punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Izdzēstie vārdi

Lorenss Šimels

22/06/2016

 Lawrence Schimel

Foto: no personīgā arhīva

 

Lorenss Šimels (Lawrence Schimel, dzimis 1971. gadā) ir amerikāņu dzejnieks, rakstnieks, redaktors un izdevējs. Viņš raksta angļu un spāņu valodā. Šimels ir beidzis Jeilas Universitāti un kopš 1999. gada dzīvo Madridē. Viņš ir sarakstījis vairākas prozas grāmatas, tai skaitā zinātnisko fantastiku, kā arī grāmatas bērniem, grafiskos romānus, dzejas krājumus, angļu valodā atdzejojis spāņu dzeju. Viņa veidotais krājums First Person Queer 2007. gadā saņēma Lambda balvu literatūrā kā gada labākā LGBT tēmai veltītā antoloģija. 2016. gada jūnijā viņš pirmoreiz viesojās Latvijā un apvienībā Mozaīka lasīja dzejoļus no jaunākā krājuma Deleted Names (Izdzēstie vārdi, 2013).

Atdzejotājs

 

Mīlestības recepte

Neprotu gatavot ēst pēc pavārgrāmatas:
tās precīzajās, bezpersoniskajās mērvienībās.
Man vajag, lai kāds man parāda,
kā tas darāms, soli pa solim.

Esmu slinks pavārs; neeksperimentēju,
daudz nepētīju, kad vēl gatavoju
sev vienam pašam.

Pieliksim šķipsniņu
šī, gatavosim pēc garšas, laiku pa laikam pagaršosim,
ko īsti gatavojam. Barosim
viens otru. Ja kaut kā pietrūks,
improvizēsim.

Visu, ko zinu par pavārmākslu, man iemācīja draugs,
kurš teica: gatavošanas noslēpums ir nekad nepieļaut,
lai ēdiens saož tavas bailes.

Tas ir arī viss, ko zinu par mīlestību.

Iesim uz virtuvi,
un es tev parādīšu.

 

Panti bez atskaņām

Es rakstīju viņam daudz vēstuļu,
bet tās palika bez atbildes.

Es vairs nerakstu viņam,
bet par viņu.

Dzejolis atbild man
ar nospiedošu klusumu.

 

Metonīmija

Es neatceros to teicienu precīzi,
bet atceros, kurā grāmatā tas bija.

Pārmeklēju visu māju, bet
neatrodu to. Un pēkšņi atceros –

kad sadalījām savas dzīves
un grāmatas, ļāvu, lai tā paliek tev. Bet

plauktā nav brīvas vietas:
to aizņēmušas citas grāmatas.

Citi vīrieši aizņēmuši tavu vietu
manā gultā. Bet šīs grāmatas prombūtne,

tās, kura piederēja mums abiem, kuru
mēs abi lasījām vasarā, kad satikāmies,

no jauna paver to tukšumu manī –
pat tagad, pēc tik daudz gadiem.

 

Ballīte beigusies

Visi viesi jau devušies projām –
arī mans istabas biedrs – ballēties kaut kur citur.
Esmu palicis viens starp pārpildītiem pelnu traukiem un
tukšām glāzēm, veiksmīgu dzimšanas dienas svinību
paliekām. Vienu pēc otra es atraisu balonu
mezglus, ceļu pie lūpām un ieelpoju tavu
dvašu. Arī es varēju iziet kopā ar jums,
bet man nepietiktu drosmes noskatīties, kā tu iepazīsties
ar citu puisi, noskatīties, kā šīs lūpas (kuras tik nesen
pūta šīs gumijas lodes, kad palīdzēji posties
drauga ballītei) tumšā bāra stūrī atrod citas lūpas. Es
vēlējos tevi noskūpstīt jau no brīža, kad ienāci pa durvīm,
bet tu nepievērsi man uzmanību vairāk, nekā prasa parastā
pieklājība. Tāpēc izlēmu palikt šeit viens un zagt tavus
skūpstus drupās, kas palikušas pēc ballītes.

 

Mīlas dzejolis tālumā

Markam

Viņš mani neredz, bet zēns zina,
ka es rakstu par viņu.
Ja viņš ir aizmidzis, tad pagriežas nepamodies,
it kā vēlētos iekļauties mana ķermeņa ielokā,
lai mēs būtu divi viens otram pieplakuši trauki,
piepildīti viens ar otru.
Kas attiecas uz dzejoli,
tas ir vienīgais, no kā pārtiekam,
un, ja atceramies vēlās brokastis,
tās bija vien tādēļ,
lai priecātos, barojot viens otru.

Viņš atrodas tur, kur vēlāks par sešām stundām.
Kad man pietrūkst viņa, cenšos iedomāties, kāda
varētu būt viņa dzīve, kāda nobīde tai no manas.
Ja būtu rīts, viņš atrastos darbā –
bet rītos es nerakstu dzejoļus.
Varbūt viņš šobrīd guļ, varbūt viņš
ir viens pats.

Kad dzejolis beigsies,
viņš sataustīs segu
un savilks sev cieši apkārt,
jo viņam ir auksti.

Es nepārtraukšu rakstīt.

 

Varžu princis

Viņš guļ kails palagu kaudzē vasaras karstumā,
viņa dzimumorgānu kunkulis iespiests kājstarpē
kā sarāvusies varde
viņa tumšo kaunuma spalvu biezajās niedrēs.

„Noskūpsti mani,” tas čukst,
un es pārvērtīšos par princi.”

 

No angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš

Dalies ar šo rakstu