— Pēdējā lenta ar Vlastu S.

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Ja uzkāpsiet divus pakāpienus augstāk, pa labi aiz sevis atstājot bāra leti matēti izplūdušos, zili salātīgos toņos, pudeles spilgti izgaismotos plauktos, pēc kuriem skaidri redzams, ka, piemēram, brendijs ir stipri mazāk pieprasīts nekā rums vai pat Jameson, tad stūrī pa kreisi aiz jums paliks galdiņš, ko vēl pirms gada gandrīz vienmēr aizņēma divi ar sevi pārņemti, taču pēc skata diezgan paprasti mīlnieki, abi kā nupat no gultas izlīduši, kur baudījuši miesiskās tuvības monotonos priekus, lūpas viņiem drusku pietūkušas, kā burtiski pirms sekundes būtu tās baudas uzplūdos sakodījuši, es šo pārīti vienmēr biju uzskatījis par vienkāršiem lauķiem, kas izsitušies līdz nekustamo īpašumu mākleriem vai pat sīkām bankas šiškām, līdz nejauši satiku viņus lidostā – abiem plecos futlāri, vijoles (viņam) un čella (viņai), pēc tam es Medīnā ilgus vakarus vēroju viņu garos pirkstus, liegās kustības, ar kurām viņš pielika sērkociņu viņas cigaretei, pētīju viņu alkohola izvēli (kokteiļi – viņai, alus – viņam), īsāk sakot, aiz jums kreisajā stūrī paliks galdiņš, pie kura stīgu duets nez kāpēc jau krietnu laiciņu vairs nesēž, priekšroku dodot vietai mazās zāles centrā, bet jūs ejat tālāk pa šauru koridoru, no kura pa kreisi iziet vēl šaurāka noliktavas aile, kur, gaismai iespīdot, vienmēr var ieraudzīt stūrīti no kokakolas iepakojuma vai metāla alus mucu ar iedauzītu sānu, tālāk pa labi viena otrai seko durvis uz vīriešu un sieviešu tualetēm, līdz visbeidzot gaitenis atduras virtuvē. Durvis uz to vienmēr ir vaļā, pareizāk sakot – gandrīz vienmēr, jo virtuvi slēdz ciet pavisam vēlu, tikai pēc divpadsmitiem, kad droši zināms, ka nevienam no tiem, kas aizsēdējušies bārā, vairs neienāks prātā uzrīkot pikniku pusnaktī. Šobrīd gan durvis ir plaši atvērtas, un mūsu skatam paveras ledusskapis, mikrene uz palodzes, uz tās samestas bagetes, šķēlēs sagrieztas torstermaizes, kaut kāds ēdamais vēl neatvērtos iepakojumos. Vairs nekas cits nav redzams, jo virtuve koridoram pieguļ burta L formā – lai ietvertu kadrā telpas lielāko daļu, ir jāiet tajā iekšā un jāpagriež galva pa labi. Izlietne, trauku plaukti, akurāti pakarināti dvielīši, dūc trauku mašīna. Ideālo kārtību izjauc vien uz grīdas gulošā meitene, kuras stiklaino acu skats veras kaut kur sāņus, galva nedabiski apgriezta ķermenim pretējā virzienā. Asinis no pārgrieztā kakla satecējušas lielā purpurkrāsas peļķē, ap gaišajiem matiem veidojot gluži vai nimbu.

Mēs visi saskrējām šaurajā durvju ailē un klusēdami vērāmies šajā gandrīz vai pārāk kinematogrāfiskajā ainā. Klusumu pārtrauca vien mašīnas dūkšana, kas no mazgāšanas režīma, šķiet, pārslēdzās žāvēšanā. Marketa, kuras kliedziens pirms minūtes bija licis iesperties virtuvē tiem pieciem vai sešiem cilvēkiem, kas bārā tukšoja savus pēdējos piektdienas dzērienus, tagad neizdvesa ne šņuksta, lai arī viņas platā seja bija asarām noplūdusi. „Call the police,” kāds aiz muguras noteica, vijolnieks koridorā palīda man garām, un pēc brītiņa es sadzirdēju viņa kluso, trauksmaino tenoru. Nekad nebūtu iedomājies, ka šim druknajam puisim ar resno kaklu un vērša acīm ir maiga Vertinska balstiņa. Es pievērsos Marketai. „Aizver kafejnīcas durvis. Nevienu neielaid un neizlaid.” Viņa pamāja un, uzmetusi mirušajai īsu skatienu, nozuda man aiz muguras. Gara auguma anglis, divi trīs viskiji un litrs alus ik vakaru, gari, gludi pirksti, stīgu dueta paziņa, kā dvīnis līdzīgs Reinholdam no Alexanderplatz, manā personīgajā medīniešu katalogā iegrāmatots ar vārdu „Diriģents”, uzmanīgiem žestiem piedāvāja mums atgriezties zālē. „Es slikti runāju čehiski,” viņš teica savā dzimtajā valodā, „bet jūs taču zināt, ka aiztikt neko nedrīkst.” Ne skaņas neizdvesdami, mēs katrs apsēdāmies pie sava galdiņa. Marketa izslēdza mūziku. Ja neskaita dzeršanu, nekā cita mēs nevarējām darīt. Tad nu tiklīdz biju piebeidzis savu džinu ar toniku, pie aizslēgtajām stikla durvīm pieklauvēja trīs policisti.

