kritika
— Pareizības griezīgās lauskas
09/05/2016
Vai recenzents var jautāt, piemēram, kāpēc latviešu romānos labie tēli parasti ir „garīgi stipri”, kamēr „vājie” ar grūtībām izpelnās nožēlu neatšķaidīta nicinājuma vietā?
Par Ingas Gailes romānu Stikli (Dienas Grāmata, 2016).
Ir tēmas, par kurām latviešu literatūras recenzijās parasti nerunā. Piemēram – rasisms. Pēdējo gadu laikā ir iznākušas vairākas grāmatas, kurās figurē „melnie” un „nēģeri”, kas tiek aprakstīti kā tādi pusmežonīgi, neinteliģenti radījumi – bet viņi taču ir godīgi aprakstīti no varoņa skatupunkta, kamēr varonis savukārt godīgi atspoguļo mūsdienu latvieša domāšanas veidu, tādēļ it kā taču autoram neko nevarētu pārmest. Tad jau nākamais solis būtu izdzēst no Pepijas Garzeķes „nēģeru karali”, vai ne? Līdzīgi ir ar psihiskām slimībām – lielā daļā grāmatu psihiska slimība tiek vienādota ar ļaunumu, bīstamību, vardarbību. Reizēm pat ir grūti saprast, vai notikumu gaita ir „cilvēks konsekventi ir ļauns un rezultātā zaudē cilvēcisku spriestspēju vai domāšanas spēju” (kā tas šķiet Gunta Bereļa romānā Vārdiem nebija vietas) vai „cilvēks ir psihiski slims/traumēts, tātad ļauns un vardarbīgs” (kā tas šķiet Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā un pirms tam grāmatā Koka nama ļaudis). Vai tad recenzents ir tiesīgs uzbrukt autoram ar statistiku, ka psihiski slimi cilvēki daudzkārt biežāk ir nevis pāridarītāji, bet gan vardarbības upuri? Vai recenzents var jautāt, piemēram, kāpēc latviešu romānos labie tēli parasti ir „garīgi stipri”, kamēr „vājie” ar grūtībām izpelnās nožēlu neatšķaidīta nicinājuma vietā? (Salīdzinot, piemēram, Lotes un Antonijas tēlus Gundegas Repšes Bogenē.) Par šādiem jautājumiem, ja vispār var jēgpilni diskutēt, tad tikai, veicot plašāku pētījumu un salīdzinot daudzas grāmatas, – un arī tad pētniekam jābūt gana drosmīgam, lai nebaidītos saņemt pārmetumus par pārmērīgu „politkorektumu”.
Tādēļ Ingas Gailes Stikli latviešu literatūras kontekstā ir ne vien lielisks romāns pats par sevi, bet arī svaiga gaisa malks, kas sagrauj iepriekšējos stereotipus par to, kas tad galu galā ir pelnījis „galvenā varoņa” lomu. Romāna galvenā varone Magdalēna ir sabiedrības definēta kā „psihiski slima” (tiesa, kā pēcvārdā norāda pati autore, „mūsdienās Magdalēna, visticamāk, nevis ārstētos slimnīcā, bet gan rakstītu grāmatu par to” (173. lpp.)). Viņu mēģina ārstēt – vai, precīzāk, izprast un pieņemt – Strenču psihiatriskās slimnīcas ārsts Kārlis Vilks. Tiesa, kā jau tā laika psihoterapijā mēdza būt, ārsta un pacientes attiecības kļūst pietiekami tuvas, lai Magda ieņemtu bērnu, dodot grūdienu romāna galvenajam jautājumam – vai situācijā, kad bērnu gaida psihiski slima paciente, nevajadzētu veikt abortu (un piedāvāt sterilizāciju), lai neriskētu ar ģenētiski defektīva bērna nākšanu pasaulē – turklāt jūtami labilai mātei?
Šķiet, romāna spēcīgākais elements ir psiholoģiski precīzais trauksmainas, iebiedētas, sevi nepieņemošas sievietes domu gaitas attēlojums. Tas ir saraustīts un jūtīgs, un, šķiet, pat vienkāršākās darbības – piemēram, vilciena biļetes iegāde – ir saistītas ar teju vai nepārvaramām psiholoģiskām grūtībām. Un šī ir cīņa, kuru Magda iztur godam – gan cenšoties iztēloties, ka viņa ir drošākā un labākā vietā, gan – ka viņa patiesībā ir cits cilvēks, stiprāks un labāks. Gan – romāna beigās – smeļoties spēku sevī, savā mīlestībā un spītā.
Savā ziņā šī drosme stāties pretī iekšējiem dēmoniem, nemitīgā cīņa ar tiem ir iespaidīgāka nekā cīņa ar ārējiem ienaidniekiem un citu radītu pazemojumu: ja tev pāri dara kāds cits, tu vari patverties savas taisnības apziņā, tu vari sakost zobus un nozvērēties, ka tevi nesalauzīs, bet ko darīt, ja tavs ļaunākais ienaidnieks esi tu pats? Ja tu skaidri apzinies, ka tu esi izdarījusi izvēles, kas tevi novedušas upura lomā, un vēl arvien turpini tās izdarīt, tikai apliecinot vecāku ieborēto domu, ka sieviete ir „pati vainīga” pie visa, ko viņai nodara vīrieši. Vēl vairāk – tā pat nav izvēle, tas ir liktenis, savdabīgs lāsts: „Ir sievietes, kas piedzimst netikumīgas. Nu, pārāk gribošas. Tikumīga sieviete to negrib.” (112. lpp.)
Sievietes seksualitāte Stiklos ir atainota kā teju vai pārdabisks – vai drīzāk htonisks – spēks, kas biedē patriarhālo sabiedrību – gan vīriešus, kuri nespēj ar to tikt galā, gan sievieti pašu, kas tāpat uzskata savu iekāri un savu kaislību par nekontrolējamu, baisu spēku, kas var izpostīt visādi citādi glīti iekārtoto dzīvi. Visspēcīgāk šis neierobežotās sievišķās seksualitātes drauds iezīmējas vārdā nenosauktas brīvdomīgas un kaislīgas mulates tēlā – viņa savaldzina topošo profesoru Albertu Krīvmani un jau pēc pirmās nakts viņu pārbiedē teju līdz nāvei. „Tās bija bailes no šī „pārāk”. No šī lielā spēka, kurā es pazudu, no šīs vilkmes, kas mani padarīja slimu aiz iekāres.” (79. lpp.) Iekāre, vēlme pazust sievietē, nespēja kontrolēt savas emocijas – tas viss raksturo pasauli, kurā Krīvmanis, kas tic, ka viņa „sūtība – būt jaukam un palīdzēt cilvēkiem dzīvot mierīgu un harmonisku dzīvi” (77. lpp.), nespēj dzīvot – ne jau „Tai nemierā, tai nedrošībā, tai pastāvīgajā uzbudinājumā” (81. lpp.). Asi, melnbalti pretnostatot „mieru un harmoniju” pret „nemieru, nedrošību, uzbudinājumu”, grāmatas varoņiem šķietami nav izejas – viņiem ir jāizvēlas vai nu viens, vai otrs.
Alberts Krīvmanis izvēlas mieru un harmoniju, sakārtotu un pareizu pasauli, kurā ir tikai loģiski ieviest ne vien pozitīvo eigēniku – t.i., „lai tā normālā tautas daļa aktīvāk vairojas” (123. lpp.), bet arī stimulēt negatīvo eigēniku, piemēram „vājprātīgo sterilizāciju kā [..] iespēju uzlabot tautas labdzimtību” (122. lpp.). Racionālie pretargumenti šai pozīcijai – t.s. „slipperyslope” arguments, kas norāda, ka nākamais solis būtu eitanāzijas piedāvājums, atgādinājums, ka šāda veida idejas izvirza nacistiskā Vācija (kas gan neizraisa asu pretreakciju – „jāatzīst, ka viņu idejas ir spožas”, piezīmē Krīvmanis), un norāde, ka ne jau paši garīgi slimie būs tie, kas pieņems lēmumu veikt sterilizāciju vai – ja bērns jau ir ieņemts – abortu. Tomēr spēcīgāks šķiet Kārļa Vilka emocionālais un dziļi humānais iebildums: „..mēs, klasificējot kaut ko kā nenormālu, kā mazvērtīgu, nevis uzlabojam slimnieka situāciju, bet gan pasliktinām to.” (121. lpp.) Šajās diskusijās par eigēniku – lai arī mūsdienās tās nešķiet aktuālas, jo „Hitlera arguments” ir daudz efektīvāks nekā trīsdesmitajos gados – nepatīkami ieskanas tonis, ar kādu mūsdienu politiķi mēģina diktēt sieviešu tiesības izdarīt reproduktīvas izvēles. T.i., valsts, „nācijas” intereses tiek stādītas augstāk par indivīda vajadzībām, izvēli vai psiholoģisko komfortu, šo izvēli izdarot.
Bet vai eksistē kāda cita izvēle – vēl bez puritāniski „pareizām” laulībām, kas pienācīgi rūpējas par „tautas ataudzi”, vai pēc definīcijas neprognozējamām un bīstamām kaisles diktētām attiecībām, kas pārkāpj tādas ētikas normas kā ārsta-pacienta attiecības, uzticība laulātajam draugam un elementāra seksuālās dzīves drošība? Viena no iespējām, kuru grāmatā izmanto stipras un pašpārliecinātas sievietes, ir apzināta un mērķtiecīga atturēšanās no jebkādām seksuālām attiecībām. Tāda ir gan Kārļa Vilka vecmāmiņa Johanna (viens no spēcīgākajiem sieviešu tēliem šajā grāmatā), gan skarbā, nerunīgā un vienlaikus dzīvesgudrā māte Ilze. Tomēr šī izvēle noved viņas piespiedu vientulībā, atšķirtībā no pārējās sabiedrības – pārāk neparasts un salts ir viņu ceļš. Tikai tad, kad Ilzes mājās ierodas Magda, parādās vēl viena iespēja – vienkārši būt kopā ar mīļoto cilvēku, kas jau gadiem ilgi ir bijis uzticams draugs un līdzgaitnieks. Šādā veidā seksualitātes htoniskā daba tiek nevis „iegrožota” vai „pieradināta”, bet drīzāk – jau pašos pamatos savienota ar patiesu un dziļu saprašanos, kas dzīvo ārpus sabiedrības normām un pieņēmumiem par to, kādām jābūt attiecībām.
Un tomēr: lai arī, pārdomājot šo jautājumu, viss šķiet skaidrs un precīzs, romāns Stikli ne tuvu nav viennozīmīgi lasāms vai izprotams. Ingas Gailes rakstības stils, kuru būtiski bagātina viņas dzejnieces pieredze, ir poētisks un intuitīvs; šī ir viena no tām grāmatām, kurā lasītājs „iešūpojas” tikai pēc pirmajām divdesmit lappusēm. Smalki veidotais, iekšējām atsaucēm bagātais un apzināti destrukturētais teksts, kurā sabrūk robeža starp iekšējo runu un dialogu, neskaidrām atmiņām, priekšstatiem, iekšējo dēmonu (vai, drīzāk, superego) balsīm, vīzijām un sapņiem, iezīmē mistisku „apziņas telpu”, kurā iedomātais ir tikpat īsts – lielākoties vēl īstāks – kā realitāte, un šķietami nevainīga saruna vai klusēšana var pavērt bezdibeni zem kājām. Tas piešķir Stikliem trauslumu un griezīgumu, un grūti definējamu šausmu sajūtu, kas kontrastē ar šķietami mierīgo, sakārtoto vidi lauku ciematā un mūsdienīgā psihiatriskajā dziednīcā.
Prasmīgi veidotais teksts, tā zemstrāvas un ritms, rada paradoksālu (un, visticamāk, autores gribētu) efektu, kurā nedaudzie „vājprātīgo” apraksti šķiet delikāti un maigi, kamēr „normālo cilvēku” sakārtotā pasaule šķiet monstroza, kropla un bīstama. Bet arī šis priekšstats sagrūst mirklī, kad Inga Gaile pievēršas individuāliem cilvēku portretiem, iezīmējot tos ar mīlestību un iejūtību – jo īpaši grāmatas vidusposmā, kur sākotnēji sakārtotais un šķietami iepriekšparedzamais sižets (Kārļa Vilka un Magdalēnas paralēlie stāsti) izšķīst krāsainā dažādu raksturu kaleidoskopā, kas vienlaikus fascinē un apmulsina, izgaismojot šķietami garāmejošus un nesvarīgus tēlus.
Stikli ir izteikti atvērta un „nepabeigta” grāmata – tās nobeigumā Inga Gaile nevis cenšas noslēgt sižeta līnijas, bet, tieši otrādi, gluži kā par spīti „atraisa” un padara nedrošu pat Ilzes un Mārtiņa attiecību vijumu, kas līdz šim ir bijis drošības un spēka avots ne vien Magdalēnai, bet arī lasītājam. Tā ir vilinoša un iekšēji pretrunīga grāmata, kurā neviena pozīcija nav pilnīgi droša, nevienam tēlam nav dota iespēja būt viennozīmīgi traktējamam. Tomēr – gluži kā labi uzrakstīta luga vai dzejolis – šī grāmata turas kopā, pateicoties smalkām mijiedarbībām starp tās elementiem, tā ir nevis viena stāsta līnija, bet dažādu sižeta līniju audums – jebkurš diedziņš, to pavelkot, aizvestu pie citām domām un izjūtām. Un pāri visam šī grāmata ir autentiska – tā sarunājas nevis ar prātu (vai ne tikai ar prātu), bet ar ikvienā no mums dziļi slēptām bailēm, nemieru un – alkām.