punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ainava ar dzīvniekiem

Agrita Grīnvalde

07/03/2016

 

AG

Foto: Māris Grīnvalds

 

Stelles

Vecmammai

sols tik garš
ka uz tā pietiktu vietas
desmit tādām kā viņa
bet jādara vienai
savs arahnes darbs

sekla ieelpa izelpa gadiem
dūmi guļas uz jumta
un negrib iet projām
tur augšā sīciņa stella
vientuļa lūcija spīd

 

Rokdarbu māja

pa visām istabām rāpo
svītraini grīdceliņi
meklē burvestību nesargātu
basu papēdi
kurā iedzelt
gultā slepus lien pašausta vilnas sega
apsedz trīcošos kailos
un kož

virtuvē kāds dabūjis pliķi
ar izšūtu dvieļa galu
uz vaiga sāp puķe
un vaigam piespiestā plauksta
arī sāp

 

Kartupeļu talka

rīta aukstajā gaismā
divas maziņas figūras
lauka otrā malā
met milzīgus zilus ēnu nažus
virs manas galvas
es dzirdu kā smagi nokrīt
nocirsta matu šķipsna
un iesūcas augsnē

lai putni noknābā miesu
no atmiņu kauliem
nerakt zemē pie kartupeļu
zelta tīrradņiem
barojošiem trumiem

lauks paliek kails
tā vagu rētas
aizdziedēs sniegs

 

Astoņdesmitie

mēs pārdevām bulli
gaļas kombinātam
un par asiņu naudu
beidzot nopirkām krāsu televizoru

tas gulēja milzu kastē
putuplasta ieskauts
un pacietīgi gaidīja
tikšanos ar elektrību

vilkām un stūmām ragavas
uz aizsalušo upi
pa krastu lejā
tur mūs gaidīja tieva taciņa pāri ledum
un slepenas plaisas zem sniega

melnā trīsstūrī pazuda mani dūraiņi viens zābaks
un televizors
tā ēna vēl tagad
rāda dokumentālo filmu
par mūsu dzīvi

 

Dzelzs jaunava

viņš nāk mani piepildīt
it kā es būtu tukša
nāk savirmot ādu
it kā tā būtu vēss stikls
ar sudraba amalgamu
spējīgs vien atspoguļot

manas plaukstas ir kaltas pēc mēra
karstas un sarkanas
iemērcot ledainā ūdenī
čūkst

 

Ainava ar dzīvniekiem

stirna apsarmojušu purnu
grauž sasalušus mežābolus
redzi
mēs esam tur tālāk
aiz kokiem
vērojam mazi melni un klusi
elpas sajaucas gaisā
rokas nekad nesaskaras

 

***

egles šovakar sakumpušas
zem lietus mākoņu svara
to slapjās rokas ir garas
to slapjās rokas ķer

pat necenšos atbrīvoties
man negribas mājās iet
labāk lai egles
vēl brīdi tur mani ciet

 

***

zema smacīga un piekvēpusi telpa
tās dziļumā gulta
kur lupatu kaudzē
sēž sakņupusi veča
šņācoši elpo
un priekšā kā masku
tur manu seju

 

***

ziemcietes ēnmīles ligzdgules vietsēdes
ar plaukstām kā akmeņu uztrītas lāpstas
laiž pasaulē spēkavīrus
kas pārtiek tikai no ķīseļa
naktī savā maigajā sārtajā iekšienē
klusēdamas maļ stiklus
no rīta izber kaudzīti baltu smilšu

 

***

mēs tagad vairs nestrādājam
plaušās svelpj šķembas
smadzenēs pulsē lodes
mēs tagad vairāk pa māju
daudzās miegā un tāpat vien nomodā guļot
pavadītās stundas
sakrājas blīvā slānī uz krūtīm
elpa
ir vien sīka strīpiņa
zem debesu tumšā
malās blāzmojoši sarkanā un dunošā smaguma

 

Dezertieris

šis dārzs kurā guļu
tik ļoti līdzinās mūsējam
liepu un ceriņu siena
ābeles
apakš tām gārsa

mūsu dārzā
pašā dziļumā
bija milzīga liepa
tās dobumā ligzdoja pūce
līdz kādugad dobuma grīda iebruka
ar visiem putnēniem
un mēs zāģējām koka miesu
lai tiktu tiem klāt

mūsu dārzā
pašā tālākajā stūrī
ar mietiņiem iezīmēts kaps
tur mēs aprakām rudo suni
kam caur krūtīm
reiz izdūrās
aploka vārtu nosmailinātā kārts
viņš tobrīd skrēja pie manis

šis dārzs
kas tik ļoti līdzinās mūsējam
auklē manu
karā nocirsto galvu

 

***

nāks jaunie
balti un cieti kā bērzs
alkšņi smaržos pēc motorzāģa
asiņos rūgtu sulu par aizgājējiem
ko guldīs zārkā ar pagali rokās
un tādus aukstus dzeltenīgus
beidzot noglāstīs

 

***

mana mazā zeme
mana latifundija
traktors riesta auros
aizrāvies izbrauc man cauri
no smaga māla
uz gaišāku pamali
uz irdenāku smilti

 

***

visu dienu krājusies gaisma
lai vakarā iedegtos spuldze
izsalkuši un auksti
plūstam mājokļa sausajās plaukstās
un kliedzam
es biju es redzēju jutu
es esmu es esmu es esmu
no telpas dziļumiem
nepiederīga balss
nekliedz
es zinu ka esi

Dalies ar šo rakstu