punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atmiņas uzslāņojumi

Vilis Daudziņš

18/03/2016

 

Pirms mēs lūkojamies uz paradoksālo situāciju, ka par kādu vēsturisku notikumu – vienalga, vai tā būtu okupācija, holokausts vai deportācijas – sabiedrībā ir diametrāli pretēji viedokļi, mums derētu vienoties, kas esam mēs. Respektīvi, ko mēs domājam, kad sakām „mēs”? Ja mēs runājam par atmiņām, mums vispirms vajadzētu noskaidrot, atmiņas tās ir.

Uz šīm pārdomām mani pamudināja saruna ar kādu spāņu valodas skolotāju, kura, būdama spāniete, jau labu laiku strādā Rīgā. Lūk, ko viņa man pastāstīja. Grupu nodarbībās piedalās dažādu tautību cilvēki, un viena no pirmajām lietām, ko viņi iemācās, ir nosaukt sevi, nosaukt valsti, no kurienes cilvēks ir nācis, kā viņu sauc utt. Mana paziņa bija ļoti pārsteigta, ka Latvijā nacionalitāte un valstspiederība nav viens un tas pats. Viņa bija ievērojusi, ka latviešu studenti saka, piemēram: “Mani sauc Pēteris, esmu latvietis, esmu no Latvijas.” Savukārt krievvalodīgie studenti saka, piemēram: “Mani sauc Sergejs, esmu dzimis Latvijā, esmu krievs.” Un, kad viņa aizrādījusi šiem studentiem, ka tā teikt nav pareizi, ka spāniski tas skan absurdi, daži studenti apjukuši, citi apvainojušies un vēl citi ņēmušies viņai skaidrot angļu valodā Latvijas īpašos vēsturiskos apstākļus, kuru dēļ Latvijā dzimušam krievu valodā runājošam cilvēkam nosaukt sevi par latvieti ir neiespējami.

Viņa man paskaidroja, ka, ja tu esi piedzimis Spānijā, vienalga kurā reģionā (izņemot varbūt Kataloniju un Basku zemi), un tava mājas valoda ir, piemēram, kastīliešu, galīsiešu, rumāņu, valensiešu utt., tu tik un tā sauc sevi par spāni. Proti, šie cilvēki identificē sevi ar zemi, kurā ir dzimuši, un arī ar to kultūru, kas gadsimtu gaitā ir akumulējusies šajā zemē.

Un tad es sāku domāt: jā, patiešām, es sevi apzinos kā latvieti, laimīgā kārtā valsti, kurā es dzīvoju, sauc tāpat, bet, ja es sevi apzinātos kā krievu vai baltkrievu, vai es varētu sevi nosaukt par latvieti? Krievvalodīgos medijos tiek runāts par visiem mums, lietojot vārdu „латвиец”. Bet prezidents Raimonds Vējonis Jaungada uzrunu sāk ar vārdiem „Latvijas ļaudis”, jo diemžēl mums latviešu valodā nav viena ietilpīga vārda, kas varētu apzīmēt mūs visus. Teikt „mīļie latvieši” nozīmētu uzrunāt lielāko daļu, taču ne visus. Sacīt „dārgie Latvijas iedzīvotāji” – tas skanētu kā namu pārvaldes priekšnieka apsveikums. Teikt „mīļie latvieši un Latvijas iedzīvotāji” nepārprotami nozīmētu sadalīt auditoriju. Īsāk sakot, grūts uzdevums būt par prezidentu Latvijā.

Dzejnieks un tulkotājs Matiass Knolls, būdams īstens latviešu kultūras patriots un popularizētājs vāciski runājošajās zemēs, pirms pāris gadiem kādā sarunā ar mani teica, ka viņš ir „latvis”. Tāda bija viņa versija: visus Latvijā dzīvojošos un Latviju kā savu uztverošos cilvēkus – latviešus, vāciešus, krievus, ebrejus utt. – vajadzētu saukt par latvjiem. Jādomā, ka viņš bija iedvesmojies no Vecā Stendera, uz kura kapa plāksnes Sunākstes kapos rakstīts: “Še aprakts G. F. Stenders, Latvis…” Būdams vācietis un apgaismības ideju nesējs mūsu zemē, Stenders juta nepieciešamību definēt sevi nevis kā vācieti, nevis kā garīdznieku, bet ciešā sasaistē ar to kultūras telpu, kurā strādāja, ar to valodu, ko lietoja. Un 200 gadus vēlāk Matiass Knolls, dzīvodams Latvijā un darīdams tikpat nozīmīgu darbu kā savulaik Stenders, izjūt to pašu nepieciešamību: atrast vārdu, kas varētu viņu piesaistīt šai zemei un šai kultūrai. „Latvis” – īstenībā brīnišķīgs piedāvājums. Visi, kas dzīvo latvju zemē, ir latvji: latvju krievi, latvju igauņi, latvju tauta. Un, atskanot himnas vārdiem “kur latvju meitas zied”, būtu uzrunātas visas Latvijas meitenes. Un prezidents mūs uzrunātu ar vārdiem „mīļie latvji”. Varbūt vienīgi patskaņu trūkums un līdzskaņu mija šo vārdu nedara īpaši labskanīgu, toties tad prezidentam pavērtos lieliska iespēja izmantot uzrunas formu „tautieši”, un tas patiešām skanētu eleganti. Taču svarīgs jau nav pats vārds, svarīga ir nepieciešamība atrast vienojošo, ietverošo.

Matiass nav vienīgais, kas mēģina sevi definēt sasaistē ar Latvijas kultūras telpu, kurā strādā. Taču jautājums ir, vai šie cilvēki sastop latviešu pretimnākšanu un izpratni. Vai latvieši viņus uztver kā tautiešus? Vidē, kurā es strādāju, bez šaubām. Vladislavs Nastavševs un Jevgēnijs Isajevs man ir tādi paši latvieši kā Alvis Hermanis vai Kaspars Znotiņš. Etniskā piederība ir tikai pievienotā vērtība cilvēciskajām īpašībām, intelektuālajam potenciālam. Mūs vieno idejas, un šīs idejas mēs realizējam latviešu valodā.

Arī rakstnieks un publicists Otto Ozols pirms gada Latvijas Avīzē rakstīja: „…mums beidzot vajadzētu visiem kopīgi vienoties par to, ka visi, kas dzīvo un strādā Latvijā, ir latvieši. Amerikānis Džordžs Stīls, ukrainis Aleksandrs Antoņenko, krieviete Marija Naumova un vēl, un vēl… viņiem visiem sirds pieder Latvijai, viņi ir latvieši. Cienot un respektējot viņu izcelsmi, tautību un dzimto valodu, ir jārunā par piederību nācijai – latviešiem. Viņi pēc savas izcelsmes paliek krievi, ukraiņi, poļi… Tāpat kā Somijā ir zviedru izcelsmes somi, mēs varētu runāt par krievu vai ukraiņu izcelsmes latviešiem. Ja mēs par to jaunajā gadā vienosimies, tad arī citas problēmas risināsies daudz ātrāk un skaidrāk.”1) Absolūti pievienojos šim viedoklim. Es būtu laimīgs, ja Jeļena Prokopčuka, Deniss Hanovs, Vjačeslavs Kaščejevs, Matiass Knolls, Vladislavs Nastavševs, Hosams Abu Meri un daudzi citi brīnišķīgi cilvēki, kas dzīvo un strādā Latvijā, sauktu sevi par latviešiem. Es tiešām būtu laimīgs, katrā ziņā man viņi tādi ir.

Taču, ja runājam par mūsu sabiedrību kopumā, jāsaka, ka cilvēku identificēšana pēc etniskās piederības mums ir ļoti raksturīga. Turklāt būsim godīgi, latviešu attieksme pret jebkuru svešinieku, kas runā ar akcentu vai izskatās citādāk, vienmēr ir bijusi piesardzīga, lai neteiktu vairāk. Droši vien tā ir jebkura maza etnosa iezīme, savdabīgs pašaizsardzības reflekss. Līdz ar to pamatots ir jautājums: vai latvieši būtu gatavi pieņemt domu, ka cilvēki, kas etniski nav latvieši, sauc sevi par latviešiem? Un kāda būtu pašu cittautiešu attieksme pret tiem, kas sevi definētu par latviešiem? Vai tādi vispār būtu?

Izrādē Cerību ezers māte pārmet dēlam, ka viņš ir pārlatviskojies – „ты олатышел!” –, ar to domājot viņa interesi par kultūrtelpu, kas runā citā, mātei nesaprotamā valodā, un viņa ignoranci par mātei tik svarīgo krievvalodīgo televīzijas pasauli. Un māti var saprast. Dzīvot sentimentālās atmiņās par Padomju Savienību, kurā ir aizvadīta jaunība, kurā ir piedzīvota mīlestība, un pēkšņi ieraudzīt, ka dēlam tie ir vienkārši kaut kādi veci krāmi, ir neciešami. Savukārt dēls ir izvēlējies tādu kultūrvidi, kas ļauj viņam attīstīties, realizēties kā māksliniekam, un šajā vidē viss notiek latviski. Cilvēciski saprotama ir gan dēla, gan mātes pozīcija, un tas patiešām padara ļoti sarežģītus mūsu pūliņus atrast kopīgo un uzbūvēt sabiedrību, kurā, sakot „mēs”, mēs tiešām domātu visus mūs.

Lai labāk izprastu šīs pretrunīgās situācijas cēloņus, tagad pievērsīsimies atmiņām. Gan tām, kas pieder mums pašiem, gan tām, kuras mēs lietojam kā savas. Kā zināms, visu atcerēties nav iespējams. Tādēļ cilvēka atmiņa ir selektīva un konstruējoša. Pirmkārt, cilvēks atceras to, ko vēlas atcerēties, otrkārt, nevis tā, kā to saprata toreiz, bet ņemot vērā vairākus apstākļus – notikušā konsekvences, savu pieredzi, citur iegūto informāciju utt.

Piemēram, kopš barikāžu laika ir pagājuši 25 gadi. Izveidojusies jauna paaudze, kurai nav savu atmiņu par Padomju Savienību. Tās pārstāvju priekšstatus veido vecāku atmiņas, un ir ļoti interesanti vērot, kā šīs mantotās atmiņas mijiedarbojas un sadzīvo mūsdienu Latvijā. Šajā kontekstā man ārkārtīgi nozīmīga likās Rīgas Krievu teātra izrāde Neatkarības bērni. Četri jauni talantīgi aktieri kopā ar dramaturgu Alekseju Ščerbaku un režisori Antru Leiti ir radījuši izrādi par neatkarības atgūšanas laiku: ko par šiem notikumiem domā viņi paši, nākdami gan no krieviski, gan latviski runājošām ģimenēm, un kā šos notikumus atceras viņu mammas? Aktieri spēlē gan sevi, gan savas mammas, un patiešām ir neatkarības bērni, jo viņi visi ir dzimuši 1990. gadu sākumā. Izrāde veidota kā atbildes uz jautājumiem, kas laiku pa laikam parādās uz ekrāna skatuves dibenplānā. Kāda bija dzīve PSRS? Kāpēc latvieši gribēja neatkarību? Utt. Jaunieši atbild lakoniski kā par jebkuru vēstures grāmatā izlasāmu faktu: „1991. gadā sabruka PSRS un nodibinājās Latvija.” Viss. Savukārt mammu atbildes ir emocionāli piesātinātas, tās ir personiskas, vienmēr saistītas ar kādu detaļu, kas tajā laikā ir būtiska. Piemēram, viena mamma saka: „Es nesapratu, kas tur notiek, bet atnāca tavs tētis vieglā šmigā un teica, ka jāmūk, jo tūlīt latvieši nāks visus krievus arestēt. Un mēs mukām. Bet tad viņš aizskrēja atpakaļ uz dzīvokli un paņēma šņabi, citādi latviešu marodieri visu izdzeršot.” Otra mamma atceras: „Tā bija brīnišķīga sajūta. Bija no laukiem sabraukuši traktori, un dega ugunskuri. Visi jau saprot, ka pret tankiem tas nepalīdzēs, bet stāv, sargā.” Cita mamma saka: „Nē, nu es tur negāju, tas jau tāds jauniešu pasākums vien bija – dziesmas pie ugunskura utt., tāpat kā Maidans. Ja gribētu, tad tur visu izšķaidītu, vienkārši Gorbačovs atļāva, un tas ir viss.” Ceturtā mamma saka: „Man bija šausmīgi bail. Tu biji tikko piedzimusi, un es sapratu, ka tagad sāksies karš.”

Jāsaka, ka viedokļi par dzīvi PSRS, par pārmaiņu laiku, par dzīvi tagad nebija atklāti konfliktējoši, tomēr pietiekami atšķirīgi, lai kairinātu skatītāju personiskās atmiņas un liktu pieslieties te vienam, te otram viedoklim. Brīžiem es pats sevi pieķēru pie domas, ka es gribu teikt: „Stop, stop, stop! Es tur biju, es zinu, tas tā nebija, viss bija citādāk!” Bet jau nākamajā mirklī es sapratu, ka tieši tāds bija izrādes veidotāju nolūks – likt atcerēties.

Kaut ko līdzīgu man ir teikuši vecāka gadagājuma cilvēki pēc Vectēva noskatīšanās. Ka tiklīdz atskan kāds pazīstams vietvārds, tiek aprakstīta kāda smarža, garša, kaut kāda piedzīvota situācija, cilvēkam uzreiz sāk raisīties viņa paša atmiņas par šo periodu, par šo notikumu, un viņš kļūst par manu sarunu biedru. Lūk, šādā veidā es pats biju kļuvis par sarunu biedru četriem jauniem cilvēkiem Rīgas Krievu teātrī, kuri paši nebija šo notikumu liecinieki, bet lika man atcerēties notikumus pirms 25 gadiem. Iespējams, ka izrādei pietrūka konflikta asuma, patiesību sakot, tur vispār nebija konflikta. Tā bija brīnišķa, humānisma caurstrāvota, latviešiem ārkārtīgi komplimentāra izrāde, kurā nebija ne vēsts no „smirdīgajiem krievu okupantiem”, no „pretīgajiem latviešu fašistiem”, tur nebija ne aizvainojuma, ne naida… Šī harmoniskā toņkārta stipri disonēja ar manām personiskajām atmiņām par kautiņu divplūsmu skolā Ķengaragā vai cīņu par vietu mūsu komunālā dzīvokļa vannasistabā. Vārdu sakot, stāstu redakcija bija notikusi par labu tautu draudzībai.

Acīmredzot tāda bija izrādes veidotāju izvēle, un es to respektēju. Tomēr pieļauju, ka izrādes maigajai intonācijai ir vēl kāds skaidrojums. Lielākoties tie ir mammu stāsti. Un mammas nekad negrib karu. Mammas grib pasargāt savus bērnus. Mammas nekonfliktē, mammas paredz, mammas domā par bērniem. Ja citādi nevar, viņas vienkārši noklusē, nestāsta tādus faktus, kas varētu bērniem kaitēt. Es, piemēram, arī ļoti daudzus faktus par savas ģimenes vēsturi uzzināju tikai tad, kad padomju režīms sāka brukt. Mammas taču saprot, ka viņu atmiņas dzīvos tālāk bērnos un ka bērni raudzīsies uz pasauli un veidos attiecības ar citiem, atsaucoties uz šīm atmiņām. Ja man ir taisnība, tad izrāde Neatkarības bērni, pat neņemot vērā visas citas tai piemītošās kvalitātes, ir himna mātes gudrībai.

Kādēļ šis kultūras notikums man šķiet tik sabiedriski nozīmīgs? Pirmkārt, ir redzams, ka ir uzaugusi jauna paaudze, kura pati grib tikt skaidrībā ar sevi, kas viņa tāda ir. Iespējams, manas pārdomas par latvjiem vai latviešu izcelsmes krieviem viņai nemaz nav aktuālas – jaunieši brīvi runā vairākās valodās, ir atvērti pasaulei, spējīgi diskutēt, ieklausīties un izdarīt savus secinājumus. Es, protams, negribu vispārināt, taču šo četru jauno cilvēku inteliģence liek raudzīties nākotnē ļoti cerīgi. Otrkārt, nozīmīgi ir tas, ka izrāde notiek Rīgas Krievu teātrī un ka tā uzrunā tieši krievvalodīgo publiku. Es pats biju liecinieks, ka, klausoties stāstos, publikas simpātijas un līdzpārdzīvojums laiku pa laikam mijās ar neizpratni un apjukumu. Un, treškārt, tas ir vērtīgi pašiem aktieriem.

Esmu ļoti priecīgs, atpazīstot kaut ko tuvu sev – metodi, domāšanas veidu. Esmu pateicīgs Alvim Hermanim par ideju veidot izrādi par mums līdzās dzīvojošiem cilvēkiem, ko mēs aizsākām pirms 12 gadiem. Jo aktierim pašam strādāt pie dramaturģiskā materiāla ir pavisam citādāk nekā lietot jau uzrakstītu tekstu. Tavs tēls nav izdomāts, tas dzīvo tev paralēli, un tu esi atbildīgs par katru vārdu, ko tu runā. Tu esi atbildīgs par to cilvēku, kurš tev ir uzticējies, kad tu viņu intervēji. Un vēl šī izrāde pierādīja, cik iedarbīgas ir atmiņas un ka ceļš, ko savulaik mēs ar Alvi izvēlējāmies, strādājot pie izrādes Vectēvs, bija pareizs. Ar atmiņām nevar cīnīties, tās nevar mainīt. Atmiņas ir subjektīvas, un tādēļ, ja kāds saka „es tā atceros”, tur neko nevar darīt – tad viņš tā atceras, un jebkuri argumenti ir bezjēdzīgi. Taču mēs varam dažādas atmiņas vai pretējus viedokļus novietot līdzās un palūkoties uz tiem no malas. Piemēram, kad es lasu Ata Klimoviča grāmatu Personiskā Latvija, mani uzrunā ne tikai katrs atsevišķs stāsts, bet arī visu šo likteņu kopums. Līdzīgi ir ar izrādi Vectēvs: paradoksāli, ka, jo lielāka ir katra atsevišķa viedokļa subjektivitāte, jo ticamāka veidojas kopaina. Tikai ir viens nosacījums: aktieris nedrīkst vērtēt. Viņš nedrīkst piesārņot tēlu ar savu attieksmi. Ir jāļauj tēlam runāt pašam, vērtēšanu atstājot skatītājam. Un ir vienalga, vai tas, ko mēs redzam uz skatuves, atbilst mūsu līdzšinējiem priekšstatiem vai ne, – tas darbojas. Izrādē Vectēvs es spēlēju trīs pretrunīgus tēlus, kuri, pastāvot zināmiem apstākļiem, nošautu viens otru. Protams, tīri cilvēciski kāds no viņiem man liekas simpātiskāks par otru, taču uz skatuves man nav tiesību uz savām simpātijām. Es nedrīkstu piemiegt publikai ar aci, norādot, ka šis viedoklis ir tas pareizais. Es nedrīkstu rediģēt savu tēlu atbilstoši valdošajam priekšstatam. Izrādes neviennozīmīgums provocē skatītāju uz domāšanu, uz salīdzināšanu – tā ir tās vērtība.

Piemēram, mana sievasmāte atceras vācu karavīrus, kas sargāja Ķeguma spēkstaciju no uzlidojumiem – katru nakti virs spēkstacijas cēla gaisā tīklu ar gāzi piepildītiem baloniem un katru rītu tos nolaida, un ļāva Ķeguma bērniem lēkāt pa tiem baloniem, lai ātrāk izlaistu gāzi. Esot bijis ļoti jautri. Vēl viņa atceras pirmās dienas pēc kapitulācijas, kad viņa ar brāli sēdēja sarāvušies uz gultas, jo cauri pagalmam gājusi sarkanarmiešu ķēde. Tad istabā ieskrējis viens karavīrs ar durkli, paskatījies uz viņiem, savācis galda pulksteni un aizskrējis. Esot bijis briesmīgi. Un es runāju ar cilvēku, kurš uzaudzis kādā Baltkrievijas ciemā netālu no Latvijas robežas un kā mazs puika pieredzēja, ka vācieši viņu kopā ar brāli aizved uz Salaspils koncentrācijas nometni, un tur viņiem bērnu blokā regulāri ņēmuši asinis vācu armijas hospitāļu vajadzībām. Un viņš redzējis, kā viņa mirušo brālīti aiznes uz bedri. Un vēl viņš atceras, kā sarkanarmieši viņu atbrīvoja no nometnes Vācijā.

Katrs stāsts ir patiess, taču, atsevišķi ņemts, tas nesniedz mums patiesu ainu par karalaiku Latvijā. Tikai aplūkojot tos reizē un konfrontējot tos ar savām zināšanām un savu redzējumu, mēs varam iegūt daudzmaz ticamu ainu. Jo jāņem vērā, ka abiem bērniem kara laikā bija 7 – 8 gadi, un nekas pasaulē nespēs šos savstarpēji izslēdzošos iespaidus mainīt. Nekas un nekad – tie paliek uz mūžu. Un neapzināti tie tiek vispārināti un lietoti katru reizi, kad mēs satiekam kādu cilvēku, kas runā tajā vai citā valodā. Satiktajam cilvēkam nav nekāda sakara ar pārnodarījumu, ko kāds mums ir nodarījis pirms vairākiem gadu desmitiem, taču mūsu atmiņu nospiedums dara mūs piesardzīgus attieksmē pret šo cilvēku. Turklāt cilvēkiem kā sociālām būtnēm ir nepieciešama kopības sajūta, tāpēc mēs simpatizējam cilvēkiem ar līdzīgām atmiņām un mums ir grūti atrast kopīgu valodu ar tādiem, kuru atmiņas konfliktē ar mūsējām. Un tā tas turpinās no paaudzes paaudzē.

Starp tiem, kas pulcējas pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem, diez vai vēl ir kāds, kas būtu piedalījies Ķīšezera forsēšanā 1944. gadā 13. oktobrī, tomēr 9. maija svinības katru gadu pulcē aizvien vairāk ļaužu, un tie ir cilvēki, kurus vieno noteikta atmiņu telpa un viena valoda. Otra, daudz mazāka grupa, pulcējas 16. martā pie Brīvības pieminekļa; atmiņas ir diametrāli pretējas, un cita ir valoda. Un iemesli 9. maija svinību daudzskaitlībai ir vairāki. Pirmkārt, šie cilvēki ir atraduši lielisku simbolu savā kolektīvajā atmiņu telpā – tā ir uzvara. Tā simbolizē ļoti daudz ko: gan padomju tautu, pie kuras viņi jūtas piederīgi, gan ciešanas, gan upurus, gan krievu valodu, ko viņi lieto. Otrkārt, šo svētku popularitāti ir vairojusi mūsu pašu valsts tuvredzīgā integrācijas politika, jo laikā, kad notiek karš par cilvēku prātiem, kad citas valstis tik daudz resursu investē šajā „karadarbībā”, cerēt, ka viss nokārtosies pats par sevi, ir vienkārši naivi. Protams, daudz kas jau ir nokavēts, taču man liekas, ka arī tagad nebūtu par vēlu dažāda vecuma cilvēkiem piedāvāt ne tikai bezmaksas, bet pat subsidētus valodas kursus. Jo cilvēks, protams, ir zinātkāra būtne, tomēr, ja pilnīgi visas viņa garīgās prasības tiek apmierinātas viņa dzimtajā valodā, viņam nav nekādas nepieciešamības mācīties citu valodu, pat ja tā ir valsts valoda. Mēs esam nonākuši paradoksālā situācijā, kad latviešu valoda krievvalodīgam cilvēkam izraisa nepatiku ne jau tāpēc, ka viņam nepatiktu latvieši vai Latvija, bet tādēļ, ka šajā valodā ar viņu sazinās valsts drošības orgāni, ieņēmumu dienests un citas kontrolējošas iestādes. Īsāk sākot, viss nepatīkamais un sarežģītais viņa dzīvē notiek latviski, un viss jaukais un izklaidējošais – kino, televīzija, mūziķu koncerti, teātra izrādes, jaunākās grāmatas – krieviski. Lieki piebilst, ka šī situācija nerosina mācīties valodu.

Protams, viss ko es tūlīt sacīšu, ir tikai hipotēze. Iespējams, viss nav tik slikti. Taču man ir aizdomas, ka līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas un intensīvu darbu, stiprinot Krievijas iedzīvotāju impērisko pašapziņu, liela daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju nolēma apmēram tā: „Negribat dot pilsonību? Nu un nevajag. Nu tad arī dzīvosim tāpat, neies jau lūgties. Būvējiet savu valsti, vēliet savas valdības, stājieties kādās savienībās gribat un lieciet mūs mierā. Fiziski atrasties vienā valstī un mentāli būt otrā mums nav nekāda problēma. Mūsu prezidents mūs apsveic pulksten 12:00 pēc Maskavas laika, novēl laimīgu Jauno gadu un ar mums viss ir kārtībā. Ja kāds latviešu gudrinieks uzskata, ka tā ir šizofrēnija, tā ir viņa darīšana. Viņš pat var nolasīt lekciju par šo tēmu Žaņa Lipkes memoriālā. Vēlam veiksmi! Nu, un? Mums no tā ne silts, ne auksts!” Un īstenībā tā pat nav konfliktsituācija, tā ir situācija, kad viena sabiedrības daļa, viena atmiņu telpa gluži vienkārši ignorē, izslēdz otru. Un ikviens krievvalodīgs cilvēks, kas nonāk latviskajā kultūrtelpā un vēlas tajā piedalīties, ir spiests šo konfliktu atrisināt pats sevī. Jo nav jau tā, ka visi ar šo lietu kārtību būtu apmierināti. Jebkuram domājošam cilvēkam tā ir mokoša sajūta.

Un šis, manuprāt, arī ir galvenais iemesls, kādēļ režisors Vladislavs Nastavševs kopā ar mums veido izrādi Cerību ezers, – saprast sevi šajā zemē. Vai, kā saka lugas varonis, ko darīt ar šīm no pirmā skata derdzīgajām deviņstāvenēm, kas personificē mūsu visu kopīgo padomju bērnību? Lēmums veidot izrādi krievu valodā latviešu teātrī, protams, bija riskants. Mēs nezinājām, ko sacīs mūsu publika. Vai mēs to nezaudēsim, vai šādā gadījumā mēs iegūsim jaunu publiku? Vai tie, kas parasti iet uz Krievijas Lielā teātra viesizrādēm, nāks skatīties Cerību ezeru? Mums diemžēl nav drošas statistikas, taču jaunieši, kas strādā biļešu kontrolē, saka, ka krievvalodīgo skatītāju kļūst arvien vairāk. Par to, protams, prieks. Teātra mājaslapā ir neskaitāmi komplimentāri ieraksti par izrādi, taču, ko īsti domā krievvalodīgie cilvēki, mums vēl joprojām nav skaidrs. Un tad mēs nolēmām aicināt skatītājus palikt pēc izrādes zālē un sarīkot nelielu diskusiju, mazu sarunu, mēģinot tikt pie kaut kāda kopsaucēja. Ko tas viss nozīmē? Vai tas, ko viņi redz, atbilst patiesībai? Vai tas ir groteski un pārspīlēti? Vai tas ir aizvainojoši? Vai tas vispār ir vajadzīgi?

Lūk, izrādījās, ka tie krievvalodīgie skatītāji, kas pastāvīgi nāk uz mūsu teātri, uztver šo izrādi līdzīgi latviešu skatītājiem – kā mākslas faktu, kā izrādi par dēlu un māti, un par attiecībām. Savukārt tie skatītāji, kas, pateicoties subtitriem, pirmoreiz bija atnākuši uz mūsu teātri, uztvēra to kā politisku izrādi. Viņi bija dzīvojuši pārliecībā, ka Latvijā par to nemaz tik atklāti nedrīkst runāt. Un tas tikai lieku reizi atgādina, ka mēs bieži vien dzīvojam atšķirīgās pasaulēs un īstas diskusijas vietā izmantojam stereotipus viens par otru. Gluži kā gadījumā ar Neatkarības bērniem, sarunas intonācija bija ļoti inteliģenta un samiernieciska un, lai kā mēs arī mēģinājām diskusiju ievirzīt provokatīvākā gultnē, nekas mums nesanāca. Varēja just, ka cilvēki apzināti izvairās no tādām tēmām, kas varētu aizskart citus. Un nav jau brīnums – galu galā darīšana ir ar inteliģentiem cilvēkiem. Cilvēki, kas nāk uz teātri, tomēr spēj iejusties otrā, spēj iztēloties, kā jūtas otrs, un saprot, ka ar kādu neapdomīgu frāzi ir iespējams otram nodarīt pāri – un priekš kam gan to darīt?

Pirmie runātāji no publikas savas replikas sāka, piesakot savu etnisko izcelsmi, un līdz ar to viss mūsu simpozijs pieņēma šos spēles noteikumus, un izrādījās, ka puse no runātājiem bija krievvalodīgie no jauktām ģimenēm. Visi, kas piedalījās diskusijā, teica, cik tas ir lieliski, ka kāds vispār ir sācis par to runāt, jo visiem ir sajūta, ka vajadzētu beidzot izrunāties, tikai kaut kā neērti sākt par šo tēmu runāt. Piemēram, viens skatītājs teica, ka viņš ir krievs, pastāvīgs mūsu teātra apmeklējums, un ka izrāde esot brīnišķīga. Viņš esot sevi pieķēris pie domas, ka pēc izrādes Latviešu mīlestība noskatīšanās viņš labprāt draudzētos ar visiem tās varoņiem. Bet viņam ir šaubas, vai latvieši gribētu draudzēties ar Cerību ezera tēliem. Grūti teikt, kāpēc viņam tā likās.

Kāda meitene no krievu ģimenes brīnišķīgā latviešu valodā sacīja, ka viņas draugu loks ir ļoti plašs un ka tur nedz etniskai izcelsmei, nedz valodai nav nekādas nozīmes. Viņa bija atvedusi uz izrādi savus vecākus, kuri latviski nerunāja, taču bija ļoti saviļņoti par redzēto, jo viņi patiešām visus šos gadus bija svēti pārliecināti, ka šī tēma Latvijā ir tabu un ka par krievu un latviešu attiecībām publiski runāt nedrīkst. Diskusija beidzās tikpat jauki, kā bija sākusies, tikpat jaukā gaisotnē. Es jau saprotu, ka īstais izrādes adresāts nav šie cilvēki, kas sēdēja zālē. Jā, iespējams, viņi varēja identificēties ar dažiem varoņiem uz skatuves, tomēr galvenais adresāts bija tie cilvēki, kuri patiesībā nenojauš, ka vispār eksistē tāds Jaunais Rīgas teātris, ka tur ir izrāde Cerību ezers un ka tur runā par viņiem. Tie ir cilvēki, par kuriem izrādes varone Alla saka „потерявшиеся люди” – pazaudējušies cilvēki, kuri, sabrūkot PSRS, pēkšņi vairs nespēja orientēties jaunajā pasaulē un jau 25 gadus ir iestrēguši dīvainā starpstāvoklī. Un kā lai viņus uzrunā? Es nezinu.

Kad es vaicāju sava varoņa prototipam inženierim Mišam no Novosibirskas, kas ir teātris, viņš teica: „Teātrim ir jāpārsteidz. Teātrim ir tā jāsapurina cilvēks, lai viņš ieraudzītu pasauli citām acīm.” Man ir sajūta, ka mēs to arī darām: mēs purinām. Un, ja izrādīsies, ka mēs ar savām izrādēm esam kādu izpurinājuši ārā no šī starpstāvokļa, mēs būsim laimīgi. Paldies!

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas 2016. gada 9. janvārī Žaņa Lipkes memoriālā
lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

  1. Ozols O. Vienoties, ka visi ir latvieši. Latvijas Avīze, 30.12.2014. (Pieejams: http://www.la.lv/godam-izteret-savas-8760-zelta-olas/hidehead/15. Skatīts 20.02.2016.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu