— Vārdi martam

 

„Neliela auguma ceļotājs, tumsnēju seju un gariem, bizē sapītiem matiem, drošā gaitā soļo pa Maskavu – koncentrējies, kā pa tuksnesi ejot. Plecos mugursomiņa, ausīs – melno austiņu aplīši, pa kuriem plūst vienmērīga paskumja skaņa. Tieši tādu Rīgas dzejnieki no tekstgrupas Orbīta ieraudzīja Hamdamu Zakirovu 90. gadu otrās puses Maskavā, kur viņš īrēja ietilpīgu istabu komunalkā, netālu no Obrazcova leļļu teātra.

Hamdams Zakirovs, īstens dienvidnieks būdams, samērā agri izvēlas sev ziemeļu virzienu. Viņš dodas mācīties uz tālaika Ļeņingradas Dzeržinska Augstāko jūras kara inženieru skolu. Studē Taškentas un Ļeņingradas universitātēs žurnālistiku un krievu filoloģiju. Tad atkal atgriežas mājās.”

Sevi viņš asociē ar Ferganas skolu. 1996. gadā Sanktpēterburgā izdevis dzejoļu krājumu Fergana, daudzkārt publicējies Uzbekijas, Kirgizstānas, Krievijas, Latvijas, Somijas un ASV literārajos žurnālos un almanahos. No 2001. gada dzīvo Somijā, Somijas PEN kluba biedrs. Par savu un līdzbiedru daiļradi Hamdams Zakirovs mēdza vēstīt, ka tai sākotnēji bijusi vēlme izvairīties no krievu literatūrā pieņemtiem modeļiem, pārorientējoties uz Vidusjūras, Eiropas un anglosakšu stilistiku, tādā nozīmē, ar kādu Šamšads Abdulajevs, pēc viņa teiktā, vairījās būt daļa no krievskanīgas dzejas, kaut rakstīja krieviski. Grūti teikt, vai iespējams pilnībā no tās izvairīties, turpinot rakstīt dzeju krieviski, bet tas nav galvenais.

„Tajā laikā krievu poētiskajā kultūrā vēl joprojām tika apspriests jautājums, kas „ferganiešiem” šķita pilnīgs absurds, – vai verlibrs ir „īsta dzeja”. Ferganas skolas autori (viņu līderis Šamšads Abdulajevs, bet ar viņu kopā Hamdams Zakirovs, Danīls Kislovs, Olga Grebeņikova…) kļūst, varētu teikt, „divkārši svešie”: dzimtenē – ar savu pietiekami izteiktu kosmopolitisku kultūras pozīciju un izmantotās valodas ietekmi, bet krievu literatūrā – pielietojot savas darba metodes.”

Krievu valodu Ferganas skolas dzejnieki izvēlējās par instrumentu savos dzejiskajos meklējumos. Laikam tāpēc vēlāk viņiem lielākoties nācās no Uzbekijas emigrēt.

„Un te atkal viņu kustību vektors, likteņa bīdīts, virza uz ziemeļu pusi. Viņš apprec somu izcelsmes meiteni, tad viņi kopā pārbrauc uz Somiju. Seko valodas apgūšana, mājokļa, profesijas un sevis meklējumi, lēna pierašana.

Viņa dzeja vienmēr atstāj plašumu telpā. Tā, it kā, ja viena tauta ilgi, lēni un majestātiski migrētu no viena kontinenta punkta uz citu maksimāli attālinātu punktu, pa ceļam būvējot nelielus, stingri uz pamatiem stāvošus ciematus. Tajos pietiek paēnas, pietiek siltuma pavardā, pat ja šajā brīdī tas nekuras, tevi vienalga gaida malkas klēpis, veca tējkanna ar izliektu rokturi un džeza mūzikas plate. Vieta, kur izdzīvot vientulību tieši tagad.”

„Dzīve – tā ir nošķelts konuss, vienīgi ar oderi uz āru izgriezts,
t.i., principā tas pats konuss, vienīgi asiņaini sarkans.”

Ja dzīves un sāpju pildītam nošķeltam konusam uzliek virsū tādu pašu konusu, tikai ačgārni apgrieztu, uz āru izgrieztu un līdz ar to citu sāpju pilnu, veidojas smilšu pulkstenis, kurā pārplūst un mainās mentāli mantotais – „vai iepīt tos [vārdus] bizē (kā toreiz darījām Āzijā,/ starp citu, no tās bizes sen nav ne vēsts)” – un reālās tagadnes pieredze. Laiks papildina laiku. Bet, lai kā smilšu pulkstenis netiktu pagriezts, vienalga tajā iztek kāda iekšēja vientulība. Zaudētā Paradīze sāp vienādi.

Veidojot ievadvārdus, izmantoti izvilkumi no Sergeja Timofejeva publikācijas Igaunijas literatūras žurnālā Новые облака.

                                                                                             Atdzejotāji

 

 

Pavasaris februārī

Vienīgi mūzikā harmonija ir.
(No 80.- ajos gados populāras dziesmas)

Manu laiku tagad aizņem ilgas klusēšanas un garas sarunas.
Ieskatos maskās, īrētā namā mani aplenkušās, ķeros pie grāmatām plauktā,
bet spēka pietiek rindām divām trim, un tālāk nesaraujama nejaušību ķēde
ved mani pie tevis, pie nebeidzamām sarunām par nebeidzamu mīlu.
Tai laikā notiekas traģēdijas, katastrofas, brūk kopā viss sauszemes kādā tur daļā,
jaunas paaudzes rokas uzmet, jaunus vadoņus sveicot,
maina cilvēki zemi pret zemi, snieg sniegs, kā nav snidzis tik daudz gadu, un pirmoreiz šajā bezgala mēnesī nedabūju vakarā redzēt tevi.
Tīmeklis rada tuvuma ilūziju, skaipošana – ilūziju ausīm un acīm,
bet rokas arvien pretojas, pievīlušās šajā tukšumā.
Pirksti nesasniedzami pirkstiem, to taktilo sajūtu neapmierinātība trūkst jūtām.
Tā vietā, lai dzīvotu – dienas skaitu, līdz tiksimies, stundas skaitu,
kas lēnām velkas pretī vakaram, kad tevi redzēšu, kaut ekrānā…
Skaitu, skaitu, nesaskaitu. No cipariem man veidojas matemātikas uzdevums
ar vienu vienīgu zināmo – attālumu mūsu starpā.
Vai mūzikai jāglābj, un lūk, Nina Saimona dzied par gaismu, „kaut kādā ziņā gaismu”,
un es apklustu, nokaunināts – ko vēl man sacīt, ja viss pasacīts?!
Tomēr nē: no Ferganas zvanīja mamma – jau briest pumpuri, pavasaris klāt.

 

Okers un kadmijs

Dzīvot un viss. Nekādas fantastikas, nekā ireāla.
Lūk, viņš: ienāca, izgāja. Nočīkstēja durvis. Gaismas
joslas notraukti putekļi.
Tu saki: mīlestība. Tu saki:
saracēņi sfinksai zem ķetnām, un izvēles nav.
Acis iezīmētas loga putekļos,
tajās redzams pagalms – saule, plaisa zemē, apžilbums.
Ar nagu apvelc pazodes līniju,
nē, saki, nu nesanāk. Neizglābs
ne magones, ne mārsils, ne zelta sakne –
tu vari vai nevari. Liktens
lemtajam, atsevišķu švīciņu, līniju, atstarpju
iepriekš jau noteiktajai precizitātei klausīga roka.
Pasaule
visumā paliek tā pati, un tur viss brīnišķais, un to neizteikt.
Tu saki: māksliniekam būt,
krāsās izteikt jūtas; okers un kadmijs, tu saki.
Aiz loga diena kūsā, un tavs draugs
savās ikdienišķās rūpēs. Dzīve – te tā ir:
aizsmakušas, ielas bezdibeņa klusinātas, no pretējā
loga repa skandēšanas atbalsis (haoss haosā,
ritms luksofora gaismu ritmā), jaunuļi ar alus kārbām un
anglicismiem valodā (ja to par valodu var saukt), tā pati daba,
savām kaprīzēm paklausīga un
no mums šajā pilsētā aizgājusi aiz sajūtu un redzes lauka.
Āzijā bija citādi.
Rītdiena būs savādāka.
Viss, piebilsti, liekas kaut kā ne tā.
Jā, tā ir.

 

Konuss

Uzlasot vārdus kā atlikumu
no divreiz pārbaudītā monologa,
tu pētī tos kā monētas
citzemju – „jedrit vai”, „maucīga kuce”, „svētule”, –
mini: vai iepīt tos bizē (kā toreiz darījām Āzijā,
starp citu, no tās bizes sen nav ne vēsts),
vai kā pirātam vecā filmā –
pamēģināt uz zoba – ietītu folijā
šokolādīti, zefīru vai konfekti.
Ja precīzāk – nav nemaz tik daudz
tā, ko kabatā liksi
jebšu uz mēles – un garšu, starp citu, nesajūti:
monologam ir raksturīgi iznīdēt
visu, kas tevi pašu tā kā apzīmēt varētu šķietami.
Guruša retoriķa iekšējais tukšums,
retoriski izsakoties, sen ir nosacīts –
vēsturiski, turklāt arī fizioloģija:
sausums kaklā, arī dabiskais „ejiet tak jūs visi”.
Ar to vispār i vajadzētu pabeigt
no palikušajiem vārdiem salikto
tekstu – vērtīgs nekas nesanāks un viss bijis velts.
Dzīve – tā ir nošķelts konuss, vienīgi ar oderi uz āru izgriezts,
t.i., principā tas pats konuss, vienīgi asiņaini sarkans. 

 

Vakarā

Puikiņš, pieliecies, dzer pie sarūsējušas
caurules. Pēcāk viņš turpina vistu un tītaru
novērošanu, kas knosās, cenzdamies kaut ko atrast
zālē nobradātā, putekļiem pārklātā.
Mēs garām paejam. Tad nu
esam mājās. Sūrums,
kas mūsu lūpas savilcis, izgaist, tiklīdz
tiek pārkāpts slieksnim. Šeit
nav satrauktu skatienu, vienīgi tie – no bildītēm,
fotogrāfijām, sakārtām pie sienām, – pierastām
un visumā bezjēdzīgām: labdabīgi
mirušām. Mājas solis –
tējkannu uzlikt, pārvalkties, dušā ieiet, tad drusciņ
klusāk pagriezt atskaņotāju,
divas-trīs tukšas frāzes, uz dīvāna
šķirstot kādus nebūt žurnālus, gaidīt,
kad satumsīs un dzīvnieciskas bailes
mūs vienu otram pievilks. Kas vēl?
Vēlēšanās, lai neuzaustu
rīts, – lai ilgi paliekam tajā sapnī, kur bērni
dzied: „Mēs
jums stabulējām, un jūs nedejojāt,
mēs jums dziedājām raudu dziesmu,
bet jūs nedauzījāt sev pa krūtīm.”

 

Pienenītes

Pienene – tarahšakuk (uzb.)
Sugas vārds Taraxácum cēlies
no latīnizēta arābu (tharakhchakon)
vai persiešu (talkh chakok),
kāda cita kurvjziežu dzimtas auga nosaukuma.

Tur pagalmā lido pieneņu izpletnīši.
Lido baltu sirdi, atvērtu gaisam, pussoli līdz nāvei.
Tāpat kā pieneņu lidojums, ilgst tava dzīve –
turpinās tik ilgi, cik šim vējam spēka pietiks.
Viens starp citu pieneņu tūkstošiem
tu lido, un nenovērtējams ir mirklis, kad –
vienotā plūsmā – mēs sakļaujamies un atveramies:
baltas pieneņpūkas un elpa dievišķā.
Tik daudzu vārdu pietrūkst, lai par pasauli stāstu –
kur nu vienkārša pienene varētu slēpt tādu bagātību?
Ļaudis nezina, cik īss mūsu mūžs, cik tas lidojums garš.
Mēs, pienenes, jūsu atspulgs un lidojums –
brīnišķās rīta zvaigznes nabaga radinieces,
pogaļas cekulainas, gaisīgie zemes skūpsti.

 

Jūnijs

Manā dzīvē atgadās daudz savādu notikumu:
gaisma dziest mājas ieejā, un es iesprūstu liftā;
pēc tveicīgas dienas – lietusgāze ar zibeņiem; meitene,
gandrīz nepazīstama, paliek pēkšņi  ar mani, un mēs
pavadām laiku, „izlaižamies”; mīļotā autora
grāmata nesniedz gandarījumu, – kā tad, ja viss
ir slikti, kaut viss labi. Dienas kausējas zem kājām. Naktis –
mitrā gultas veļā, tu viens vai ar kādu kopā:
rokas miklas, asarās sirds. Tukšums – vārdu vietā,
brīvības izjūta, kuras vārds – vientulība; Marks Strends
un viņa „Elēģija 1969”, eisid džess, klubs „Žanra krīze” un dzejoļi,
neuzrakstīti cilvēkam saprotami, bet plandoši kā
lupatiņas reizēm, gan kā vēja palagi, atvērti
ausīm, acīm, kādam citam – ne
tev. Gaisma mana, saule mana, brīze,
jūras sūrais ūdens.

 

Neuzrakstīts stāsts: neesamība

Tevis stāstītie sapņi no rītiem, mums visiem bija murgs.
Tu uzplijies ar to, vienmēr. Lai arī kā
mēs centāmies tavus stāstus atcerēties vēlāk –
nevienā no tiem neatradām beigas ar sākumu,
kas būtu bijuši satverti vienas,
lai arī ne visai lielas gleznas rāmjiem –
kādā klusajā dabā vai ainavā, teiksim: apvārsnis,
kurš, ja labi ieskatās, iezīmēts
ar nostieptu zīda diegu, vai krasts –
neapdzīvots, bet parasti
kaut kāda cigaretes izsmēķa glābts no tukšuma.
Tad mēs arī mēģinājām savienot pa gadiem un
dažādām gultām izkaisītus īsus fragmentus,
lai atklājam, iespējams, tev pašai neapjaušamo jēgu,
kas izgaismot varētu
tevi – mūsu, mirstīgo, priekšā. Taču viņa (un tas bez šaubām) bija  – 
tavā gaitā dejojošā, valodā nervozā,
tavās grimasēs, tavos smalkajos pirkstos, kas
vienmēr turēja gatavībā šķiltavas, metro žetonu vai lūpu
krāsu. Tu kā spāre aizvien pārlidoji
(drīzāk, ar caurspīdīgiem spārniem lidinoties, mētājies)
no viena notikuma citā – vai tā būtu kafejnīca, draudzenes miteklis vai
manas jūtas: protams, dzīvē tavā – vien kārtējā
nesakarība (bet vispār,
kā viss ar tevi notiekošais). Tu
katru dienu tā uztvēri – 
kā vienu aiz otras sekojošas dažādas barjeras, – ar likteni
droši vien biji slepeni vienojusies, jo pat es, parasti to neredzošs,
pamanīju, ka tu no tām nevairījies,
kaut sūdzējies nenogurdama. Vien sapnis
bija baudījums patiess un viņam
tu atdevies nesavtīgi un nopietni, lai no rīta,
(kā mūķene, kas Dievmāti piena krūkā ieraudzījusi,
zīmīgo parādību miegainām māsām steidz darīt zināmu),
tam, ar ko saule ieraudzīja tavu miesu, redzēto pārstāstīt (tā
it kā sapņošana tev būtu svarīgāka
par tur notiekošo, kā mūsu gadījumā). Sapņi kļuva
par tavu vienīgo iemeslu aizķerties šai dzīvei,
kur mēs iestigām (it kā „komposta zampā”,
kā tu reiz teici) problēmās un rūpēs,
tu taču lidinājies, no smacīga gaisa un lipīgām gļotām ciešot, –
smagi, viegli, – mums šķita.
Tagad, kad no tevis vairs nav ne miņas, viss, varbūt, ir citādi: vīrs, bērni.
Vai arī no zemes tu spēj atrauties un uzlidot,
un, tevi lai ieraudzītu, vajag cieši jo cieši aizmigt.
Un no mīlestības pamosties.
Un nakts atlikušo daļu cigaretēm uzdāvāt.

 

Vārdi martam

Laukiem pieskarties, tevis zaļiem,
un debeszilu drānu smalku sev apkārt tīt,
vai – gluži pretēji – atsegties, atdoties
vasaras sausiem vējiem, tveicīgas
pēcpusdienas dusai; tad mosties, lai no jauna
klusuma saliņu tavā klusēšanā
meklētu, no saules maiguma lēni liesmojot, un tā
klīst augām dienām, nedēļām un mēnešiem
izplatījumā, nesaistītam ar vārdu, laiku vai
attālumu untumiem, raksturiem, autoceļa,
estrādes un valsts kvalitāti.
Tevi skart un apdedzināties
tava miegaina siltuma, un nojaust,
kā arī turpmāk, tava āda
visās ielocēs gaidīs, tāpat kā tu,
šī glāsta siltu turpinājumu –
pavisam lēnu, gluži kā ūdens līdzenā plašumā,
it kā balta un blīva drāna,
vēja gaidoša, sava izredzētā, lai pēc tam
uzliesmotu stingu un spēcīgu spiedienu no iekšas,
un mestos, stipra un maiga tukšuma aizrauta,
nekurienē, kā vienmēr, nezināmajā, kur valda
tas, kas neeksistē, kam nekad vairs nepieskarsies.
Bet pieskarties vēlreiz, tagad jau –
šai gaismai, kas liliju un hiacinšu, kas bālo sēklotņu
uz piebriedušiem pavasarīgiem zariem izsāpēta,
un tevis izsāpēta, jā, laikam, saule mana,
sapnī smejošā, sapnī runājošā, atveroša jaunības un
mīlestības noslēpumus, to straujumu
un šīs mūžīgās trīsas, drošu zīmi,
jau ziemas valstību un rīta kapara debesjumu atzīmējušu
(ar vakardienas pēdām vienmēr, bet
bez ēnas vai mājiena uz rītdienu), un lūk,
tu jau mosties: gaisma jauna, balss jauna
mani sauc, mani māca – ar smaidu tavu, skatienu tavu –
redzēt, skarties, just, zināt, runāt.
Citiem vārdiem.
Jā, citiem vārdiem.
Vārdu sakot.

 

Mūzika

Es logā lūkojos, lietus skaistumu
pa lāsei dusošā pilsētā vācot.
Nenovērtējami centimetri
savijas garā un plašā plānā, kas vēl nav 
kodīgas atmiņas samontēts.
Klusums ilgāk skan par mūziku. Vējš –
tālāk, kā doma, kura, mani pametot, viņam nopakaļ
jaunbūvju stūrus apliec – šito, to un to, –
no ēkām projām raujas, pa priežu un egļu virsotnēm,
iešūpo gaismekli, tad vējrādi piestātnē, pēc tam –
lejā, pār ūdens krēslainu virsmu,
šaurumiem, līčiem un seklumu labirintiem – uz jūru,
līdz kurai kā ar roku aizsniegt, skatoties kartē.
Bet vispār, esmu mājās un man palaimējies,
klausos mūziku, visbrīnišķo. Iespējams,
mana sirds nav sūknis, bet stīga, un kaut kad
spēles laikā tā vienkārši pārtrūks.
Man gribētos ticēt tomēr, ka tas, kas spēlē,
neapstāsies un skaņdarbu pabeigs. Es arī
gribētu dzirdēt to līdz beigām. Vai tas maz iespējams? 
Bet pagaidām – dubultlaimīgais – es mūzikas burvību
cenšos caur vārdu noslēpumainību nodot,
priecājoties, ja daļu melodijas, ritmu, dažas notis,
kopā ar atsevišķām skaņām plūstošām valodā,
pēkšņi izdodas
starp īpašības vārdiem un divdabjiem ieaust. (Varbūt
jūs dzirdat to?) Bet
visbiežāk nekas nesanāk. Un vārdu vainot – 
mirušas nekustīgas zīmes – būtu negodīgi.
Izpildītājs vainīgs, stīga pārrauta, valodas nepilnīgums:
jebkas, tikai ne mūzika. Viņa taču,
skanējumam ļaujoties,
mājienu uz šīs skaņas skaidrošanu nemaz nedeva. Un, lūk,
vēl viens teksts –
apraksta apraksts, tukšs, bet saldīgs mēģinājums.

 

No krievu valodas atdzejoja Sergejs Moreino, Alda Barone un Vija Birkova