— Zemnieku dzejniece

 

Runājot par pasaules slavu ieguvušajiem 20. gadsimta vācu pēckara perioda rakstniekiem, līdzās Nobela prēmijas laureātiem Heinriham Bellam un Ginteram Grasam noteikti jāmin Zigfrīds Lencs (1926‒2014), kurš latviešu lasītājiem ir mazāk pazīstams. No autora piecpadsmit romāniem un vairāk nekā simts stāstiem, lugām un esejām latviešu valodā tulkoti tikai romāni Vācu valodas stunda un Maize un izpriecas. Z. Lenca galvenais ieguldījums literatūrā, protams, ir viņa asredzīgie romāni, kas palīdzējuši iekustināt pēckara vācu sabiedrību jaunai domāšanai, taču ar diviem plāniem stāstu sējumiem – Jaukā dzīve Zuleikos (1955) un Plūmju šņabja stāsti (1975) – viņš lasītājiem atklājies kā nepārspējams humorists. Rakstnieks dzimis un audzis Austrumprūsijā, tālā Vācijas provincē tuvu Kurzemei, pēc kara apmeties Hamburgā, no kuras aizsniedzami nomaļi jūrmalas ciemi ar tikpat oriģināliem tipāžiem kā Lenca dzimtajā Likā (tagad Elka Polijā) – par viņiem nevarēja nerakstīt un nevar nelasīt, nepasmejoties arī par sevi, turklāt viņi ļoti atgādina latviešus. Ieskatam stāstiņš Zemnieku dzejniece.

Tulkotājs

 

Zemnieku dzejniece

Arī Bollerupā, kaimiņi, gadās notikumi, kurus palaist garām nedrīkst neviens, un vismazāk jau Almas Brūnas-Federsenas lasījumu. Tiklīdz tapa zināms, ka lielā zemnieku dzejniece bija izteikusi gatavību uzstāties ar lasījumu no saviem kopotajiem, kaut arī vēl nepublicētajiem rakstiem, biļetes jau bija izpārdotas. Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi pašas izvēlētajā, nedaudz draudīgajā klusumā, pārmēru lielas bija bollerupiešu slāpes uzzināt, kādēļ viņa nolēmusi iznākt no savas drūmuma apdvestās vientulības un nostāties sabiedrības priekšā.

Lasījuma vakars tika nolikts uz nedēļas nogali rudenī ‒ vējš grieza lapas virpulī, suņiem visā plašajā apkārtnē bija kāds iemesls gaudot, ‒ un divas stundas pirms sākuma sāka plūst straumes uz Dzirnavkroga pusi, uz lielo zāli Dzirnavkrogā. Lielāku skaitu ļaužu nespētu pulcināt pat piespiedu ūtrupe: retās un apņēmīgās rindās tie virzījās pa sānceļiem, palēkdamies kumuroja pa zemesceļiem, uz ciema ielas saplūda kopā, pēdīgi vēlās uz Dzirnavdīķa pusi un sastrēga, es gandrīz teiktu, draudīgā pūlī Dzirnavkroga priekšā, kur ciema ielu šķērsoja otrs centrālais ceļš.

Protams, ka klāt bija Larss, Jerns un Vilhelms Federseni, protams, parādījās doktors Dibbersens un Menca ar savu svētdienas kāju, es pamanījos saskatīt pat divus zvejniekus no Klukholmas, kas bija atīrušies no savas bezkoku salas. Imponēja kaut vai lielais apmeklētāju skaits, ko pievilinājusi Alma Brūna-Federsena, bet droši vien vēl iespaidīgāks bija visu šo apmeklētāju izturēšanās veids. Proti, tie auga skaitā ar svinīguma izteiksmi, gaidpilni, biklas bijības pārņemti; šeit nenotika skaļa apmainīšanās sveicieniem, nebija dzirdama neviena divdomība, un, ja kaut kur vispār notika sarosīšanās, tad tā notika klusināti ‒ kā jau mums tas pazīstams.

Stundu pirms sākuma lielā zāle Dzirnavkrogā bija ne tikai piepildīta, bet arī pārpildīta. Viņi tupēja uz grīdas, balstījās pret palodzēm un apkures caurulēm, spraucās pa ejām cits citam priekšā, taču visas šīs neērtības neko nenozīmēja, strīdus nekur neizraisīja. Visu skatieni bija koncentrēti uz paaugstinājumu, uz kura stāvēja galds un krēsls ‒ ļoti zems, grebts krēsls, saliekams galds, kam bija pārmests zilbalti kvadrātains galdauts, dziļāk veca sofa un vāze ar asterēm, tās bija zemnieku dzejnieces mīļotās puķes. Dibenplānā, aptuveni acu augstumā, karājās dzeltens plakāts; abos augšējos stūros tas atainoja pa melnai lirai un tikai atkārtoja to, ko nu jau ikviens zināja: pēc vairāku gadu klusēšanas no saviem kopotajiem rakstiem lasa Alma Brūna-Federsena.

Tā kā no apmeklētājiem nudien nav dzirdams nekas vairāk kā murmulēšana, čuksti, vienīgi šur un tur pa izdvestam teikumam, mēs varam sev aiztaupīt gaidīšanu zem nodzeltējušiem griestu rotājumiem un saausīties tikai lielās zemnieku dzejnieces iznācienam.

Viņa neparādījās pirmā. Roka, kas tik ilgi taustījās un grābājās gar priekškaru, līdz tā atrada spraugu, piederēja Līnītei Madsenai ‒ bālai, iebaidītai sievietei, kura Almai Brūnai-Federsenai vadīja saimniecību. Viņa saspringti pacēla augšup priekškaru, saslējās uz pirkstgaliem un paplašināja spraugu, un tad, tad parādījās viņa ‒ zemnieku dzejniece: kundziska, ar nīgra doga seju viņa iznāca uz paaugstinājuma, milzīga tamborēta sega pārmesta bumbierveidīgajam ķermenim, vienā rokā manuskripti, otrā spieķis ar ziloņkaula uzgali. Viņa nevērīgi pastūma malā Līnīti Madsenu, bargi piecirta ar spieķi un nosodoši pavērās publikā, neizbēgami novedot pie tā, ka dažu labu pārmāca slikta sirdsapziņa. Pleci salīka, skatieni tika nodurti. Tam, ka aplausi skanēja tik atturīgi, par iemeslu bija vienīgi respekts, kādu juta pret zemnieku dzejnieci.

Tad viņa nometa spieķi uz galda, apsēdās uz zemā krēsla: nu es ieraudzīju, ka viņai kājās bija melnas vilnas zeķes un augsti sapogāti šņorzābaki. Līdzi viņas galvas saraustītajām kustībām šūpojās nokarenie vaigi.

Piepeši viņa tvēra sev aizmugurē, ņēmās pa turieni taustīties un no kādas slepenas sava tērpa kabatas izvilka tekošā metra izmēra nēzdogu, ķieģeļsarkanu, ar baltām svītrām. Viņa rūpīgi nošņaukājās, turklāt tik spēkpilni, ka sāka mirguļot zāles elektriskās spuldzītes. Pēc tam viņa atšķīra manuskriptu un brīdi domīgi raudzījās augšup uz griestiem; un šo cēlās koncentrēšanās acumirkli izjauca kāda cita, proti, mana attālā brālēna Frītjofa Federsena uzdrīkstēšanās nošņaukties. Zemnieku dzejniece enerģiski aizcirta spraudītēm sastiprināto manuskriptu un saniknota paskatījās uz nemiera cēlāju, kurš pūlējās atvainoties, vairākkārt paraustot plecus. Viņas skatiens kļuva arvien draudīgāks, arvien urdīgāks, tā ka Frītjofam Federsenam nebija nekādas izejas: viņš piecēlās un ne tikai atvainojās par pārtraukšanu, bet arī stostīdamies pastāstīja, kur un kādos apstākļos viņš saķēris saaukstēšanos: naktī tātad, kad viņš basām kājām slājis uz virtuvi, lai mazliet padzertos.

Zemnieku dzejniece pamāja ar galvu, parādīja uzskatāmu žestu, kas aptuveni nozīmēja: lūk, kas te vainojams. Pēc tam viņa atšķīra manuskriptu un atkal ņēmās koncentrēties, pāris reižu izmēģināja dziļu izelpu, kad aiz viena no zemajiem logiem izcēlās troksnis. Tur kāds lādējās, uzstājīgi dauzījās, līdz, kā es še stāvu, kļuva dzirdamas saraustītas protesta gaudas, pēc kā Almai Brūnai-Federsenai nudien neatlika nekas cits, kā dusmīgi aizcirst manuskriptu. Viens viņas rokas mājiens, un abi Klukholmas zvejnieki piecēlās un devās ārā uz dārzu, kur troksnis tūdaļ apklusa. Nemiera cēlājs, kuru tie tūlīt pēc tam aiz viņa garajām rokām atvilka uz zāli un skatuves priekšu, nebija neviens cits kā Svens Federsens. Viņš bija piedzēries. Viņš nepārprotami bija izdzēris tik daudz sava mantotā jāņogu vīna, ka viņa kājas vairs nespēja vienoties, kādā virzienā doties. Par spīti tam viņš pastāvēja uz tiesībām nepalaist garām lasījumu.

Pietika viena zemnieku dzejnieces svilinošā skatiena un žūpnieka pašpārliecināto vaibstīšanos nomainīja saldskābs smaidiņš, viņa bravūrīgās kustības kļuva rimtākas, un drīz vien, klukholmiešu spīļu spiedienam pakļaudamies, viņš izmocīja arī atvainošanos. Tagad zemnieku dzejniece deva norādījumu uzvest Svenu Federsenu uz paaugstinājuma, un kad tas drebinādamies stāvēja viņas priekšā, viņa to izmantoja par dzīvu piemēru, ar kura palīdzību izskaidroja alkohola daudzveidīgo kaitīgumu. Ar savu melno spieķi viņa norādīja uz galvu un runāja par „smadzeņu atmiekšķēšanos”, norādīja uz acīm un runāja par to „saduļķošanos”, un, kad viņa ieminējās par iedarbību uz aknām, publika beidzot sāka uzdot jautājumus. Notika pamatīga domu apmaiņa, kā jau Bollerupā, un diskusijas noslēgumā Svens Federsens bija atžirdzis un, nosodošu skatienu pavadīts, drīkstēja apsēsties vidusejā.

Alma Brūna-Federsena iekārtojās ērtāk, iekams viņa atvēra manuskriptu un ar īkšķi, kurš necieta iebildumus, pa diagonāli nobrauca pāri papīram, lai to izlīdzinātu. Tad viņa, lai iejustos, izgrūda dažas žvadzošas skaņas ‒ tuvu tām, kādas rodas no enkuru ķēdēm, kad tās velk vinča; bez tam viņa izdarīja īsus, bet spēcīgus vingrinājumus ar lūpām. Galvas pavērsiens atpakaļ uz Līnītes Madsenas pusi, kura, citādi to nevar apzīmēt, rātni sēdēja uz sava krēsla; un tad viņa ļāva atskanēt tam, ko viņai iedvesusi labprātīgā vientulība.

Es nemaldos: iesākumā viņa lika pār Bollerupu valdīt četriem gadalaikiem, ietverot visu, ko vien tie parasti nes. Viņa tātad uzsūtīja ciemam ziemu, pārklāja to baltiem palagiem, viņa izsvieda debesīs pāris nomaldījušos vārnu, lika atskanēt skrapstoņai sasalušajos meldros, sprakstoņai krāsnīs ‒ pa istabām it kā auļoja ugunīgais jātnieks ‒ un tad viņa inscenēja ziemas vētru ar novadam tipisko sniegputeni, patiesi iesaucās: „Ūū,ūūū!” un lika vēja līgavai klaiņāt gar sētām. Krasti, kā viņa izteicās, sastinga „ledū balti” un vecie vītoli piepeši šķita tik pelēki ‒ tas likās man pazīstams. Kad viņa piesauca „stirniņas‒rētainītes” , kas savainotām kājiņām kašņā sniegā pēc zāles, kam fonā viņa tālē lika iedimdēties mūsu baznīctorņa zvanam, kāda veca sieviete man līdzās nopūtās un, kā saldama, sakrustoja rokas uz krūtīm.

Viņai nenācās pārlieku izvērsties, jo krāsām priecējošais pavasaris jau bija pārņēmis stafeti: zvārguļu skaņām, un ne citādi, palu ūdeņi burzguļoja pār akmeņiem un saknēm uz skāvienam atvērto Baltijas jūru. Cauri meldriem – šoreiz kā šķēps ‒ aizsvilpa vēsma. Laukos un pļavās, žagaru klājumā un jauktu koku mežā ‒ it visur ‒ tika konstatēta ne tikai „rosība moža”, bet arī „ņudzēšana traka”. Tam vienkārši bija jānotiek uz labu un jāatved aiz sevis vasara, kuru savā ziņā ielaida zālē ar spēcīgu aira vēzienu un lekni zaļumu.

Tad viņa ļāva kādam ceļiniekam pagulēt labības laukā un zaļā āboliņā, visapkārt zumot acīmredzami  draudzīgiem kukaiņiem, savukārt vēlāk ‒ es sliecos domāt ‒ pēc silta lietus, laukiem nācās tvanēt svaigi slacītā reibumā. Acu priekšā viņa nostatīja „ganošos kumeļus rūsganus”, piepūstu buru, kas dāvāja gaismu līcim, spāres, protams, liegi šalcošus mežus un uzmācīgo karstumu, ko viņa salīdzināja ar vistu. Ķirši Almai Brūnai-Federsenai krāšņojās liesmainā sārtumā un visapkārt Bollerupai viņa saklausīja „izkapšu šņākoņu priecīgu”. Līdz ar to viņa stafetes kociņu varēja nodot rudenim.

Tas uzradās rotaļīgi ar ozolzīļu krišanu un „kāli‒makanu” un, kā šķiet, atnesa dāvanā „zelta ābolus”. Lauku sētu viņa ietina agrā miglā, krāva grēdās kastes ar sudrabotām makrelēm, un kas attiecas uz mūsu rudens laika apstākļiem, tad vienreiz mākoņzirgiem nācās skriet galopā, un cituviet nebija jūtama „pār galotnēm ne vēsmiņa” ‒ arī tas man šķita pazīstams. Ko viņa vēl darīja ar rudeni? Viņa lika rugājiem dziedāt: „Viss paiet, viss paiet!”, viņa aizdedza kartupeļu racēju ugunskuru un vispēdīgi izšķīrās „sapņot līdzi gājputnu sūtībai gaišākai”.

Alma Brūna-Federsena piepeši saslējās un ar mājienu pasauca šurp Līnīti Madsenu; tā atvēra skārda kārbu ‒ es pamanīju, ka tajā bija ļoti lielas tabletes ‒, zemnieku dzejniece izņēma vienu un norija to bez ūdens.

Kādēļ nebija aplausu? Vai skatītāji bija pārlieku bikli? Jeb varbūt viņi aizgrābtībā bija kā paralizēti? Vairums raudzījās grīdā, iespējams, pētīja, ciktāl sniedzas šķirbas, daži virpināja atslēgu saišķus kā propellerus, citi braucīja pirkstus un roku locītavas un es pamanīju vienu ‒ Timsenu no Štēnaspes ‒, kurš ilgstoši aplūkoja sevi kabatas spogulī, un pie tam rādīja zobus.

Nu zemnieku dzejniece pieteica trīs īsākus izvēles dzejoļus, kā pirmais ‒ Kalēja sapnis. Runa bija par to, ka ikviens šķietami vēlas tikt pārvērsts par to, ko mīl, un tā kalējs kādu nakti attapās pārvērsts par laktu, pa kuru zvetēja visa pasaule. Vairums ļaužu nezināja, ko ar šo sapni iesākt, viņi pat nesakustējās, taču tad viņa ņēmās lasīt Lielo zušu duršanu, un gaisā piepeši izslējās rādītājpirksts, sastindzis un pāri visam, tomēr Alma Brūna-Federsena to neņēma vērā. Vispirms viņai bija jātiek pie teikšanas ar trešo piemēru, ko viņa pieteica ar nosaukumu Slimo zvēru skatieni; tas vēstīja par apsēstu veterināru un sākās ar: „Kurš galopē tik vēlā stundā caur lietavām un vējiem…” Kamēr viņa lasīja ‒ tas izklausījās kā tumšs, dusmupilns dziedājums ‒ gaisā piepeši izslējās vairāki rādītājpirksti, izliekti, šaudīgi, tos nevarēja neredzēt.

Zemnieku dzejniece teju bija tikusi galā, kad bez mazākā pamudinājuma kājās piecēlās viens no Klukholmas zvejniekiem un vēlējās kaut ko izlabot. Viņš, lūk, esot ko dzirdējis par septiņiem zušu dakšas zariem; tas neesot tiesa tāpēc, ka zušu dakšām līdz šim bijuši tikai četri zari. Viņš pieprasīja izmaiņas, uz vietas. Bez tam viņš gribot aizrādīt, ka labākais makreļu laiks esot pavasarī. Alma Brūna-Federsena nokaitināti uz viņu paskatījās un jautāja: „Jums tak laikam galvā tikai fakti, ko? Viens zars par daudz un jūs vairs nesaprotat dzeju.”

Šeit ir vēl kas cits, kļuva dzirdama Jensa Federsena, Mencas, balss. „Es te šovakar uzzināju, ka zināmā laikā visapkārt Bollerupai saklausāma „izkapšu šņākoņa priecīga”. Man vēl nekad nav iznācis tādu šņākoņu dzirdēt, un droši vien arī nevienam citam, jo Bollerupā vairs nav izkapšu. Ar šo es pieprasu izmaiņas.” Tagad Almai Brūnai-Federsenai vairs nepavisam neizdevās apspiest savas dusmas. „Kā!” viņa iesaucās, „kā var būt tik vientiesīgs, saprotot izkaptis burtiski? Tās taču ir slavenais nāves darbarīks, un tā tālāk, ar to viņa, nolādēts, pļauj.”

Klausītāju uzskati dalījās; daži aplaudēja, citi domīgi grozīja galvu. Zemnieku dzejniece to piecieta. Taču viņa teju vai uzsprāga, kad vārdu lūdza zināmais Morgens Federsens, bijušais mežsarga palīgs. Viņš apgalvoja, ka no sniega zāli izkašņā tikai brieži, kazas un aitas, bet ne stirnas, kā viņam mēģināts iestāstīt, un kur nu vēl ievainotas stirnas! Vai nevarētu, tādas bija viņa domas, nomainīt stirnas ar briežiem?

Sekoja noraidošs, nicīgs žests un tad zemnieku dzejniece teica: „Četrdesmit piecus gadus tu sabiji par mežsarga palīgu un vēl aizvien neesi to apjēdzis: zvēru ciešanas ziemā – tās nevar parādīt ar briedi, tas jārāda ar slaiku, neaizsargātu stirnu.” „Bet tā nekad nav rakņājusies sniegā!” iesaucās mežsarga palīgs.” „Tad nu stirna,” noteica zemnieku dzejniece, „no šodienas rakņāsies, un visiem pie tā būs jāpierod, arī tev.”

Viņa nikni blenza savā tekstā, pāršķīra lapas uz priekšu un atpakaļ, kamēr ‒ ar piemērotu novēlošanos ‒ piecēlās kalējs Uve Johaness Federsens, Knīpstanga. Šeit tā kā esot bijusi runa arī personīgi par viņu, viņš teica, par to, kas viņam mēdz rādīties sapnī, un, lai nerastos pārpratumi, viņš uz vietas gatavs paziņot, ka viņš vēl nekad nav sapnī redzējis laktu. Ja viņš vispār redz sapņus, viņš sacīja, tad par pikšām, mencām un jūras līdakām, dažkārt par akmeņgraužiem. Citus sapņus viņš nevēloties sev piedēvēt, kā viņš te stāv.

Man vienkārši neizdodas atrast vārdu skatienam, ar kādu Alma Brūna-Federsena tagad paskatījās pāri uz kalēju, jo tas, kopā ņemot, ietvēra sašutumu, dusmas, nicinājumu un kašķīgu augstprātību. Viņa ilgi to vēroja, un tad pateica kaut ko tādu, ko viņai labāk būtu bijis neteikt, proti, savilkusi lūpas urskulī, viņa secināja: „Tavs izklāsts, Uve, apliecina, ka man ir pilnīga taisnība, jo šādi var runāt vienīgi kāds, kurš diendienā pamatīgi dabū pa pauri ar veseri laktas vietā. Bet tu vari sevi mierināt ar to, ka tev līdzīgo Bollerupā ir daudz.”

Kamēr kalējs piesēda, lai to pārdomātu, kaktos uzvirmoja protesti, uz paaugstinājuma pusi tika raidīti draudīgi izsaucieni, pretī griestu rotājumiem cēlās savilktas dūres. Zemnieku dzejniece ļoti lēni, joprojām savilktām lūpām, vāca kopā savus manuskriptus un pasniedza tos Līnītei Madsenai. Pag, pēkšņi iesaucās Menca, mēs maksājām par ieeju, tāpēc mums pienākas vēl divdesmit minūtes jeb mēs savu naudu varam dabūt atpakaļ? Sieviete trieca savu skaisto spieķi pret galdu tik neganti, ka acumirklī iestājās klusums, un šo, sacīsim, baiļpilno klusumu pārtrauca viņas dārdošā balss: „Šeit visi tik pārgudri mētājas ar faktiem, tāpēc dāvāt jums dzeju ir tīrākā izšķērdība. Lai notiek: lieciet atdot sev visu naudu un sprāgstiet pēc tam nost ar saviem faktiem.” Te viņa bez sveiciena nozuda aiz priekškara, Līnīte Madsena, kura no savas puses aizvainoti paraustīja plecus, sekoja pa pēdām.

No šī brīža dižā zemnieku dzejniece atkal dzīvo ietinusies labprātīgas klusēšanas autā, un man jāatzīst, ka viņas slava nebūt nemazinās, bet gan klusi un noturīgi pieaug.

 

No vācu valodas tulkojis Raimonds Olševskis