literatūra
— Ledus pārvēršas par sapni
19/05/2016
Tālumā mazi eņģeļi pin ieroču noliktavas jumtu draudzībai par zīmi; un sieviete saka vīrietim, ka viņa ir Jūdas sieva vai arī otrādi.
Foto: www.mask9.com
Haso Kruls (Hasso Krull, 1964) ir igauņu dzejnieks, literatūrzinātnieks, kritiķis un tulkotājs. Studējis Tallinas Pedagoģiskajā institūtā (tagad Tallinas Universitāte) igauņu valodu un literatūru. 1998. gadā aizstāvējis maģistra darbu Žaka Lakāna psihoanalīzes teorijas pamatjēdzieni: tulkošanas problēmas un pielietojums. Viņa pirmais dzejoļu krājums Melnbalts iznāca ar pseidonīmu Max Harnoon 1986. gadā. Šī nelielā dzejas grāmatiņa piesaistīja uzmanību ar tam laikam neraksturīgu stilistiku – dekadentisma, minimālisma, simbolisma un sirreālisma iezīmēm. Pēc tam regulāri sekoja krājums pēc krājuma. Kopumā Haso Krulam ir iznākušas 14 dzejas grāmatas (tai skaitā vairākas dzejas izlases un pirmā krājuma papildinātais faksimilizdevums ar komentāriem un manuskripta variantiem). Katrs dzejas krājums atšķiras konceptuāli un stilistiski. 2003. gadā Haso Kruls izdeva savdabīgu, modernu eposu dzejā Meeter ja Demeeter, kurā apkopoti un izmantoti dažādu tautu plūdu un pasaules radīšanas mīti. Par šo darbu viņš 2005. gadā saņēma Baltijas Asamblejas balvu literatūrā.
Haso Kruls ir arī daudzu eseju un rakstu autors. Viņš lasījis un turpina lasīt lekcijas dažādās Igaunijas augstskolās, raksta kritikas un tulko no franču, angļu un somu valodas. Haso Krula atdzejojumā ir iznākuši Alena Ginsberga, Žana Kokto, Pola Valeri, Penti Sārikoski u.c. dzejnieku darbi.
Pašlaik es gatavoju Haso dzejas izlasi latviešu valodā. Ieskatam daži viņa dzejoļi latviešu valodā.
Atdzejotājs
***
Viņos laikos ļaudīm bija skaidra un noteikta pasaules aina.
Nesāks taču no jauna divriteni izgudrot,
jo Buda jau teicis.
Un Kristus un Muhameds, un Aristotelis.
Jau Konfūcijs pavēlējis visiem
pretī pagriezt otru vaigu.
Bērni dzēra pienu, auga kā augi,
sieva virtuvē gatavoja ēdienu.
Valdīja stingrākā kārtība.
Nevienam nekur nebija jāskrien, nebija ne steigas,
ne mašīnu trokšņa,
bija šņabis, bija atturība.
Jau Hēgelis ir teicis.
Jau Gēte.
Lielākais nedrīkstēja mazāko apbižot.
Vīrs stājās pretī vīram, pretī sievai.
Katram ik dienu
vismaz piecas minūtes bija jāmeditē.
Viņos laikos dzīvoja dabā, dzīvoja harmonijā,
mājās bija kārtība.
Ak, tie laiki, ak, ieražas, ak, vispārcilvēciskais!
Tikai kristietība ir ētiska.
Ja atgrieztos tā laika kārtība,
es ietu strādāt kaut vai uz fabriku.
***
Liela funkcionāla celtne šūpojās.
Spaiņi rībēja,
kad tos meta lejā no ātrija, un
melnacaini hipiji no sešdesmitajiem
pierakstīja to, ko juta.
Līdzās atradās briesmīgi salda
un briesmīgi sāļa jūra,
starp tām prettanku grāvji, bunkuri.
Līdzās skaitījām lūgšanas.
Dzirdējām, kā torņa kupolā vējš
pīkst kā pele pirms nāves,
mēs tēlojām, ka izciešam sodu,
sarkstam aiz kauna, vikingi.
Lai tikai mums būtu ieskats.
Lai tikai būtu saglabājies kritiskais prāts.
Lampas un zārkus nolikām
sev blakus sniegā; patiesi sajutām
Dieva sviedru smaku, sērkociņa sēra dvaku.
Tā bija malārija un mūzika.
Circenis circināja, vecais ēģiptietis.
– Bija jauks vakars.
***
Palmas šalko.
Tev visapkārt ir ilgs klusums; tad tu pastaigājies
horeogrāfiski, diviem ziediem matos,
pa aleju.
Tā arī ir politika – cīņa un partija,
kad vējš ir tik liegs, tik trausls, it kā
cietumā vai trakonamā.
„Kad tu precēsies?” Vienmēr ir
grūti saglabāt savu mugurpuses ēnu,
degums ir redzams, opijs
pirkstus padara caurspīdīgus.
Palmas šalko.
Tu jau esi veca, slimību salauzta:
arī Dievs ir iepazīts, ar viņu
vairs nav, par ko runāt.
Tu esi skaista, melna, esi
nēģeriete.
Mati smaržo, grieztas, dzeltenas labības vārpas.
***
Pīlādzis zied, zelts deg,
ķauķis lēkā, taisa trikus.
Jo tas ir putns.
Iepīkstoties, atkāpjoties, spēlējot
kā Vanda Landovska uz klavesīna.
Zaļš gaiss, no zaļa
gaisa, no zaļuma,
dziesma gara, no klusa
garuma, no klusuma.
Uz mākoņa sarkana zoss
zilu asti, uz astes jaunava.
Balsis atritinās vaļā, gaisma tuvojas,
pēc tam atkal attālinās, balsis ir augstās
debesu ēkas,
bet gaiss noskaidrojas, aizslēdzas,
sabrūk, atlīmējas,
brīvība
nevar kļūt šķīsta, vienīgi novecot,
izsalkums, ķauķim
izsalkums.
***
Aka ir kā gotiskas baznīcas tornis. Vakarblāzma ir verdzene.
Uz akas sēž sieviete, un vīrietis tuvojas viņai
vai arī otrādi.
Tālumā mazi eņģeļi pin
ieroču noliktavas jumtu draudzībai par zīmi;
un sieviete saka vīrietim, ka viņa ir Jūdas sieva
vai arī otrādi.
Aplūkojam gleznu, kurā, pēc Panofska vārdiem,
„var redzēt pašu pirmo un viselegantāko
lēto priekškaru
gleznas vēsturē.”
***
Migla rāpo, pārbijies klusums rāpo,
tuvojoties jaunajam neprātam.
Un zvanu skaņas, vēl baltākas no lāsta…
Uz šīs virsmas bailes būvē piramīdu,
zelta bumba ripo uz pleca.
Tāpēc apturi vīrišķību, atsauc un atvairi.
Kaut kad būs laiks, bet tā ir vārna,
un minamā mīkla tiek mantota kā zobens.
Skaties, ledus pārvēršas par sapni.
Un mežrozīte vairs neuzdrošinās melot.
***
Nu, sveiki. Sveikiņi.
Es gribēju jums ko teikt.
Kaut kad gribēju teikt,
ka es apgalvoju: šogad
pavasaris atnāks citādi.
Čiu-čiu un būs šaušana.
Asīrieši teica, ka viņi dodas mājup.
Labs formulējums.
***
Tovakar sēdējām
saulē,
dzerot mango sulu.
Vējš
maigi glāstīja
mizgraužus.
Jauki
bija jokus paplēst,
tad atnesa vēl
lauku maizi
no rudzupuķu miltiem,
un smalki kaulains
zobens no jūras
uzsmaidīja tik saulaini.
Baltā nakts.
Skaista, kraupja.
Uzsmēķējām kopā
ar krieviem,
mana ceturtdienas
lekcija ķegļu zālē
incl.
Kāpām uz kāju pirkstiem,
Tevi piesaucot,
„Vita nouva”,
palikām gaidot, un
tā nāca,
tankiem rūcot,
karogiem plīvojot, uguns-
dzēsēju mašīnām
kaucot
„Āmen”.
***
Sākās lietus, svari ir slapji.
Uz zeltaina priedes stumbra zeltainas lāses.
Bruņās atspoguļojas saule
kā niknas aizdomas,
senatnīgs zemiskums, nodots karalis.
Kā Armēnijas karalis, gūstā.
Muskuspīles un zivis, bruņneši
žigli, bikli pārrodas mājās,
pīpi mutē, bārdai plīvojot vējā.
Vakars ir aizslēgta bruņinieku pils.
Stāvu aiz tās. Vēroju to
aizmuguriski (kāda kumpaina mugura),
līdz tā pagriežas. Arī es pagriežos,
stāvu, uzgriezis muguru, tā pēta mani,
tagad es ar muguru pret to,
tā vēro mani.
Sprandā jūtu tās skatienu, nogurušu, smaragda.
***
jumts ir kā siets
tas izlaiž cauri tikai to
kas ir lejup nākšanas vērts
sīkās ūdens lāsītes
koku skujas kukaiņus ziedputekšņus
mūsu miegs ir mūsu elpošanas veids
mūsu miegs ir mūsu elpošanas veids
koku skujas kukaiņi ziedputekšņi
un sīkās ūdens lāsītes
no augšas nonāk lejā pie mums
jumts to visu izlaiž cauri
jo īstenībā tas ir siets
***
kas viņas acīs ir tikai rūgtums
pretēji
tavās acīs ir
tas no kā pats tu baidies
koku noslēpumainais maigums
zobupastas svītra uz istabas čībām
tad krišana tajā lielajā
pamošanās
tālais bezbaiļu virpulis
kam ir koku šalkoņas balss
un putni
neklusē
ūdens lāsē iezaigojas
pērnā gada saule
***
Rudens jau cauri, un tagad ir briesmīga vasara.
Ak, kurš dos spēku, lai izvilktu
līdz ziemai! Magones zied kā
slimi skūpsti, es zvilnu šūpuļtīklā,
ziema ir klāt. Turpinās pārbaudījumi,
bezdibeņi un ērgļi. Redzi, aiz loga
kokiem ir mīkstas aploksnes, baltas. Ir viegli,
ir auksts. Citronkoks uzzied uz Ziemassvētkiem. Klusums
ap manu kaklu kā desas luņķis sunim ap kaklu, kā
pērļu rota skaistulei ap kaklu.
Oo! nāc! ar mani dejot!
Tomēr palieku uz vietas. Vai tas ir mans
lidojums? Tā sēžot, skatoties vērīgi
uz kokiem, kas sniega pilni, skatoties uz sniegu, kas
tumsas pilns. Mēness, nakts, ziema. Balta,
briesmīga ziema.
***
kad Manabožo
ar savu brālēnu
nonāca līdz upes malai
pūķi bija
jau miruši
gulēja augšpēdus
Manabožo ar bultu
mērķēja uz melno pūķi
bet netrāpīja
pēc tam viņš tēmēja
uz balto pūķi
un atkal garām
pūķi uzslējās kājās
un upē sāka
celties ūdens
pasaules radīšana
bija sākusies
***
skatos laukā pa savu logu
tur ir tumšs neko neredz
domāju vai tas ir pareizi
vienam pašam šādi
skatīties laukā pa logu
varbūt mums jādara tāpat
kā Alenam Ginsbergam kurš
uz dzejoļu krājuma vāka uzlika sava loga foto
lai mēs kopā ar viņu varētu
skatīties laukā pa viņa logu
lai mēs to varētu darīt
arī tad
kad viņš būs jau miris
un arī tad
kad mēs būsim miruši
***
ak es taču mīlēju jūs visus
visus divpadsmit bet tikai Tevi
es mīlēju visvairāk
Jūda
noskūpsti mani vēl vienu reizi
No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš