punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kristietības apslēptās zināšanas

Ingus Barovskis

27/05/2016

 

Par grāmatām Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse un Barnabas vēstule (Latvijas Bībeles biedrība, 2016).

 

Apokrifu tulkošana uzskatāma par nozīmīgu soli vairāku iemeslu dēļ – šie tulkojumi ļauj lasošajai sabiedrībai iepazīties ar kristietību tās attīstības sākumposmā, sniedz padziļinātu ieskatu Jaunās Derības kultūrkontekstā, kā arī paplašina priekšstatus par agrīnās kristietības nostādnēm, kas galu galā netiek iekļautas kanoniskajos Jaunās Derības tekstos un līdz ar to ir maz zināmas vai vispār nezināmas. Šie teksti nebūt nav paredzēti tikai šauram teologu lokam, bet tieši vai netieši ietekmējuši kultūras procesus, atsauces uz tiem redzamas visnotaļ plašā kultūrlaukā, piemēram Hieronīma Bosa gleznās, Bestiāriju tekstos, Kristus pārcilvēcīgās augšāmcelšanās vīzijās, kas redzamas mūsdienu kino (īpaši filmā Kristus ciešanas) u. c.

Pasaulē jau kopš 19. gs. tiek atklāti arvien jauni nekanoniskie evaņģēliji, kas ne tikai papildina pirmkristietiskās literatūras klāstu, bet arī paplašina skatu uz Bībeli, īpaši Jauno Derību, piemēram, paužot Jēzus nevis kā cilvēcīgas būtnes, bet bezmiesiska tēla ideju, sniedzot apokalipses vīzijas, kas radikāli atšķiras no Jāņa apokalipses, detalizēti attēlojot Jēzus augšāmcelšanās momentu, kas nav atainots nevienā no esošajiem evaņģēlijiem utt. Apkopojoši to varētu dēvēt par pirmkristietiskajā literatūrā apslēptajām zināšanām, kas beidzot kļuvušas pieejamas arī latviešu lasītājiem.

Nupat izdotās grāmatas Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse (tulkojuši Dace Balode un Jānis Rudzītis-Neimanis) un Barnabas vēstule (tulkojis Ņikita Andrejevs) turpina Jaunās Derības apokrifu tulkošanas tradīciju, ko Latvijas Bībeles biedrība aizsākusi 2014. gadā ar neviennozīmīgi vērtētā un par ezotērisku uzskatītā Toma evaņģēlija izdošanu. Tiesa, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija ir tikai apokrifu tulkošanas ceļa pašā sākumposmā, jo, piemēram, Vācijā un Dānijā vien ir izdoti jau vairāk nekā desmit Jaunās Derības apokrifu.

Abi izdevumi ir zinātniski, ietverot gan visnotaļ plašus ievadus, kas iepazīstina lasītāju ar izdevumu saturu, autorību, tekstu izcelsmi, kā arī sniedzot ieskatu attiecīgā laikmeta kultūrkontekstā, balsoties zinātniskajos pētījumos, kas par šiem darbiem plaši pieejami ārzemēs, bet pagaidām ne Latvijā. Šajā ziņā īpaši jāuzteic Daces Balodes un Jāņa Rudzīša-Neimaņa veikums grāmatā Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse – ievads ir labi strukturēts un daudzpusīgs, un vada lasītāju paša evaņģēlija un apokalipses tulkojumā, ļaujot to labāk izprast un saistīt ar jau publicētajiem Jaunās Derības tekstiem gan kopīgajā, gan atšķirīgajā. Līdzīgi arī Barnabas vēstules ievads sniedz lasītājam nepieciešamās zināšanas un ieskatu laikmetā, vidē un teksta saturā.

Tiesa, teksta iekārtojumā nedaudz traucējoši šķiet plašie komentāri, kas ievietoti Pētera evaņģēlija un Pētera apokalipses pamattekstā, padarot tulkojumu grūtāk pārskatāmu; šajā ziņā veiksmīgāks ir Barnabas vēstules teksta iekārtojums, kur paskaidrojumi sniegti zemsvītras piezīmēs.

Runājot par Pētera evaņģēliju, Pētera apokalipsi un Barnabas vēstuli, galvenā uzmanība vēršama uz kultūrvēsturisko kontekstu un šo tekstu nozīmi agrīnajā kristietībā. Nav iespējams precīzi pateikt, cik šādu apokrifu vispār eksistē, jo par daudziem no tiem saglabājušās tikai atsauces citos rakstos, lai gan kopumā ir zināmi apmēram 60 ārpuskanoniskās Bībeles teksti. Nedaudz aplūkojot abas jaunizdotās grāmatas atsevišķi, lielāku uzmanību vairāku iemeslu dēļ piesaista tieši Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse. Šis teksts zināms kopš 3.–4. gadsimta, taču tas kļūst pieejams tikai 19. gadsimta beigās, kad Ēģiptē, Ahmīmā, kāda mūka kapā tiek atrasts rokraksts, kurā iekļauts gan evaņģēlijs, gan apokalipse. Atradums izraisa rezonansi, jo teksta autorība tiek piedēvēta no Jaunās derības labi pazīstamajam apustulim Pēterim, taču pierādījumu tam nav, ka arī teksta datējums to izslēdz, jo kā teksta izcelsmes laiks tiek minēts 2. gadsimts, uz ko norāda arī fakts, ka autors visnotaļ labi pārzina kanoniskos evaņģēlijus, kas radušies jau 1. gadsimta beigās. Lielākoties šo evaņģēliju atrašana tiek saistīta ar piedzīvojumiem bagātiem to avottekstu atrašanas stāstiem, piemēram, Sīnaja kodeksu (viens no senākajiem Bībeles variantiem) atrod Konstantīns fon Tišendorfs Svētās Katrīnas klosterī Sīnaja kalnā. Tas tiek uzskatīts par senāko Bībeles manuskriptu pasaulē. Tur iekļauta arī Barnabas vēstule, lai gan pēdējās tās lapas tiek atrastas tikai 1959. gadā, savukārt kopš 2009. gada manuskripta digitālās kopijas pieejamas internetā.1 1892. gadā pirmo reizi publicē Pētera evaņģēliju un Pētera apokalipsi, turklāt arheologs Urbēns Biruā to uzskata par zudušo apustuļa Pētera evaņģēliju, izraisot sensāciju.

Teologu aprindās savulaik Pētera evaņģēlija un Pētera apokalipses teksts tiek uztverts neviennozīmīgi, uzskatot, ka tā teoloģija neatbilst baznīcas oficiālai mācībai tam raksturīgā dokētisma, proti, uzskata, ka Jēzum nav cilvēka ķermeņa, vai arī tas ir tikai šķietams, dēļ. Līdz ar to šis teksts arī mūsdienu lasītajam Jēzus tēlu parāda nedaudz citādā traktējumā, nekā līdz šim pieņemts par Jēzu domāt, piemēram, no krusta Jēzus tiek uzņemts debesīs, taču netiek pateikts, ka viņš mirst, kas tieši norādīts kanoniskajos evaņģēlijos. Arī ciešanu ainas uzrāda absolūtu pārcilvēcīgu izturību: „Viņi atveda divus ļaundarus un sita krustā Kungu viņiem pa vidu, bet viņš klusēja, it kā nejustu sāpes” (PtEv, 1:10).2 Šeit gan jāpiebilst, ka kristietības mitoloģijā mocekļa ideāltēls lielākoties visas mocības, ko tam nodara pagāni, pārcieš klusēdams.

Pētera evaņģēlija tekstā vērojamas arī diezgan izteiktas atšķirības no kanoniskajiem Jaunās Derības tekstiem kopumā, veidojot arī gluži savdabīgu ainu, piemēram, Jēzus tiesāšanā vainojot jūdus (tas gan noprotams arī kanoniskajos Mateja un Jāņa evaņģēlijos). Taču nozīmīgs Pētera evaņģēlijs ir ar kādu citu akcentu, kas kanoniskajos, līdz šim plaši zināmajos Jaunās Derības tekstos, netiek uzsvērts. Pētera evaņģēlijs ir vienīgais līdz šim zināmais teksts, kurā tiek aprakstīts izteikti pārpasaulīgs Jēzus augšāmcelšanās process — turklāt tā aculiecinieki ir romiešu karavīri un jūdi. Jēzus kapa sargāšana gan aprakstīta arī kanoniskajā Mateja evaņģēlijā, tomēr tieši Pētera evaņģēlijā šī aina iegūst jaunu dimensiju, autoram šķietami vēloties pierādīt, ka augšāmcelšanās ir patiešām notikusi un kā tās lieciniekus izvēloties Jēzus ienaidniekus. Augšāmcēlies Jēzus kļūst pārpasaulīgs, piederīgs debesu būtnēm, lielāks par eņģeļiem, ietiecoties jau pāri pār debesīm. Tas ievērojami sasaucas ar pirmskristietiskās mitoloģijas dievību vizualizācijām.

Kā vēl viens būtisks jauns akcents, kas atrodams tieši Pētera evaņģēlijā, ir dokētisma iezīmēs balstītie pēdējie Jēzus vārdi pie krusta. Ja gan Jaunajā Derībā, gan visos mūsdienu kultūras interpretējumos šie vārdi ir „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis” (piemēram, Mat. 27:46; Marka 15:34), tad Pētera evaņģēlijs sniedz pilnīgi citu interpretāciju – proti, „Mans spēks, tu mani esi atstājis” (PtEv 1:19).3 Tātad dievišķais netiek saistīts ar cilvēcisko. Taču šajā aspektā jāņem vērā, ka kristietības sākumposmā liela kristiešu daļa ir dokētisti, 4 kas uzskata par neiespējamu Dieva tapšanu par cilvēku.

Kanonisko tekstu dziļākas izpratnes kontekstā nozīmīgs ir arī Pētera apokalipses tēlojums. Ja vispārzināma ir Jaunajā Derībā iekļautā Jāņa apokalipse, tad šī teksta vēstījums atšķiras no kanoniskā, uzrādot manāmas helēnisma ietekmes un žanra ziņā satuvinoties ar pseidoklementīniešu rakstiem, kas bija populāri Aleksandrijā.5 Pirms manuskripta atrašanas šis darbs ir zināms pārsvarā tikai no atsaucēm, kas rodamas agrīnajos kristiešu rakstos, piemēram, Esdras apokalipsē. Sižetiski atšķirīgais no kanoniskajiem apokalipses tekstiem parādās, piemēram, pirmkristietiskās pasaules mitoloģijai raksturīgajā vēlmē izzināt htonisko (pēcnāves) telpu un nāves būtību – Jēzus izklāsta vīzijas no debesīm un elles, atklājot tās Pēterim, kurš lūdz „lai viņš parāda mums kādu no mūsu taisnajiem brāļiem, kurš ir atstājis pasauli, lai mēs redzētu, kādā veidolā viņi ir” (PtAp 1:5),6 veidojot pretstatu debesis/elle, kur „es redzēju kādu citu vietu, pavisam tumšu, tā bija moku vieta” (PtAp 1:21).7 Nenoliedzami arī šajā tekstā, tāpat kā lielā daļā gan Jaunās Derības, gan it īpaši Vecās Derības tekstu, vērojamas sasauces ar mītiskajiem priekšstatiem par pēcnāves mocībām, kas aizgūti no grieķu, romiešu, Seno Austrumu u. c. mitoloģijām. Tiesa, šajā tekstā nav raksturīgās ceļošanas kopā ar pavadoni, jautājumu un atbilžu formas, bet ir skaidrojumi, mākslinieciski izteiksmīgi attēlotas sodu ainas, ko vēlāk savu gleznu sižetos iestrādā Hieronīms Boss.8

Pētera apokalipse ļauj uzdot jautājumu, kāpēc cilvēkam ir nepieciešami priekšstati par pēcnāves dzīvi. Tas ir mūžīgs jautājums, kas nav aktuāls tikai kristietības priekšstatos, bet pasaules (tai skaitā baltu) senreliģijā vispār. Izpratne par to, kas notiek pēc nāves, kā arī apziņa par taisnīgumu un sodu šajā tulkojumā sniegta nenoliedzami novatoriskā veidā.

Ja Pētera evaņģēlijs un Pētera apokalipse nekad nav tikuši iekļauti Jaunās Derības tekstā, tad Barnabas vēstule savulaik ir iekļauta Sīnaja kodeksā. Tās autorība tradicionāli piedēvēta tam Barnabam, kas pieminēts Apustuļu darbos, arī Hugo Menards (1645) aizstāvējis vēstules autentiskumu, lai gan vēlāk autorība tiek piedēvēta vienam no apustuliskajiem tēviem9 ar tādu pašu vārdu, vai vienkārši kādam agrīnajam kristiešu skolotājam. Barnabas vēstule, iespējams, sarakstīta laika posmā no 1. gadsimta beigām līdz 2. gadsimta sākumam un adresēta neidetificētai auditorijai, visticamāk agrīnajiem kristiešiem, tomēr mūsdienu pētnieki sliecas uzskatīt, ka apustuļa Barnabas autorība nav pierādāma un vēstule visticamāk ir vairāku autoru kopdarbs. Agrīnie Barnabas vēstules citējumi atrodami Aleksandrijas Klementa un Origēna darbos. Tomēr līdz ar baznīcas vēsturnieka Eusēbija iebildumiem pret šo tekstu tas galu galā tiek izņemts no kanoniskajiem rakstiem.

Lai arī darbs nav gnostisks, autors, šķiet, uzskata sevi par skolotāju kādai īpašai auditorijai, kurai viņš taisās sniegt perfektas zināšanas (gnōsis), lai viņi saprastu, ka kristieši ir vienīgie patiesie derības cilvēki un ebreju tauta vairs nav derībā ar Dievu. Sākotnēji šis teksts nāk no vides, kas ir jūdaiska un vēršas pret jūdaisma tradīcijas burtisku izpratni, mēģinot to interpretēt.

Kultūrkontekstā tieši Barnabas vēstule izskaidro daudzus Toras likumus, piemēram, aizliegums ēst cūkgaļu ir paredzēts, lai aizliegtu cilvēkiem dzīvot kā cūkām: „tie atzīst Kungu kā cūka: kad ēd, saimnieku neatceras, bet, kad ir izsalkusi, skaļi kviec un, saņēmusi ēdienu, atkal klusē” (Barn 10:3),10 tāpat arī aizliegums ēst trusi nozīmē, ka cilvēkam nav ļauts uzvesties izlaidīgi, savukārt aizliegums ēst zebieksti interpretējams kā orālā seksa aizliegums, kas balstīts arī Bestiārija11 idejā, ka zebiekstes kopojas caur muti un dzemdē caur ausi.12 Līdzīgi arī vārnu, ērgli un citiem dzīvniekiem/putniem, jūras radībām un zivīm, kas Barnabas vēstules interpretācijā ir tuvi Bestiārija idejām (pirmie Bestiārija teksti sarakstīti apmēram vienā laikā vai nedaudz vēlāk par pieņemto Barnabas vēstules sarakstīšanas laiku), personificējot cilvēkam nevēlamas uzvedības/domāšanas formas u. c. Līdz ar to Barnabas vēstulē paustās idejas ir būtiskas ne tikai šauram teologu lokam, bet varētu paplašināt arī reliģiju vēstures, mitoloģijas un pat viduslaiku domāšanas pētnieku priekšstatus par atsevišķiem jautājumiem kopumā.

