— Patētiskā simfonija

Dažbrīd ir interesanti pafantazēt par to, no kādiem avotiem kāds vēlāk mēģinās rekonstruēt mūsu šībrīža dzīves. Pēc feisbuka vai pēc instagrama? Pēc laikus neizdzēstām īsziņām? Pēc draugu un domubiedru mitoloģizētajiem vai aizvainotajiem atstāstiem?

Vēl līdz nesenam laikam par autentisku un autoritatīvu avotu tika uzskatītas personību vēstules. Tām lielākoties nemēdza pārmest tādu paštēla konstruēšanu, kāda notiek mūsdienu sociālajos tīklos. Klausa Manna sarakstītā Pjotra Čaikovska biogrāfija tiek slavēta tieši par to – par komponista vēstulēs pedantiski balstīto, interpretāciju neaptraipīto, ticamo rekonstrukciju. Par to, kādus jautājumus Klauss pats risināja, kļūdams pazīstams tieši ar biogrāfiskiem vai dokumentāliem romāniem, publika uzdod daudz retāk.

Klauss ir otrais no Tomasa Manna sešiem bērniem. Viņi visi tā vai citādi kļuva par literātiem, taču visspilgtākie un tēva talanta, tēva un savas homoseksualitātes visnomāktākie bija tieši Klauss un viņa vecākā māsa Ērika. Pieaugošā fašisma dzīts, 1936. gadā Klauss pārcēlās uz ASV, tur naturalizējās, pēc kara kā korespondents atgriezās Eiropā un 1949. gadā 42 gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Klausa Manna sestais romāns Patētiskā simfonija paša pārstrādātā angļu valodas versijā pirmoreiz tika izdots ASV 1948. gadā.

Tulkotājs

Pēc Prāgas nākamā pietura šajā turnejā bija Parīze.

Vācijā cienījamā mūzikas elite komponistu bija uzņēmusi ar tādu kā mērenu sapratni; Prāga, svešas varas apspiestā slāvu tauta, bija dāvājusi viņam ārkārtīgi demonstratīvu triumfu. Toties Parīzē tā bija Sabiedrība, kas viņu vajāja. Mūzikas pasaule te bija cieši saistīta ar modes pasauli; ārzemnieks, kurš vēlējās gūt panākumus vienā jomā, nedrīkstēja atļauties ignorēt otru – tas ir fakts, ko viņa krievu draugi uzreiz steidzās darīt zināmu savam tautietim. Viņš tam noticēja un muzikāli modīgās aprindas pieņēma kā nepieciešamu slogu, ko tam uzlicis paša aicinājums. Kautrīgs, ļaudīs viegli samulsināms vīrs ar pārlieku ciešu uzvalku mugurā un diezgan piesarkušu pieri – tāds viņš spēlēja savu lomu pašam par godu rīkotās pieņemšanās visizcilākajos namos. Jācieš ir, ne tikai radot mūziku, bet – lai kļūtu slavens – jācieš ir, arī ejot cilvēkos! „Mani neinteresē slava – vai tā es reiz neteicu savam jaunajam ambiciozajam draugam Siloti? Vai arī tas bija Koteks, kam es izteicu šo piezīmi?” Pjotrs Iļjičs prātoja. „Bet viņš atbildēja, ka mums visiem tā ir vajadzīga. Mums visiem tā ir vajadzīga. Tātad man ar cieņu jāpieņem šie ielūgumi, lai kā es svīstu no mulsuma un garlaicības, un es svīdīšu pilnīgi noteikti. Jebkura saskarsme ar šo apnicīgo un neuzticamo pasauli ir tik sāpīga, tik neērta un tik nogurdinoša – gluži kā tikšanās ar aģentu Zigfrīdu Noigebaueru, kurš sevī visšausmīgākajā un viskomiskākajā veidā apvieno visas viņu sliktās īpašības!”

Pjotrs Iļjičs turpināja sevi pārliecināt, ka visas šīs sabiedriskās neērtības tomēr ir jāiztur dižā krievu koncerta vārdā: tas joprojām bija viņa mērķis – iepazīstināt šo pasaulē visizlutinātāko publiku ar savas dzimtās zemes mūziku. Jo neviens šeit par mums nekā nezina, viņš ikdienas gaitā mēdza nodomāt vairākkārt, kad cilvēki ar viņu runāja par Krievijas jautājumiem. Te, Parīzē, valdīja Krievijas kults, kam tomēr piemita ļoti maz izpratnes par krievu sasniegumiem un krievu kultūru. Te šim kultam, tāpat kā Prāgas neviltotās atsaucības vilnim, bija politiska nokrāsa: tas bija nomērķēts pret bīstamo Vāciju. Ļaudis bija aizrāvušies ar franču–krievu brālību un valkāja lentītes „franču–krievu” krāsās. Salonos un laikrakstos liela uzmanība tika veltīta Tolstoja un Dostojevska romāniem, bet cirkū tikmēr triumfēja krievu klauns Durovs. Kurpretim interese par nopietno krievu mūziku bija tik niecīga, ka Pjotram Iļjičam būtu jābūt ļoti bagātam, lai koncerta rīkošanas risku ņemtu uz sevi vien. Viņam nevarēja pārmest lielu izšķērdību, taču par šo turneju tik un tā nācās iztērēt ievērojamu naudas summu, un tā izmaksāja krietni vairāk, nekā ienesa. Viņš nojauta, ka varētu nākties atteikties no idejas par lielo krievu koncertu. Zigfrīds Noigebauers jau bija apstiprinājis viņa uzmācīgās šaubas, bet tieši to Pjotrs Iļjičs ļoti nevēlējās atzīt. Tāpēc viņš ar labpatiku runāja par savu brīnišķīgo koncertu, mēģinādams ar to ieinteresēt ietekmīgas personas un sabiedrības populāros lokus. It visur izdevās radīt pieklājīgu ziņkāri, bet tā bija un palika remdena, un nekāds patiess atbalsts nesekoja.

Tikmēr viņš atbrīvoja savus jutekļus. Vajadzēja veicināt viņa slavu, un slava bija vajadzīga, lai cik nožēlojams aizstājējs un izstumtības pazīme tā nebūtu. Svinīgo sarīkojumu riņķis sākās ar greznu galā pieņemšanu mesjē Bernardacka, bagāta Parīzes mecenāta, pilī. Sapulcējās vairāk nekā trīssimt cilvēku; Pjotrs Iļjičs tika informēts, ka tā esot „tout Paris”.¹ Diženais diriģents Kolonns ar savu orķestri jau bija ievingrinājis Čaikovska Stīgu serenādi, un galā vakarā komponists to diriģēja pats. Pēc Pjotra Iļjiča, kurš pie reizes nospēlēja arī klavieru partiju no sava Pirmā stīgu kvarteta andantes kantabiles, uzstājās daži no visslavenākajiem virtuoziem. Tajā skaitā pianists Djemērs un brāļi de Recki, divi dziedoņi, kuru balsis te tika uzskatītas par visskaistākajām, kādas vien iespējams iedomāties. Vēl koncertā piedalījās arī soprāns madam Bernardacka, dzimusi Lībroka, kopā ar savu māsu, operdziedātāju. Tas bija spožs vakars: izdevējs Makārs, kurš to visu bija organizējis, varēja būt apmierināts. Pēc koncerta dažādas pasaules mēroga slavenības apsveica krievu viesi, un viņš, pateicīgs, bet kautrs savā pārāk cieši pieguļošajā uzvalkā un ar nosarkušo pieri, dziļi paklanījās ikvienam, kas viņam tuvojās. Starp apsveicējiem bija dižie sāncenši Kolonns un Lamoro, Guno, Masnē un Sen–Sāns, vecā Polīna Viardo un Paderevskis. Krievu viesis pieklājīgi uzklausīja ikvienu klātnācēju, lai cik lišķīgu un pļāpīgu. Kāda veca dāma, kura dārglietās uz sava kakla, krūtīm, rokām un pirkstiem nesa veselu bagātību, jautāja, vai viņš vispār apzinoties, cik slavens esot Francijā: viņa dziesmai Nur wer die Sehnsucht kennt² esot ierādīta nozīmīga vieta Emila Godo romānā Le Froc. Lūk, tik liela esot viņa slava! Ja kāda darbs parādās franču romānā, viņš tik tiešām esot piederīgs „tout Paris”.

Šķita, ka svinīgo sarīkojumu riņķis nekad nebeigsies. Lielu suareju sarīkoja mesjē Kolonns; vēl svarīgāka balle notika pie baroneses Tresdernas, mūzikas patroneses, kas reiz bija spējusi sarīkot privātu Vāgnera Ringa priekšnesumu savā viesistabā Vandoma laukumā. Nu viņa bija dziļi iepriecināta rīkot pieņemšanu par godu viesim no Krievijas. Vēl citas viesības rīkoja arī Krievijas Sūtniecība, madam Polīna Viardo un vēl arī – jo īpaši augstā stilā – Figaro vadība. Šajā pieņemšanā vienā no ievērojamā laikraksta ziediem rotātajām zālēm notika pat Tumsas spēka³ trešā cēliena priekšnesums, un tas viss par godu krievu viesim. Pianists Djemērs sarīkoja galā vakaru, kurā viņa studenti spēlēja tikai Čaikovska kompozīcijas; tā bija ļoti laba reklāma, un ne vien virtuozam–pedagogam, bet arī komponistam, un vēl, iespējams, arī jaunajiem studentiem. Visos šajos pasākumos dzīvi piedalījās arī bulvāru prese, gan lielā, gan sīkā. Tiesa, Čaikovska mūzika ļaudis interesēja daudz mazāk nekā Poliņjakas un Noaijē princešu „le delicieuse toilette en satin et tulle blanc”⁴; tika slavināta gan madam Bernardackas „grace de grande dame”, gan Figaro lielās zāles ziedu rotājumi: netika aizmirsts arī florista vārds, kas tos bija piegādājis, jo tiešām – kāpēc gan lai arī viņš nepiedalītos šajā vērienīgajā publicitātes orģijā?

Kad beidzot pienāca laiks diviem plašiem publiskiem Čaikovska koncertiem Šatlē teātrī, krievu viesi jau labi pazina visas svarīgākās hercogienes un visu svarīgāko laikrakstu pieņemšanas telpas. Sava dedzīgā izdevēja mesjē Makāra vadīts un iepazīstināts, pazemīgais vīrs bija paguvis būt visur. Un nu tā visa noslēgumā iespēja viņu iepazīt tika dota arī dižajai franču publikai, un iespēja sākt par viņu interesēties radās arī nopietnajiem mūzikas žurnāliem.

Šatlē publika viņu uzņēma ar milzu aplausiem, kas, bez šaubām, – tā viņa smalkā uztvere steidzīgi ziņoja – atkal bija adresēti drīzāk „Mazajai Mātei Krievijai” un franču–krievu sadraudzībai, nevis pašam komponistam, par kuru publika joprojām zināja visai maz. Un tomēr pēc katra atsevišķa gabala un arī koncerta beigās ovācijas bija lielas.

Žurnāli bija atturīgi. Skaidrs, ka visi bija lasījuši Cezara Kiī La Musique en Russie, un no turienes viņi varēja smelties savas zināšanas. Parīzes preses ziņojums bija skarbs: „M. Tchaikovsky n’est pas un compositeur aussi russe qu’on voudrait le croire.”⁵ Viņam nepiemita – tā tika stingri pateikts – nekā no tās pārdrošības un spēcīgās oriģinalitātes, kas mūs tik ļoti apbur dižajos slāvos – Borodinā, Kiī, Rimskī–Korsakovā, Ļadovā. Mesjē Čaikovskis, par nelaimi, bija gluži eiropeisks. „L’allemand dans son œuvre domine le slave, et l’absorbe.”⁶

Šatlē viņi acīmredzot bija gaidījuši dzirdēt des impressions exotiques⁷, Pjotrs Iļjičs rūgti nodomāja. Leipcigā viņi pārmeta, ka esmu pārāk francisks, Hamburgā – ka pārāk aziātisks, Parīzē – ka pārāk vācisks; Krievijā mani uzskata par visa sajaukumu un jebkurā gadījumā par diezgan neoriģinālu.

Ak, šie lepnie un rupjie jaunās krievu skolas dalībnieki, šie pieci apdāvinātie novatori, kas kopā turas tik cieši kā zagļu banda; šī svēti zvērināto mūzikas nacionālistu brālība – ak, kādu gan postu jūs man esat nodarījuši! Tikai jums un vienīgi jums es varu pateikties par izsaucieniem, ka es esot sekls, bez tvēriena, „rietumniecisks”. Prāgas studenti, kuri man salutēja kā likumīgam diženās Krievijas ziņnesim un apdziedātājam, tā vis neuzskatīja; un tā nedomāja arī tas gudrais vecais Ave–Lallemants, teikdams, ka esmu pārāk aziātisks un ka man būtu jāpamācās no vācu meistariem. Toties Cezars Kiī tā domā. Rimskis–Korsakovs ir cits gadījums. Tajā grupā viņš ir vienīgais, kurš kaut ko saprot no sava amata; viņa Spāņu kapričo ir ļoti interesanti orķestrēts. Bez viņa visa tā kopa pajuktu. Tieši viņš parūpējas par pārējo „ģēnija triepieniem”, tieši viņš dod visiem padomus; patiesībā viņš ir izdarījis to, ko man pārmet kā noziegumu, – viņš kaut ko ir iemācījies. Aleksandrs Borodins – lai Dievs mielo viņa dvēseli! – varētu būt bijis lielisks ķīmijas skolotājs; Kiī, iespējams, ir ļoti jēdzīgs aizsargbūvju speciālists – man ir stāstījuši, ka viņa lekcijas par aizsardzību Pēterburgas Militārajā koledžā esot bijušas spīdošas. Musorgskis bija patiešām traģiska figūra, pilnīgi samaitāts, varens zēns, drausmīgs žūpa. Bet tieši mūzika viņiem visiem rūpēja maz, mūziku nedrīkst uzskatīt par blakus nodarbi. Tā ir liela nelaime, ka krievu komponisti mūziku jau no paša sākuma ir uzskatījuši vienīgi par blakus nodarbi. Tas sākās ar Gļinku, mūsu pirmavotu. Komponēt viņam gribējās tad, kad viņš gulšņāja uz dīvāna, un tikai tad, kad viņš jutās iemīlējies. Taču lielāko daļu laika viņš dzēra, tā vietā, lai strādātu. Par spīti visam ģēnijs viņš tomēr bija; viņš pamanījās sarakstīt Dzīvību priekš cara⁸, mūsu pirmo operu, bez kuras neviens no mums vispār neeksistētu. „Tā ir tauta, kas komponē, mēs tikai apdarinām,” teicis Gļinka, mūsu dižais pirmavots. Un viņi, tie pieci novatori, šo piezīmi ņēma par piemēru – tāpat kā viņa tieksmi uz alkoholu. Līdz apnikumam mocīt ļaudis ar tautas mūziku – lūk, ko tiešām ir vērts darīt; lūk, vienīgais veids, kā būt saistītiem ar tautu! Un tikai tāpēc, ka mēs neesam ļāvuši tautas mūzikai būt mūsu visa sākumam un galam, bet esam to attīstījuši un transformējuši, salaulājuši to ar šķietami svešiem elementiem, mēs tiekam uzskatīti par tukšiem un virspusējiem! Nekad ne no viena neko nemācieties! Nekad nepaplašiniet horizontu! „En musique on doit être cosmopolite.”⁹ Šis domugrauds nāk no Aleksandra Serova; vismaz viņu mūsu draugi novatori ir gana laipni atzīt par vienu no krievu mūzikas „iekustinātājiem”. Bet tagad tāds aforisms vairs neder. Tagad vērts kopt tikai barbarisko – visu raupjo, neslīpēto, neglīto. Un Musorgskis no visiem ir visīstākais tīrradnis, kurš, ja ne Rimska–Korsakova draudzīgā palīdzība, vispār nekad nebūtu nonācis publikas priekšā – tik baisi ir viņa mūzikas pieraksti. Neviena dzīva dvēsele to nespēj nospēlēt. Taču īstā krievu tautas opera ir Boriss Godunovs! Daži paņēmieni, ja tos būtu lietojuši tādi kā mēs, labākajā gadījumā tiktu saukti par sensacionāliem, bet viņa rokās tie tiek uzskatīti par kaut ko tik diženu un skaistu kā vispatiesākā patiesība. Kad es reiz kādam īpašam gadījumam veltītā skaņdarbā ieliku zvanus, visi smīnēja: „Cik viltīgi izskaitļots!” Toties viņa zvani ir pats Senās Krievu Baznīcas iemiesojums. Kronēšanas procesijas, kausu nesēji, ubagotājmūki, klaidoņu un zemnieku dejas – viss, ko viņš dara, ir īsts! Slepkavības, vaimanas, kliedzieni, megalomānija, rēgainas parādības, nokautais bērns krata savu asiņaino dūri uz viltus caru – viņam ir ļauts lieto visu šo parafernāliju! Man nekas no tā nav ļauts; tad es esmu „tradicionālists”, tāpat kā brāļi Rubinšteini. Ir tikai viens vecs vīrs Hamburgā, kurš mani vēl sauc par pārāk aziātisku. Te, Parīzē, visi ir izglītotāki: Cezars Kiī viņus ir apgaismojis. Īstie krievi ir Borodins, Kiī, Balakirevs, Rimskis–Korsakovs un Musorgskis – Varenā kopa, kas kopīgi izsludinājusi Jaunās krievu mūzikas manifestu. Var jau būt, ka viņos ir daudz ģeniāla, un varbūt Musorgskis ir dižākais no visiem. Lai Dievs mielo viņa nabaga dvēseli! Cietis viņš ir daudz, nevaldāmais zēns! Iespējams, viņš tiešām bija vistuvāk mūsu tautai. Es gan nekur neiederos; visi liek man justies tā, it kā es nekur neiederētos.

