— Fragments no romāna „Pāšnāvnieki”

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Treviss Džepesens (Travis Jeppesen) pārstāv to laikmetīgumu, kurā nav iespējams pateikt – rakstnieks, dzejnieks, kritiķis, dramaturgs vai mākslinieks. Viņš ir autors, kura medijs ir valoda. Nupat Berlīnes galerijā EXIT bija skatāma Trevisa Džepesena izstāde Jaunā rakstība, viņa teksti audioinstalāciju veidā bija iekļauti Vitnejas mākslas biennāles programmā, savukārt luga – uzvesta Berlīnes HAU teātrī. Tikmēr turpina iznākt arī mīkstos vākos iesieti drukāti darbi, tostarp Dzeja, kuru uzrakstīju, skatoties TV (Poems I Wrote While Watching TV, 2006) un romāni Upuri (Victims, 2003; 2014), Vilks pie durvīm (Wolf at the Door, 2007) un Pašnāvnieki (The Suiciders, 2013). Džepesena rakstītās mākslas kritikas lasāmas tādos ietekmīgos mākslas izdevumos kā Artforum, Texte zur Kunst, Flash Art, līdztekus viņš esot izgudrojis jaunu mākslas kritikas žanru – objektorientētu rakstīšanu, kas līdzīgi kā objektorientēta programmēšanas valoda pieņem, ka objektiem (mākslas darbiem) ir savas individuālas īpašības, tie var veikt darbības, savstarpēji saņemt un nodot informāciju.

Treviss Džepesens ir dzimis un uzaudzis ASV, kopš 2001. gada dzīvo Eiropā, šobrīd – Berlīnē un Londonā. Divtūkstošgades sākumā četrus gadus dzīvojot Prāgā, viņš regulāri rakstīja par čehu un citu Centrāleiropas valstu mākslinieku darbiem, gan atklāti dusmojoties par bieži sastopamo atpakaļrāpulību, gan pamanot un izceļot īpašo, autentisko. Šī perioda esejas apkopotas krājumā Dezorientācijas (Disorrientations, 2008).

Ja būtu jāveido Džepesena rakstības ģeneoloģija, tajā nozīmīga vieta būtu jāierāda Gertrūdei Stainai un Krisai Krausai. Viņa darbiem raksturīga tiekšanās pēc tā, ko angļu valodā ietver jēdziens integrity, apzīmējot gan spēju būt patiesam, gan arī viengabalainību. Džepesenu interesē veselums, kuram iespējams pietuvoties ne jau caur mierinošām ilūzijām, bet caur atklātību, priekšstatu noārdīšanu, jaunu attieksmju un attiecību meklēšanu, tajā skaitā ar valodu – mēģinot mazināt plaisu starp pieredzēto un pierakstīto.

Punctum publicē fragments no Trevisa Džepesena romāna Pašnāvnieki – tas ir stāsts par septiņiem draugiem, kas apmetas pamestā Amerikas priekšpilsētas mājā un piedzīvo vēlīnu tīņu gadu (uz)dzīvi, kurā būtiska vieta ir seksam, vardarbībai, notikumiem un domām, kas vēl arvien ir nepiedienīgas un reti sastopamas literatūrā, kaut klātesošas dzīvē.

Jūnijā Treviss Džepesens viesosies Cēsīs, lai vadītu objektorientētas rakstīšanas darbnīcu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Vasaras skolā.

Zane Zajančkauska

 

17. nodaļa

Naktskluba Civilitory Orange Spot tualetē. Parādās Pāvests.

 

Metjū nolaistas tualetes sūdu pleķiem klātajos griestos vēro, kā Arnolds čurā. Bet Arnolds neko no tā visa neredz, jo skatās augšup. Viņaprāt, Metjū vienkārši mazgā rokas izlietnē blakus pisuāram. Dažreiz naktī tualetē iegrīļojas kāds piepļāvies cirvis un piečurā izlietni, jo domā, ka tas ir pisuārs. Poliči parasti viņam piedod, sabāž tik šim ānusā Elizabetes Teilores svastikas. Neskatās, kā viņa krāns spļauj dzeltenu šķidrumu.

Spalgo neķītrības shēmu pārpludina nāves citādums. Tāpēc mēs nekad neesam centušies audzēt tomātus.