Iespējams, ka tas veidojas saistībā ar jūdaisma idejām agrīnajā 2. gadsimtā un imperatora Adriana toleranci pret kristiešiem, piemēram, Barbabas vēstules tekstā jūtama izteikta pretošanās ebreju ietekmei un polemikai. Šķiet, ka Barnabas vēstules autors cenšas pierādīt, ka ebreju izpratne par Mozus 613 baušļiem (Torā) ir nepareiza, tāpēc tā ir pareizi jāinterpretē, tātad paužot pat supersesionisma idejas,13 jo pēc autora domām ebreju svētie raksti, ja to pareizi skaidro, vēsta par  Jēzu un kristietību. Šeit arī redzams, ka Barnaba it kā mēģina pārrakstīt Bībeles tekstu, noliedzot tiešu izpratni, bet pieņemot, ka Raksti var sniegt zināšanas.

Barnabas vēstules autors citē arī Veco Derību, tostarp arī apokrifu grāmatas, tāpat Jaunās Derības evaņģēlijus (divreiz), tāpat saskatāmas ietekmes no tādiem sacerējumiem kā 4. Esdras grāmata un 1. Enoha grāmata, kas arī nav iekļuvušas Bībeles kanonā, izņemot dažas atsevišķas tradīcijas (piemēram, 1. Enoha iekļauta vienā no Etiopijas baznīcas kanoniem). Protams, paliek atklāts jautājums, vai Barnabas vēstules autors ir zinājis citētos Jaunās Derības evaņģēlijus, visticamāk tie nonākuši viņa tekstā no mutvārdu tradīcijas, ko izmanto rakstveida evaņģēliji.14

Barnabas vēstules tulkojums, tāpat kā iepriekš aplūkotie Pētera evaņģēlija un apokalipses teksti, nenoliedzami ir nozīmīgs alegorisks dokuments, kas sniedz padziļinātu ieskatu reliģiskajos priekšstatos, ļaujot vairāk nekā kanoniskie teksti sasaistīt savu izcelsmi ar pirmkristietisko domāšanu un pasaules mītiem, kas galu galā ir arī daudzu kristietības mītu pamats.

Protams, nebūtu pamata uzskatīt šos tekstus par kādu ideālo, pirmatnējo, apslēpto patiesību, kas apgāž kanoniskās Bībeles tekstus. Pirmkristietības grāmatas drīzāk rāda, cik daudzveidīga ir bijusi agrīnā kristietība.

  1. Sk. Codex Sinaiticus.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Pētera evaņģēlijs. Pētera apokalipse. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2016, 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Turpat, 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Harnack A. History of Dogma. Vol. 1. Boston: Little, Brown and Company, 1901, p. 515.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Nezināma autora darbi, kas reizēm piedēvēti Klementam I un kuru pamatā ir mīti un mācības par Persijas izcelsmi.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turpat, 33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Turpat, 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Piemēram, gleznā Pasaulīgo prieku dārzs.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Apustulisko tēvu darbi ir konkrēta literatūras klāsta apzīmējums, kurā iekļauti tādu autoru kā Barnabas, Polikarpa, Ignācija, Didahē u. c. teksti. Tos vieno uzsvars uz morālismu un Jēzus dievišķošana, no kā izriet dokētisma herēze.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Barnabas vēstule. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2016, 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Bestiārijs (bestiarum vocabulum) – grāmatas, kurā apkopoti reālu un mītisku  dzīvnieku raksturojumi.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Sk. Bestiarium.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Saukta arī par aizstāšanas teoloģiju, pauž priekšstatus par baznīcas attieksmi pret ebreju tautu un jūdaismu, demonstrējot domstarpības, piemēram, noraidot Jēzu kā mesiju u. c., kā arī to, ka Jaunā Derība ir aizstāta vai aizstāj Mozus Derību.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Treat J. C. The Anchor Bible Dictionary. Vol. 1. Yale: Yale University Press, 1992, p. 614.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu