu, balansēšanai izmantojot dagestāniešu mākslinieku darbus. Tāpat kā citos Tausas darbos arī šajā ir vienlīdz būtiskas vairākas vēstījuma līnijas – mākslinieka nedrošības izjūta, mākslas darba novērtējuma un saglabāšanas trauslais raksturs gan padomju, gan postpadomju telpā. Tausas personības un daiļrades konteksts – dzimusi Maskavā, ar saknēm Dagestānā, ieguvusi bakalaura grādu mākslās Goldsmita koledžā un maģistra grādu Karaliskajā Mākslas akadēmijā Londonā, bet sevi izjūt kā Dagestānas iedzīvotāju un veido darbus par šīs Kaukāza republikas problēmām – ir tik neparasts, ka nepārsteidz viņas spēja pārliecinoši strādāt vairākos mākslas darba līmeņos. Tādējādi viņa prot iejusties un samierināt arī dažādas identitātes – specifisko un globālo, individuālo un vispārpieņemto.

Laura Brokāne

 

Vērojot tavus darbus, šķiet, ka Dagestāna tev kā māksliniecei ir ne tikai izpētes vieta, bet arī pašrefleksijas lauks.

Man patīk pašironija, kas piemīt dagestāniešiem. Var šo teritoriju uztvert kā eksotisku un mežonīgu – mēs labi zinām, kāda informācija cirkulē masu medijos, bet cits skatījums liek aizdomāties par tās sabiedrību, arī par pašironiju. Daudzi mani darbi ir saistīti ar maskulinitātes tēmu, piemēram, maskulīno žestu alfabētu. Bieži savus darbus veidoju, iespaidojoties no reālām situācijām, kuras pati piedzīvoju Dagestānā vai, piemēram, nejauši izlasu avīzē. Manas darbības izejas punkts vienmēr ir īstas dzīves situācijas un reāli cilvēki. Es mēģināju strādāt, veidojot dialogu ar citiem, mirušiem autoriem, un domāt par mākslas vēstures virzību, bet tas mani neinteresē un nepadodas. Tāpēc manus darbus vienmēr ieskauj noteikts konteksts. Nesen kāda redaktore, kura rakstīja aprakstu par manu daiļradi, atzina, ka tekstā daudz zaudējusi no manu darbu būtības, bet es domāju, ka ir grūti veidot vispārinājumu, jo mana darbība ir ļoti dažāda; neesmu no māksliniekiem, kas visu dzīvi glezno vienas durvis.

 

Tavos darbos vienmēr ir klātesoši vismaz divi līmeņi – sociālkritiskais un individuālais, eksistenciālais.

Jā, manus darbus var lasīt dažādi. Piemēram, Pazudis arhīvā izstādē redzamo darbu var labi uztvert, arī nezinot, ka video redzama konkrēta Dagestānas mākslas muzeja izlase – būtībā neredzama kolekcija; darbu var uztvert arī kā mākslinieka bezgalīgu balansēšanu, kā bailes no radīšanas. Domāju, tās pazīst ikviens radošs cilvēks. Man ir ļoti svarīgi veidot dialogu ne tikai ar institucionalizētu mākslas publiku, kas operē ar terminiem, kurus es pati bieži nesaprotu, bet ar ikvienu skatītāju.

 

 Kadrs no Tausas Mahačevas videodarba “Virve”

 

Videodarbu Virve var uztvert arī kā stāstu par trauslo vērtēšanas un saglabāšanas sistēmu šobrīd, kad mākslas darba pastāvēšanu bieži vien nosaka lielas muzeju institūcijas un mecenātisms.

Jā, mana paziņa pēc darba noskatīšanās tieši sacīja, ka akrobāta kustības liek domāt par mākslas darbu vērtēšanu. Protams, Dagestānas mākslas muzeja kontekstā nevar runāt par mecenātu milzīgu atbalstu, ir tikai viens nopietns mākslas sponsors. Dagestānā valda postpadomju sistēma, kurā cilvēki strādā entuziasma, nevis naudas dēļ; viņi vēl nav pieslēgušies pasaulei, kurā nauda kļuvusi par pašnoteikšanās līdzekli. Diemžēl citās jomās Dagestānā tas novērojams ļoti uzskatāmi. Skumji, ka lielākā daļa manu vienaudžu nerada ne intelektuālu, ne māksliniecisku, pat ne ekonomisku produktu. Diemžēl piederu paaudzei, kurā galvenokārt nodarbojas ar tirgošanos. Tā mūsdienās ir izplatīta parādība.

 

Esi dzimusi Maskavā, mācījusies Londonā. Kāpēc tev bija svarīgi dzīvot un strādāt Dagestānā?

Patiesībā visa mana ģimene ir no Dagestānas. Bērnībā mācījos Maskavā, bet daudz braucu uz Dagestānu. Mācoties Londonā, sapratu, ka negribu sēdēt darbnīcā un kaut ko lipināt, bet pētīt, kādu daļu no manis veido teritorija, kurā es pat īsti neesmu dzīvojusi. Sapratu, ka mani interesē šis reģions. Varbūt skanēs patētiski un asaraini, bet es izjūtu radniecību ar cilvēkiem no Dagestānas, bieži jokoju, ka esmu barbars, neuzskatu sevi par emancipētu krievu cilvēku –„krievu” domājot kā nacionalitāti; man ir sava identitāte, kurā tiku audzināta ļoti tieši. Protams, to var saukt arī par pragmatisku lēmumu, jo šī teritorija ir eksotiska, bet mani patiešām interesē veidot refleksiju un stimulēt sabiedriskus jautājumus, kurus cilvēki sev var uzdot caur mākslas darbiem. Mana māksla ir kritiska un uzrāda noteiktas problēmas. Uzskatu, ka mākslai ir jāuzdod jautājumi sev un sabiedrībai.

 

Cik tieši politiskā situācija Dagestānā ietekmē tavu darbu tapšanu?

Piemēram, par Virves tapšanu aizdomājos, kad uzzināju par kāda Dagestānas reģiona mākslas muzeja pārcelšanos ļoti īsā laikā – tam bija tieši politiski iemesli. Sāku domāt par to, kāds šajā teritorijā ir kultūras statuss, kādas ir algas šajā jomā, kā mākslas kolekcijas tiek uzglabātas postpadomju telpā un tieši reģionālajos muzejos. Protams, ir arī veiksmes stāsti, piemēram, Permas mākslas muzejs, bet lielākoties notiek stagnācija. Bija arī citas idejas, kas radās darba veidošanas procesā. Piemēram, par neredzamo mākslu… Apmeklējot mākslas tirgus Honkongā, Dubaijā un citviet pasaulē, esmu secinājusi, ka mākslas tirgū eksistē nepieciešamība atklāt kādu eksotisku reģionu, piemēram, Latīņameriku vai Kaukāzu. Tas liek aizdomāties par to, kam ir jānotiek, lai māksla tiktu pamanīta. Tas ir jautājums ne tikai par mani, bet arī kolēģiem, kuri nereti strādā bez ievērības. Man ar savām zināšanām, izglītību un kontaktiem ir paveicies – esmu pamanīta daudzviet pasaulē, bet Dagestānā lielākoties ir stagnācija mākslas izglītībā, nav jaunu pasniedzēju. Valda uzskats, ka šajā reģionā visi ir korumpēti, tāpēc nav attīstības, bet es pazīstu cilvēkus, kuri neņem kukuļus, patiesībā tā vienkārši ir nabadzīga republika, mēs nespējam sevi subsidēt. Tāpēc katram vajag rast iespēju funkcionēt mikrolīmenī, piemēram, lasīt lekcijas. Es aicinu savus draugus no Eiropas un ASV dalīties ar savām zināšanām Dagestānā un uzskatu, ka katra šāda neliela kustība var palēnām virzīt sabiedrības izglītību uz priekšu.

 

Kā tavu mākslu uztver Dagestānā, pārējā Krievijā un Eiropā? Cik atšķirīgi ir skatījumi un viedokļi?

Mana nesenākā lielā izstāde Dagestānā bija 2013. gadā. Tā bija iespējama, pateicoties sponsoru un manam personīgajam ieguldījumam. Dagestānā nevar paļauties uz institucionalizētu palīdzību, viss ir jādara pašam – arī jāmeklē finansējums un strādnieki, kuri uztaisīs izstādi. Es rēķinājos ar to, ka Dagestānā video mākslu nepasniedz, tāpēc ne visi skatītāji izstādi izpratīs. Kāda skatītāja bija ļoti neapmierināta – teica, ka tā nav nekāda māksla, jo nav gleznu. Bet daudzi skatītāji ļoti labi uztvēra. Piemēram, kāds apmeklētājs pat ieteica savai sievai – pasniedzējai atvest uz šo izstādi studentus. Droši vien ir jārēķinās arī ar profesionālu greizsirdību, ka kāds uz izstādi neatnāks principa pēc. Maskavā un Sanktpēterburgā manus darbus ļoti labi pieņem, kuratori vēlas sastrādāties. Arī Eiropā ir līdzīgi – par mani ir parādījusies interese. Ļoti iespējams, lielā mērā arī tāpēc, ka es esmu pretimnākošs, viegls un jautrs cilvēks. Protams, apzinos, ka šī interese ir viļņveidīga, pēc laika tas var nebūt vairs modē. Taču es vēlos nodarboties ar to, kas nodarbina manu prātu un kam es ticu. Neviens cits manā vietā to nepaveiks. Tas nav peļņas darbs, jo video darbus pērk ļoti, ļoti reti.

 

Kādi ir tavi peļņas avoti?

