— Mīlas pastaigas pilsētas kapsētās

 

Foto: www.allevents.in

 

Poļina Barskova krievu poēzijas debesīs uzausa nepieklājīgi agri: jau 9 gados sāka publicēties, 14 gados tika izdots dzejoļu krājums. Barskovas jauneklīgā lirika apvienoja meistarīgas tehniskas un retoriskas prasmes ar pusaudžu enerģētiku, sakāpinātu interesi par ķermeni (savu un citu), tieksmi pēc sabiedrības atraidīta, bet dziļi patiesa „nolādētā dzejnieka” statusa. Taču tad ar Barskovu notika tas, kas parasti ar dzejniekiem-brīnumbērniem nenotiek: viņa kļuva pieaugusi. Meitene no inteliģentas ģimenes pameta dzimto Pēterburgu un aizbrauca dzīvot uz ASV, strādāja par kopēju, trauku mazgātāju, vienlaikus Kalifornijas universitātē studējot 1930. gadu padomju varas nīdēto un līdz pat šim laikam mazzināmo Ļeņingradas rakstnieku daiļradi. Tagad viņa pati māca krievu literatūru mazā amerikāņu pilsētiņā, kurā savulaik par pasniedzēju strādāja viņas tēva Jevģēnija Reina tuvs draugs Josifs Brodskis, bet vēl senāk dzīvoja un rakstīja Emīlija Dikinsone.

Un, izrādījās, ka var atbrīvoties no bērnībā apgūtās, tradicionālās dzejas formas, ka margināla un „nolādēta dzejnieka” statuss var būt nevis salds mērķis, bet aizraujošs izpētes objekts. Un ķermenis patiesi var būt ne tikai metafora visam, kas notiek ar dvēseli un garu, bet arī laika un vēstures atslēga. Un Pēterburgas izcelsme dzejniekā rada ne vien nostalģiju pēc bijušās impērijas augstās kultūras, bet liek mokoši līdzjust 1941. gada bada nāvē mirstošajai Ļeņingradai (šai tēmai veltīta Barskovas pirmā prozas grāmata, kas pagājušajā gadā saņēma krievu literatūras galveno neatkarīgo balvu – Andreja Belija prēmiju). Šodien Poļina Barskova ir nobriedusi dzejniece ar savu balsi, ar „spēcīgu, juteklīgu soprānu”. Taču viņas labākajiem dzejoļiem aizvien piemīt dabiskā, aizkustinošā pusaudzes grācija.

Tikšanās ar dzejnieci paredzēta pirmdien, 30. maijā 20:00 grāmatu veikalā Bolderāja (Avotu iela 29, Rīga).

Dmitrijs Kuzmins

 

Mīlas pastaigas pilsētas kapsētās

                                                                    O. K.

1. Greenwood, Brooklyn

Pie asarveida dīķīša – pārsvarā itāļi.
Viņu koptās kapličas slejas
Kā jaunas zobu protēzes,
Viņu kapličas izrāda savas acālijas, ceriņus, bugenvilejas,
Valgie krūmi kā modeļu valgie ķermeņi uz pelēka pieņemsim zīda –
Seno famīliju izpriecas.
Toties kas tikai nav kolumbārijā

Te i atturīgie ķīnieši,
i kāds ar prastu krievu vārdu,
Uz plauktiņiem urniņas, vāzītes, burtiņi,
Fotogrāfijas ar plikpaurainiem ļaudīm šortos.
Padilis paklājs, apbružāts krēsls –
Sēdi tik un apceri nāvi.
Bet galvenais treknas maigas zivis
Zeltaini plūstošas
Melni mirdzošā ūdenī –
(nāves zivju zupā):

Tu skaties uz zivīm
Uz virmojošo gaisu
Tu vilcinies
Tu mudini
Iesimiesim
Te dus Mary O’Brian 38 gadi
Te viņas meitiņa Lily
Divi gadi
Mary vēl padzīvoja pēc meitiņas
Vēl pastaigāja
Kurpes paklaudzināja
Lietussargu pavirināja Bruklinas lietū
Dvesa nopūtas grūtas
Un tad tomēr gūlās savai Lili blakus
Lai ir miers.

Es tuvojos viņām
Klūpu un krītu
Labi ka ne uz akmens
Tu saki nu ko tu
Neveikša
Notrauc no manām drānām
Dārgo kapu smilti.

 

 2. New Orleans, St. Louis Cemetery #1

„No 15. marta drīkst apmeklēt tikai tūristu grupas”
Citādi ziniet čamdās kur pagadās
Grābstās aizliegtās vietās
Akmeņus zog
Izkārnās uz sarkofāgiem
Mēģina apdzīvot kapličas un mauzolejus.
Kā te iekārtots:

Namiņā durtiņas
Reizi mēnesi tās atdarās,
Tur kā maizi
Noliek mironi.
Pēc mēneša (patiesībā –
Daudz ātrāk,
Bet mēnesis – goda termiņš)

Var likt nākamo
Nekādas drūzmas
Nekā komunāla
Tikai pelni!
Tāds karstums!
Dzeriet dzeriet neaizmirstiet dzert!

Neaizmirstiet dzert:
Burbons piparmētras rums cukurpūderis
Tāda svelme
Sviedri vīruss drudzis himēra

Tenesī Viljamss lietišķi aplūko jauno taurētāju
Jaunais taurētājs lietišķi aplūko Tenesī Viljamsu
Abi sūkā ledus gabaliņu, abi vienojas par cenu.

Kondicioniera plēsīgais propellers
Griež mitro svelmi
Šķēlēs
Tavā bālajā nosvīdušajā sejā
Lāpstiņas melnas ēnas šķērē

Kurš te atdusas?
Pilsētas varas iecienīta, pieprasīta vudu priesteriene,
Aktieris, kaut slava jau projām,
Bet kuru joprojām interesē nekustamie īpašumi,
Savlaicīgi rezervējis sev vietiņu ēnā.
Viesmīlīgā kapliča pagaidām tukša,
Bet prastākās kapličās: trūcīgi taurētāji,
Viņi deg savu
Par naudu, ko pieņēma no vietējās miljonāres,
Kura vēlējās palikt zināma.

 

3. Pēc gada. Ļvova. Ličakovas kapi.

Krēsla iekrāso
Pelēki/oranžā
Izklīdušās, izkaisītās
Pa visu kapsētu
Sīkrozītes,
Pieminot:
Pirmos kapsētas nelaiķus

Šurp piegādāja buboņu mēris.

„Ļvovas aizstāvji –
Jaunie ērglēni”
Kritušie tieši te kapsētā
Spītīgie pusaudži,
Kas aizsargāja senos kapus
Blakus
Saviem nākotnes kapiem.

Paga paga
Ļvovas aizstāvji no kā?
Kas tik neuzbruka
Kas tik nekaroja
Kas tik nekāroja
Nealka sagrābt
Un savākt.

„1863-ā nemiernieki” dus savā kvartālā,
Bet „novembra nemiernieki” savā.
Tie ir cēli slieti, cieti kvartāli.
Vietas ierīkotas arī tiem,
kurus iznesa no pilsētas cietuma
(garīdzniekus, piemēram, Padomes  mimētiskā aizrautībā sita krustā),
tiem, kas pievienojās „Galīcijai”.

Šīs kapu kopiņas smaidot lūkojas uz mani
Kā nabags pie ieejas ar savu jautro stumbeni.
Diezin vai pieklājīgi būtu vaicāt – kālab viņš te?

Apkārt aktrišu,
viņu vīru, gurdenu poļu advokātu,
viņu mīļāko, trauksmainu ukraiņu žurnālistu kapi.
Art Deco.
Maķenīt līdzīgi šejienes šauro konditoreju kūkām.
Apaļacainā Pučīni mūza ar dziļo un spoguļtumšo balsi,
Kas izžuvusi, iesūkusies zemē kā tejienes upe.

Vācu okupācijas laikā lieliskā Madame Butterfly
Ubagoja tirgū.
Puvušās kāpostlapas maigas kā dīvas zīda cimdi.
Viņa apklusa.
Arī tu apklusīsi.

Šī ir klusēšanas kapsēta.
Kvartāli klusē ar kvartāliem.
Īpatna klusēšana:
Tā klusē pēc sāpēm un pēc mīlestības.

 

Katulls 68 (a) Lisabona

                                                                    A. D.

Es nezinu kur tu esi mans brāli
Iespējams tevis vairs nav
Iespējams tu nekad neesi bijis
Pēdējais pie kā turējos dzīvē
Bija doma ka tālu aiz jūras
Brālis piemirsis mani
Dara kaut ko
Taču tagad man šķiet
Ka esmu alojies.
Esmu aizkūlies līdz šai jūrai
Jūra apdedzina mani.
Apdedzina mani un pilsētu,
Kur kā runā viņu reiz sagaidīja
Ļaudis, kuriem viņš teica,
Ka varētu šeit pakavēties ilgāk
Ko es satiekoties sacītu
Ko mēs iesāktu
Lai ko es tiekoties bilstu
Mēs justos neveikli.
Es uzreiz pavēstītu, ka sasniedzu visu, ko vēlējos
Valdnieka šķebīgo atturīgumu
Mazas garlaikotas sievietes iekāri
Redzēju kā mani vārdi
Pārtapa grafiti
Bordeļos kur zēni un meitenes
Tos neskaidri klaigāja
māžojoties kasoties un čurājot
Viņš, saviebies, teiktu:
Un tas ir viss, ko dzīve izspieda no tevis?
Vai tālab es ņēmos ar tevi, kad citiem
Tu biji vien kroplīgs dzeguzēns?
Ne ta oranžs, ne ta zils, itin kā uzpampis,
Rokās tādu nepaņemsi.
Vai tālab es tevi atstāju vienu,
Tas ir upurēju tevi tev? Es, klusais brālis, – tev, brālim vārdotājam?
Nu tavai zināšanai es atbildētu
Esmu izjutis varu un baudu,
Kad grozi dzejoli
Kā ļāvīgu sievieti
Tā un šitā
Kā Alfamas šauro ielu
Kad izej pēc tam aurojošā naktī
Tukšs kā jaundzimušais. –
Ne baudas dēļ, žēluma dēļ
Es cerēju uz tevi,
Es ticēju, ka tu apgūsi žēlumu
Un pratīsi runāt par to.
Žēlums kas saldāks par kaunu un satraucošāks par mīlu,
Žēlums kas vienīgais tuvina,
Žēlums kas niknāk par sārmu noskalo puvušu atmiņu
Žēlums kas ļauj mums glāstīt un staidzināt mirušos
Gar viļņu uzplēstās pēc joda smirdošās sienas.
Tad es atjaustu ka
Mirušajam brālim
Zudusi interese par mani
Viņa ēna nodzisusi
Viņš skatās sāņus
It kā steidzoties
Vai atceroties zaudēto
It kā ardievas

 

Mutabor: putnu mīlas spēles

                                                                    „Kaisle – poēzijas ienaidnieks.”
                                                                    Edgars Po

                                                                    O. K.

3. Draudzīga šķiršanās

Kādā no laulības attiecību stadijām
Es pasāku iet nakšņot
Pie vietējās autores Emīlijas Dikinsones
Dažreiz zem viņas mājas koka
Citreiz uz kapsētu
Kālab nez kāpēc
Tieši turp?
Pirmkārt es kautrējos iet turp kur citi cilvēki:
Mamma vai bezpajumtnieki vai jebkurš
Otrkārt man patika cieta zeme un stingras saknes
Itin kā sekss
Treškārt man patīk dzejnieki
Dzīvi bet vēl vairāk
Miruši
Miruši dzejnieki mīl mani
Emīlija nemazgātā naktskreklā oda pēc zivīm
Sākumā tur guļot man bija baisi
Janvāris (kaut arī silts)
Taču vēlāk izrādījās ka nekā briesmīga nav
Ekstātika
Katarse
Beigsi uz zemes tak nesasalsi
Kliedzienā izvēršot sevi ārup
Tā ka iekšas šūpojas
Kā moluski uz kuģa
Tik labi gulēt uz zemes
Pēcāk es iepazinos ar cilvēku
Kuru fascinēja kapsētas
Aizved mani turp turp
Viņš teica
Jo iespējams es nekad neatgriezīšos
Bet negribētos aizbraukt neredzējušam

 

4. Mutabor

Stārķis stārķi labina
Stārķis stārķim klabina
Nenogalinātu dzīvu!
Sauksim vārdu kļūsim brīvi!
Šķiet kādus tik vārdus
Tie nav izmēģinājuši
Garšojuši ar mēli pārbaudījuši ar skaņu
Uz izturību
Dzīvus vārdus mirušus vārdus
Savu vecāku vārdus savu vecāko māsu neglītos vārdus
Tie bāza sevī sinonīmu atskaņu vārdnīcas
Tehniskos un medicīniskos terminus
Nepieklājības un īpašvārdus
Garām spindza vārdi ar neciešamu skaņu
Mūs iztukšojot bet neapmierinot kā nākas
Mēs gājām naktī
Mana sirds trīcēja kā jaundzimis žurkulēns
Gaidīts nožēlojams ziemas pieaugums
Kas izkritis uz brūkleņu blīvajām lapām
Skrapst kā mandragoras sakne
Mēs gaidām pārmaiņas tu sacīji
Ledaini smīnot kā Pjero jebšu Arlekīns
Mirušais dzejnieks M. Semenko pasaules malā
Rada brēcošu dzejoļu miriādes
Dzīvais dzejnieks Aleksandrs S. klīst pa Amherstu
Vicina garās rokas: kalifs-stārķis, vērtē, smejas.
Nē: mēs gaidām pārdzimšanu
Viņi izprovējuši visus vārdus
Kādi vien iešāvās prātā:
Gan murtobor, gan murbutur, murtubur, gan murburbur.
Tak nekas nelīdzēja,
Īstenais vārds uz mūžiem aizmirsts,
Un viņi kā bija
Tā arī palika stārķi.

24.04.2015

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs