— Fragments no romāna „Pakļaušanās”

 

Mišela Velbeka Pakļaušanās iznāca īpašā dienā, 2015. gada 7. janvārī, kad pasauli satricināja džihādistu uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai Parīzē, kurā divpadsmit cilvēku zaudēja dzīvību.

Romāna darbība risinās 2022. gadā, galvenais tēls ir četrdesmit četrus gadus vecs profesors Fransuā (senfr. val. „francūzis”). Francijā valda vērtību krīze. Musulmaņi kļūst aizvien spēcīgāki. Labējo spēku flagmanes Marinas Lepēnas rituālā, iteratīvā klukstēšana par ilgtspējīgu dzīvi sekulāro vērtību un nacionālisma paspārnē vairs nespēj nevienu aizraut. Arī Velbeka portretētie kreisie ir neglābjami sašmucējušies. Alternatīvas? Ekstrēmi labējie, antisemītiskie identitāristi nedraudzējas ar veselo saprātu. Glābiņa nevaid nekur. Ko izvēlēties starp Scillu un Haribdu? Romānā tēlotā franču sabiedrība izvēlas islāmu. Par Francijas prezidentu tiek ievēlēts labi izglītots manipulators, 2. paaudzes imigrants, musulmaņu līderis Mohamedsben Abess. Uz karstām pēdām tiek ieviestas šariata tiesības, valsts tiek islamizēta it visos līmeņos, it īpaši izglītības jomā. Fransuā, kurš reizi nedēļā universitātē lasa lekcijas, vada apnicīgus doktorantu seminārus, rutinēti kniebjas ar studentītēm, maina viņas ik semestri, saprot, ka valstī notiek vēsturiskas pārmaiņas. To rezultātā gan viņš pats, gan arī kolēģes izlido no darba, jo pasniedzēja amatu drīkst ieņemt tikai musulmaņi, sievietēm universitātē nav ko meklēt.

Velbeka romāna spēks slēpjas ironijā un cinismā, kas ne mirkli neļauj tam kļūt didaktiskam. Viens no rakstnieka nopelniem – līdztekus refleksijai par mūžīgo un pārejošo – ir spēja aizraujoši un raiti runāt par Francijas politikas un ikdienas dzīves spilgtākajām un arī tumšākajām lappusēm. Velbeks ir kultūras pērļu zvejnieks, bet kā īstens postmodernisma laikmeta pārstāvis viņš līdz ar tām izceļ dienasgaismā arī pūstošas ūdenszāles.

Tulkotājs

 

 

Man jau no sākta gala patika Senžorža laukums, tā jaukās belleépoque fasādes, un es uz mirkli piestāju Gavarnī krūšutēla priekšā un tad devos uz augšu pa Loretes Dievmātes ielu, līdz nogriezos uz Šaptāla ielu. Pie 16. numura nama sākās īsa bruģēta aleja, kas aizveda līdz muzeja durvīm.

Pieturējās silts laiks, un dubultdurvis uz dārzu bija līdz galam vaļā. Paņēmu šampanieša glāzi un devos pastaigāties gar liepām, un drīz vien pamanīju Alisi, viņa bija pasniedzēja Lionas III universitātē, Nervāla speciāliste, vieglā auduma kleita ar puķainiem rakstiem neapšaubāmi bija īsta kokteiļkleita, īsti neatceros, kāda bija atšķirība starp kokteiļkleitu un parastu vakarkleitu, bet jebkurā gadījumā biju drošs, ka Alise ir izvēlējusies vakaram piemērotu tērpu, plašāk raugoties, arī piemērotu uzvedību, viņas sabiedrība bija ļoti nomierinoša, tāpēc es nesvārstījos, bet pasveicināju viņu, lai gan viņa bija iegrimusi sarunā ar jaunu vīrieti ar stūrainu seju un ļoti bālu ādu, viņš bija tērpies vasarīgā žaketē, ko bija uzvilcis virs T krekla ar PSG emblēmu, un apāvis spilgti sarkanas kedas, dīvainā kārtā viņš radīja diezgan elegantu kopiespaidu; stādījās priekšā kā Godefruā Lamperērs.

„Esmu viens no jūsu jaunajiem kolēģiem…” viņš teica un pagriezās pret mani, un ievēroju, ka viņš dzer neatšķaidītu viskiju, „mani nesen iecēla Parīzes trešajā.”

„Jā, es jau dzirdēju par jūsu iecelšanu, jūs esat Bluā speciālists, vai ne?”

„Fransuā vienmēr ir dziļi riebies Bluā,” Alise ievidžinājās,” skaidrs, ka Vismansa speciālistam ir jābūt ierakumu otrā pusē.”

Lamperērs atkal pievērsās man un ar pārsteidzoši sirsnīgu smaidu nobēra: „Protams, ka es jūs zinu… Ļoti apbrīnoju jūsu pētījumus par Vismansu,” tad iestājās klusuma brīdis, viņš meklēja vārdus, bet aizvien skatījās manī ar tikpat spraigu skatienu, viņa skatiens bija tik intensīvs, ka es nodomāju, viņš droši vien nēsā meikapu, katrā ziņā viņš bija izcēlis skropstas ar tušas vilcienu, un man pat vienubrīd radās sajūta, ka viņš pateiks kaut ko svarīgu. Alise pavērās mūsos ar mīlīgu un vienlaikus izsmējīgu skatienu, kāds raksturīgs sievietēm, kuras seko vīriešu sarunai, kas ir dīvaina lieta, jo vienmēr svārstās starp pederastiju un dueli. Pēkšņa vēja brāzma spēcīgi sapurināja liepu zarus mums virs galvas. Tai brīdī no liela attāluma diezgan neskaidri saklausīju dobju troksni, kas atgādināja sprādzienu.

„Savādi,” Lamperērs beigās noteica,” cik tuvi mēs esam un paliekam autoriem, ar kuriem esam nodarbojušies agrā jaunībā. Varētu domāt, pēc gadsimta vai diviem visas kaislības apsīkst, kā akadēmiķi mēs sasniedzam sava veida literāru objektivitāti utt. Un kas tev deva! Vismanss, Zolā, Barbē, Bluā… šie vīri bija savstarpēji pazīstami, viņus saistīja draudzība vai naids, viņi biedrojās, strīdējās, viņu attiecības ir franču literatūras vēsture; bet mēs ar vairāk nekā gadsimta distanci reproducējam tās pašas attiecības, mēs vienmēr esam uzticīgi savam varonim, viņa vārdā esam gatavi cits citu mīlēt, ķīvēties, polemizēt zinātniskos rakstos.

„Jums taisnība, bet tas ir labi. Tas vismaz pierāda, ka literatūra ir nopietna lieta.”

„Ar nabaga Nervālu gan neviens nekad nav saķīvējies…” ierunājās Alise, bet man šķita, ka Lamperērs viņu nemaz nedzird, viņš turpināja spraigi skatīties uz mani, it kā paša vārdu noburts.

„Jūs vienmēr esat bijis nopietns pētnieks,” viņš runāja tālāk, “esmu izlasījis visus jūsu Žurnālā publicētos rakstus. Es gan tāds neesmu. Aizrāvos ar Bluā, kad man bija divdesmit gadu, mani fascinēja šī vīra nepiekāpība, niknums, virtuozā nicināšanas un apvainošanas māka, bet jāteic, ka tas viss tolaik bija arī tāda modes lieta. Bluā bija perfekts ierocis pret 20. gadsimta viduvējību, angažēto stulbumu, humānista pļūtīšanu, pret Sartru, pret Kamī, pret visiem šiem angažētajiem klauniem, arī pret visiem šķebīgajiem formālistiem, jauno romānu, visu šo bezjēdzīgo absurdu. Lūk, man tagad ir divdesmit pieci gadi, man aizvien nepatīk nedz Sartrs, nedz Kamī, nedz arī jebkas kaut attāli līdzīgs jaunajam romānam, bet Bluā virtuozitāte gan man ir kļuvusi mokoša, un man jāatzīstas, ka viņa garīgā, reliģiskā ļerkstēšana mani tagad atstāj gandrīz pilnīgi vienaldzīgu. Es ar lielāku baudu pārlasu Mopasānu vai Flobēru, pat Zolā, nu, vismaz dažas vietas. Un arī, cik savādi, Vismansu…”

Viņam ir diezgan pavedinošs labējā spektra intelektuāļa šarms, es nodomāju, faķī viņš ar to būs baltais zvirbulis. Cilvēkiem vajag ļaut izrunāties labu laiku, viņus vienmēr interesē pašu runas, bet laiku pa laikam vajag arī kaut kādu minimālu iesaisti. Bez īpašām ilūzijām pašķielēju uz Alisi, zināju, ka šis periods viņu kā pārliecinātu Frühromantik fani neinteresē pilnīgi nemaz. Gandrīz jau Lamperēram pavaicāju: „Jūs esat katolis, fašists vai drusku no abiem?”, bet pēdējā brīdī savaldījos, bija skaidrs, ka es vairs nemāku sarunāties ar labējiem intelektuāļiem, nezināju pat, kā uzvesties. Tālumā atskanēja tādi kā atkārtoti petardes sprādzieni. „Kā jūs domājat, kas tas ir?” Alise apvaicājās. „Man liekas – šāvieni…” viņa nedroši ieminējās. Mēs uzreiz noklusām, un es atskārtu, ka arī visas citas sarunas dārzā ir apklusušas, mēs atkal dzirdējām vēja čaboņu lapotnē un klusus soļus dārza grantī, vairāki viesi bija pametuši kokteiļu galdu un iznākuši laukā pie kokiem, gaidot, kas notiks. Man pagāja garām divi Monpeljē universitātes mācībspēki, ieslēguši savus viedtālruņus, viņi tos turēja dīvaini līmeniski, kā tādu burvju nūjiņu. „Nekā jauna nav,” viens bažīgi izdvesa, ieskatījies ekrānā, „vēl aizvien turpinās G20 sarunas.” Ja viņi domā, ka mediji rakstīs par šā brīža notikumu, viņi alojas, es nodomāju, tāpat kā par Monfermeju, arī par šejieni nerakstīs, mediji bija pilnībā „aptumšoti”.

„Pirmā reize, kad iet vaļā pašā Parīzē,” Lamperērs neitrālā tonī piezīmēja. Tai mirklī atskanēja jauna šāvienu kārta, šoreiz tie bija saklausāmi pavisam skaidri un šķita tuvu, pēc tam atskanēja daudz jaudīgāks sprādziens. Visi viesi tūlīt pat pagriezās uz to pusi. Debesīs virs mājām pacēlās dūmu stabs – tas nāca kaut kur no Klišī laukuma puses.

Izskatās, ka mūsu kokteiļvakaram negaidot ir pienācis vakars…” Alise pajokoja. Daudzi viesi mēģināja zvanīties, daži virzījās uz izeju, bet lēnītēm, soli pa solītim, it kā gribēdami parādīt, ka aizvien ir situācijas noteicēji un nekādā ziņā neļausies panikai.

„Varam turpināt sarunu pie manis, ja vēlaties,” Lamperērs ierosināja. “Es dzīvoju Kardināla Mersjē ielā, tas ir pāris soļu attālumā no šejienes.”

„Man rīt Lionā jālasa lekcija, braukšu ar ātrvilcienu sešos,” Alise paziņoja, “domāju, ka došos mājās.”

„Vai esi pārliecināta?”

„Jā, savādi, bet man nemaz nav bail.”

Paskatījos uz viņu un nodomāju, vai labāk nemēģināt viņu atrunāt, bet savādā kārtā arī man nebija bail, nez kāpēc biju pārliecināts, ka sadursmes tālāk par Klišī bulvāri neies.

 

Alises tvingo bija noparkots uz Blanšas ielas stūra. „Nezinu, vai tu rīkojies prātīgi,” es teicu, uzspiedis viņai uz vaiga buču, „piezvani, lūdzu, kad esi mājās.” Viņa pamāja un devās ceļā. „Apbrīnojama sieviete…” Lamperērs noteica. Arī es pamāju, pie sevis prātodams, ka neko daudz par Alisi nezinu. Mēs ar kolēģiem runājām gandrīz tikai par apbalvojumiem, virzīšanos pa karjeras kāpnēm un dažādām seksuālām vaļībām, par Alisi es nekad nebiju dzirdējis ne pušplēsta vārda. Inteliģenta, eleganta, pievilcīga – nez, cik viņai gadu? Apmēram tikpat, cik man – starp četrdesmit un četrdesmit pieciem –, un, pēc visa spriežot, viņa bija viena. Drusku par jaunu, lai atvadītos no visām cerībām, es nodomāju, bet tad atcerējos, ka vēl iepriekšējā vakarā es prātā jau biju no tām atvadījies. „Ievērojama!” es atbalsoju, cenzdamies vairs par viņu nedomāt.

Šāvieni mitējās. Ejot pa Balī ielu, kas šai diennakts stundā bija kā izslaucīta, mēs nonākam tieši mūsu mīļāko rakstnieku laikmetā, es teicu Lamperēram; gandrīz visas ēkas, kas saglabājušās neparasti labi, ir datējamas ar Otrās impērijas vai Trešās republikas sākuma posmu. „Nudien, pat Malarmē otrdienas pulcēšanās notika tepat līdzās, Romas ielā…” viņš atbildēja. „Un jūs, kurā pusē jūs dzīvojat?”

„Šuazī avēnijā, tā ir no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Literārā ziņā diezgan neievērojams laiks, tas nu ir tiesa.”

„Tā saucamajā Chinatown?”

„Tieši tā, esmu pašā Chinatown viducī.”

„Var gadīties, ka esat prātīgi izvēlējies,” viņš pēc ilgākas pauzes domīgi noteica. Tai brīdī mēs nonācām pie Klišī ielas stūra. Es apstulbis apstājos. Kādus simt metrus uz ziemeļiem Klišī laukums bija vienās liesmās; tajā vīdēja pārogļojušies mašīnu un autobusu karkasi; ugunsgrēka vidū rēgojās maršala Monseja impozantā, melnā statuja. Uz ielas nebija nevienas dzīvas dvēseles. Visu piepildīja klusums, ko pārtrauca tikai daudzkārtēja sirēnas gaudošana.

„Vai jūs zināt, kāds ir maršala Monseja dzīves gājums?”

„Galīgi ne.”

„Viņš bija karavīrs Napoleona armijā. Izcēlās, 1814. gadā aizsargādams Klišī nocietinājumus pret krievu iebrucējiem. Ja etniskās sadursmes izplatītos Iekšparīzē, intramuros, kā saka,” Lamperērs tādā pašā tonī turpināja, “ķīniešu kopiena paliktu ārpus tām. Chinatown varētu kļūt par vienīgo pilnīgi drošo Parīzes kvartālu.”

„Domājat, kas tāds ir iespējams?”

Viņš par atbildi tikai paraustīja plecus. Tobrīd es šokēts noskatījos uz diviem īpašo uzdevumu vienības policistiem ar automātu Kevlar plecā šķiedras kombinezonos mierīgi slājam par Klišī ielu uz Senlazāra dzelzceļa stacijas pusi. Viņi aizrautīgi sarunājās un uz mums pat nepaskatījās.

„Viņi ir…” biju tik apstulbis, ka tik tikko spēju parunāt, “viņi izturas tā, it kā vispār nekas nebūtu noticis.”

„Jā…” Lamperērs arī stāvēja un domīgi berzēja zodu. „Redziet, šobrīd ir grūti pateikt, kas ir un kas nav iespējams. Ja kāds nāks un apgalvos jums pretējo, viņš būs stulbenis vai melis; manuprāt, neviens nevar droši apgalvot, ka zina, kas mūs sagaida tuvākajās nedēļās. Labs ir…” viņš vēl pēc pārdomu brīsniņa ierunājās, „tagad esam jau gandrīz pie manas mājas. Ceru, ka ar jūsu draudzeni viss būs kārtībā…”

 

No franču valodas tulkojis Dens Dimiņš