Viņam bija atliku likām laika apcerēt visas šīs lietas, jo, būdams nomākts pēc kritikas laikrakstos, nebeidzamo viesību nogurdināts, izsmelts un sašķebināts, viņš bija atcēlis visus vakara plānus. Viņš vēlējās palikt viens. Pēc vakariņām viņš bija pametis viesnīcu, kas atradās netālu no Madlēnas. Viņš bija bezmērķīgi klejojis pa lielajiem bulvāriem un visbeidzot pamājis važonim, un lūdzis aizvest sevi uz Monmartru. Viņš gāja gar Medrano cirku un sajuta vēlmi doties iekšā. Priekšnesums jau bija sācies. „Cik gan labi te smaržo!” viņš nodomāja, kad kalpotājs atvēra durvis uz viņa ložu. Viņam vienmēr bija patikusi zvērnīcu sīvā smaka – tā radīja briesmu, ziņkāres un trauksmes sajūtu.

Glīta dāma stīvos rozā baleta svārciņos un ar sudrabainu cilindru galvā griezās dejā balta zirga mugurā, kurš savukārt eleganti drasēja pa arēnas apli. Dāma bārstīja gaisa skūpstus un izmeta īsus izsaucienus angļu valodā, reizē līksmus un biedējošus. Turpat netālu bija resns klauns ar baisi lillā viltus degunu, izspiedušos uz viņa krīta baltās sejas; īsti nebija saprotams, vai viņš mēģina bēgt no baltā zirga, vai gluži otrādi – mēģina to notvert. Jebkurā gadījumā viņš uzvedās ļoti komiski neveikli, pastāvīgi klupdams krizdams un riskēdams, kā šķita, pazaudēt savas platās sarkanās bikses – tas izsauca īpaši sirsnīgus smieklus; auditorijā tika izkliegti rupji joki; klauns, sašķobījis savu ieplesto sarkano muti kaunpilni bezkaunīgā grimasē, sapinās bikšturos, klupa, un – par milzu prieku publikai – teju nepalika kails, pēdējā brīdī tomēr savaldīdams sava tērpa krītošo apakšdaļu.

Pēc numura ar jātnieku bez segliem nāca dresēti lāči, vēlāk – trīs virves dejotāji baltās zeķbiksēs, un tad – lauvu dresētāja, tērpta kā skotu kareivis rūtainos svārkos; viņa šāva gaisā revolveri un piepildīja telpu ar kliedzieniem, kas izklausījās šausminošāki par iebiedēto zvēru drūmajiem ņurdieniem. Tad atkal bija lielisku jātnieku kārta, bet visam pa vidu – vienmēr klauni. Pjotrs Iļjičs bija patiesi ielīksmots. Viņš sirsnīgi smējās par jokdariem, satraucās par virves dejotāju pārdrošajiem trikiem un no tiesas apbrīnoja dejojošo lāču smagnējo meistarību. Bet visvairāk viņš izbaudīja publiku, tās sajūsmu un asprātīgos starpsaucienus. Te patiešām ir burvīgi, Pjotrs Iļjičs domāja. Beidzot man ir prieks, ka esmu Parīzē. Viņš aizmirsa visas hercogienes, pretīgos kritiķus un tos piecus novatorus. Starpbrīdī bufetē viņš izdzēra vairākas glāzes brendija. Apkārtnes troksnis un burzma viņu nemaz netraucēja. Viņš vēroja ciltstēvus ar viņu mazajiem zēnu un meiteņu pulkiem, vienmēr modrus un gatavus sakārtot savas atvases atpakaļ ierindā, ja tās pajuktu nekārtībā; vēroja kokotes, kuras dāsni miedza ar aci no savu koķeti iegriezto cepuru apakšām; vēroja bulvāru dendijus ar viņu spīdīgi melnajām ūsām, pārspīlēti augstām stīvinātajām apkaklītēm, šmaugajiem gurniem un pārāk spicajiem kurpju purngaliem. Viņam patika klausīties Parīzes žargonā, straujajā, asajā runas manierē, skanīgajos smieklos. Te viņš jutās laimīgs.

Viņš pievērsa uzmanību glītai meitenei un tad arī jaunam vīrietim, ar ko viņa sarunājās. Viņas bālajā, saspringtajā, bet neparasti pievilcīgajā sejā mirdzēja tumšas, kaislīgas acis. Viņa bija ģērbta ļoti vienkāršā, cieši piegulošā melna zīda kleitā, zem kuras gludās virsmas skaidri saredzamas bija viņas jauno krūšu aprises; tērpa aizmugurējā daļa atbilstoši valdošajai modei bija pārspīlēti izcakota. Jaunais vīrietis, ar kuru viņa smiedamās čaloja, bija uzgriezis Pjotram Iļjičam muguru. Viņam bija maigi, tumši blondi, aizmugurē īsi apgriezti mati. Jaunajam vīrietim nebija apmetņa; viņa rūtotais uzvalks bija darināts no angļu auduma, augumam cieši pieguļošs, diezgan padilis, bet ar zināmu pašpārliecinātu šiku. Meitene izspurdza sudrabainos smieklos, kas atbalsojās visā foajē. Smiedamās viņa atgāza galvu; asajā gāzes lampu gaismā viņas seja ar tumšajām, rūpīgi krāsotajām lūpām un platajām acīm bija pilnībā eksponēta, ļoti apburoša, bet pārlieku saspringta par spīti visai jautrībai. Uz viņas smiekliem jaunais vīrietis atbildēja ar saviem, kas skanēja dobji un samtaini, un tomēr mazliet izsmējīgi. Ko gan tas Pjotram Iļjičam atgādināja? Uz dažiem mirkļiem viņš aizvēra acis, lai ieskatītos sevī un ieraudzītu to, ko šie smiekli viņam atgādināja. Kad viņš atkal atvēra acis, jaunais vīrietis bija satvēris glītās meitenes roku; turēdamies cieši viens pie otra, joprojām smiedamies un tērzēdami, viņi lauza sev ceļu cauri burzmai, nesteidzīgi, bet drošiem soļiem virzīdamies uz izeju.

Man ir jāseko viņiem, Pjotrs Iļjičs nodomāja. Man jādodas viņiem līdzi, pa Klišī bulvāri. Man ir jāredz, kā viņi smejas, iedami viens otram blakus; viņi abi ir tik jauni; viņi laužas cauri pūlim ar tik drošiem soļiem. Ir noteikti jānoskaidro, ko šī jaunā vīrieša smiekli man atgādina.

Viņš metās uz garderobi, steidzīgi pieprasīja savu kažoku, atstāja lielu dzeramnaudu; nevērīgi uzmetis kažoku plecos, viņš skrēja uz izeju. Skriedams viņš drudžaini domāja: vai es paspēšu viņus atrast? Vai būšu viņus jau pazaudējis?

Šajā nakts stundā pa Klišī bulvāri pastaigājās milzum daudz ļaužu. Uz gāzes lampu spoži izgaismotajiem trotuāriem plecu pie pleca izmijās prostitūtas un cienījamas vidusšķiras dāmas, suteneri un armijas virsnieki, veikalnieces, arābi un nēģeri. Gājēju straumi kavēja ļaudis, kas spraucās iekšā kafejnīcās; tās bija izpletušās šķērsām pāri ietvēm, katra ar savu īpašo smaržu un trokšņu auru. Skrandaini puikas centās pārdot avīzes un zemesriekstus; viņu pa pusei žēlabainie, pa pusei agresīvie saucieni saplūda ar deju mūzikas skaņām kafejnīcās. Uz tā stūra, kur Klišī bulvāris satiekas ar Pigala laukumu, stāvēja novārdzis vecs vīrs ar lepras saēstu seju. No viņa melnējošās bezlūpu mutes ļoti klusi, gandrīz murminoši skanēja balāde, kuras vārdi – brīžos, kad tos varēja uztvert – bija baisi un aizkustinoši. Aizgriezis prom galvu, Pjotrs Iļjičs pastieptajā rokā iemeta zelta monētu. Skatoties uz veco vīru, viņā reizē plosījās gan riebums, gan līdzjūtība. Visi ubagotāji, neraugoties ne uz ko, viņu dzina šausmās, un viņš bija diezgan pārliecināts, ka tie viņam nes nelaimi.

Abus apburošos jaunos cilvēkus, skaisto meiteni un jauno vīrieti ar bīstamajiem smiekliem, bija aprijis pūlis. Tas Pjotru Iļjiču ļoti skumdināja. Viņi ir prom, viņš domāja, un izmisuma mākti viņa soļi kļuva lēni un smagi. Man viņi patika; lūk, kāpēc zeme ir viņus aprijusi. Bet nē! Zeme, protams, nav viņus aprijusi; viņi ir pazuduši kādā no šiem tumšajiem namiem, cieši turēdamies viens pie otra. Kādā no šiem tumšajiem namiem viņi tagad mīlējas…

Trokšņainā, mākslīgi izgaismotā nakts bija maiga. Mitrajā gaisā bija jūtams pavasaris. Ejot viņš bija sasildījies; kažoks, kas smagi gūlās uz viņa pleciem, šķita lieks. Viņu izbiedēja maza nēģeriete, kas izlēca viņa priekšā, raudulīgā balsī piedāvādama pārdot sērkociņus. Viņai bija sagurušas, nogaidījušās acis un sīki cirtotu matu vaiņags. Tiklīdz Pjotrs Iļjičs pieliecās, lai ieliktu monētu bērna tumšajā rokā, kuras plauksta izskatījās nožēlojami bāla, gluži vai izbalināta, kā milzu ēna aiz ubagojošās meitas muguras viņiem gāzelēdamās piepeldēja nēģeru māte. Svētības un pateicības vārdi, ko viņa veltīja smalkajam kungam, kas iežēlojies par viņas meitiņu, izklausījās rūgti kā lamas. Sieviete bija gaidībās; viņas miesa zem raibi rakstainajiem kokvilnas svārkiem bija milzīgi uzpampusi. Viņas seja šķita tikpat briesmīgi plata, cik viņas augums. Bija pat grūti to nosaukt par cilvēka seju; tas bija liels bezformas plašums, kurā baloja acis un laiku pa laikam atmirdzēja zobi.

Papēris soli atpakaļ, Pjotrs Iļjičs izvairījās no grūtnieces nēģerietes, taču viņš nespēja atraut no viņas acis. Tas ir uz ļoti lielu nelaimi, viņš domāja, kā noburts blenzdams uz bezformīgo radījumu. Grūtnieces man vienmēr nes nelaimi, un tāda kā šī – pilnīgi noteikti! Ak, kāds nožēlojams nabaga grausts viņa ir! Un cik nožēlojams grausts esmu es, ja man uz viņu ir jāskatās! Visbeidzot viņš atrada sevī pietiekami daudz spēka uzgriezt viņai muguru. Ar abām rokām savilcis kažoku ciet cieši zem kakla, viņš smagā, dīvainā kustībā metās prom no viņas. No kādas kafejnīcas puspavērtajām durvīm nāca valša skaņas. Pjotrs Iļjičs devās iekšā.

Pie letes viņš pieprasīja dubultu brendiju, ātri to izdzēra un palūdza vēl vienu. Meitene aiz letes mēģināja uzsākt ar viņu sarunu, teikdama kaut ko par pavasari, uz ko vairs nebūšot ilgi jāgaida. Viņa bija valšķīga brunete ar tādu kā ūsiņu ēnu virs lūpas un ar spēcīgu Dienvidfrancijas akcentu. Pjotrs Iļjičs neatbildēja, meitene paraustīja plecus. Uz gara, ar ādu apvilkta sola zem zeltā ierāmēta spoguļa sēdēja vairākas citas meitenes; uz netīriem marmora virsmas galdiņiem viņu priekšā stāvēja kafijas tasītes un glāzītes ar zaļganu šķidrumu. Tam jābūt absintam, nodomāja Pjotrs Iļjičs. Man arī vienu tādu gribētos. Jā, es pieņemu, ka zeme ir aprijusi tos abus brīnišķīgos bērnus.

Viņam blakus pie letes stāvēja mežonīga izskata puisis, letarģisks un nekustīgs, ar samta žaketi mugurā; ar izdzisušām acīm viņš skatījās uz zaļganā šķidruma glāzi sev priekšā. Un tālāk, blakus šim bēdīgā paskata jauneklim – viņš, bez šaubām, ir gleznotājs, Pjotrs Iļjičs līdzjūtīgi nodomāja; iespējams, ka ļoti talantīgs portretists, kuru vajā neveiksmes, kā daudzus šajā zemē –, Pjotra Iļjiča skatienam paslēpts stāvēja vēl kāds. Pēkšņi Pjotrs Iļjičs izdzirdēja asus, maigi izsmējīgus smieklus: viņš tos atpazina; viņš tos bija dzirdējis reiz ļoti sen un vēlreiz – pavisam nesen. Tie bija Apuhtina¹⁰ smiekli. Pjotrs Iļjičs kļuva nemierīgs.

Tātad jaunais vīrietis, kurš bija kopā ar to meiteni, ko viņš bija pamanījis Medrano cirkū, arī bija te, un viņam bija Apuhtina smiekli. Pjotrs Iļjičs dažos soļos apgāja apkārt trakajam puisim velveta žaketē un nostājās blakus jaunajam vīrietim. Satraukts par paša pārdrošību viņš uzrunāja vīrieti.

„Tātad jūs esat te,” Pjotrs Iļjičs teica.

Jaunais vīrietis pavērsa pret viņu pārsteigtu seju. „Jā,” viņš teica balsī, kas neizklausījās gluži laipna, un rūpīgi nopētīja kungu kažokā. „Kāpēc gan ne?”

„Es redzēju jūs Medrano cirkū,” teica Pjotrs Iļjičs, un viņa piere kļuva tumši sarkana no jaunā vīrieša asi pētošā skatiena. „Jūs bijāt kopā ar ļoti skaistu meiteni.”

„Jums viņa patika?” jaunais vīrietis saprotoši pasmīnēja. „To var nokārtot…”

Pjotrs Iļjičs nebija pieradis pie tāda veida runām. Kur gan viņš bija iepinies? Tātad šis bija tikai sīks suteners, kurš piedāvāja pārdošanai savu meiteni? Viņam vajadzētu apgriezties un iet prom no šī puiša. Taču Pjotrs Iļjičs teica: „Es jums sekoju, bet uz bulvāra jūs pazudāt.”

„Kam jūs sekojāt?” Jautāja jaunais vīrietis un nopētīja dīvaino veco vīru ar savām dzīvajām, šaurajām, pelēkzaļajām acīm. „Vai manai draudzenei?”

Iespējams, ka arī meitene sēdēja kafejnīcā, zem spoguļa zeltītā rāmī, pie glāzītes ar zaļganu šķidrumu; iespējams, ka jaunais vīrietis viņu ar acs kaktiņu pieskatīja, gatavs ļaut viņai doties prom ar kavalieri, lai pret rītu viņu atkal satiktu un atbrīvotu no liekās naudas.

„Es sekoju jums abiem,” teica Pjotrs Iļjičs. „Jums abiem, jo man patika, kā jūs izskatāties.”

„Arī es?” Jaunais vīrietis pajautāja un nemaz ne koķeti, bet drīzāk iebilstoši un aizsargājoties, ar gandrīz ļaunu sejas izteiksmi. Un tomēr ārzemniekam kažokā viņš bija pieliecies mazliet tuvāk.

Nemiera pilns, Pjotrs Iļjičs atbildēja: „Galvenokārt jūs.”

Uz to jaunais vīrietis atbildēja ar sausu „Ak, tā.”

Pjotrs Iļjičs klusēja. Bet, protams, ka jauneklis par to zina visu, viņš domāja. Es varētu lūgt viņu nākt man līdzi. Viņš, protams, varētu sākt gānīties, vai arī viņš varētu, ne muskuli nepakustinot, teikt: „To arī var nokārtot.” Formīgā dienvidfrancūziete aiz letes nicīgi noskatījās uz kungu ar iesirmo bārdu un uz jauno vīrieti.

„Jūs esat krievs?” jaunais vīrietis minēja. Viņa noraidošā sejas izteiksme nebija zudusi, tomēr viņš pieskārās Čaikovska rokai.

„Pēc kā jūs to varat pateikt?” Pjotrs Iļjičs jautāja.

“Es zinu daudz ārzemniekus,” un viņa seja ieguva riebuma izteiksmi, tādu, it kā viņam būtu nepatīkami domāt par visu to, ko viņš pieredzējis ar ārzemniekiem. Viņš pastiepa roku pēc glāzes ar zaļgano šķidrumu, kas stāvēja viņa priekšā. Viņa roka bija smalka, stiegraina un diezgan netīra.

„Vai jūs vēlētos vēl vienu dzērienu?” Pjotrs Iļjičs jautāja, redzot, ka jaunais vīrietis iztukšo glāzi vienā paņēmienā.

„Jā,” teica jaunais vīrietis un tad nicinājuma pilnā tonī, gandrīz vai naidīgi uzrunāja meiteni aiz letes: „Vēl divus absintus, Leonij, šim kungam un man.” Tā arī Pjotrs Iļjičs tika pie zaļganā šķidruma.

Kādu brīdi viņi stāvēja viens otram blakus klusēdami. Pjotrs Iļjičs paskatījās uz jauno vīrieti. Viņa cirtainie tumšblondie mati bija apgriezti īsi pakausī un gar deniņiem – tieši tā, kā Pjotrs Iļjičs jau iepriekš bija pamanījis cirkū. Zem šaurajām pelēkzaļajām acīm izcēlās izteiksmīgi vaigu kauli. Viņa piere bija tik gluda un skaista, ka jo lielāku vilšanos radīja viņa sīkā, vājā zoda līnija. Viņa diezgan platā seja, lai gan ļoti jauneklīga, bija bāla, jau šo to pieredzējusi un ne visai svaiga, un āda starp plakstiņiem un uzacīm bija viegli zilgani violeta. Vienīgā spēcīgā krāsa viņa sejā bija nekaunīgajai, izvirzītajai mutei: tās tumšais sarkanums bija kliedzošā kontrastā ar viņa pieres un vaigu bālumu un vienaldzīgo izteiksmi. Jaunais vīrietis nebija diez ko garš, noteikti īsāks par Pjotru Iļjiču, un tievs. Viņa uzvalks, kas piegulēja ļoti cieši, nodeva viņa akrobātiski trenēto un elastīgo augumu. Viņā varēja manīt attieksmi, kas bija reizē uzbrūkoša un bezrūpīga: sakrustotas kājas, galva mazliet uz leju, kā skrējējam, kurš gatavs startam, viņa sagurušās stiegrainās rokas apķērušas glāzi.

„Jūs esat francūzis?” Pjotrs Iļjičs pajautāja.

„Es esmu parīzietis,” teica jaunais vīrietis, un viņš veltīja savu vēsi vērīgo skatienu glāzei. „Bet mana ģimene nav no šejienes, mēs nākam no citurienes; no turienes, tur, no Balkāniem.” Viņš pastiepa savu skaisto, netīro roku, tā it kā gribētu norādīt uz tumšo apvidu, no kura viņa ģimene nākusi. „Bet man nekādu radu vairs nav palicis,” viņš pēkšņi piebilda samāksloti bēdīgā tonī.

„Vai jums ir darbs?” Pjotrs Iļjičs painteresējās un spēji sajuta aizkaitinājumu pats par savu naivo un neveiklo jautājumu. „Es gribēju teikt,” viņš teica, mēģinādams glābt situāciju, „ar ko jūs nodarbojaties?”

„Es esmu strādājis cirkū,” jaunais vīrietis skatījās glāzē; viņš, iespējams, meloja. „Patiesībā es gribēju būt mūziķis. Es protu spēlēt flautu.” Viņš maigi pasmaidīja, it kā būtu dziļi aizkustināts no atmiņām par savu flautas spēli. Nē, viņš nemeloja.

„Jūs gribējāt būt mūziķis,” Pjotrs Iļjičs atkārtoja, skatīdamies uz viņu.

„Tā man bija tikai tāda traka iedoma,” jaunais vīrietis pateica aizlauztā un neskanīgā balsī, un viņa sejā atgriezās īgnā izteiksme.

Viņš ir gribējis būt mūziķis; viņam, iespējams, ir liels talants. Tas ir diezgan ticami – viņš izskatās pēc tāda, kam ir. Kāds varētu uzņemties gādību par viņu; viņš to ir pelnījis tikpat ļoti, cik Sapeļnikovs; iespējams, pat vairāk, jo viņam piemīt daudz vairāk šarma. Kāds varētu viņam palīdzēt…

„Un ko darāt jūs?” pavaicāja jaunais vīrietis. „Man šķiet, jūs esat autors vai kaut kas tamlīdzīgs.” Atskanēja raupjie, bet maigi izsmējīgie smiekli, tieši tādi kā Apuhtinam: ļaunā ģēnija smiekli, kuriem reiz bija bijusi tāda vara pār Pjotru Iļjiču.

Kāds varētu ņemt viņu pie sevis; viņam ir jāpalīdz. No viņa, iespējams, varētu radīt kaut ko vērā ņemamu.

Tā kā ārzemnieks neatbildēja un šķita iegrimis dziļās pārdomās, jaunais vīrietis atmeta laipošanu un jautāja tieši: „Nu, kā tad būs? Vai jūs ņemsit mani sev līdzi?”

Pjotrs Iļjičs pamatīgi nosarka. Meitene aiz letes, šī piedzīvojuma dumjā un nicīgā lieciniece, droši vien bija dzirdējusi jautājumu. Vai viņa smējās? Tas bija ārkārtīgi nomācoši. Pjotrs Iļjičs atbildēja diezgan iecirtīgi: „Bet ir jau vēls.” Viņš izvilka pulksteni, taču, nevis lai uzzinātu precīzu laiku, bet drīzāk lai to mazliet iegūtu, un vēl, iespējams, tāpēc, lai pārliecinātos, ka visskaistākā lieta viņa īpašumā, viņa labais talismans, joprojām ir pie viņa.

Viņš atvēra pulksteņa rotāto vāciņu. Un tajā pašā brīdī viņu modru darīja alkatīgais skatiens, ar kādu jaunais vīrietis nopētīja viņa zeltā un platīnā lieto greznumlietu. Pjotra Iļjiča roka drebēja, stumjot pulksteni atpakaļ kabatā. Zēns nozags manu pulksteni, ja es ņemšu viņu sev līdzi, viņš pēkšņi saprata, un notrausa sviedrus sev no pieres. Lūk, tas notiks tieši tā: tā nebūs draudzība uz mūžu, tās nebūs izglītojošas attiecības, kas ļautu man viņu izglābt un pārvērst diženā mūziķī… Nekas no tā nesanāks, nekas! Tas viss ir blēņas un pašapmāns! Viņš aizbēgs ar manu pulksteni; lūk, tādas būs šī lielā piedzīvojuma beigas, tāds būs manu izniekoto jūtu iznākums.

Varētu gadīties vēl kas ļaunāks. Šovakar esmu redzējis neparasti daudz ubagu, to šausminošo grūtnieci ieskaitot: tas viss vēsta nelaimi. Ir gandrīz skaidrs, ka tas viss varētu beigties vēl daudz ļaunāk. Viņš varētu mani nogalināt, tiklīdz es izrādītu kaut vismazāko nevēlēšanos atdot pulksteni. Viņš varētu mani nožņaugt, jo, lai gan viņš ir sīks, tomēr neticami spēcīgs un veikls, un samaitāts; es to redzu. Viņš jau mani ienīst, un viņa acis meklē uz mana kakla vietas, kurās vēlāk iecirst savus pirkstus.

Lai gan patiesībā, Pjotrs Iļjičs domāja, steidzīgi iztukšodams glāzi ar duļķaini zaļgano šķidrumu, kura anīsa garša viņam šķita nepatīkama, patiesībā tā nemaz nebūtu slikta nāve, ja mani nožņaugtu tieši viņš… Ļaunais ģēnijs – neticami spēcīgs un veikls – uzklūp tev tā, ka tu zaudē visas redzes un dzirdes spējas; un beidzot tu atzīsti to, kas viņš īstenībā ir, žņaudzošais eņģelis, kurš izspiež pēdējo elpu no tava auguma, un tu aizslīdi nebūtībā…

Aizslīdēt nebūtībā… Ak, atbrīvošana! Bet vai tu aizslīdi prom ar Tā ziņu un piekrišanu, no Kura tu esi saņēmis savu Uzdevumu? Ak vai! Skaidrs, ka ne; uz to es nevaru cerēt, jo tālais Uzdevumu Iedalītājs reiz jau skaidri pauda Savu attieksmi, kad es Viņu izaicināju, iebrizdams ledainā ūdenī toreiz, pirms vairāk nekā desmit gadiem, un sev par nožēlu dabūdams vien klabošus zobus un iesnas. Un vai tagad tie būs tikai Apuhtina smiekli un šis postošais šarms, kas izžmiegs dzīvību no manis?

Šāda veida velnišķīgās uzvaras šodien vairs nav tik viegli sasniedzamas, mans vecais draugs! Tas vairs nav tik vienkārši, Apuhtin, mans ļaunais ģēnij! Pjotru Iļjiču sapurināja tāds drosmes uzplūds, kādu viņš līdz tam bija pieredzējis vēl tikai vienu reizi: tas bija toreiz, kad viņa dzīves jēga un uzdevums bija pacēlies acu priekšā tik pārsteidzošā skaidrībā, ka viņš bija sakopojis visus spēkus un pārtraucis draudzību ar Apuhtinu, viņa ļauno ģēniju. Viņš turpināja nikni visu apsvērt: nē, mēs vairs neuzskatām, ka mums vajadzētu bezpalīdzīgi padoties. Šodien mēs skaidri zinām, kas vēl ir izdarāms un sasniedzams – visas tās lietas, kas mums atnesīs šo nožēlojamo aizstājēju, Slavu. Toties tu mirsi bez jebkādas slavas, par spīti visam savam šarmam, mans jaunais draugs! Kas gan tas toreiz bija tajā mazajā kareivīgajā melodijā, mana drauga Grīga sonātē, kas man šķita tik uzmundrinošs? Mums jāiemācās pretoties!

Tā kā savādais pavecais vīrs joprojām vilcinājās, jaunais vīrietis jautāja vēlreiz: „Nu, kā tad būs? Vai jūs aicināsiet mani sev līdzi?” Un pats droši vien domāja par skaisto pulksteni. Viņa šaurās, blāvās, ļaunās acis raidīja skatienu, kas bija reizē izzinošs un līksms – valdzinoši, noslēpumaini, ļoti bīstami līksms. Bālā āda starp viņa plakstiņiem un uzacīm rotājās sārti pelēkos un sudrabainos toņos, gluži kā perlamutrs.

„Es jau esmu noguris,” teica pavecais kungs, liekulīgi pasmaidīdams. „Man tagad vajadzētu doties mājās un likties gultā.” Jaunā vīrieša mute savilkās nepatīkamā grimasē, un viņa seja pauda aizkaitinājumu, tāpēc ārzemnieks piebilda: „Bet es jūs vēl satikšu, mans draugs; lūdzu, nāciet un apraugiet mani rīt no rīta. Mans vārds ir Jirgensons. Esmu apmeties Reinas viesnīcā, Vandoma laukumā. Jums vajadzēs vien apjautāties pēc manis pie portjē.”

„Kā tad,” jaunais vīrietis teica. „Rīt no rīta.” Pēkšņi un vijīgi pagriezies uz saviem papēžiem, viņš ieskatījās Pjotra Iļjiča sejā un piebilda: „Tad iedodiet man mazliet naudas, uz parāda.” Un iesmējās savus aizsmakušos, viegli izsmējīgos smieklus.

Kungs, pilnīgi mierīgs, atbildēja: „Ar prieku.” Viņš izņēma banknoti no sava kabatas bloknota un pasniedza to jaunajam vīrietim. Tā bija liela summa, daudz lielāka, nekā jaunais vīrietis bija gaidījis; viņš pasmaidīja un ar savu smalko, netīro roku pieskārās ārzemnieka lielajai, baltajai, smagajai rokai. Ārzemnieks vēroja jauno vīrieti ar savām dziļi zilajām, maigajām, domīgajām un ļoti skumjajām acīm.

Viņš palūdza rēķinu meitenei aiz letes, apmaksāja to un pagriezās iešanai. Viņš paspēra dažus soļus prom no jaunā vīrieša, pagriezās un pacēla savu smago roku sveicienam. „Ardievu, manu zēn!” teica ārzemju kungs. „Un esiet laimīgs!”

Viņš izgāja uz Klišī bulvāra. Burzma bija izsīkusi, kafejnīcu gaismas izdzisušas, un arī mūziku vairs nedzirdēja.

Taču Pjotrs Iļjičs bija apmeties nevis Reinas viesnīcā Vandoma laukumā, bet gan Rišepansas viesnīcā Rišepansas ielā. Rišepansas iela krustojās ar Sanonorē ielu un gāja paralēli Rojāla ielai, un tās turpinājums savienoja Rivolī ielu ar Madlēnu.

No angļu valodas tulkojis Vents Vīnbergs

1. Visa Parīze.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Viena to Gētes t.s. Minjonas dziesmām, kuras 19. gadsimtā komponējuši arī Bēthovens, Lists, Šūmanis un citi. (Tulk.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Ļeva Tolstoja luga, viens no retajiem Čaikovska mīlētā un apbrīnotā rakstnieka darbiem, kas Pjotram Iļjičam aktīvi nepatika. (Tulk.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Izsmalcinātie satīna un balta tilla tērpi.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Mesjē Čaikovskis nemaz nav krievu komponists, kā mēs būtu vēlējušies ticēt.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Viņa darbā vāciskais dominē pār slāvisko un to aprij.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Eksotiskus iespaidus.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Gļinkas operu Жизнь за царя Padomju Savienībā pārdēvēja par Ivanu Susaņinu. (Tulk.)   (atpakaļ uz rakstu)
9. Mūzikā ir jābūt kosmopolītam.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Krievu dzejnieks Aleksejs Apuhtins bija Čaikovska vienaudzis, klasesbiedrs un tuvs draugs visa mūža garumā. Atšķirībā no Čaikovska Apuhtins neslēpa savu homoseksualitāti, un tas bija gan viņu daudzo strīdu, gan salīgšanu avots.  (atpakaļ uz rakstu)