Vēl arvien Metjū skatās, kā Arnolds čurā. Viņi ir vīriešu tualetē, noplukušā naktsklubā, neviens nav drošībā, uz durvīm drošs apzīmējums MEN. Tiklīdz viņš paskatīsies sāņus, tiks uzburts jauns konteksts. Vislabāk to darīt svilpojot. Skatoties lejup, lielākā daļa no mums var atrast labāko draugu. Tiem no mums, kas nevar, labāk skatīties citur, iemiesoto debesu garša paliks.

Arnolds grib Metjū kaut ko pajautāt. Viņš neatceras, ko. Viena vinjete no daudzām. Asa mērce laiku beigās.

Visas tās meitenes tur… nomurmina Arnolds, domādams meitenes klubā.

Arnolds neredzēja neko citu. Metjū pateica viņam, lai, pie velna, aizveras. Viņš apcerēja, kam varētu pielaist uguni. Priecājās, ka vairs neiet skolā.

Arnolds vaicāja sev, cik daudzām sevis paša versijām viņam nāksies iet cauri, pirms atrast īsto. Viņam reiz bija bijis plāns. Pirms viņš pievienojās šai tīņu teroristu atmodas vienībai. Ko viņš te vispār čurādams dara? Viņš gribēja zibināt savu lielo zizli plašsaziņas līdzekļu pārstāvju priekšā. Šo tualeti vajag drusku aplaistīt, viņš teica.

Metjū neatbildēja. Ne uzreiz. Viņš novērsās no Arnolda, lai palūkotos uz sevi spogulī. No tā viņā blenza vīrietis ar irokēzu frizūru. Tas nebija Metjū.

Viņi varēja sadzirdēt vīrieti pie mikrofona. Naktskluba rosību otrā telpā. Vai kāds grib pagādāt man citu frizūru, vīrietis jautāja, un pūlis ņēmās šo izsvilpt.

Pieticību nav viegli izmērīt, taču tas ir izdarāms. Mēs runājam vieglā manierē, lai izvairītos no homoseksuāļu drāmas. Dažiem no mums ir draugi. Citi vienkārši iet pavadā. Noteikt iesaistītības līmeni. Vecais puika pie mikrofona dziedāja plikgalvīgu bluegrass. Balādi ar nosaukumu Izvaro Pāvestu ar pudeli dibenā. Publika dziedāja līdzi, slīkdama savas kolektīvās apātijas zilajās putās.

Arnolds turpināja čurāt, strūklu nemazinājis. Arnoldam šķita, ka no viņa krāna parādās delfīns. Vienkārši vēl vienas atmiņas.

Kad Metjū kļuva pietiekami vecs, lai pieņemtu lēmumu, viņš izstājās no spēles tieši laikā. Viņš jau gandrīz bija tai punktā, kur varētu, kā Ādams vai Pīters, droši dzīvot paša domu zonā. Tā vietā viņš apprecēja savu māti un centās neaudzēt bārdu.

Ūsainais vīrs slīkst, ārpusē paziņo dziedātājs.

Situācija kārtojas tā, ka bez postījumiem neiztikt. Zināmi caurspīdīgi polāri procesi. Nabaga zeļļa pavadījumam pārlec plate. Metjū paņem acu zīmuli un iekrāso acīm kontūras.

Čurupilns mērkaķis ienāk vīriešu tualetē, piedāvā uzčurāt Arnoldam uz kājas. Arnolds saka nē, bet es varu padalīties ar pisuāru, man vēl vajadzēs ilgi. Mērkaķis iečurā izlietnē. Viņu nesatrauc, ka var ierasties policija un viņu savākt. Metjū pie sevis atzīmēja, ka izlietne un pisuārs šai iestādījumā izskatās pilnīgi vienādi; un kā tad kruķi tos atšķir savos regulārajos reidos? Varēja būt, ka pat Arnolds savu peņaplūdu izlaišanai izmanto aplamo savācēju! Bet ir jau arī citi, ar bārdām un ūsām, kas labāk aprīkoti. Ārā Ādams lasīja zinātnisku grāmatu.

Mēs atstājam tik smalkus traipus, Arnolds nodomāja, izlādēdamies. Nevieni geji nav labāki par mums, par mani un manu bandu pie Civilitory Orange Spot.

Jo tā sauca klubu.

Mīlētāji valkā cimdus, kad vēlas atzīties kādās dīvainībās. Klusums ir par kārtu seksīgāks, kad vari to interpunktēt ar naglu pistoli. Zaks bija devies vajāt ķīniešu imigrantus, kuri cenšas šo zemi pievērst grēkam. Arnolds bija aizkavējies.

Kad Teilors un Ādams atgriezīsies no savas misijas, būs pavisam cits asums. To Pīters un Arnolds domāja reizē, kaut arī atradās dažādās vietās. Ieradās policisti un arestēja Arnoldu par pārāk lielu čurāšanu. Tad redzēja, ka tam nav jēgas un atstāja viņu turpat, ielīmējuši viņa lietā violetu punktu.

Metjū gribēja skriet ārā un pateikties Lūkasam par visu, ko viņš darījis kustības labā. Taču viņš arī zināja, ka melnmatainais Lūkass prasīs detaļas, un viņš nespēs neko konkrētu minēt. Tāpēc viņš turpināja skatīties, kā Arnolds čurā. Viņš zināja: ja šo tualeti sāktu rādīt televīzijā, visa nācija censtos apčurāt savus TV ekrānus. Tas izraisītu tādu nacionālo katastrofu, ko pat prezidents nespētu atrisināt. Varbūt vislabāk būtu iemācīties ērgļa kustības. Lūkasa mamma bija dziedātāja.

Pēkšņi parādījās Ielene. Patskaņi viņai visi bija sīrupaini, vecais ieradums. Esmu atgriezusies no citādās amerikas, viņa paziņoja. Neviens neklausījās.

Modes šovu naktsklubā rīkoja anarhisti. Ļaužu vairākums negribēja piedalīties. Viņi atrada pāris gotu padauzas, kas bija izmisumā. Viņas sauca par Zaka un Lūkasa draudzenēm.

Dzimums cilvēku dažkārt ierobežo, tas tiesa. To viņi visi bija pamanījuši, neilgi pirms tam ikgadējā Pašnāvnieku ziemassvētku sanākšanā pār viņu galvām nāca naids. Te būs dziesma, ko mēs kā kareivīgi cilvēki varam analizēt, dziedot līdzi. Dziedāt nozīmē, ka esi apmierināts ar sevi. Es cienu tavu ģīmi.

Vai tā bija mana seja, kas parādījās no mikrofona, vai kāda cita? Laimes zieds plaukst taisni ārā no Ādama pakaļas, kad viņš ir ticis pāri robežai. Mazu bērnu asaras izskatās seksīgi. Lielāko daļu no mums var atrast pēc māņu darbības vārdiem, ko lietojam. Atrauga.

Kreiso skaidrojums ir – tēvzeme. Zem diviem slāņiem, lai būtu nesaprotami. Cilvēki ir miruši, lai jūs varētu lietot šīs rentgena tehnoloģijas. Viņš grib ieiet dušā, tiklīdz būs beidzis čurāt. Es aizmirsu iedzert aplamo tableti. Mēs kliedzam, mēs saucam, mans krāns ir tik dzeltens, tā ir uzvara.

Blenzdams uz Arnolda locekli, Metjū iemīlējās krāsās. Laiks ārā bija maigā mahagonija krāsā, tā ādas šķipsnas sita pa Ādama grāmatu sajāto seju. Pelnutrauks iznīcināja viņu. Lūkass uzrakstīja dziesmu par priekšmetiem. Grupa iemācījās to spēlēt nākamajā reizē, kad sanācām kopā.

Kāds iebrūk vīriešu tualetē, pāris meiteņu, kuras meklē iespēju aptornēties. Džeks uz skatuves bija piedraudējis sasist viņām sejas ar mikrofonu, meitenes sajuta, ka labāk mukt. Pēc viņām ieskrēja Zaks, kur viņas esot. Tur tai kabīnē, Metjū sacīja, norādīdams ar savu elektrošoka pistoli. Paldies, vecais; ā, un, starp citu, vai esi kaut kur manījis Arnoldu? Re, kur viņš stāv, tepat mūsu priekšā. Patiešām? Tad kāpēc es viņu neredzu?

Ārā pie kluba sakropļoja pusaudzi transvestītu. Tas viss dēļ viņas ķildas ar Tīnu Tērnofu par pareizu vārda fierce lietojumu. Viņai pret pauri sadauzīja alus pudeli, un tad lejā nonāca Pāvests glābt pusaudzi ar labu padomu. Lūkass bija šokēts, redzot Pāvestu stāvam ārā pie sava iecienītā naktskluba. Bet no otras puses, visu veidu dīvaiņi precas ar dzīvnieku vārdā nakts.

Pāvests un Ielene sāka dziedāt. Ārā iznāca vīrs ar mikrofonu, izdzirda viņus un piedāvāja šiem iespēju uz naktskluba skatuves padalīties savā dziesmā ar citiem. Pāvests un Ielene pieņēma piedāvājumu, tik pateicīgi, ka beidzot viņiem būs iespēja kļūt par popzvaigznēm. Tur stāvēja un gaidīja TV kameras, pasākuma vadītājiem masturbējot aiz prožektoriem. Taustiņinstrumentālistu sauca Kanēļa Vibrācija.

Es gribu noēst tavu sasodīto seju.

Esmu par vecu, lai būtu pretīgs, sacīja Ādams pāvestam.

Vai tas nebūtu skaisti, ja mēs varētu veselu dienu nodzīvot bez emocijām, sacīja Metjū. Taču tad mums būtu vajadzīgi strikti noteikumi, atbildēja Arnolds, viņa krānam turpinot vemt. Piemēram, jālikvidē jebkāda sensitīvu jautājumu pieminēšana. Un pirms tam būtu jānotur referendums, lai noteiktu, kas ir šie sensitīvie jautājumi. Referenduma gaitā noteikti raisītos emocijas. Sāpes varētu likt dažiem no mums atstāt Pašnāvnieku kustību. Tas ir tiesa, teica Metjū, par to es nebiju padomājis. Domāšana nav tavs darbs, sacīja Arnolds. To teikdams, Arnolds pārtapa Pīterā. Metjū pārsteigts pacēla acis. Ai, Arnold, es pat nezināju, ka tu te šodien esi.

Tikmēr mājās Zaks viesistabā cieta no krīzes. Viņš centās labi sagatavoties naktij, negribēja iet uz klubu. Pārējie pārsteigti aicināja. Viņa prombūtne bija jau izraisījusi viņu dzīvēs pamatīgu jucekli, un tā pavisam bija ilgusi tikai piecas minūtes. Viņš atcerējās to reizi, kad visi viņa draugi bija pārvērtušies matos, un priecājās, ka tiem atkal reiz ir cilvēku sejas un skeleti. Tā viņš varēja tos atpazīt, pat tad, kad tie neelpoja. Šaubu plūsma izmētāja viņa krēslus. Mājas vienā istabā to bija trīs, citā bija milzums. Tā mēs definējam kritisku stāvokli: kad mums nepieciešama verbāla mantra.

Jaukumiņ, nav vajadzīgs, lai vīrieši tavā dzīvē tevi saprastu. To Ielene pateica Pāvestam, kuru aplami bija noturējusi par sievieti. Pāvests pacēla savu rudimentāro tērpu, atklādams smuku pupu komplektu. Tie ir cūkas pupi, Majorka Mērij, teica Pāvests Ielenei. Ielenei nācās viņu izlabot. Viņa pateica tam, kāds ir viņas īstais vārds, un pēc tam piedāvāja košļenes plāksnīti.

Pāvesta pretīgās ķengas nespēja apturēt karu, kurš turpināja plosīties viņas vēderā. Viņa piedzērās un ar vibratoru rokā ņēmās dzīties pa klubu pakaļ Teiloram. Vibrators iekrita kādam glāzē, pārvēršot dzērienu piena kokteilī. Teilors kliegdams paskrēja garām skatuvei un iekšā vīriešu tualetē, kur ieraudzīja Arnoldu un Metjū apskaujamies un skūpstāmies, Arnoldam turpinot evaņģēliski čurāt. Lūkasa un Zaka draudzenes iznāca no tualetes kabīnes un ņēmās dejot stepu uz nozieķētajām flīzēm. Dubultais priekšnesums atgrieza skaņu Teilora kliedzieniem.

Rīkles galaktikas dziļumos Lūkass bija padevies. Šajos apstākļos Ādama matus būtu pārāk grūti nokopēt, daļēji tāpēc, ka tie piederēja dzīvniekam. Tas ir rasistisks skatījums uz lietām. Nedzīva lieta, kas dzīvo uz mums visiem. Neviens no mums nebija trakāks par otru. Saprātīgas bībeles, izkaisītas aplamajā virzienā. Tikai viens sevis iznīcināšanas veids šķiet esam patiešām vērtīgs. Demonstrējot savu sūdcauruma pasivitāti klientūras oficiantei, cilvēks iegūst daudz vairāk pareizības nekā iegūtu, nepieteikdams liecinieku savai slīkšanai pašpārliecības trūkuma atvarā. Yeah, es tonakt tevi labi izdrāzu, vai ne.

Andergraunda augstības sūdi ir jokpilni. Tovakar tualetē Teilors gandrīz kļuva par stepa fanātiķi. Mani neielūdza kā līdzīgu, man piekārtojās no augšas. Es vienmēr biju pie pieteikšanas. Vīrietis pie mikrofona sauc, nāciet iekšā, nāciet iekšā. Visi ballīšu mīļotāji bija ballīti pametuši. Viņiem vajadzēja iziet ārā un uz tualeti, lai pagūtu uz fantastisko zibeņu šovu. Juteklības karstumkamera ievelkas. Nošķaudījos tik spēcīgi, ka gandrīz uzdzinu sev gribuli.

Gatavais sirdsprieks, iekliedzās Teilors, kad meitenes pabeidza savu šovu. Pamanījušas čurājošo Arnoldu, viņas izmuka no tualetes. Viņas nebija radušas uzturēties skaidrības tuvumā. Daži mainīgie ir taisīti no plastmasas, izšļāca Metjū.

Izķeburojies ārā no brīvības, pirms ar mani runā, atbildēja Arnolds, kurš tagad vairs nebija Pīters, bet atkal reiz viņš pats, cits. Pats skumjākais brīdis pienāca, kad ienāca Pāvests nomazgāt rokas un konstatēja, ka izlietne ir pilna ar mērkaķa urīnu. Ienāca kaza un prasīja, kā viņu sauc.

Tu tikko to visu izgāzi pār manu ego, tu neveiklais aborta upuri.

Pašnāvnieki visi bija draugi, jo nezināja, kā runāt citam ar citu. Tas darīja viņus draudzīgus un piešķīra viņiem patiesu izpratni. Īstenot godkāri ir arī plakani. Ak, ja vien es prastu dejot.

Lūkasam drīz vien apriebās būt savas parodiskās otras personības parodijai. Viņš gribēja pats sev uzsūtīt policiju, taču zināja, ka nav gatavs. Degoša koka smarža nav iztēle. Lai vai kā, tās visas ir mikrofona zinības. Es gribu pateikties jums par to, ka esat tik klusi. Myjesusfuckalabaster = onalright.

Tagad mēs esam bezkaunīgi un relaksējamies. Izlemts. Skatīties uz Arnoldu griestu spogulī. Tur augšā Metjū redz arī sevi: to, ko neredz, skatīdamies spogulī tieši sev priekšā. Tīrs bezdievīgums kā cukurgailis, kas dara Pāvestu okei. Viņa slepenā ķecerība bija nepiedzimt zem aplamā ozola, atkal un atkal. Mūsu ķecerība izsīkst. Vai tu domā par ateismu, vēl pirms esi piedzimis. Lūkass iedod Ādamam tulpi.

Reiz bija laiks pirms asiņošanas, izlēma Zaks, tagad svarīgākais – piešķirt tam visam vārdu. Taču viņu nevarēja piespiest atgriezties naktsklubā, kaut gan viņš zināja, ka drīz sāksies viņa iecienītais cirka numurs. Bija laiks jaunam tīģerim, zināms saspringums. Sūdcaurumu uzvedumam izskanot, viņš varēja to dzirdēt no mājām, pa gabalu. Jaundzimis bērns piekāpa, lai sniegtu viņam sirdstriekas atbildi. Nabaga Zaks, maskējies lauva, viņš bija iestrēdzis peldmētelī, un viņam nevajadzēja attaisnojuma.

Jutīguma plūdi? nodomāja Arnolds caur nepārtraukto čurāšanu. Ego aborts peld tualetē kā milzu naftas noplūde. Neņem vērā oligarhisko kļūmi, Metjū instruēja viņu instruēt Pīteru par to, kā instruēt. Pāvests ir uz skatuves, izpilda karošu deju savas mīļākās deathmetal grupas pavadījumā, kura spiež ārā no sevis svētku slowjam. Te esmu es Ziemeļkorejā.

Pārdodam pusaudžus anarhistus, zvaniet uz šo numuru. Cik daudziem no jums ir nevīžīgi oficiālas sejas. Preci mani, taisnais, ceļā atpakaļ uz petingu. Mēs neesam šeit, bet mēs īsti neesam arī upuri. Vīriešu tualetē ienāca žirafe un palūdza paskatīties uz savu fotogrāfiju. Es patlaban vēl neesmu pabeidzis ēst sviestu.

Tuklai prezidentei nav matu. Viņai nav arī jānicina tas, par ko runāja citi. Es te vienkārši apsveru iespēju vēlreiz izmainīt savas domas. Es esmu tas, ko modes dizaineri sauc par procesu; parādiet man savu mīlas žetonu.

Tu vari būt ikdienišķa, ja vēlies, teica Ādams Ielenei, mēs te visi esam atvērti. Viņi vēl joprojām bija ārā pie naktskluba. Pūlis bija atgriezies iekšā. Tikai viens no mums šeit ir pietiekami jauns, viņi nolēma. Es gribu pārdot sevi jums, sacīja Ielene.

Metjū nolēma beigt uztraukties par savu spermatozoīdu skaitu. Viņš vajāja citu cilvēku draudzenes, jo nebija cita veida, kā tikt pie mugurkaula. Pēc pāris gadiem viņš jebkurā gadījumā domās par sevi kā par skaitli. Par tādu, ko daudz vieglāk atsaukt atmiņā nekā Metjū. Triumfs blondā versijā. Pats savu refleksu vergs, viņpus augšāmcelšanās. Zināmi smaidi vien ir to vērti. Brūnkreklainā refleksija. Veltījums manai kreisajai pēdai.

Trīs dienas vēlāk Arnolds bija gandrīz pabeidzis čurāt. Viņš gribēja čuru veltīt savai vecmammai, brīvības statujai. Metjū bija sabrucis pār izlietni, klusi pie sevis dziedādams. Griesti, kuros viņš vairs neredzēja sevi; no visas tās viņu dzīvošanās tie bija apmiglojušies. Pār viņiem bija nācis laiks jaunai ekspansijai. Naktsklubs bija padarījis neiespējamu vairākumu viņu pasaulīgo vēlmju. Cerams, ka šī nakts mūs kaut kur aizvedīs.

Nopurinādams pēdējo pili no savas dārza šļūtenes, Arnolds dziedāja.

Es esmu tas, kas viņpus cilvēka: motīvs.

No ētera iznira kalmārs, lai viņiem visiem ko darītu zināmu. Metjū gribēja doties mājās, nevis lai vaigu vaigā tiktos ar savām vēlmēm, bet lai barotu savu iedomāto mājdzīvnieku pitonu ar dažiem īstiem trusīšiem. Daži trusīši pārtiek no vēlmes pēc slēptām lietām. Citi dodas uz Parīzi, lai iemācītos lidot.

Arnolds saka, ka ir gatavs iet. Viņš grib tikt prom no šīs vietas, pirms tā viņu iznīcina. Viņš nesaprot, ka ārpus naktskluba ir cits naktsklubs: viņa paša prāts. Metjū nāksies to visu viņam paskaidrot pa ceļam uz durvīm.

Stiklu sasit drumslās noslēpumains lidojošs priekšmets. Visi paceļ acis, domādami, ka zina cēloni. Bet joprojām ir cits jautājums, kurš arvien ieilgst, tik aizliegts jautājums, ka ne Metjū, ne Arnolds, ne kāds no pārējiem to spēj patiešām noformulēt, neatstājot aiz sevis visu tehnoloģisko progresu pelnu un pelniem līdzīgā viesulī.

 

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis