punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragments no romāna „Porno”

Ērvins Velšs

06/05/2016

 

Porno varētu šķist interesants katram, kurš nav drošs, ka ir labāks par apkārtējiem. Lai cik izvirtuši, rupji, bezatbildīgi, atkarīgi, alkatīgi būtu romāna personāži, lasītājs uztver, „par ko ir stāsts”. Manuprāt, tāpēc, ka tāda pati daļiņa mīt viņā pašā. Tā nav ezotēriska doktrīna, drīzāk gan viens no praktiskās psiholoģijas pamatrīkiem. Īsts psiholoģiskais darbs allaž sākas ar subjektu: pašam ar sevi un apkārt mītošajām subpersonībām.

Šī grāmata ir arī laba beletristika, izklaides lektīre lasītājam, kurš spēj nenosmakt zem lamuvārdu, amorālu izdarību un naturālistisku vardarbības atainojumu gūzmas. Vēl citi labi uztvers autora-panka vēstījumu par dažiem, kā mēdza teikt padomju laikā, „pūstošo Rietumu” kultūras aspektiem. Domāju, svarīgi saprast – pornogrāfija per se nebūt nav svarīgākais šajā stāstā.

Tulkotājs

 

 

„… Saimona Deivida Viljamsona filma…”

Aiz vienas acs jūt trulu, pulsējošu sāpi. Esmu dušā un cenšos noskalot kārtējās paģiras, vēlēdamās, kaut varētu krītošās ūdens strūklas kaut kā uzsūkt, ielaist ķermenī. Veikt acumirklīgu rehidratāciju. Paņemu dušas želejas pudeli, iespiežu plaukstā glumo lipekli ar sintētisko zāļu aromātu, ieziežu ar to augumu. Pārbaudu, vai vēders nav zaudējis vingrumu. Mana domāšana ir fiksēta uz fizisko kondīciju. Pāreju pie savas spraugas, cenšoties būt funkcionāla, lietišķa. Cenšos nedomāt par Saimonu; viņa tumšajām uzacīm, smalko itāļa seju, spožo kā ledājs smaidu un saldajiem vārdiem no čūskas lūpām. Taču galvenokārt par viņa lielo acu magnētiskajiem akačiem. Tās ir brūnas, bet šķiet viscaur melnas, viscaur sastāvam no zīlītes. Par to, kā tās pat nosodot nesašaurinās un nenovēršas, tikai zaudē savu briljanta spīdumu un apsūbē tā, ka tajās vairs nav redzams tavs attēls. It kā tu neeksistētu… it kā tevi būtu izgriezuši no filmas.

Es cenšos koncentrēties uz radio, kas uztupināts uz vannas malas. Sajūsmināts, siekalains moderators vaicā jaunai sievietei par viņas mīļākajiem ierakstiem un ko šīs melodijas viņai nozīmējot. Pienainās, sājās, viegli nazālās skaņas, kas atskan par atbildi, es atpazīstu uzreiz. Kad viņa piemin to ierakstu, to sūda ierakstu, es zinu, ka tā ir viņa, vēl pirms moderators nosauc viņu vārdā. — Jive Bunny and the Mastermixers, Swing the Mood! Ak, es mīlu šo dziesmu! Tā vienkārši… Nezinu… ziniet, kad cilvēkam ir tāda dziesma, vecumā, kad viss šķiet iespējams… nu, man bija četrpadsmit gadu, un mana vingrotājas karjera tikko bija pa īstam sākusies…

Kerolina Pīzda Pevita.

Kerolina Pevita un es reiz bijām, pēdiņas vaļā, labākās draudzenes, pēdiņas ciet. Tā bija birka, ko mums piekāra citi; vecāki, skolotāji, skolasbiedri, bet lielākoties treneri. Viss tikai tāpēc, ka mazā Nikija un mazā Kerolina kopā gāja uz vingrošanu. Bet, lai gan kopīgā sportošana mūs bija salikusi, tā teikt, komplektā, mēs pašas šo dižo draudzību nekad nejutām. Mūs, labās mazās meitenes, uzskatīja par radniecīgām dvēselēm. Patiesībā mēs jau kopš paša sākuma bijām nāvīgas sāncenses.

Kā vingrotājas padsmitnieces mēs nopietni konkurējām. Sākumā es biju labāka par lempīgo Kerolinu, kaut gan neglītais pīlēns, uzkāpjot uz paklāja, pārvērtās par gulbi. Problēma atnāca līdz ar pubertāti: man tad parādījās pupi, viņai — balvas.

Šai mirklī es pamanu, ka esmu uzgriezusi tik aukstu ūdeni, cik vispār iespējams, un vairs nedzirdu „Britānijas Kerolinas Pevitas” balsi. Jūtu vienīgi dzeldīgo aukstumu, smagumu, žņaugšanu krūtīs, un man liekas, ka tūlīt paģībšu, taču nē, es elsodama izkāpju no dušas. Es izslēdzu radio un cītīgi norīvējos ar dvieli; par atalgojumu no dziļas iekšienes līdz pašai ādas virsai izplatās silta kvēle. Ak, tu pīzda, Kerolina Pevita.

Aizeju uz savu istabu un saģērbjos, vaicājot sev, kādu džemperi vilkt, piegulošo kašmira vai bezformīgo angoras. Atceros, ka man ir jāiet uz sporta zāli, un izvēlos otro. Es vaicāju sev, kuru būtu izvēlējusies viņa. Bet šodien man nekas nespēj sabojāt garastāvokli uz ilgāku laiku, jo es esmu pārāk satraukta. Vakar ļoti vēlu piezvanīja Saimons; lika man šorīt būt krogā pusdesmitos, jo viņš demonstrēšot samontēto filmu! Domāju par Kerolinu. Vari iebāzt dirsā savu Nāciju sadraudzības bronzas medāli, kopā ar drīzo artrītu!

Kad es ierodos Lītā, Saimons ir dikti dzīvelīgs. Viņš nepārprotami ir sašņaucies kokaīnu. Viņš noskūpsta mani uz lūpām un atliecoties kārīgi piemiedz ar aci.

Rebs arī ir te, un mēs aprunājamies par kursa darbiem. Paredzu, ka viņam būs labāki rezultāti nekā man. Es pasaku viņam, ka, manuprāt, būšu izkritusi, jo nebiju pietiekami strādājusi. Tā ir visnotaļ ikdienišķa saruna, bet viņa skatiens, reizē viegli nosodošs un līdzcietīgs, liek man justies šķebīgi. Es apsēžos blakus Melai, Džīnai, Terijam un Kērtisam. Zaglīgiem soļiem un izskatīdamies gaužām sasprindzis, ienāk Marks Rentons, un Saimons iesaucas: — Rentespuika beidzot ir ticis līdz Lītai! Vajadzētu dabūt šurp pārējos vecos kadrus! Mazā inspekcijā pa Lītas krogiem!

Marks viņu ignorē, pamāj man un apmainās sveicieniem ar pārējiem. Saimons stāv pie bāra, salej dzērienus un turpina vilkt uz zoba Marku. — Es jau domāju: kad tu beidzot saņemsies un parādīsies šitai galā. Pielavījies ar taksi pie pašām durvīm, ko?

— Ne par kādu naudu nepalaistu garām sava vecā čoma režisora debiju, Marks pa pusei ņirdzīgi atņem, — īpaši, kad viņš ir garantējis manu drošību.

Te kaut kas notiek, bet Saimons atbild uz Marka nepārprotamo agresiju ar daudznozīmīgu vīpsnu. — Forši… kas vēl nav atnācis… Migels teica, ka būšot… Viņš pagriežas un redz ienākam Maikiju Foresteru, sapucējušos nereāli baltā treniņtērpā un apkārušos ar zeltiem, kuram seko Vanda. — Ai, kā vilku piemin! Migel! Tieši laikā, nāciet iekšā un pievienojieties! Dressed for success, es skatos, viņš sarkastiski piezīmē. Foresters liekas to nemanām, patiesībā pat izskatās pacilāts, līdz pamana Marku Rentonu. Tikai pēc dzedras, nejaukas pauzes abi apmainās ar negribīgiem galvas mājieniem. Vienīgi Saimons šķiet neņemam pierē ledaino atmosfēru. — Aiziet, ļautiņi, viņš triumfējoši norēcas, atplēsdams kārbu ar videokasetēm un iedodams mums katrai pa vienai.

Tad Saimons nober vairākus celiņus, taču visi, izņemot Teriju un Foresteru, atsakās. — Jo vairāk tiks smagsvariem, viņš saka reizē ar atvieglojumu un nicinājumu balsī. Mēs nereaģējam, jo pētām videokasešu vākus, nespēdami noticēt savām acīm.

Mani vilšanās un nodevības sajūta padara absolūti slimu, nolādēts. Es redzu vāku, un manu sirdi ķer pirmā snaipera lode. Mana uzkrāšļotā seja; nejēdzīgi liela, turklāt kliedzoši spilgta un bezgaumīga no printera lētās krāsas. Vēl sliktāk ir tas, ka viņš izvēlējies to foto, ko bija solījis neizmantot, kur viens pups liekas mazāks par otru. Es izskatos pēc ākstīga transvestīta vai piepūšamās lelles, kādu viņš nopirka Kērtisam; spilgto, nejauko bildi papildina lieli burti: NIKIJA FULLERE-SMITA filmā SEPTIŅU BRĀĻU SEPTIŅI JĀTIŅI.

Taču mani reāli piebeidz filmas veidotāju vārdi:

SAIMONA DEIVIDA VILJAMSONA FILMA
PRODUCENTS SAIMONS DEIVIDS VILJAMSONS
REŽISORS SAIMONS DEIVIDS VILJAMSONS
SCENĀRIJA AUTORI SAIMONS DEIVIDS VILJAMSONS,
NIKIJA FULLERE-SMITA UN REBS BIRELS

Liekas, pārējie jūtas tāpat kā es. — Mums ir publicitāte, saka Rebs, papurina galvu un iemet savu filmas kopiju atpakaļ kastē.

— Nē, viņam ir publicitāte, es niknojos, skatoties no kārbas ar videokasetēm uz Saimonu un atpakaļ. Man plaušās aptrūkstas gaiss, un roku nagi iecērtas plaukstās.

Cik viegli nu padodas domāt par manu Saimonu, manu mīļoto, kā par Sirdzēju. Kurnēšana pieņemas spēkā, taču viņš izvēlas to nedzirdēt, tikai bezrūpīgi svilpo, ņemdams no kārbas nākamo kaseti. — Kāds tev, pie suņa, vispār bija sakars ar scenāriju? Rebs uzstājīgi jautā. — Kā iepakojums atspoguļo augstās ražošanas vērtības? Tas izskatās pēc sūda, viņš saka, iesperdams pa kārbu.

Sai… nē, Sirdzējs, i negrasās atvainoties. — Bērni, jūs esat gaužām nepateicīgi, viņš valdonīgi ņirgājas. — Es būtu varējis uzrakstīt, ka Terijs ir līdzdirektors, un Rents — līdzproducents, bet viņi kontaktiem grib tikai viena cilvēka vārdu, lai pasākuma lietišķā puse nekļūtu pārāk sarežģīta. Tā nu ar visu nāksies ņemties, viņš sašutis norāda uz sevi, — šim nabaga pamuļķim, un tāda ir pateicība, ko es saņemu!

— Kāds tev bija sakars ar scenāriju, Rebs jautā vēlreiz zemā, mierīgā balsī, skatīdamies pāri telpai uz mani.

— Tajā bija nepieciešamas izmaiņas. Kā režisoram, producentam un montāžistam man bija tiesības tās veikt.

Terijs aši uzmet skatu Rentonam, kurš paceļ uzacis. Tad Terijs atgāž galvu un acīm ņemas skenēt no nikotīna nodzeltējušos griestus. Man iekšā viss brūk un jūk: mazāk nodevības kā tādas dēļ, vairāk dēļ tā, ar kādu vīzdegunīgu viedumu Saimons pret to attiecas. Viņš stāv savā melnajā teniskreklā, biksēs un kurpēs, kā tumsas eņģelis, rokas sakrustojis uz krūtīm, skatīdamies uz mums no augšas, it kā mēs būtu mēslu pikuči, kas atlupuši no viņa zolēm. Esmu uzkārusies kaklā totālam sūdabrālim.

Mēs sēžam klusumā, ko pilda nelāgas priekšnojautas, un satraucies, sašņaucies Sirdzējs ieliek kaseti videomagnetofonā. Viņš noskūpsta videokasešu kārbas vāku. — Mēs esam biznesā. Mums ir produkts. Mēs dzīvojam, viņš liegā balsī saka. Tad pieiet pie loga, paskatās lejup uz ņudzošo, ļaužpilno ielu un iekliedzas: — Vai dzirdat? MĒS DZĪVOJAM!

Mūsu darba pirmo montēto versiju es noskatos, sēžot blakus Melai un Džīnai. Tā sākas, kā gaidīts, ar televizora ainu, kurā man ir sekss ar Melu. Nespēju nedomāt par to, ka mans augums izskatās nudien labi: lokans, viegli iededzis un plastisks. Es turu līdzi piecus gadus jaunākajai Melai visos punktos! Pārlaižu skatienu telpai, cenšoties noteikt pārējo reakciju. Terijs ir iegrimis pornī, izskatās bezkaunīgs un pašapmierināts. Kērtiss, Mela un Ronijs — filmas priekšnojautās; Rebs un Kregs jūtas neērti. Rentons un Foresters nav izdibināmi. Džīna šķiet šausmīgi satraukta, gandrīz sakautrējusies.

Pēc tam aina nomainās uz rūpnīcas ēdnīcu, kur „brāļi” apspriež savu ceļojumu uz Glāzburgu. Izskatās pēc amatieriskas, neveiklas nodevas Trakajiem suņiem, taču strādā. Filma turpinās, un viss joprojām izskatās labi, lai arī Saimons murmina par „greidingu” un „kārtīgām kopijām”. Nākamā ir aina, kur mēs ar Saimonu braucam vilcienā un tad kniebjamies it kā vilciena tualetē, taču patiesībā tā ir šī kroga ateja.

— Johaidī, Terijs saka. — Iečekojiet to sasodīto pakaļu… tad pagriežas pret mani un pasmaida, — sorrī, Nik.

Es piemiedzu viņam ar aci, jo sāku justies labāk. Lielā mērā filma ir tāda, kā gaidīts, un taisnības labad jāatzīst, ka Saimons ir to samontējis diezgan labi. Darbība virzās uz priekšu gana raiti, kaut arī aktierspēle ir vāja, pāris vietās griežas ausīs Kērtisa stosti, un ir redzams, ka Rebam neiet pie dūšas attēla kvalitāte. Taču filmā kaut kas ir: sava, īpaša enerģija. Tikai tad, kad esam noskatījušies trīs ceturtdaļas, es pamanu, ka Mela ir galīgi pārskaitusies. Dzirdu, kā viņa saka: — Nē… nē… tas ir garām… it kā galvenokārt sev pašai. Es pagriežos un redzu: viņa sēž, zaudējusi valodu, kamēr mēs skatāmies, kā viņa sūkā Kērtisa milzīgo krānu. Taču viņa sūkā to uzreiz pēc tam, kad viņš ir kniebis viņu tūplī. — Kas tas ira! Mela iespiedzas.

— Kas kas ira? Sirdzējs atņem. — Tu esi salīmējis tā, ka izskatās, ka es esmu sūkājusi viņa krānu uzreiz pēc tam, kad tas bijis man pakaļā, viņa uzrūc Sirdzējam.

Pēc tam tādu pašu montāžas kūri izeju es. Manas sejas tuvplāns, pēc tam kadrā Kērtisa daikts, kas šķiet virzāmies iekšā un ārā no mana tūpļa, taču tas ir Melas tūplis citā rakursā. — Neviens nedrāza mani dirsā! Kas tas ir, Saimon, nolādēts!

— Aha, Kērtiss mani atbalsta, tu negribēji to darīt, ne-e.

— Tas vienkārši ir tā samontēts, saka Saimons. — Radoša pieeja. Mēs paņēmām liekos kadrus, kur Melu drāž dibenā, un montāžas studijā mums izdevās iekrāsot Melas dibenu tavas ādas krāsā.

Es atkārtoju teikto, dzirdot, kā mana balss baisā panikā kļūst spalga. — Es teicu — neviens nedrāza mani dirsā! Kāpēc ainas bija jāsaliek tādā secībā? Tā neesmu es! Tā ir Mela!

Sirdzējs papurina galvu. — Klausies, tas bija redaktora lēmums, radošs lēmums. Tu negribēji kā aktrise drāzties dibenā un arī nedarīji to. Tu domā, ka tas čalis, kurš Lubenē spēlēja Zedu, patiešām izdrāza dibenā Vingu Reimsu?

— Nē, bet šī ir pornofilma…

— Šī ir filma, saka Saimons. — Mēs to viltojām. Mēs izdarījām to pašu, ko Tarantino ar Vingu Reimsu, jo arī Vings viltoja to lietu. Vai viņš gāja pie Tarantino un teica: „Ai-ai, es negribu filmēties tai ainā, jo cilvēki var padomāt, ka es esmu pediņš”? Ne sūda!

— Nē, es kliedzu, — jo tas ir citādi! Šī ir pornofilma, un no pornogrāfijas cilvēki sagaida, ka izpildītāji neko nevilto, bet izpilda dzimumaktus! — Klau, Nikij, mēs apspriedāmies ar dažiem pieredzējušiem pornogrāfiem Holandē un Londonā. Mēs ar Marku domājām… nu, saproti…

Es pagriežos pret Marku, un viņš paceļ plaukstas. — Nejauc mani te iekšā, viņš saka Saimonam, — tu te esi pie visiem kloķiem. Uz vāka tā ir rakstīts, viņš paceļ un draudīgi pavicina videokasetes iepakojumu. Nu par mums nikni iestājas Rebs, kurš norāda uz Saimonu un saka: — Tas nav godīgi, Saimon! Mums bija vienošanās. Tu esi piečakarējis meitenes.

Mela ir gatava uzsprāgt, viņa sēž, iekrampējusies krēsla paroceņos. — Šitais mums liek izskatīties pēc sūda ielenēm. Es nezinu nevienu meiču, kas sūkātu puisim krānu uzreiz pēc tam, kad tas bijis viņai pakaļā!

Terrijs aukstasinīgi paskatās uz viņu. — Ir skuķi, kas to dara, tici man, viņš paziņo.

Liekas, tas Melu padara nervozu. — Jā, bet ne jau uz video, Terij, lai visa pasaule redz!

Saimons sabāž rokas melno ādas bikšu kabatās, lai tās nevicinātos kā vējdzirnavu spārni. — Klau, cilvēki zina, ka īstenībā lietas nenotiek tā, kā tai filmas epizodē. Viņi zina, ka pēc tam, kad esi izdrāzis kādu dibenā, tu nomazgā savu daiktu, pirms likt to viņai mutē vai petenē.

— Bet tā nebija rakstīts tai sūda scenārijā, Mela pieceļas kājās un kliedz. — Tu mūs ņēmi un piečakarēji!

Sirdzējs izvelk rokas no kabatām. — Neviens nevienu nečakarēja! viņš kliedz, sizdams ar plaukstu pa pieri. — Montāža ir radošs process, tā ir māksla, kas paredzēta, lai nodrošinātu maksimumu erotiskās pieredzes. Es sēdēju tai montāžas studijā četras dienas un naktis, sūrstošām acīm, joptvai, un tagad man jāklausās šitos sūdus! Man vajag radošu brīvību, lai varētu montēt materiālu! Jūs esat fašisti!

Tagad abi bļauj viens uz otru. — Tu, glumais sūdabrālis! Mela auro. Džīna aizrāda: — Mieru, tikai mieru, taču kūsā ļaunā priekā.

— Aizveries, primadonna jobanā, Saimons atcērt Melai; tagad viņš izskatās derdzīgs, kādu es nekad nebūtu varējusi viņu iztēloties. Vairs ne aukstasinīgais, uzņēmīgais tips, kādu es viņu redzu, bet gan nejauks, prasts, lēts bandīts.

Bet Mela nejūtas iebiedēta, jo arī ir pārtapusi par citu personu: viņa pasper soli uz priekšu un uzbrēc viņam: — LECĪGAIS KROPLIS!

Viņi bļaudami stāv pāris pēdu attālumā viens no otra, un es nevaru to izturēt: ne abu skaļās, spalgās balsis, ne to, cik ērti viņi jūtas, komunicējot šajā līmenī. Tas ir kā bērnības murgi, kuros vecāki pārvēršas par dēmoniskām sevis pašu karikatūrām.

Džīna tur Melu, un Rebs mierina Sirdzēju, kurš belž sev pa pieri vai, pareizāk sakot, sit ar pieri sev plaukstā. Terijs garlaikots paskatās uz Marku. Maikijs Foresters pasaka pāris glupības Saimona atbalstam, pēc tam — kaut ko Markam, ka viņš ir ubags bijis vai ies tikties ar ubagiem. Marks niknumā atcērt: — Tu izpildies kā vienmēr, pimpi, tu esi stukačs un mīzējs… Maikijs uzkliedz Markam kaut ko par draugu apzagšanu, un es nodrebu pie domas, ka varbūt viņš to saka par mūsu blēdību ar 1690. Nu viņi visi kliedz, baksta cits uz citu ar pirkstiem un grūstās. Es nespēju to izturēt. Izeju no telpas, lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas. Es traucos prom pa Lītvolku, riju smirdošo, izplūdes gāzēm pilno gaisu un gribu tikt tik tālu prom no viņiem, cik iespējams. Nedomāju, ka kāds vispār pamanīja mani aizejam.

Dodos uz pilsētu, slampājot spēcīgā, dzeldīgi aukstā vējā, un domāju, cik gan garlaicīgā laikā mēs dzīvojam. Tā ir mūsu traģēdija: nevienam, izņemot tādus kaitniekus-izmantotājus kā Sirdzējs vai mīlīgus oportūnistus kā Kerolina, nav savas patiesas kaislības. Visus citus vienkārši ir nokāvuši tie mēsli un viduvējība, kas ir apkārt. Ja astoņdesmitajos galvenais vārds bija „es” un deviņdesmitajos — „tas”, tad gadu tūkstoša sākumā tas ir „-isks”. Visam ir jābūt neskaidram un nepilnīgam. Reiz svarīga bija būtība, pēc tam visu noteica stils. Tagad viss ir viens vienīgs feiks. Biju domājusi, ka Saimons un pārējie ir reāli.

Manu krūškurvi kā dzelzs dūres trieciens trāpa atziņa, ka šai globālajā komunikāciju miestā mans tēvs kaut kādā veidā ieraudzīs, ka mani izdrāž dibenā, kaut arī nekas tāds nav noticis. Es ienīstu domu par anālo seksu; tas noliedz sievietes sievišķību. Vairāk par visu man riebjas būt… viltotai. Mana ģimene. Nenobriedušie, iecirtīgie puikas universitātē, daži no mazuļiem, kam esmu atteikusi, — visi savās mēbelētajās istabās raus kulakā, skatīdamies šai attēlā. Citi domās, ka no šī attēla uzzinājuši visu par mani un manu seksualitāti. Maklaimonts, kad viņa sieva aizgājusi gulēt, sēdēs ar pulti un skoču un mīcīs savu daiktu, lūkodamies, kā mani drāž pakaļā. „Sēdieties, mis Fullere Smita. Vai varbūt jūs vēlaties palikt kājās… ha ha ha.” To redzēs Kolins, varbūt pat atnāks pie manis uz dzīvokli. Nikij, es redzēju to video. Es tagad pilnīgi saprotu, kāpēc tu pārtrauci ar mani attiecības. Tas bija kliedziens pēc uzmanības, ko es nesadzirdēju… tu noteikti jūties sāpināta un apjukusi…”

Garām pašaujas mašīna, un manus sānus ķer dubļaina, šķidra sniega zalve; ledusauksta, tā lēnām ietek manos zābakos. Nonākusi mājās, es jūtos drausmīgi. Lorina ir dzīvoklī, patiesībā ir tikko piecēlusies un vēl joprojām rītasvārkos. Man rokās ir videokasete ar filmas kopiju, un es apsēžos viņai blakus uz dīvāna. — Iedod man cigareti, es gandrīz vai lūdzos.

Viņa pagriežas un ierauga, ka man acis ir slapjā vietā. — Kas noticis, mīļā?

Es iesviežu videokaseti viņai klēpī. Man uznāk mokošas elsas, es iekrītu viņai rokās, un viņa apskauj mani. Nu es raudu pilnā sparā, taču jūtos tā, it kā to darītu cits cilvēks: es tikai jūtu viņas siltumu un svaigās ķermeņa smaržas savās burbuļojošajās, puņķupilnajās nāsīs. — Nesatraucies, Nikij, viss atkal būs labi, viņa dūdo.

Es gribu būt tuvāk viņas siltumam, es gribu iekļūt šai siltumā, šīs liesmas centrā: tās aizsargāta, prom no visa, kas varētu mani sāpināt. Es satveru Lorinu ciešāk, tik stipri, ka viņai nevilšus izlaužas kluss, žēls kluksts. Gribu, lai viņa… Es paceļu galvu, lai viņu noskūpstītu. Viņa atņem manu skūpstu, vaicājošām izbailēm acīs. Es gribu, lai viņa ir atbrīvota, ne tāda stīva kā vienmēr, es gribu, lai viņa staipās un locās… bet, kad mana plauksta noslīd uz viņas plakanā vēdera un sāk to glāstīt, viņa sastingst un atgrūž mani. — Nē, Nikij, lūdzu, nedari to.

Mans augums sastingst tikpat, cik viņējais. Sajūta tāda, it kā mēs abas būtu tikko iešņaukušas pa celiņam stipra koksa. — Piedod, man likās, ka tu to gribi, ka tu to vienmēr esi gribējusi.

Lorina pagroza galvu kā šokpilnā neizpratnē. — Tu patiešām domāji, ka es esmu lezbe? Un ka es tevi gribu? Kāpēc? Kāpēc tu nevari pieņemt to, ka tu cilvēkiem vari patiešām patikt, viņi var tevi pat mīlēt, negribot tevi izdrāzt? Vai tev ir tik zema pašcieņa?

Vai tā ir? Es to nezinu, taču zinu, ka neļaušu viņai ar mani tā runāt. Ko viņa no sevis iedomājas? Ko viņi visi, sasodīts, no sevis iedomājas: Kerolina Pevita Sporta jautājumā, Sirdzējs Saimons, kurš plātās apkārt, it kā būtu kino magnāts. Tagad Lorina, sīkā moralizētāja Lorina, kas pastāvīgi kaitina cilvēkus, līdz dabū to, ko — viņasprāt — vēlas, un tad laižas lapās. — Lorin, tev ir deviņpadsmit gadi. Tu vienkārši esi salasījusies aplamās grāmatas un runājusi ar aplamajiem cilvēkiem. Esi deviņpadsmitgadniece. Neesi sava mamma. Tas nav adekvāti.

— Nestāsti man, kas ir adekvāti — ne tad, kad mēģini mani pavest, viņa atbliež atpakaļ, manis teiktā nekādi neiespaidota un caurcaurēm vīzdegunīga savā šķīstībā.

Mana atbilde ir vārga, jo es neattopu, ko teikt, izņemot glupību. — Tātad sekss starp sievietēm nav adekvāts, tu to gribi teikt?

— Neesi tak stulba. Tu neesi lezbiete, un es arī ne. Nespēlē stulbas spēles, viņa saka.

— Tomēr es tevi nedaudz gribu, es lēnprātīgi saku, nu juzdamās tā, it kā Lorina būtu vecākā māsa un es — mazā muļķa jaunava.

 — Nu, za to es tevi negribu. Uzvedies normāli un izdrāz kādu, kurš grib izdrāzt tevi, un, vēlams, ne tāpēc, ka kāds kādam par to maksā, viņa ņirgājas, pieceldamās un dodamās pie loga.

Es sajūtu krūtīs trulu, apdullinošu belzienu. — Tev vajag nogrūsties! es paziņoju, pieceļos un brāžos uz savu guļamistabu. Tieši tobrīd durvīs parādās Diāna. Viņa ir bijusi pie friziera: pāža griezums. Tas viņai piestāv.

— Čau, Nikij, viņa smaida, cīnīdamās ar atslēgām, rokassomiņu un pāris mapēm, lūpas savilktas draiskā priekā par to, ko viņa acīmredzot tikko dzirdējusi. Šai brīdī Lorina nokliedz man pēdās: — O, jā, tev tie visi krāni ir varen nākuši par labu!

Diāna paceļ uzacis. — O! Vai es tikko palaidu garām kaut ko interesantu?

Es izmoku viņas virzienā vārgu smaidu, aiztieku līdz savai istabai un sabrūku uz gultas. Es vairs nefilmēšos pornofilmās; un nekad vairs arī neiešu uz to sūda saunu.

 

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis

Dalies ar šo rakstu