punctum

Literatūra un kultūra

Vai meitenēm piestāv muskuļi?

Jana Kukaine

30/06/2016

 

Par Kristapa Epnera personālizstādi Vingrinājumi, kas līdz 24. jūlijam aplūkojama peldošajā mākslas centrā Noass.

 

Vingrošanas zāle ir vingrotāju templis.1

 

Sports ir ideāla dzimtes izrādīšanas vieta.2

 

Fascinējoši – tāds bija pirmais iespaids par Kristapa Epnera personālizstādi Vingrinājumi, kas secīgi izkārtota debarkadera nelielajās telpās un sasniedz kulmināciju ar aptuveni stundas ceturksni garu video. Kopā ar meitu to noskatījāmies, elpu aizturējušas. Manas acis alkatīgi rija kadrus, ko ikdienā nav iespējas redzēt ne tikai tāpēc, ka vingrošanas zāle manā personīgajā pieredzē saistās tikai ar atmiņām par skolas laikiem, bet arī filmēšanas tehnikas dēļ, kas, tverot ķermeņu kustības palēninājumā, atklāj kaut ko līdzīgu hiperrealitātei. Gan video dramaturģija, gan hipnotizējošais skaņu celiņš prasmīgi ved pie kāpinājuma – cilvēka ķermenis paceļas gaisā, pārvarot zemes pievilkšanās spēku. Šķiet, tie nav vienkārši vingrojumi, bet garīga prakse; nevis sporta zāle, bet tiešām – templis. Piebalsojot Rietumu filozofiem, gribas uzgavilēt – lūk, cilvēka gars, kurš atbrīvojies no miesas ierobežojuma un zemes smaguma, apziņa, kas izšķīlusies no zemes tārpa dubļiem aplipušās kūniņas un traucas debesīs pretī mūžībai, dievam vai idejai (akcents atkarībā no teorētiskās pozīcijas). Taču šim pacilājumam smagu piezemēšanos negaidīti sagādāja manas meitas jautājums: „Mammu, vai meitenēm piestāv muskuļi?”

epners02

Mana reakcija – pārsteigums, pēc tam dusmas. Skaistās kāpnes, kas ved uz augšu, piepeši sāk grīļoties. Pag, pag, vai tiešām… Kurš, kurš viņas prātā iedēstīja šo domu, šo iespējamību – ka meitenēm muskuļi varētu nepiestāvēt? Ka vispār ir starpība, kas piestāv meitenēm, kas – zēniem? Ar smagu būkšķi es krītu atpakaļ un attopos jau atkal turpat – starp zemes kukuržņiem, kur mans ķermenis ir mājojis gadsimtiem ilgi, vietā, ko gudrie un mācītie vīri atvēlējuši sievietei un no kuras viņa sākusi kārpīties laukā salīdzinoši nesen – aptuveni pirms kādiem simt gadiem – un ar mainīgiem panākumiem (ja ieklausāmies, piemēram, aktuālajā Latvijas politiķu diskursā) to dara vēl joprojām. Ķermenis lidojumā nav neitrāls, tas pieder vīrietim. Atsaucoties uz Rietumeiropas klasisko filozofijas tradīciju, īpaši Platonu, var pieņemt, ka sievišķais šajā gadījumā ir drīzāk matracis – pats būdams amorfs un pasīvs, tas kalpo par atspēriena vietu un glabā aktīvā (vīrišķā) subjekta pēdas.3 Dzimums šajā gadījumā nav nejaušība, bet gan likumsakarība, lai arī faktori, kas to nosaka, paliek ārpus (šīs izstādes) refleksijas zonas.

Feministiskā teorija jau pirms laba laika pamanīja, ka sports ir lieliska platforma diskusijām par dzimti, seksualitāti, ķermeni un identitāti. Sporta noteikumi un priekšstati, kā arī formālie un neformālie rituāli ir veidoti, vairumā gadījumu par atskaites punktu ņemot fiziski trenēta vīrieša ķermeni. Kā „sportiskas” vērtības tiek atzīts spēks, ātrums, bieži vien – arī lielāks augums un svars.  „Sieviešu” sporta veidi skaitās mazāk prestiži un, piemēram, TV pārraidēs tiem atvēlēts mazāks ētera laiks. Lai „pamatotu” sieviešu pakārtoto lomu vai nepiemērotību konkrētam sporta veidam, bieži vien tiek piesaukti viņu bioloģiskie dotumi, problēmu saskatot nevis sporta disciplīnas definīcijā, bet gan sievietes ķermenī. Kristapa Epnera video labi ilustrē šo situāciju, parādot, ka tās daiļā dzimuma pārstāves, kas tomēr nodarbojas ar sporta vingrošanu, ir pubertāti vēl nesasniegušas meitenes. Ja vingrošana demonstrē „nobriedušas vīrišķības” ķermenisko kvintesenci, kam atbilst stiprs, muskuļains, drošs, stingrs un pašpārliecināts ķermenis, tad trauslie, sīkie, meitenīgie stāvi īsti nav savienojami ar pieaugušas sievietes ķermeņa aprisēm un tiem procesiem, kas šajos ķermeņos aizsākas līdz ar pubertātes sasniegšanu. Citiem vārdiem, prasības pret ķermeni ir formulētas tā, ka vīriešiem tās izpildīt ir ievērojami lielākas izredzes, līdz ar to sievietēm jāsamierinās ar ierobežotām iespējām un daudz īsāku karjeru.4

Mūsdienu Rietumu sabiedrībā sports – it īpaši augsti profesionālajā līmenī – ir viens no pēdējiem „homofobijas, rasisma un nacionālisma bastioniem”.5 Feministiskās teorijas atzari piedāvā dažādas lēcas, kas ļauj saskatīt sportā valdošās varas attiecības un nevienlīdzības formas, ņemot vērā ne tikai dzimtes kategoriju, bet arī citus „parametrus”, piemēram, tautību, seksualitāti, vecumu, sociālo izcelsmi u.tml. Feminisms pievērš uzmanību tām lomām, ko sportā spēlē abu dzimumu pārstāvji: ja vīrieši parasti ir nācijas „varoņi”, kuri tiek teju mitoloģizēti (aktuāls piemērs varētu būt Kristaps Porziņģis), tad sievietēm biežāk pienākas apkalpojošā personāla pozīcija – viņas labākajā gadījumā ir „karsējmeitenes”, izklaidētājas, atspirdzinājumu piedāvātājas un apkopējas. Tāpat feministiskā diskursā aktuālas tēmas ir: noklusētā seksuālā vardarbība, ideoloģija, kas ietekmē sporta norišu reprezentāciju medijos, sieviešu klātbūtne sporta hierarhijās, ķermeņa disciplīnas un uzraudzīšanas prakses, kā arī plūstošās subjekta identitātes, kuras vairs neiekļaujas iepriekš noteiktajos rāmjos un bieži vien veido grūti klasificējamas, hibrīdas kombinācijas. Visbeidzot maskulinitātes studijas, kuras pēdējo desmitgažu laikā ir attīstījušās feministiskās teorijas paspārnē, šķetina nebūt ne viennozīmīgi vērtēto terminu „vīrietis” un aplūko tā vēsturiskās konstrukcijas tostarp arī sporta arēnā. Lai gan, pēc dažu kritiķu domām, šis pētniecības virziens ir ērta „piebalsošana” feminismam vai vīriešu „aizstāvības” runa, tomēr šāds fokuss ļauj artikulēt atšķirības, kas pastāv starp dažādiem vīriešiem.6 No vienas puses, tradicionāls sports, it īpaši profesionālajā līmenī, arvien ir „hegemoniskās maskulinitātes” barotne,7 taču, no otras puses, caur sporta prizmu iespējams ieraudzīt alternatīvas maskulinitātes, kuras vadošajā diskursā nereti tiek marginalizētas vai pat demonizētas. Viens no biežāk piesauktajiem tradicionālās maskulinitātes „klupšanas akmeņiem” ir homoseksualitāte, taču arī tādi parametri kā akceptēta agresivitāte, vardarbība, dominēšana, pašpārliecinātība, hierarhija un varas demonstrācija tiek atzīti par dziļi problemātiskiem.

epners03

Taču atgriezīšos pie jautājuma par meiteņu muskuļiem, kurš nebūt nav vieglprātīgs. Pārfrāzējot Vitgenšteinu, var teikt, ka šajā jautājuma „pilienā” ir kondensējušās apjomīgas teorētiskas debates un cīņas, kuras Latvijas mediju telpā, kā šķiet, vēl arvien nav rimušas. Sākot ar 60. gadiem, ASV bija vērojams pētījumu birums, kuru mērķis, maldīgi pasniegts un uztverts kā feministisks, bija „pierādīt”, ka sieviete, kas nodarbojas ar sportu, arvien ir sievišķīga. Šīs pseidoproblēmas pamatā bija pieņēmums, ka dzimtes robežu šķērsošana ir psihisku traucējumu indikators un ka sievišķība ir kaut kas, bez kā sieviete, šķiet, aiziet bojā, līdzi paraujot arī visas sabiedrības tikumību (zīmīgi, ka jautājums par sporta un vīrišķības savienojamību nekad netika uzdots).

Kāpēc gan akadēmiķiem būtu jālauž galva par sportisku sieviešu feminitāti? Atbilde varētu slēpties atziņā, ka sievietei ir tik svarīgi būt sievišķīgai tāpēc, ka tas implicē heteroseksuālu pievilcību un pieejamību. Citiem vārdiem, īstais iemesls, kāpēc tiek meklēti sieviešu atlētu sievišķības „pierādījumi”, ir bailes, ka viņas var izrādīties lesbietes.8 Heteroseksualitāte – atceroties radikālā feminisma tēzes – ir varas instruments, ar ko iespējams kontrolēt un manipulēt ar sievietēm, atražojot tradicionālo varas struktūru, kas noteiktā veidā definē gan vīrieša iekāri un viņa dominējošo lomu, gan sievietes padevību. Sieviešu atlētu „sievišķošanas” nolūkos tiek izgatavoti noteikti, „seksīgi” sporta tērpi, lietots meikaps, izstrādāta noteikta gaita un dažos gadījumos, piemēram, bodibildingā – pat lietoti krūšu implanti, savukārt medijos viņas tiek pasniegtas, uzsverot ārējo izskatu, seksualitāti un ģimenes stāvokli.9 Šķiet, sportistes saskaras ar līdzīgiem aizspriedumiem kā Latvijas feministes, par kuru „drausmīgo raksturu”, resnajām, neskūtajām kājām, psihiskiem traucējumiem un kopumā nelaimīgo likteni bieži vien izskan dažādi viedokļi.10

Pārdomājot Kristapa Epnera video, es, protams, nevaru noliegt, ka vērot vingrotāju ķermeņa virsmas reljefu ir valdzinoši, varbūt pat erotiski. Koncentrētās, līdz galam neapzinātās piepūles izteiksmes liecina par nopietnu darbu, kurā ķermenis ir nevis traucēklis, bet materiāls un reizē instruments, kas ļauj piedzīvot intensīvu garīgu praksi. Šeit nav sportam tik raksturīgās konkurences gara, izrādīšanās un pretinieka sakaušanas – vismaz video to neuzsver, tā vietā atklājot katra individuālo mērķtiecību un izaugsmi. Jāsaka, apbrīnoju mākslinieku, ka no kaut kā, kas man vienmēr licies pietiekami šausmīgs, viņš radīja kaut ko tik apcerīgu, ar vingrotāja vieglumu eleganti izvairoties no visiem smagajiem jautājumiem, kuri ir tikpat neizbēgami kā gravitācija.

 

  1. No izstādes anotācijas.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Scraton S., Flintoff A. Gender, Feminist Theory, and Sport, A Companion to Sport. Ed. by D. L. Andrwes and B. Carrington. London: Wiley-Blackwell, 2013, p. 102.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Interesantu versiju par sievietei pieejamo lidojuma pieredzi sniedz Ingrīdas Pičukānes ironiskais video Levitācija (2006).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Mūkusalas Mākslas salonā nesen bija skatāma vēl viena sporta tēmai veltīta izstāde, kuras nosaukumu Olimpiskais ķermenis droši varētu pārformulēt (neriskējot ar tā atbilstību references objektam) kā „maskulīnais ķermenis”. Lai arī izstāde piedāvāja pārdomātu ieskatu Latvijas sporta vēsturē un tās konceptuālo pozīciju raksturoja zināms kritiskums pret sporta ideoloģiju, tomēr tajā ietvertā dzimumu nevienlīdzība un acīmredzamie aizspriedumi, kuri savu pamatotību tiecas rast apšaubāmos argumentos par cilvēka anatomiju, man nezināmu, bet varbūt nojaušamu iemeslu dēļ arī palika ārpus izstādes refleksijas loka.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Aitchison C. C. Gender, Sport and Identity, Sport and Gender Identities. Masculinities, Femininities and Sexualities. Ed. by C. C. Aitchison. London/New York: Routledge, 2007, p. 1.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Whannel G. Mediating Masculinities: the Production of Media Representations in Sport, Sport and Gender Identities. Masculinities, Femininities and Sexualities, pp. 7–8.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Jēdzienu hegemonic masculinity ieviesa austrāliešu socioloģe Rēvina Konela (Raewyn Connell), kuras 1995. gada darbs Maskulinitātes (Masculinities) ir viens no disciplīnas celmlaužiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Hall A. M. The Discourse of Gender and Sport: From Femininity to Feminism, Sociology of Sport Journal, Vol. 5, 1988, p. 333.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Scraton S. Flintoff A. Gender, Feminist Theory, and Sport, pp. 99–103.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Sk., piem., Feministu foruma diskusiju Feisbukā par feministes Ingas Gailes svārkiem un lūpukrāsu.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu