punctum

Literatūra un kultūra

Uz gludās ūdens virsmas

Ksenija Cimmermane

06/07/2016

 

ksenija

Foto: Aleksejs Muraško


Ksenija Cimmermane ir dzejniece, dziesmu autore, esejiste, dzīvo Pēterburgā. Pabeigusi Smoļnija institūtu, kur apmeklēja dzejnieka Arkadija Dragomoščenko kursu Citādas rakstīšanas loģikas. Aizstāvējusi diplomdarbu par No Wave Ņujorkas neatkarīgo mūzikas skatuvi. Publicējusies tādos izdevumos kā Лаканалия, Syg.ma, Peremeny un citos. 2014. gadā iznāca viņas debijas dzejoļu krājums Līča apgabals (Область Залива). 2016. gada jūnijā viesojusies festivālā Dzejnieka asinis, kam speciāli tapuši atdzejojumi.

 

no poēmas „tā nenovērtējamā diena”

esmu tava meitene, bet man nav auguma
tik daudz kam esmu gājusi cauri: čūkslājiem aiz skolas
kur ne miņas no mīlestības
lavless boihuds
bezmīlas jaunavības džungļi
iedomāta jaunekļa miesā,
kuram tieši no sirds lien laukā –
kā nazis sānā, kā neaizmirstams ērkšķis –
vēlme apskaut
manu nepareizo sakodienu, nebeidzamās kājas –
un kāda tam visam nozīme?

 

no cikla „9 bezbēdīguma dzejoļi”

2.
Mūsu vēlēšanās vēsture,
aizsākusies zem ūdens strāvām:
todien es izpratu ādu,
sekss
ierij tevi savā tumsumā
un kaut kur no tā
dzīlēm
es, gluži kā tava dvīne,
rādu uz mūsu nākamā ceļojuma pusi.
Esam savāds radījums,
divi augumi, radniecības un kopīgas aizraušanās
salipināti:
mēs tos izaudzinājām
svešiem skatieniem neaizsniedzamos
pludmaļu džungļos,
skumīgi lasītāji un saulē kūstoši
veltīgi iztērēta laika bruņinieki.
Mūsu tikšanās
apsolījums
nobrieda kādā noslēpumainā
radio kastē,
mūsu vēl
nesarakstītajās dziesmās.

4.
Mūsu vecāki atteicās no iztēles,
atdodot sevi vienas
vēl iespējamas dienas varā.
Jau iepriekš bija zināms, kas būs tālāk:
viņi nolika savas
galvas uz gludās ūdens virsmas.
Tā viņi guļ, pieklusuši,
es pieeju klāt,
apskauju savas mātes tēlu, es cenšos
aizstiepties līdz viņas augumam,
ko apslēpj biezs runas
slānis: es labprāt liegtu
viņai šo dāvanu un par to iemācītu
apskāviena dāvanu.
Vai viņa to dzird?
Var būt, tā ir tikai
plauksta, kas aizslīd starp
ādu un atmiņu. 

9.
trīs cilvēku sejas kad gulējām līdzās.
kur lai lieku šo dienu? varbūt vieta
atradīsies starp lūpām
zem plakstiņiem
pulsē redze: tu pastaigājies
pa dārzu, apmeklē
iemīļotas vietas, pieskaries mīļiem draugiem
tavi sapņi: kur tajos esmu es?
ko es tev teikšu?
par ko es domāju?
šajā pusaudžu sapņu
gultā es gaidīju savu
stundu es aizvēru acis
un zaudēju savu
augumu:
tas bija kā sala,
aizslīdēja sāņus,
es nemaz neesmu metiene,
es nemaz neesmu puika,
pat ne burts,
es esmu sala,
vārdi, savākti no citu cilvēku lūpām, slavēja mani:
„pagaidi, es nostiepšu noslēpumu no augšlūpas
kaut kur lejā”
tā arī alfabēts
izplūst un izskalo mana auguma robežas
gādīga pavadoņa roka
satver man galvu, it kā grasītos skūpstīt:
es pagriežos un ieraugu nakti
ieraugu tālumā sevi
šajā gultā, ilgojošos pēc jaunas ādas,
pieaugšanas
a great escape
seksa
tīrība
mīlas mirdzošais

 

No krievu valodas atdzejojis Edvīns Raups

Dalies ar šo rakstu