punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Nabadziņš un labdaris

Paulina Pukīte

30/03/2016

 

Paulina_Pukyte3©Anton_Lukoszevieze1

Foto: Anton Lukoszevieze

 

Paulina Pukīte ir māksliniece, rakstniece un kultūras publiciste. Beigusi Viļņas Mākslas akadēmiju, ieguvusi maģistra grādu Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Dzīvo un strādā Londonā un Viļņā. Presē publicējas kopš 2002. gada. Paulina Pukīte rakstījusi sleju Paulina Pukīte Londonā, teksti apkopoti pirmajā daiļliteratūras grāmatā Viņu paradumi (2005). Kopš 2005. gada raksta laikrakstam 7 meno dienos (7 Mākslas Dienas) un citiem kultūras izdevumiem Lietuvā. Viņas teksti novērtēti ar vairākām prēmijām – tostarp Lasītāju, kā arī Lietuvas Kultūras ministrijas prēmiju. Šīs publikācijas apkopotas grāmatā Viltotais zaķis (2009), kas tika nominēta Gada grāmatas konkursā.

Trešo Paulinas Pukītes grāmatu Nabadziņš un labdaris (2013) veido dialogi un monologi, kur konceptuāli atklāta cilvēku savstarpējā nesaprašanās svešas kultūras un valodas vidē. Grāmata Nabadziņš un labdaris tika nominēta Gada grāmatas konkursā un bija viena no divpadsmit grāmatām, kas 2013. gadā tika iekļauta Lietuvas Literatūras un folkloras institūta radošāko lietuviešu literatūras autoru grāmatu sarakstā. 2015. gadā Viļņas Mazajā teātrī pēc šīs grāmatas iestudēta izrāde Nabadziņš un labdaris. Fragmenti no šīs grāmatas publicēti antoloģijā Best European Fiction 2016, ko izdevusi Dalkey Archive Press.

Šajā publikācijā galvenokārt aptverti darbi no autores jaunākās grāmatas Nabadziņš un labdaris, bet iekļauti arī divi teksti no grāmatas Viltotais zaķis (Lietuviešu ironija un Īpašas spējas). Tulkojumi tapuši ar Lietuvas Rakstnieku savienības atbalstu.

Tulkotāja

 

Īpašas spējas

Redzēju, kā cilvēks vilcienā ēda sviestmaizi ar vistas gaļu, uzkozdams virsū vistas gaļu ar suši. Tajā pašā laikā viņš ar vienu roku turēja pie auss mobilo telefonu un ar kādu sarunājās, bet ar otru roku bakstīja savas kurpes sānu un staipīja zeķi.

 

Lietuviešu ironija

POLICIJAS IERĒDNIS: Ja jums uzdod jautājumus par iespējamo likumpārkāpumu, jums nekas nav jāsaka. Taču, ja nopratināšanas laikā jūs neminēsiet kaut ko tādu, uz ko vēlāk atsauksieties tiesā, tad tas var kaitēt jūsu aizstāvībai. Visu jūsu teikto var izmantot kā pierādījumu.
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Nu, zinu, zinu es tās jūsu glupības.
POLICIJAS IERĒDNIS: Pasakiet savu vārdu un uzvārdu!
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Jurijs Gagarins.
POLICIJAS IERĒDNIS: Kāpēc jūs vakar iegājāt veikalā, kurā tikāt arestēts?
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Kāpēc, kāpēc? Nu kāpēc gan cilvēki iet uz veikalu?
POLICIJAS IERĒDNIS: Uz veikalu cilvēki iet iepirkties, bet jūs nozagāt divas vīna pudeles.
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Kādu vēl vīnu? Es nozagu viskiju!
POLICIJAS IERĒDNIS: Te rakstīts – vīnu.
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Man liekas, ka ņēmu viskiju. Varbūt biju piedzēries.
POLICIJAS IERĒDNIS: Vai jūs mēģinājāt par šīm precēm samaksāt?
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Nu, kur tev samaksāt?! Ar ko?
POLICIJAS IERĒDNIS: Pie mums ir sterliņu mārciņas.
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Nu, jā.
POLICIJAS IERĒDNIS: Ko jūs domājāt darīt ar alkoholu?
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Ko, ko? Izliet ārā! Nu, ko vēl ar alkoholu var darīt!
POLICIJAS IERĒDNIS: Pārmeklējot jūsu somu, tajā tika atrasts nazis.
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Nu, kāds vēl nazis? Tas ir darba instruments.
POLICIJAS IERĒDNIS: Kam jums tas nazis nepieciešams?
ARESTĒTAIS LIETUVIETIS: Kam, kam? Cilvēku slepkavošanai! Nu, kam tad vēl?

 

Darba jautājums

IMIGRANTS: Bet es eju uz darbu! Man jāiet uz darbu!
IERĒDNIS: Un par ko gan jūs strādājat?
IMIGRANTS: Es strādāju ar baložiem.
IERĒDNIS: Ar baložiem? Kur?
IMIGRANTS: Tādā lielā laukumā… tur… kur lauvas.
IERĒDNIS: Trafalgaras?
IMIGRANTS: Varbūt. Nezinu.
IERĒDNIS: Tad kāds ir jūsu darbs?
IMIGRANTS: Baloži notupstas man uz rokām, un cilvēki fotografē.
IERĒDNIS: Vai tad tas ir darbs?

 

Nabadziņš un labdaris

– Saprotiet, kad es atbraucu uz šejieni, es nokļuvu pie tādiem sliktiem cilvēkiem – viņi atņēma man pasi, un man visu gadu bija viņiem jāvergo, bet pēc tam es no viņiem aizbēgu.
– Jāvergo? Kā to saprast – jāvergo?
– Jāstrādā viss kaut kas… Par velti. Bet es no viņiem aizbēgu.
– Un kur jūs tagad dzīvojat?
– Tur, pie pils.
– Kādas pils? Bakingemas?
– Nezinu. Pie lielas. Tur, kur vakar notika demonstrācija. Tur bija ļoti daudz cilvēku.
– Kāda demonstrācija? Tamilu?
– Kāda? Nezinu, daudz cilvēku.
– Pie Parlamenta pils?
– Varbūt. Tāda skaista un liela pils.
– Nu, kas gan jums ļautu nakšņot pie Parlamenta pils? Jūs uzreiz no turienes padzītu.
– Nu, ne jau pie pašas pils… Es tur zinu tādu vietiņu – uz zālāja – tur ir ļoti labi.
– Man nepieciešama neliela informācija par jums. Vai jūs ar kaut ko slimojat?
– Neslimoju. Tikai man pirms diviem gadiem izgrieza ārā kuņģi, saprotiet, veica trīs operācijas – ļoti labi dakteri, – pielika katetru, vajadzēja iztukšoties tādā maisiņā, bet pēc tam tādi labi cilvēki mani pažēloja un izdarīja tā, ka tie maisiņi vairs nebija vajadzīgi, bet tā vietā –
– Jūs neesat garīgi atpalicis?
– Man te galvaskauss bija pārsists, kad uzsprāga bumba.
– Kāda bumba? Teroristu?
– Kādu teroristu? Tas bija sen.
– Tas bija jūsu revolūcijas laikā?…
– Kādas revolūcijas? Nē, nē, vācu bumba.
– Vācu? Kurā gadā? Nesapratu.
– Pie mums daudz tādu šāviņu mētājās. Bija palikuši no kara.
– No kura kara? Otrā pasaules?
– Nezinu, laikam. No pēdējā. Reiz atradām šāviņu un iesviedām ugunskurā. Kas par sprādzienu! Manu draugu saplosīja gabalos, bet man, lūk, galvu nedaudz… No tā laika uz šķīvja malām man rēgojas rādītāji, bet tā kā es vairs sen no šķīvjiem neēdu, tad tie –
– Paklausieties, man nav daudz laika. Kur jūs esat dzimis? Lietuvā?
– Abi mani vecāki tika izsūtīti. Viņi iepazinās Sibīrijā, tur apprecējās, es tur piedzimu, bet uzaugu Lietuvā…
– Tad viņus izsūtīja uz Lietuvu?
– Es tikai jums vēl ļoti gribēju pajautāt, kā man dabūt atpakaļ savas drēbes?
– Jūs joprojām jautājat par savām drēbēm. Ticiet man, jūsu drēbes pašlaik patiešām nav jūsu vislielākā problēma.
– Bet, ja es pēc tam atgriezīšos Lietuvā, kā es tur rādīšos šādā paskatā?! Kā es tur ieradīšos – šādi? Man taču vairāk nekā nav. Man nav naudas, lai nopirktu citas drēbes.
– Nu, labi, kādas bija tās jūsu drēbes, un cik to ir – daudz?
– Nē, nedaudz. Treniņbikses, melna ādas jaka un tāda maika…
– Un viss? Tas ir viss?
– Jā, bet saprotiet, man personīgi tieši tās drēbes ir ļoti svarīgas, tāpēc ka –
– Varbūt ķeramies pie lietas. Jūs tiekat turēts aizdomās par karpas nozagšanu. No vienas kundzes dīķa pazuda ļoti liela un ļoti dārga karpa. Tūkstoš mārciņu vērtībā. Policisti meklēja vainīgo un, ejot pa ielu, satika jūs. Viņi teica, ka jūs no tāluma smirdējāt pēc zivīm. Tāpēc nosprieda, ka karpu nozagāt jūs. Tā kā karpu pie jums neatrada, viņiem ir aizdomas, ka jūs to karpu apēdāt.
– Es nezagu nekādu karpu!
– Bet kāpēc tad jūs smirdējāt pēc zivs?
– Saprotiet, mēs satikāmies ar draugiem – viņi arī savāc metāllūžņus. Gribējām sasildīties, iedzērām parciņā šņabi, man liekas, ka ēdām siļķi… vajadzēja taču kādu zakusku…