Medīna – labākā kafejnīca Prāgā, Medīnas oficiantes – mīlīgākās viesmīles šajā neviesmīlīgajā pilsētā, Marketa – mīlīgākā no visām Medīnas viesmīlēm. Pastāvēja gan viedoklis, ka pārākā starp visām ir Vlasta, bet ko tādu varēja runāt vienīgi cilvēki, kam nav saprotams krievu valodas saliktenis „mīlīga meitene”, tātad – praktiski visi Prāgas iedzīvotāji, tostarp vietējie krievvalodīgie. Jā, viņiem – tātad, atkārtoju, gandrīz visiem – Medīnas karaliene bija Vlasta, ar lelles seju, gaišiem matiem, a la Merilinas frizūru, pornozvaigznes augumu, zemu balsi, ņieburā vienmēr ielipinātu sarkanu rozi. Norēķinoties letes kreisajā stūrī, līdzās diezgan jau nu dīvainiem Eiropas civilizācijas sasniegumiem no sērijas „Alus suņiem ar gaļas garšu” vai brazīliešu minerālūdens krāšņās, barokālās zila stikla pudelēs, viss caurspīdīgi, ekoloģiski ieturēti, šī produkta ražošanā nav cietis neviens moldāvu vergs, es daudzus mēnešus no vietas izteicu stulbus komplimentus viņas rozei, kamēr viņa, neievērodama aizdomīgās šuves manas garlaikotās pieklājības apmetnī, atbildēja ar tikpat garlaikoti pateicīgu skatienu, viegli pārlaizdama acis savām kuplajām krūtīm, kuras rotāja divdomīgais ziediņš. Декуи, viņa saka. Nē, man viņa nemaz nepatika – gan tāpēc, ka vienkārši nepatika, gan galvenokārt tāpēc, ka patika visiem pārējiem. Medīna ir īpaša vieta – šeit sēž visi tie, kurus Krievijā dēvētu par radošo inteliģenci, bet, paldies Dievam, tā nav nekāda bohēma. Vienkārši cilvēki, līdzīgi tam stīgu duetam. Pačīgās ar savu lociņu, bet pēc tam uzreiz uz šejieni – iedzert, papļāpāt. Jaunatbraucēji šeit ienāk. Vecāki cilvēki, piemēram, jau minētais diriģents. Lai arī, protams, es patiesībā nezinu, viņš ir diriģents vai vienkārši no ārzemēm ataicināts nekustamo īpašumu pārdošanas menedžeris, taču ar viņa garajiem, gludajiem pirkstiem, viņa draudzību ar mūziķiem, viņa līdzību fasbinderiskiem aktieriem, viņa kluso, mierīgi mēreno alkoholismu, viņam nav nekāda iemesla nebūt diriģentam. Vispār jau, protams, šī nav nekāda alus dzertuve vai bārs. Kafejnīca franču stilā ar arābu nosaukumu, kas izvietojusies Centrāleiropas galvaspilsētas buržuā rajonā. Līdz Vlastas atnākšanai šai vietai nebija sava sekssimbola. Jā, un arī pēc viņas nāves tāda vairs nebūs.

Bet man patika Marketa. Atļaušos apgalvot, ka biju viņā viegli iemīlējies, tīri vai platoniski. Viņas tumšie, apcirptie mati, vieglais augumiņš, balerīnas atspēriens, maigi meitenīgā seja un nosvērtā balss Medīnai piestāvēja daudz labāk nekā viņas biedrenes pārspīlētais miesiskums. Viņas abas bija tiešām biedriskas, vērīgas, pat maigas viena pret otru, nepavisam nehaltūrēja, uzgrūžot pāriniecei pasūtījumu vai glāžu tīrīšanu, gluži otrādi, noliekušās ar lupatiņu un Pronto smidzināmo līdzekli centās ātrāk pabeigt darbu, kamēr otra lasīja mūzikas žurnālīti un uzkrāja spēkus, dzerot ar ūdeni atjauktu sulu. Vlasta un Marketa bija labs pāris. Taču šeit vēlreiz jāatzīmē, ka es nenācu uz kafejnīcu tīksmināties par viesmīlēm, šurp vispār neviens nenāca tādu iemeslu dēļ, tādēļ jau Medīna bija tik pievilcīga – katrs te nodarbojās pats ar savām lietām, kāds sēdēja pie glāzītes, kāds pie grāmatas, kāds nodevās sarunai un kāds – Makbukam. Arī skaņu celiņš bija pilnībā atbilstošs, bez galējībām, diapazonā no Coldplay līdz Nouvelle Vague, klusa, mierīga, omulīga lielā stila, lielo jūtu, lielās dzīves izmiršana. Eiropeiska vēstures diversifikācija mazo kopienu socioloģijā.

Trīs policisti klauvēja pie durvīm, Marketa pagrieza atslēgu, un viņi ienāca iekšā, pa priekšu tāds diezgan jauns, drūms, pat drūmāks nekā vietējiem iedzīvotājiem pierasts, varbūt gulējis, kad ticis uzmodināts, un viņš atbraucis, tas ir, atnācis, jo policijas iecirknis tepat aiz stūra, otrs resns, jau padzīvojis, labsirdīgs, trešais vispār nekāds, nav pat ko atcerēties, ja neskaita tradicionāli netīros matus, kas, no cepures izlīduši, nokarājās lāstekās. Kopumā policisti kā jau policisti. Viņi īpaši nealka noņemties ar citu cilvēku darīšanām, viņu dzīvēm un jo īpaši nāvēm, bet kas jādara – jādara. Marketa aizveda policistus uz virtuvi. Pēc minūtes no turienes parādījās resnītis. Viņš pieteica līdz īpašam rīkojumam nevienam nepamest telpas, izgāja uz ielas, aizslēdzot durvis no ārpuses, pēc pāris minūtēm atgriezās ar fotoaparātu, aiznesa to uz virtuvi, izvēlējās brīvu galdiņu zālē, ar roku pamājis, izsauca mūs pa vienam un ņēmās pierakstīt un uzklausīt liecības. Marketa piedāvāja resnītim tēju, viņš neatteicās.

Bet tā taču ir īstākā Agata Kristi. Durvis Medīnā ir tikai vienas – to es skaidri zinu, daudzreiz esmu redzējis, kā iekšā pa tām nes dzērienus, ēdienus un smagās alus mucas. Izeja no virtuves ved tikai uz koridoru, kas pārskatāms no zāles. Tātad Medīnā neviena cita nebija, izņemot mani, diriģentu, stīgu duetu, divas meičas, kas visu vakaru pie pudeles bija entuziastiski pluinījušas klātneesošo trešo meiču, un vecu vīrieti, tādu no inteliģentajiem dzērājiem, kurš katru vakaru kaut ko skatījās vecmodīgā DVD pleijerī, nesteidzīgi saliedams sevī pusduci alus. Un, protams, bija arī Marketa. Un Vlasta, kaut gan viņa neskaitās, jo viņu taču nogalināja. Tātad deviņi cilvēki pēdējās stundas pusotras laikā bija atradušies Medīnā, kamēr viens no klātesošajiem devās taisaulē. Ne jau pats, protams, ne jau pati Vlasta tur devās. Kāds no mums viņu tur nogādāja.

Tas arī bija pats dīvainākais, pats neizskaidrojamākais, pats briesmīgākais, ja vien slepkavību primāri neuzskatām par pretīgu izaicinājumu visai cilvēciskajai radībai. Interesanti ir tas, ka, visu šo laiku atrazdamies tiešā redzamības zonā, neviens no mums nebūtu varējis nodurt to nabaga meiteni; vēl jo vairāk, bija pat neiespējami pateikt, kad tieši tas bija noticis. Mēs sēdējām pie galdiņiem un noņēmāmies katrs ar savām lietām – diriģents dzēra, es lasīju savu Zēbaldu, caur salmiņu sūkdams rūgteni saldo Gordona un Kinley maisījumu, stīgu duets malkoja dzērienus, gurdeni pļāpādami, pīpēdami, izsmēķus spiezdami zaļganā stikla pelnutraukā no sešdesmitajiem, draudzenes muldēja, vecais skatījās kino, Marketa… Ko gan darīja viņa? Iznēsāja dzeramo. Es pārlaidu skatu pār galdiņiem, pie kuriem sēdēja nejaušie līdzdalībnieki. Bija redzams, ka pēdējo divu divarpus stundu laikā dzērienus bija pasūtījis diriģents (viņa glāzē turējās mazdrusciņ viskija, un līdzās neizdzerts ūdens), vijolnieks (vēl pusglāze Hoegarden) un vecais (viņš sēdēja man blakus, es pamanīju, kā pirms policijas ierašanās, viņš bija salējis rīklē atlikušo alu). Neskaitot mani, protams. Pēdējo dzērienu es atcerējos diezgan labi, jo biju piegājis pie letes papļāpāt ar Marketu, kas vienā mierā lasīja kārtīgi papluinītu grāmatu. Kopš biju no nekrologu rakstītāja vietējai angļu avīzei kļuvis par Prāgas pārstāvi kādai Berlīnes galerijai, man nācās nopietni pieķerties čehu valodai. Galerijas saimniece bija nolēmusi uzspridzināt Eiropas tirgu ar pagājušā gadsimta čehu modernismu, un dinamīta izstādītāja – nē, drīzāk pat paša tā izgudrotāja – loma tika uzticēta šo rindu padevīgajam autoram. Man maksāja par to, ka es vazājos pa vietējiem muzejiem un kolekcijām, skatījos Kupku, runājos par Divišē, vērtēju Šimē tirgus izredzes, rakājos antikvariātos pa putekļainiem mēsliem, meklēdams pasaulē vēl neiepazītus vecus čehu šedevrus. Pēc tam es rakstīju atskaites, sūtīju tās uz Berlīni, reizi divos mēnešos uz pāris dienām ieradās galeriste, es viņu vadāju pa vietām, kur viņu jau gaidīja crème la crème, pēc tam viņa mani veda uz nepiedienīgi dārgu restorānu, kur norēķinājās gan ar viesmīli, gan mani. Lai arī darbiņš vārda tiešā nozīmē putekļains, tomēr tam bija arī savi plusiņi; katrā ziņā palīdzēt spekulēt ar vecmodīgu modernismu ir krietni labāk nekā spekulēt ar mirušo labajiem darbiem, kādi nemaz tik bieži pēc viņiem nepaliek. Āmen.

Tāpēc es metos uzlabot savu čehu valodu, bet kā gan vēl apgūt svešas valodas prasmes, ja ne sarunājoties šajā valodā ar savu mīļoto? Bairona priekšrakstiem es tomēr nesekoju – garīgā atdeve, ko prasītu čehu draudzenes ieviešana, krietni pārsniegtu lingvistiskos ieguvumus; pēdējos vienpadsmit dzīves gados, kurus biju pavadījis Prāgā, es palēnām pārtapu latentā vientuļniekā, un kāpēc gan traucēt vientulībai, ja ik vakaru var apmeklēt Medīnu un papļāpāt ar Marketu? Tad nu arī šodien es piegāju pie letes pasūtīt otru džinu ar toniku un apmierināt ziņkāri par apjomīgo sējumu, ko viņa turēja savās kalsnajās rokās. Marketa man šķita viegli satraukta un pagurusi, bet kāda gan vēl varētu būt tāda jauna, piemīlīga būtne, kas desmit stundas ar astīti pavadījusi nēsājot apkārt alkoholu. Turklāt vēl piektdienas izskaņā. „Noziegums un sods?”– es pajokoju. Marketa pacēla no biezajiem tabakas dūmiem un noguruma apsārtušās acis. „Nē, nē. Lepnums un aizspriedumi,” viņa atmeta. Marketa universitātē studē literatūru, turklāt ne pirmo gadu, es vispār nesaprotu vietējo sistēmu, te viņi mācās, te nemācās, raksta diplomdarbu, vienlaikus strādā, dibina ģimenes, brauc peļņā uz Lielbritāniju un Vāciju, atgriežas, neiet uz universitāti mēnešiem, tad atkal turpina, atkal mēģina tikt pie diploma. Tāda nu reiz tagad ir eiropeiskā dzīve, neviens īsti neiespringst, visi no kaut kā dzīvo, pareizāk – izdzīvo, bet ielas tīra, veikalu kasēs sēž un vecās mājas itāļu attīstītājiem pārbūvē gluži citi cilvēki, tādi no dienvidiem un austrumiem. Marketa man paskaidroja, ka viņai jākārto diplomdarbs, kaut kas par protofeminismu 19. gadsimta literatūrā, tāpēc arī viņa mokās ar Džeinas Ostinas tipa meitenēm. Bet jūsu Dostojevski es esmu lasījusi! Par lepno skaistuli, kas kamīnā naudu dedzināja!

Tā nu sanāk, ka visi bija pie vietas, dzēra, lasīja, runājās un neviens uz virtuvi negāja un Vlastai rīkli nepārgrieza. Un Medīnā neviens neienāca. Un ielīst caur aizvērto virtuves logu, kam priekšā stāv restes, nav iespējams. Nevarēja taču meitene tā vienkārši pati sev ar nazi iešķelt. Pat ja viņa to būtu izdarījusi, kur tad palika nazis? Es galvā pārtinu pēdējās pusstundas notikumus: atvērtās virtuves durvis, mikrene, tai virsū sakrāmēti maizes izstrādājumi ar olīvām un marinētu sieru, izlietne, skapīšos akurāti salikti trauki, uz radiatora un krēsla atzveltnes žāvēties izkārti dvieļi, viegli dūc trauku mašīna. Nu nebija tur asiņaina naža, nebija. Un pavisam noteikti nazis nemētājās pie skaistules mirušā ķermeņa.

To tad es arī darīju zināmu policistiem, neslikti patrenēdams savu čehu valodu, tiešām neslikti. Jāatzīst, viņi nebija īpaši uzmācīgi, jautājumus uzdeva visai formālus, katrā ziņā manas atbildes savā precizitātē un pat ieinteresētībā tos krietni pārspēja. Un tomēr viņi mani pieķēra, lai arī paši, starp citu, to nemaz neapjēdza. Kad jūs pēdējoreiz redzējāt mirušo? Es gribu zināt, cikos? Un tiešām, cikos? Kad? Lieliski atceros Vlastu aiz bāra letes, visā viņas power and glory, čehu Merilina, smaids, stikla pērlīte kuloniņā, sarkanā roze, es ienācu, viņa pamāja, tad pienāca pie galdiņa un, kā ierasts, noliecās pār mani, pierakstot pasūtījumu, atklādama krūštura toni, visai spēcīgi smaržodama pēc jasmīniem. Es pārlaidu acis viņas nevērīgi izraustīto uzacu līnijai, nokomentēju brīnišķīgi vasarīgo laiku, ne karsts, ne auksts, tieši kā radīts, lai pasēdētu kafejnīcā, un palūdzu savu ierasto dzērienu. „Laims beidzies,” – viņa noplātīja rokas. Sīkums par to laimu. Jums taču normāla tonika arī nav. Pēc tam viņa bija pie letes, staigāja pa zāli un slaucīja atbrīvojušos galdiņus. Bet kurā brīdī Vlasta nozuda skatienam? Kad viņa bija ieslīdējusi virtuvē, un galvenais – kāpēc? Ap to laiku ēdienu neviens vairs nepasūtīja, turklāt šovakar Medīnā bija savākušies galīgi ne tie cilvēki, kuriem pusnaktī varētu ienākt prātā uzsaukt grieķu tostus vai kaut tos pašus grieķu salātus.

Mūs diezgan ilgi nelaida ārā, kamēr vien visi nebija nopratināti, tad atbrauca samiegojušies eksperti, staigāja ar otiņām un kolbiņām, bez apstājas strādāja fotoaparāts, visbeidzot pie Medīnas stikla durvīm piestāja mikroautobuss, izkāpa divi ar nestuvēm, devās mums garām pa koridoru un pēc brītiņa parādījās atkal, tikai šoreiz jau viņi vairs nenāca tukšā. Es sēdēju šausmās sastindzis, vēroju notiekošo kā sliktā policijas filmā – nedzīvā upura roka nokarājās pār nestuvēm, likās, ka mirusī meitene pati to būtu izbāzusi no palaga, kas pārklāja viņas augumu, atstājot redzamas vienīgi zaļas konversenes un slavenos, gaišos matus, kuru galiņos, ja ieskatījās (un es ieskatījos) bija ieķepis kas brūngans. Abas atžirgušās pļāpas iekliedzās, čelliste aizgriezās, Marketa, apsēdusies pie mana galdiņa, raudāja. Durvīs nesēji sastapās ar Medīnas saimnieci, kas bija uzcelta nakts vidū. Sastingusi, viņa ar skatienu pavadīja mirušo līdz mašīnai, pat nepakustēdamās, līdz nestuves ar ķermeni tika iestumtas iekšā, durvis aizcirstas, motors pielaists, riepas nošvīkstējušas, bet viņa vēl aizvien stāvēja kā stāvējusi, nespēdama saņemties ieiet kafejnīcā. Policisti viņu arī nesteidzināja.

Nākamajā vakarā es ierados Medīnā apciemot Marketu un, ko tur liegties, lai apmierinātu savu ziņkāri par to, kā tur viss pēc vakardienas izskatās, kurš pieņemts Vlastas vietā, vai tur spēlē mūziku, kurš aculiecinieks atgriezies kāda cita pastrādātā (bet ja nu savējā? – man skanēja galvā) nozieguma vietā? Aizvietotājs bija atrasts, mūzika spēlēja, sanākuši bija tie paši, tikai tagad visi sēdēja ap vienu galdu, kam galā ar vēl skumjāku un drūmāku seju nekā ierasts sēdēja iestādes saimniece. Marketa, mulsi smaidīdama, man pamāja, es praktiski nemanāmi pamāju pretim un, saņēmis saimnieces uzaicinājumu, apsēdos pie kopējā galda. Ar mums vēlējās aprunāties. Katram no mums priekšā uz galda stāvēja tas pats, kas tur bija stāvējis gandrīz pirms diennakts, vien tagad abas pļāpas, sarunas minorīgo toņu nospiestas, baudīja katra savu vīna glāzi. „Es esmu pārliecināta,” teica iestādes vadītāja, „ka jūs jau policijai visu esat izstāstījuši. Un policija atradīs noziedznieku. Vlasta bija…,” viņas balss ietrīsējās, un viņai vajadzēja padzert ūdeni, lai varētu turpināt: „Vlasta bija brīnišķīga meitene. Skaista. Gudra. Nevainojama darbiniece.” Man kļuva nedaudz garlaicīgi, es nesapratu, kāpēc mums, kas bijām gandrīz vai iekšējie informanti, vajadzēja to visu klausīties no mazpazīstama cilvēka, turklāt vēl par citu, faktiski, tikpat mazpazīstamu cilvēku. Ko es varu pateikt par Vlastu? Ko šobrīd, 20 stundas pēc viņas nāves, es varu par viņu atcerēties? Augums, jasmīnu smarža, balss, ņieburs, izrotāts ar to rozīti… Kas vēl? Jā, pareizi, vēl arī frizūra. Viņas spēcīgais kakls ar spīdīgo kulonu. Pareizi, kakls! Es sarāvos. Ak, kungs, tieši to taču pārgrieza. Manā iztēlē atausa rūsganā rēta, asiņu tērcīte pār balto ādu, kas aprāvās pavisam īsu gabaliņu pirms asinssarkanās rozes. Kaut kāds pagrimums, pārākā nelietība, slikts kino, sarkanā roze kā skumju simbols… No koridora galvu pabāza apmulsis jauniņais un pasauca Marketu, kas stāvēja pie mūsu galdiņa, vienā rokā lupata, otrā smidzināmais galdu tīrīšanai. „Kur naži un dakšas?” viņš čukstēja, lai arī diezgan skaļi. „Kas?” „Naži un dakšas.” „Es taču tev teicu – kastēs.” „Par maz, nepietiek.” „Nevar būt.” „Nopietni. Tur nepietiek.” „Tad meklē, kur gribi. Kas ir, tas ir kastēs.” Es nekad vēl nebiju viņu redzējis tik riebīgu, ja godīgi, es pat nekad nebiju iedomājies, ka viņa tāda varētu būt, kaut gan nevar jau zināt, kāds es pats būtu viņas vietā, stāvēdams ar lupatu rokā starp tiem pašiem cilvēkiem, kas bija šeit arī vakar, kad viņa virtuvē atrada savas draudzenes asiņaino līķi, starp tiem pašiem, no kuriem viens varēja izrādīties nelietīgs slepkava. Iezvanījās telefons, Marketa metās pie savas mugursomas, kas stāvēja pie letes, viņa nejauši parāva aiz rāvējslēdzēja un viss somas saturs izbira uz Medīnas dēļu grīdas: blociņš, pildspalva, cigaretes, maciņš, kaut kādas kvītis, saņurcītas salvetes, pūdernīca… No mugursomas vienu stūrīti uzmanīgi pabāza gigantiskais Ostinas sējums, kā īpaši negribēdams nākt ārā uz pastaigu pa piesmēķēto gaisu un glāzīti vai divām ar pašiem jaukākajiem un inteliģentākajiem Prāgas ļaudīm. Diriģents noliecās un pasniedza Marketai šķiltavas, kas bija nokritušas pie viņa garajām kājām. Pēc tam zem galda ienira vecais, ilgi tur rakņājās, līdz izmakšķerēja no turienes mazu, elegantu nieciņu, kurā es pārsteigts atpazinu pērlītēm nokaisītu flešku. Tādas es biju redzējis Swarowski salonā. Kruti. Bravo, Marketa.

Samulsusi, viņa sameta visas mantas atpakaļ somā, atbildēja uz telefona zvanu un aizgāja pie blakus galdiņa smidzināt, tīrīt, smidzināt, tīrīt. Viņa tiešām ir tik nejēgā mīļa, vai gan nebūtu jauki, ja… Kas būtu jauki? Nemaz nepaguvu savu zemisko domu izdomāt līdz galam, kad kaut kur no malas atskanēja Marketas kliedziens: „Tūliņ! Tūliņ! Gonžuk, tūliņ! Atcerējos! Viss ir trauku mašīnā!” – un viņa aizskrēja uz virtuvi. Paveicās Gonžukam, tiešām paveicās. Es aizdomājos par to, cik tas ir interesanti – kad cilvēks nomirst, vai viņu pat nogalina, kā tas bija noticis ar Vlastu, cilvēks uz brīdi ir, un pēc brīža viņa jau vairs nav, taču visas lietas tikmēr mierīgi turpina savu gaitu, nepievēršot notiekošajam nekādu uzmanību, kā pirms tam uz mikrenes stāvēja maize, tā stāv arī tagad, kā stāvēja ledusskapī kaut kāda desa, tā arī turpina stāvēt bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat trauku mašīna vēl nav iztukšota, un vai nav savādi, jo tā taču bija Vlasta, kas to mašīnu bija ieslēgusi. Salīdzinājumā ar mums – siltasiņu radībām – lietas ir līdz augstprātībai aukstas, mēs dzīvojam, ciešam, priecājamies, mirstam, bet tās tikai pastāv un pastāv, līdz brīdim, kad ņem un savu pastāvēšanu vienā mierā pārtrauc, to darīdamas tikpat bezkaislīgi kā visu pārējo. Mūs ieskauj auksta pasaule, kurai par mums ir vienkārši nospļauties – ne jau mums pieder lietas, bet gan mēs piederam tām, tikai mūsu verdzība ir dziļāka un dīvaināka nekā tas, ko mēs parasti saprotam ar vārdu „verdzība”. Es iztēlojos, kā trauku mašīna vienā mierā pildīja savu ierasto ciklu tieši tajā brīdī, kad tas notika. Vai slepkava dzirdēja tās troksni? Katrā gadījumā, ūdens skalošanās mašīnas iekšās un motora dūkšana – tādas nu reiz bija pēdējās skaņas, kas sasniedza nodurtās viesmīles ausis.

Ja tā padomā, jebkurš no mums būtu varējis to izdarīt, es secināju. Vai arī neviens no mums. Viss kā dzīvē un nevis kā kino vai Agatas Kristi romānā. Ne tev šeit motīvs, ne tētuka mantojums, ne greizsirdība un atriebība. Viss tāds ne cepts, ne vārīts, drīzāk pavēss, eiropeiski nejaušs, diezgan nejauši cilvēki mīlīgā kafejnīcā ar mīlīgām viesmīlēm, vienu no kurām… Bet tiešām, jebkurš no apmeklētājiem – starp citu, tas attiecas arī uz mani – varēja sagaidīt brīdi, kad Vlasta aizies uz virtuvi, pēc tam nesteidzīgi piecelties, doties it kā uz tualeti, ieskatīties atvērtajās durvīs, pieiet no aizmugures un novilkt viņai ar nazi gar kaklu. Viens mirklis. Nekā tāda jau tur nav, čik–čirik, un maziņā nekustīga. Tikai pašam jāturpina kustēties, no turienes jāpaspēj notīties, un pirms tam vēl jānoslēpj nazis. Nu, re, un šajā vietā viss kļūst sarežģītāk. Kur tu viņu tādu asiņainu noslēpsi? Policisti pārmeklēja gan mūs, gan kafejnīcu, un nekādu nazi neatrada. Turklāt meitene taču nebūtu tā mierīgi stāvējusi ar muguru pret apmeklētāju, kurš ņēmis un iespēries virtuvē. Un vēl viena nianse – iedurt, bez šaubām, var jebkurš, bet tas tomēr ir diezgan bailīgi, ja nu kāds izdzirdēs un ienāks? Es nopētīju cilvēkus, kuri sēdēja pie galda. Vecais, nīkulīgais dzērājs. Pļāpas–ķiķinātājas. Šie jau nu tiešām nebūs īstie. Bet pārējie? Nav taču iespējams paiet garām letei, garām Marketai, cerot, ka viņa nepamanīs. Tur jau sanāk kaut kāds Čestertons. Goda vārds, kā tajā stāstā par makšķernieku klubu. Bet labi, pieņemsim, ka kādam no viņiem tas izdevās – taču tad uzreiz jautājums, ko viņa vispār meklēja tajā virtuvē?

Medīna aizvērās agri, es tur nosēdēju, līdz tika nolaistas žalūzijas, Marketa izslēdza gaismas, izlaida pa priekšu Gonzu un mani, tad aizslēdza durvis, ielika atslēgu mugursomā, viņas pārinieks, kaut ko nokliedzies, metās ķert piebremzējušo autobusu, un mēs palikām divatā. Tu visu zini, viņa teica. Nē, visu es nezinu. Ko tad tu nezini? Uzmini pati. Labi, vēlāk. Mēs aizgājām līdz lielajai nojumei pār centrālo staciju, ko tobrīd ietina šim apvidum pārāk dienvidniecisko koku spiedīgais aromāts, klusēdami nogājām gar paralēlām, mirgojošām zilganu gaismiņu ķēdītēm, kuras te iznāca no tumsas, te atkal pazuda vēl biezākā tumsā, ļaujot nojaust aprises iebrauktuvei pazemes tunelī, bet pa labi tās pašas gaismas iznira pie lielām platformām, kuras bija iekrāsotas nedzīvi zilganā tonī, pāri tām pārliekušās pusapaļas arkas, no kurām nāca tā pati mirusī gaisma. Bet aiz visa tā jau bija izkaisītas naksnīgās pilsētas dzīvās ugunis: dzeltenas, baltas un pat sarkanas, no kopīgās tumsas izcēlās izgaismoto baznīcu un katedrāļu kontūras, virs kurām zibsnīja ielidojušo lidmašīnu uguntiņas. Lai kas arī nenotiktu, tādā vakarā nekas, it nekas nenozīmē pilnīgi neko, var darīt un teikt visu, kas vien ienāk prātā. Es atmetu smēķēšanu pirms daudziem gadiem, bet tagad būtu gatavs pusi dzīves atdot, lai izjustu pirmā dūma saldenumu. Nu, kā tu uzzināji? Mašīna. Mašīna? Jā. Tu iesviedi nazi trauku mašīnā, un tad to ieslēdzi. Mašīna vēl strādāja, kad tu mums veltīji savu kliedzienu. Iesmejas. Es lepojos ar to, kā visu izdomāju. Ļoti, ļoti smalki. Pat asprātīgi. Mūsu acu priekšā aiziet bojā pierādījumi, pusstundas laikā, visiem klātesot, no naža tiek nomazgātas asinis, pirkstu nospiedumi, bet mēs, idioti, to pat nesaprotam. Bet nesapratām jau arī! Nu ja. Taču ir vēl viena lieta. Kāda? Tu esi vienīgā, kas būtu varējusi viņai pirms maiņas beigām palūgt satīrīt virtuvi. Neviens nepasūtīja ēdienu. Jā, tā bija kļūda. Vēlreiz iesmejas. Es gaidīju, kad tām draudzenītēm sagribēsies kaut ko ieēst. Divas pudeles baltvīna, pāris kāsīši, es redzēju, kā viņas uz ielas izpīpēja, bet nekāda efekta. Gaidīju, gaidīju, dusmojos, bet nācās visu darīt tāpat. Līdz rītdienai gaidīt nevarēju. Kāpēc? Nē, drīzāk pajautāšu – kāpēc pie tevis bija viņas fleška? Nauda. Kāda nauda? Tā fleška taču nemaksā vairāk par trim tūkstošiem. Nē, mana nauda. Tava? Jā, mana. Viņa no manis izspieda naudu. Kā tas iespējams? Es esmu katoliete. Nu un? Un man bija puisis. Es dzīvoju ar vecākiem. Uz mājām viņu vest nevaru. Un? Es paliku pa nakti Medīnā, un viņš mani izdrāza. Lieliska ideja! Nu ja. Tikai tā kuce pa kluso noskatījās, un visu uzfilmēja ar telefonu. Vispār ne tikai ar telefonu, bet vēl ar makbuka kameru – viņa taču mācās kinoskolā. Mācījās. Iesmejas. Jā, mācījās. Tā arī tas notika. Viņa atstāja Maku virtuvē atvērtu, uzslēdza kameru uz īsto laiku, pati ar telefonu noslēpās. Iedomājies, mēs tur ne pa jokam ņemamies, pēkšņi šī ņem un izlien – esot mūs pieķērusi. Mēs pasmējāmies, nodomājām – tas vienkārši joks kaut kāds, vēlāk kopā iedzērām un visu aizmirsām. Bet viņa no ierakstiem samontēja video un saka – dod naudu, citādi ielikšu Pornplay. Es atkal padomāju, ka viņa joko, bet tad viņa man parādīja video un vēl manā klātbūtnē ielādēja spīdīgajā fleškā, visu pārējo izdzēsa, un tad, kuce, ņem un svinīgi paziņo, ka tā fleška pārdodas par desmit tūkstoš kronām. Termiņš trīs dienas. Fleška karāsies man kaklā, lai tu par viņu neaizmirstu. Ko es varēju darīt? Un tu nogalināji draudzeni sešsimt dolāru dēļ? Nav man to dolāru. Viņa teica, tev esot bagāti vecāki, paņem no viņiem. Bet viņiem nav. Tad viņai nepaveicās. Zem mums lēnām aizbrauca nokavējies vilciens, tukšs, izgaismots nedzīvā, pelēkā gaismā, tas piestāja platformā, nošņācās, kādu brīdi pagaidīja, tad izslēdza gaismu un klusiņām aizbrauca pa rezerves ceļu, kas veda kaut kur aiz stacijas. Garām mums lēnām paslīdēja policijas mašīna, no atvērta loga diktors klusām vēstīja nemierīgās pasaules jaunumus. Mēs aizgājām līdz nesen uzceltajām buržuā mājām, metāls, stikls, milzīgi TV ekrāni staro zilganus viļņus pustukšās istabās, kas iekārtotas pēc visām vidusšķiras žurnālu modes tendencēm, tad mēs griezāmies atpakaļ. No parka pa kalnu slāja sadrūmuši pusaudži. Pie pagrieziena, kas veda uz manu ielu, mēs apstājāmies. Labi, es iešu. Labi. Tikai vēl viena lieta – viņa parakājās pa mugursomu, kaut ko no turienes izvilka un ielika to manā plaukstā. Ņem. Ārā mest žēl, bet pašai nevajag.

Virsdrēbes nenovilcis, es mājās uzreiz piesēdos pie datora un atvēru failu no fleškas. Puse no puiša ķermeņa konvulsīvi kustas, kā mēģinot kaut ko iestūķēt meitenes ķermeņa apakšdaļā, kas četrāpus nometusies tup uz krēsla, ar rokām atbalstījusies pret koka skapīti… Attēls ir diezgan ass, pret mums pavērstajā kreisajā dibenvaigā var saskatīt tetovējumu baloža formā, kuru ieskauj uzraksts. Tekstu gan nevar salasīt. Puisis tievs, tikpat kā bez nekāda ķermeņa apmatojuma. Pēc tam attēlu nomaina miglaināki kadri. Tajos tas pats pāris dara to pašu, tikai skatītājam paveras mazliet cita perspektīva, mēs redzam meitenes acis, aizsegtas ar matu šķipsnu, kakla izliekumu, kurā šūpojas ķēdītē iekārtais krustiņš. Partneris gandrīz nav redzams, vien viņa kalsnais vēders un daļa no krūtīm cilājas virs viņas dibena. Rokas puisis ir uzlicis meitenei uz gurniem, attēla kvalitāte mums neļauj saskatīt, vai viņa pirksti iecirtušies viņas miesā. Klips ilgst divas minūtes un četrdesmit vienu sekundi, bez skaņas, talantīgi samontēts un izraisa milzīgu estētisko pārdzīvojumu. Nē, tas izraisa milzīgu emocionālo pārdzīvojumu. Nē, tas liek krūtīm sažņaugties un skatam aizmigloties. Nē, ziniet, kā ir īstenībā – no tā nav iespējams atrauties. Tas ir pilnīgs mākslas darbs, kuram nav nekādas saistības ar dzīvi. Tas ir kas daudz vairāk nekā dzīve, this is hardcore. Vlasta, jasmīnu skaistule ar rozi pie krūts, tava nāve nebija veltīga.

 

No krievu valodas tulkojis Nils Sakss