— Pažobele

 

Foto: Kaspars Zeiļuks

 

Pašā mājas galā kāds žēli un izmisīgi smilkstēja. Dažkārt bija dzirdami arī skrapsti un gaudas. Brīžiem šie skaņu sajaukumi radīja šausmu filmas cienīgu efektu. Nevarēja saprast, vai skaņas izdod kāda cilvēcīga būtne vai mistisks zvērs.

Smilkstēšana ar katru brīdi kļuva arvien spēcīgāka, līdz sasniedza arī Astrīdas ausis. Mājas saimniece pie tās jau bija pieradusi – skaņas, kas ik pa laikam pārauga gaudošanā, bija viņas ikdiena. Astrīdu tās vairs nebiedēja un neuzdzina šermuļus, izņemot brīžos, kad šīs skaņas viņu pamodināja no tā jau caurspīdīgā miega. Tad, pēkšņi satrūkstoties, viņai likās, ka kāds ir ieradies pie viņas, lai prasītu paskaidrojumus par dzīvē pieļautajām kļūdām. Bet citreiz gaudošana Astrīdas ausīm bija kā šūpuļdziesma. Viņa bija tā saradusi ar pažobeles skaņām, ka tās varēja ieaijāt miegā – pasaulē, kas bija labāka par nomodu, kurā bija jāveic vieni un tie paši ikdienišķie un mūžīgi iepriekš paredzamie darbi.

Māja, kurā mita Astrīda, bija divstāvīgs īres nams, kur viņa bija vienīgā īrniece un reizē īpašniece. Astrīda apdzīvoja tikai vienu dzīvokli, precīzāk, tikai mazu istabu un virtuvi, bet tualete bija garā un tumšā gaiteņa galā, turpat, kur pažobele. Astrīda allaž teica, ka atrast prātīgus īrniekus ir tikpat neiespējami, kā sakārtot attiecības ar bērniem un mazbērniem.

Agrāk šeit ik pa laikam dzīvoja kāds no pieciem bērniem ar savām ģimenēm, taču tagad viņi iebrauca tikai pa retam. Kādreiz visi galvenie ģimenes godi tika svinēti kopā pie lielā, apaļā saimes galda, bet tagad pie šī galda Astrīda visbiežāk sēdēja viena ar savām atmiņām un nožēlu. Bija reizes, kad Astrīda saklāja galdu visiem ģimenes locekļiem, lai gan zināja, ka neviens no viņiem neieradīsies. Tā Astrīda pavadīja daudzus vakarus, sēžot pie uzklāta galda, dzerot, ēdot un raudot. Domājot par to, ko būtu varējusi darīt citādāk.

Kāpnes, kas veda uz otro stāvu, Astrīdu „kāva” nost jau beidzamos piecus gadus. Loku lokiem izgriezās un čīkstēja ne tikai vecās koka trepes, bet arī Astrīdas gūžas, kad viņa kāpa augšup. Nopulētajās margās ik pa sprīdim atklājās izkaltušu zaru caurumi, kas bija pievilkušies ar simtgadīgiem netīrumiem.

Sāpes, kas bija jāpārcieš, uzveicot katru pakāpienu, bija grūti izturamas. Pēc cīņas ar vecajām trepēm pagāja vairākas stundas, kamēr Astrīda attapās un atkal varēja turpināt dienas darbus – ēst gatavošanu, lasīšanu un televizora skatīšanos. Tomēr lielāko dienas daļu Astrīda kavējās atmiņās. Viņa aplūkoja savus fotoalbumus, kuros bija jauna meitene spīdīgiem, viļņainiem matiem un cerību pilnu smaidu. Smaidu, kas vēstī, ka dzīvē viss vēl ir priekšā, ka viss, viss vēl būs. Albumi vienmēr atradās rokas stiepiena attālumā no gultas, lai, pamostoties un atverot acis, varētu tos šķirstīt un atkal iemigt trauslā miegā starp tagadni un pagātni. Šajos brīžos Astrīda jutās vislabāk. Un gandrīz vienmēr no šī stāvokļa viņa uzmodināja smilksti, skrapsti un gaudas, kas atplūda no tagadnes pažobeles. Tad viņa cēlās un gāja uz virtuvi. Ikreiz, kad Astrīda gatavoja ēdienu sunim, viņas acu priekšā uznira pagātnes ainas.

*

Astrīda sēž virtuvē pie galda un noraugās savas meitas un mazdēla sarunā, kurā diktatora lomu spēlē mazais, deviņgadīgais Kārlītis. Saruna, nē, drīzāk uzstājīgā izspiešana beidzas ar to, ka mamma piekrīt dēlam nopirkt sunīti. Kārlītis, protams, apsolās sunīti pieskatīt, barot un vest ārā. Mammai pat tiek apsolīts, ka katru dienu notiks lasīšanas uzlabošanas treniņi. Puika necieta tās reizes, kad oma aicināja palasīt kādu grāmatu, vienmēr tika izdomātas dažādākās atrunas. Vienu mēnesi visi solījumi tika turēti. Kārlītis bija paraugbērns – sunīti baroja, veda ārā, lasīja katru dienu. Kaut ar sakostiem zobiem, bet lasīja. Pēc tam jau rūpes par sunīti uzņēmās Kārlīša mamma un tētis.

Kādā svētdienā, kad Astrīda pie sevis uzņēma meitu ar ģimeni un viņu vācu aitu sugas mīluli, notika kaut kas tāds, kas vēlāk vairoja meitas nevēlēšanos braukt pie mātes. Kārlītis bija izgājis pagalmā spēlēties ar suni, bet pēc brīža atskanēja šausmu pilns brēciens. Visi metās lejā pa stāvajām trepēm, pat Astrīda to darīja raitāk nekā parasti, par spīti sāpošajām kājām.

Suns bija uzbrucis un sakodis puiku. Kārli aizveda uz slimnīcu – desmit šuves uz sejas, sakosta galva un roka. Ārsti bija teikuši, ka Kārlim paveicās. Pēc šīs ģimeniskās svētdienas, kas izvērtās par traģēdiju, suns tika ieslodzīts Astrīdas īres nama pažobelē. Neviens nejautāja, vai viņa tam piekrīt. Pēc šī gadījuma ne Kārlis, ne meita ar vīru nevēlējās ilgi uzkavēties pie Astrīdas. Notikums tikai vairoja nesaskaņas un pārpratumus.

*

Un tā katru reizi, kad Astrīda grieza rupjmaizes gabalus un aplēja tos ar pienu, lai nestu uz pažobeli, viņas acu priekšā kā kadrs no filmas rādījās šis atgadījums. Astrīda nesaprata, kas sunī izraisīja tādas dusmas un niknumu. Reizēs, kad Astrīda viņu baroja, suns nekad nerādīja ilkņus. Vienīgais, kas Astrīdu satrauca, bija šie izmisuma un sāpju pilnie kaucieni, kurus katru dienu dzirdēja.

Astrīda meitai neatklāja, ka dažkārt ļauj sunim pastaigāt pa mājas otro stāvu. Laist suni ārā Astrīda neuzdrošinājās. Pirmās reizes, kad Astrīda gāja suni barot, viņa, neskatoties uz kustoni, nolika bļodu un devās prom no pažobeles. Viņa ienīda suni, jo apzinājās, ka viņa dēļ meita ar ģimeni iegriezīsies šajā mājā arvien retāk. Bet katru nākamo reizi Astrīda pie suņa uzkavējās arvien ilgāk. Viņa manīja, ka suņa acis ir pārāk cilvēcīgas, pat biedējoši cilvēcīgas – tajās bija nožēla un nesaprašana. Noglāstīt purnu, pakasīt aiz auss, paglaudīt skaustu… Tā sākās Astrīdas draudzība ar Kārlīša pamesto lutekli. Nekādu dusmu vai ļaunuma izpausmju. Astrīda pat iedomājās, ka Kārlītis pats, iespējams, nodarījis pāri sunim.

Astrīda izlaida suni no pažobeles arvien biežāk. Nevarētu teikt, ka suns vairs bija ieslodzīts. Dažkārt viņš no rīta līdz vakaram pavadīja dienas Astrīdas virtuvē vai guļamistabā. Viņš sekoja Astrīdai pēdu pēdā. Gāja līdzi uz tualeti un gaidīja pie durvīm, apgūlies pie tām. Kad noklaudzēja rokturis, ar lielu apņēmību lēca augšā un priecājās redzēt savu glābēju. Astrīda gan neuzskatīja sevi par glābēju. Drīzāk domāja, ka glābjama ir viņa pati.

Četras lielas rupjmaizes šķēles, sagrieztas kubiciņos un pārlietas ar puslitru piena, – tā bija ikdienas deva, kuru Astrīda katru dienu trīs reizes pasniedza ieslodzītajam. Sagatavojusi brokastis sunim, Astrīda šļūca uz pažobeles pusi. Atāķējusi milzīgo slēdzieni, viņa nolika suņa brokastu bļodu zemē, bet šoreiz neviens nenāca pretī. Pažobelē pa jumta spraugām svilpoja vējš, un Astrīda dzirdēja pukstam savu sirdi. Priekšnojauta jau brīdināja par to, kas ir noticis. Suns nekustīgi gulēja pažobeles stūrī. Astrīda piegāja tuvāk un uzlika plaukstu uz suņa skausta. Neelpoja. Nu viņai bija iemesls piezvanīt meitai.