 

Varbūtības teorija

– Šeit rakstīts, ka pagājušo nakti jūs uz ielas skaļi kliedzāt. Vai jūs tam piekrītat?
– Es kliedzu? Neatceros, es taču biju piedzēries.
– Teica, ka bļaustījāties. Vai bļaustījāties?
– Neatceros.
– Es saprotu, ka neatceraties, bet vai tā varēja būt?
– Es neatceros.
– Es jums tagad nejautāju, vai atceraties vai nē, es jautāju, vai tā varēja būt? Varēja vai nevarēja? Jā vai nē?
– Nu, ka nē, nevarēja. Kāpēc lai es kliegtu?
– Nevarēja?
– Nē.
– Tātad pagājušo nakti jūs nekliedzāt, stāvot ielas vidū?
– Lieta tā, ka es neko neatceros.
– Bet jūs piekrītat, ka bijāt piedzēries?
– Biju.
– Tātad jūs neatceraties.
– Neatceros.
– Tātad varēja gadīties, ka arī kliedzāt.
– Nē, nevarēja..
– Saprotu, ka neatceraties – es pats arī, ja iedzeru, reizēm visu neatceros. Bet, ja neatceraties, tātad pastāv varbūtība, ka tā arī bija?
– Nu, nē, nevarēja tā būt.
– Tad jūs sakāt, ka nekliedzāt?
– Nē, es neko neatceros.
– Bet vai jūs sakāt, ka patiešām nekliedzāt? Ka tā nav patiesība?
– Nu, varbūt arī patiesība. Bet, nē, tā nevarēja būt. Kāpēc lai es kliegtu?

 

Atbrauciet ātrāk

– Labdien, man vajag policiju, manu vīru piekāva, brauciet ātrāk!
– Labdien. Kas noticis?
– Manu vīru piekāva, viņš viss asiņo, brauciet ātrāk!
– Kāds uzvārds?
– Marcinkevičs.
– Maskevtis?
– Marcinkevičs.
– Nekevišis?
– Mar-cin-ke-vičs!
– Mersintevikis?
– MAR-CIN-KE-VIČS!
– Varbūt varat nodiktēt pa burtam?
– M.
– N?
– M!
– M, kā mamma?
– Jā.
– Tālāk?
– A kā alfa.
– Alfa.
– R kā raķete, C kā citrons, I kā… I kā… Ikars!
– Kas?
– Labi, I kā… Indija, tad nams… kepons… Indija… citrons… sērs.
– Sapratu – Makevikis. Vīra uzvārds tāds pats?
– Tas arī ir vīra, vīra!
– Es jautāju, kāds ir jūsu uzvārds. Vai jūsu ir tāds pats?
– Jā, Marcinkevičiene.
– Tad jums ir cits uzvārds?
– Tā ir tikai galotne, tikai galotne, tas ir tas pats, precīzāk sakot, tāds pats, tikai galotne atšķiras –
– Tad tāds pats vai atšķiras?
– Nedaudz savādāks…
– Vai varat nodiktēt pa burtam?
– Rakstiet to pašu! Atbrauciet taču ātrāk, viņu piekāva, piekāva!
– Kas viņu piekāva?
– Nezinu, draugi!
– Tad draugi, vai jūs nezināt?
– Nu, viņi nav mani draugi, bet viņa draugi.
– Jūsu vīra draugi?
– Nē, viņi nav viņa draugi, viņi ir kaimiņa draugi. Brauciet ātrāk, es ļoti lūdzu!
– Kaimiņu draugi? Kur viņu piekāva?
– Pie mums, mūsu mājās!
– Kaimiņu draugi bija jūsu mājās?
– Tas draugs atnāca…
– Kurš draugs?
– Nu, nevis draugs, kaimiņš!
– Kur tas kaimiņš dzīvo?
– Tajā pašā dzīvoklī, tajā pašā dzīvoklī!
– Tajā pašā, kur arī viņa draugi?
– Tajā pašā, kur arī mēs, kur arī mēs!
– Tad jūs dzīvojat kopā?
– Nu ne jau kopā, ne jau kopā, viņš dzīvo citā istabā!
– Un viņa draugi?
– Es nezinu, no kurienes tie draugi, kāda starpība, brauciet ātrāk!
– Jaunkundz, nesatraucieties, man vispirms jānoskaidro visa informācija, tikai tad varēsim atbraukt… Ar ko viņu piekāva?
– Ar visu ko, rokām, kājām –
– Vai izmantoja ieročus?
– Izmantoja, izmantoja!
– Kādus?
– Nu, tās golfa nūjas –
– Golfa nūjas?
– Nu, beisbola, kā viņas tur sauc?
– Beisbola?
– Nu, jā, golfa, es nezinu –
– Ar kurām golfu spēlē?
– Nu, jā, jā!
– Kur bumbiņu sit pļavā, ja?
– Jā, jā, bumbiņu! Tādas no koka!
– Koka? Golfa nūjas ir no metāla!
– Nu, tad laikam beisbola!
– Tad golfa vai beisbola?
– Nu, kā lai es zinu, kā lai es zinu, kā tās atšķiras, vai tad nav vienalga, ko jūs man te muļķības jautājat?
– Jaunkundz, jūs nekliedziet uz mani! Man jānoskaidro visa nepieciešamā informācija, lai mēs varētu palīdzēt jūsu vīram.
– Labi, labi, bet viņam tek asinis, ļoti stipri, ātrāk!
– Kur tek asinis?
– No galvas, ātrāk!
– No galvas? No kuras vietas galvā?
– Nezinu, no deniņiem, un no pakauša, no piecām vietām tek!
– No piecām? Tad no kurienes vēl?
– Es taču teicu!
– Jūs pateicāt tikai divas.
– Nu, varbūt no četrām!
– Jūs teicāt, no piecām.
– Nu, es taču nezinu, neredzu, te ir tik daudz asiņu, uz galvas ir daudz rētu!
– Vai vēl kaut kur tek asinis?
– No galvas, no galvas!
– Vai vēl kaut kur tek asinis?
– Nezinu, nezinu! Kā lai es zinu?
– Man vajag zināt, vai vēl kaut kur netek asinis.
– Brauciet ātrāk, viņš jau vairs nerunā! Viņš ģībst!
– Man vajag zināt, vai vēl kaut kur netek asinis.
– Es nezinu, nezinu, ko jūs jautājat, atbrauciet ātrāk!
– Jaunkundz, jo ātrāk jūs sniegsiet mums nepieciešamo informāciju, jo ātrāk mēs atbrauksim. Tātad netraucējiet….
– Ak, Dievs, viņš nokrita! Āāāā!
– Bet vai jums ātro palīdzību nevajag?
– Nu, vajag, vajag, gan policiju, gan ātro palīdzību!
– Tad kāpēc jūs nesaucat ātro palīdzību?
– Es taču saucu, saucu! Es taču tagad jūs saucu! Es jau pirms tam izsaucu!
– Izsaucāt pirms tam? Tad viņi jau tagad brauc?
– Es nezinu, nezinu!
– Kur tagad ir tie draugi?
– Kādi draugi?
– Kuri piekāva jūsu vīru.
– Viņi nav mani draugi!
– Labi, kaimiņi.
– Viņi aizgāja!
– Aizgāja?
– Aizbrauca!
– Tad aizgāja vai aizbrauca?
– Aizbrauca.
– Ar ko aizbrauca?
– Varbūt ar mašīnu aizbrauca, nezinu, es nezinu! Brauciet ātrāk!
– Kāda ir jūsu adrese?
– Favcit roud –
– Kāda?
– Fakit… Fakvit –
– Pasakiet adresi!
– Fasit vai varbūt Favčit –
– Vai varat nodiktēt pa burtiem?
– F kā fabrika.
– Jā. Fokstrots.
– Kas?
– Tālāk.
– A kā alfa.
– Jā.
– Divi v.
– Kas?
– V kā… V kā…
– Dabljū?
– Kas?
– Kāds burts?
– Varbūt vējš? C kā cirks.
– Tālāk.
– E kā… E kā…
– Ezis?
– Jā.
– Tālāk?
– T kā tango!
– T kā tango.
– T kā tango!
– Jau sapratu.
– Vēlreiz!
– Ko vēlreiz?
– T kā tango!
– Divi t?
– Nu, jā, man liekas! Bet varbūt viens. Kāda starpība. Kāpēc jūs jautājat tādas muļķības?!
– Fawcett. Numurs?
– Kāds?
– Mājas.
– Četri – desmit.
– Četrdesmit?
– Četri, svītriņa, desmit!
– Četri, trīs, desmit?
– Ne jau trīs, svītriņa!
– Trīs svītriņas?
– Viena svītriņa.
– Viens, svītriņa, cik?
– Četri, svītriņa, desmit!

– Tādas adreses nav.
– Kā tā – nav? Kā tā – nav? Mēs te dzīvojam!
– Pēc manas informācijas tādas adreses nav. Pasakiet pasta indeksu.
– Pasta indeksu? Kā lai es to zinu?
– Kā jūs varat nezināt savu pasta indeksu! Visi cilvēki zina savu pasta indeksu.
– Ātrāk, ātrāk, brauciet ātrāk, viņš nokrita, viņš jau ir bezsamaņā!
– Kā lai mēs atbraucam, ja nezinām, kur braukt?

 

Sava dzīve

– Jūsu istabā nomira cilvēks.
– Dzirdēju.
– Kā viņu sauc?
– Nezinu.
– Kā viņš nomira?
– Nezinu.
– Viņš viss ir vienos zilumos, skaidri redzams, ka viņš tika ilgi sists.
– Neko tamlīdzīgu es neredzēju. Visi tur pie mums nodarbojās ar savām darīšanām, bet es citu darīšanās nejaucos. Es neesmu tāds cilvēks, kas jaucas citu darīšanās.
– Kas bez jums vēl dzīvoja tajā istabā?
– Oi, daudz kas tur dzīvoja… Viens, divi… vēl tie poļi… četrpadsmit cilvēki. Bet es nezinu, kā viņus sauc.
– Cik ilgi jūs pats tur dzīvojāt?
– Divus vai trīs mēnešus.
– Divdesmit kvadrātmetru istabā trīs mēnešus dzīvojāt kopā ar padsmit cilvēkiem un nezināt, kā viņus sauc? Kā tā var būt?
– Nu, mani iepazīstināja, šo sauc šādi, šo – šādi, bet vai tad visus var atcerēties?
– Un jūs sakāt, ka nevienu no tiem cilvēkiem nepazināt?
– Ne pārāk. „Sveiki” un „Visu labu!”, ne vairāk.
– Ar vienu no viņiem gulējāt kopā uz viena matrača, var teikt, saspiedušies cieši kopā.
– Nu, bet ne jau kā vīrietis ar vīrieti!
– Bet tik un tā blakus.
– Nu, un kas? Man bija sava dzīve.

 

Dzejnieka nāve

PUISĒNS: Paklausieties! Vai dzirdat, kā gavilē?
Vai zināt, kas te tā gavilē?
MAMMA: Kas?
PUISĒNS: Sienāži! Sienāži gavilē!
MAMMA: Nevis gavilē, bet sisina.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere – Daruliene

Dalies ar šo rakstu