— mīlestība

 

Foto: Karlīna Vītoliņa

 

mīlestība

1.
tiesa

būs tiesa, bet būs tāda, kāds ir tukšums                                                                         
ar sūro pieneņlapu garšu mutē
tad ieelposim tārpu, māla dzīslu smaržu
un augšāmcelsimies ar nezālītēm pliki

nav acis liekas, nevar būt, ka veltas
joprojām dzirdami ir klusie pusnakts murgi
aiz skatieniem – tur redzams skaistums svēts
tur līdzenumos sarec mūsu asins prieka pēc

 

2.
nesatikšanās

pamāj ardievas padusēm, zvaigznēm, smiltīm
ļauj, lai gaiss tevi samaļ zelta miltos
pamāj večai pie bodes, sapnim, lakšiem
izbirsti putekļu veidā pa nemēztiem pakšiem
tevi es nesatikšu, ko tad tur vairs
laikmets ir tāds – saposies, netīrs, kairs
man maza daļa, tikties vai nesatikties
viena alga – tāpat jau nava, kur likties

 

3.
sekss

asinsvadi tev paranormālas  drīksnas
dīgļstobrs kā čella vissmeldzīgākā stīga
mēs vien putekšņi, kurus sajaucis gaiss
kosmoss ir vieta, kam patīk ķermenis kails

 

4.
dzērums

zilizaļa ir mana diena, sarkana tā; pekles gaismā tiek grozīti šampanieši;
burbuļu dzirkstis atmatā atstāj; kāda kam daļa, ko domā vecais, melnais vepris;
viņa prātiņš nu līdzīgs manējam – divdabīga ir pļava, kurā vārtāmies rukšķēdami;
tāpat dzīve, lauskās dzinkstoša, zvanu mēļu pieklusināta kā huligāns;
neprāt, sit augstu vilni! tev piebiedrojos kā diversants!
ar septiņu roku pātagām, deviņu krūšu zīdekļiem;
tie savienoti ar mēsliem, sirseņu dzeloņiem, sarkaniem dzīpariem villainē, slienu lakotiem padebešiem;
traumu banka ir atklāta, rēķins atvērts; lai ripo ratā skudru savāktais zelts!
lai atveras mani deniņi kā laidara vārti!

 

5.
erots

večuks sētmalē nopiržas, atraugājas
dzēruma pusnomodā izpiš sauli
tad pieceļas, noskurina piesvēdrētās skaidas
un dodas uz bordeli

 

6.
nakts

nakts stobri pielādēti putekšņiem un saldmes
un jēru blējieniem, kas sānus trin gar tiem
man iedod nektāra un indes gaņģus
lai varu zvaigznes atšķaidīt ar šiem
lai salīp nakts kā darva mūsu cirkņšos
lai atnāk inku zelts kā deltaplāns
lai šūpojamies tā kā lavas viļņi
kad šķiet, ka mīl
drīkst visu pazaudēt

 

7.
satikšanās

uz terases, kur baseins, vīns un kalpi
un kājas zeltītas kā faraonu ģīmji
kur dzelžu loģika var sevi aprīt
kur piedien prominenču smalkie splīni
diemžēl es redzu tikai tevi – tā
kā vientuļš zvejnieks bāku jūras tumsā
kā gaļu suns, kā savu seju taustot, aklais
kā olis, kurš var tikai krist uz leju
lai rāvis jods šo satikšanos saulē!
lai jūras bangas nodzied alelūja
te manis nav. vien esmu es tavs galds
vai vējos saliekusies vecā tūja

 

8.
nobeiguma nav

sveikas tranšejas, biju jūs piemirsusi kopš iepriekšējām dzīvēm
sveiks, zaņķi, izredzēto svētais tronis
kā Bosha bildēs – nolikti būt par Ādamiem, Ievām
lai marmelādes lūpas stiepjas bezgalības smīnā
miljardi šokolādes dibenu lai kūst pludmalēs
vai es valodas kalps? atvainojiet, nē
lai hašiša smarža vijas ap citadelēm
lai spoku pilsētās dzīro veļi uz nebēdu
nobaudot mūsu miesas izgarojumus, lai priekā reibst
lai kratās kā zvārgulīši Baltijas vējā
knaši mēs raksim tranšejas, kurās patverties
kur drīkst mīlēt, kur neviens netraucē rakstīt dzeju