punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Bezgalīgās gaismas plūsmā

Katrīna Rudzīte

21/03/2016

 

Par Rutas Štelmaheres dzejoļu krājumu Krekls (Neputns, 2016).

 

Varbūt šis nav piemērotākais veids, kā iesākt dzejas krājuma recenziju, taču gribas dalīties ar kādu visai subjektīvu Rutas Štelmaheres krājuma Krekls lasīšanas pieredzes niansi. Lasot šo grāmatu, mani kādā brīdī sāka pārņemt tā pati dīvainā un reizē priekpilnā atklāsme, kādu es piedzīvoju tad, kad interneta pirmoreiz lasīju Sergeja Timofejeva dzejoli Klusais Dievs, proti, ļoti spēcīga iracionāla pārliecība, ka es zinu, par ko šis teksts ir. Ļoti iespējams, ka, domājot par literāru darbu, tas ir pats šaubīgākais un nesaprātīgākais apgalvojums, kādu vispār var izteikt. Jo, ko gan tas nozīmē – zināt, par ko ir dzejolis? Spēšanu ieraudzīt un atšifrēt tekstā izmantotos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, pārliecību, ka esi uztaustījis autora ieceri, identificēšanās ar tekstā iedzīvinātajiem tēliem, sajūtu pieredzēm utt.? Bet varbūt tieši tāpēc, ka nevar pavisam droši atbildēt uz jautājumu, kāda veida zināšana tā īsti ir, tās klātbūtne arī ir viena no emocionāli piesātinātākajām teksta lasīšanas pieredzēm, kādu vispār iespējam gūt. Par spīti dažādiem grāmatas trūkumiem, sajūta, ka es pazīstu un orientējos grāmatas iekšējā ģeogrāfijā, ka es lietas piedzīvoju, par tām domāju un reflektēju ļoti līdzīgi kā liriskā varone, manas attiecības ar krājumu Krekls padarīja ļoti īpašas un personiskas.

Tieši augstā identificēšanās pakāpe, kādu krājums vismaz daļai tā lasītāju spēs piedāvāt, manuprāt, uzskatāma par grāmatas lielāko izdošanos. Štelmaheres radītā poētiskā vide būvēta, smeļoties ne tik daudz dziļi subjektīvā pieredzē, bet drīzāk kādā vienotā pieredžu kopumā, kam piekļūt ļāvusi saikne ar augstākām garīgām struktūrām. Dieva kā nepārtraukti līdzās esošas, pasaules kārtību uzturošas un apliecinošas būtnes klātesamība caurstrāvo visu grāmatu, un atsevišķos mirkļos tiek pavērtas durvis uz kādu transcendentālu lauku, kurā beigušas pastāvēt laika un telpas robežas, pilnīgi izzudušas atšķirības starp lielajām un mazajām lietām, būtisko un nebūtisko. Suns, kas piedzīvo savu pēdējo rudeni, stacijas belašu pārdevēja, kritušo kareivju ēnas, kaķi, baloži, mākoņi un baznīcu torņi apdzīvo un piepilda autores tēloto pasauli kā līdzvērtīgi tās iemītnieki. Ikvienas būtnes pārlaicīgā sasaiste ar it visu gan fiziskajā realitātē, gan ārpus tās noteikti apburs tos lasītājus, kam garīguma dimensijas eksistence dzejā ir būtiska. Turklāt Štelmaheres dzejas pasaules robežas netiek sašaurinātas līdz nepārprotamam vienas konkrētas reliģijas ietvaram; tieši šis aspekts arī atšķir reliģisku (piemēram, kristīgu dzeju) no dzejas, kurā sastopami reliģiksi motīvi. Pēdējo gadu latviešu dzejā tik intensīvas attiecības ar dievišķo jaušamas, šķiet, vēl tikai Andras Manfeldes darbos, tomēr Štelmaheres poētika šajā ziņā atšķiras ar izteikti samierniecisku un līdzsvarotu attieksmi pret pasauli, tās iemītniekiem un viņu likteņiem.

Patīkamus kontrastus uz mierpilni pieklusinātās poētikas fona veido sirreāli uzplaiksnījumi, kas vietām atklājas, pašķiroties maigu gaismēnu cauraustajiem uztveres viļņiem, tādējādi precīzi iezīmējot dzejas varoņu nevis balansēšanu (kā pieņemts sacīt par atrašanos starp vairākām realitātēm), bet gan stabilu un drošu eksistenci vairāku, savstarpēji saistītu laiktelpu saskares punktā, kas, kā izrādās, neatrodas kādā ārpasaules teritorijā, bet gan indivīda dvēseles dzīlēs: „viņa sēž ūdens krēslā un virpina pirkstos gaisu / kājas tai ieaug zemē kā grimušas laivas / viņa izelpo klusumu viļņojas paisums un bēgums / viņa satausta ieelpu sadala gaisu daivās / nosūta savam mīļajam kas dzelmē bez elpas svaidās” (9. lpp.).

Dažviet rodas iespaids par teksta mākslīgu konstruēšanu, kas it kā ticis darīts ar mērķi izpildīt literārus vingrinājumus, spēlējoties ar formu un dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekliem, piemēram, rakstot dzejoli, kas sevī ietver noteikta tēla atkārtošanos: „kaltēju klusuma graudus / cepu klusuma domas / griežu no klusuma donas” (37. lpp.). Citkārt tiek veidotas niansētas sajūtu gleznas, kam izdodas uzburt romantiski maigas ainavas, tomēr tās ir un paliek vien rotaļīgi asociatīva sajūtu virknēšana, kas neveido poētisku veselumu: „zelta dzilna plucina piesaulē vilnu / ganās mākoņi pļavā plūc zāli un sildās / viss ir iespējams meža ieleja pilna” (15. lpp.). Vai arī: „tu esi klusuma upes gultne ūdenszāļu matiem / tinas meldri ap krastiem spāres ap akmeņiem / tu esi manas vientulības laiva / ūdensrožu lapu mākoņos” (37. lpp.). Tās ir ainas bez jautājumiem un šaubām – maigas, mierpilnas, brīžiem monotonas un iemidzinošas. Gandrīz pilnīgā jautājumu un šaubu neesamība Štelmaheres krājumā izveidojusi tādu kā paradoksu, proti, no vienas puses, tā ir šīs grāmatas īpašās gaisotnes atslēga, tajā pašā laikā dažkārt absolūtais miers, ar kādu liriskā varone raugās pasaulē, kļūst nedaudz kaitinošs – it kā lasītājs šķirstītu fotoalbumu, kurā ik pēc trim lapām atkārtotos viena un tā pati fotogrāfija, un tā arī īsti netop skaidrs, vai šī fotogrāfija atkārtoti iekļauta ar nolūku veidot noteiktu māksliniecisku kompozīciju vai arī albuma veidotājam vienkārši pietrūcis materiāla un iedvesmas no tā kaut ko radīt.

Jau ar otro dzejas krājumu Klēpis (2011) Štelmahere pierādīja sevi kā ļoti spēcīgu autori, kam ir izteikti savdabīga balss, kas viņu atšķir no daudziem citiem rakstītājiem; arī jaunā grāmata ir poētiski un emocionāli piesātināta, tomēr tekstu pamatintonācija vairs nav tik dzīvīga un uzrunājoša kā iepriekš. Krekls šķiet ļoti pašpietiekama un harmoniska dzejas pasaule, kurā mītošās būtnes dažkārt sagūstītas vistīrākā prieka, izbrīna un aizkustinājuma tīklos, taču citkārt tās vienkārši slīd garām graciozi iekšupvērstā cēlumā, liekot lasītājam sailgoties pēc kādas neskaidrības, šaubu ēnas vai iekšēja konflikta.

Dalies ar šo rakstu