Protams, šajā profesijā ļoti reti var būt runa par regulāriem, stabiliem ienākumiem. Es varu atļauties nodarboties ar mākslu, pateicoties savai ģimenei. Citi mani kolēģi nav tādā situācijā.

Es pārdošanai arī veidoju objektus, kas vienmēr ir konceptuāli pamatoti. Man nav nepieciešamības taisīt, piemēram, smuku ainavu glezniņas. Es, protams, veidoju skices priekš savu darbu operatoriem, taču netaisos tās pārdot. Piemēram, daudzi mani video ir domāti, lai tos izplatītu internetā, sociālajos medijos. Tikai tā tie iegūst dažādos lasījumu veidus, tiek iesaistīti diskusijās, nebūtu prātīgi tos ierobežot noteiktās tirāžās. Patiesībā es nezinu, kā šobrīd vajadzētu attīstīties mākslas pasaulei. Lielajos projektos gandrīz nekad netiek finansēts darba veidošanas process. Iespējams, ir jāatgriežas 19. gadsimta situācijā, kad māksliniekus atbalstīja mecenāti. Daudzi mani kolēģi var strādāt tikai tāpēc, ka viņus atbalsta fondi vai sponsori. Tā droši vien ir nākotne tādiem māksliniekiem kā es, kas ir karjeras sākumā.

 

Latvijā šobrīd notiek cīņa par Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, bet kādas ir iespējas Dagestānā saglabāt laikmetīgo mākslu?

Pārsvarā, protams, mākslinieki paši glabā savus darbus. Nesen Dagestānas mākslas muzejs nopirka vienu manu videodarbu. Žēl, ka Krievijā muzeja iepirkumiem šogad budžets ir ļoti samazināts. Es pati kolekcionēju, piemēram, interesantus darbus no Instagram, man ir svarīgi saglabāt mūsdienu kontekstu. Nodarbojos arī ar vecu padomju izkārtņu un ar Kaukāzu saistītu pastkaršu kolekcionēšanu. Domāju, ka arī citiem ir šāda krāšanas prakse. Piemēram, Čikāgas mākslas institūts nesen izveidoja izstādi ar amatieru uzņēmumiem – tādu kā „kolekciju kolekcijā”. Šāda metakolekcionēšana mūsdienās ir ļoti populāra un, manuprāt, iederas laikmeta garā.

 

Vai Krievijā laikmetīgās mākslas jomā eksistē cenzūra?

Protams, ir skandāli un izstāžu aizvēršanas, bet esmu pārliecināta, ka mani kolēģi tāpēc nemaina savu izteiksmes formu un vēstījumu. Piemēram, dagestāņu māksliniekam Magomedam Debirovam ir ļoti politiskas gleznas. Viņam ir arī draudējuši. Bet, neskatoties uz to, ka valsts ir neapmierināta, cilvēkiem tāpat ir iespēja izteikt savu viedokli, un neviens mākslinieks cietumā nav iesēdināts. Protams, mediju vidē noteikti ir briesmīgāk, es neuzturos žurnālistu lokā, tāpēc par to neesmu lietas kursā. Paldies dievam, šķiet, ka pēdējā laikā arī mediju jomā šausminošu stāstu kļūst mazāk.

Esmu pret tādu mākslu, kas izraisa skandālu tikai tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību – izmanto politisko kontekstu, lai izceltu darba vērtību. Nevēlos milicijai ziņot, ka manā izstādē ir spridzeklis, lai radītu ievērību. Šāda veida reklāmas tehnoloģijas, manuprāt, mākslai nepiedien.

 

Kā tu izlēmi kļūt par mākslinieci?

Vispār es gribēju kļūt par klaunu, bet nesanāca. Mana mamma ir mākslas zinātniece, tāpēc bērnībā daudz apmeklēju izstādes. Bet es negribēju kļūt par mākslinieci, jo mani baidīja tas, ka šajā profesijā nav kārtīgas darba dienas un ikdienas struktūras. Mana pirmā izglītība ir ekonomiste. Jau vēlāk, mācoties par fotogrāfi, sapratu, ka negribu strādāt cita uzdevumā un man ir svarīgi veidot savu personīgo pašizteiksmi. Varbūt tas skan egoistiski, bet man ļoti gribējās darīt kaut ko pašai, autonomi. Tagad gan mana darbība ir saistīta ar daudzu cilvēku iesaistīšanu. Piemēram, virves dejotājs Rasuls Abakarovs, kurš darbā Virve uzņēmās piedalīties bez apdrošināšanas… Es nekad neuzdrošinātos ko tādu piedāvāt, tā bija viņa vēlme un personīgs profesionāls tests, tāpēc man ļoti paveicās. Esmu gatava dalīt autora vēstījumu ar citiem cilvēkiem, bet man ir būtiski atrast savu izpausmes veidu kolāžai, kas ir salikusies galvā – gan par to, ko novēroju tagad, gan par to, ko domāju par pagātni vai nākotni.