— Gaidot laiku

 

 Foto: Artūrs Lūkins

 

Kaijputniem noķēzīta palodze. Šis logs – viņas vienīgā saikne ar ārpasauli. Jūra. Nemierīga. Dzestrs vējš satver viņu aiz pleciem un sapurina. Kā drudzī. Brokastis. Rupja un tumša maizes šķēle Varjas zobos. Košļāt šo auksto zemi, kamēr tā padodas un viegli irst starp zobiem. Stingrs sakodiens, siekalaina maizes putra, norīt un tad atkal, un atkal, līdz viss norijies. Tikai to vienu viņa nevar norīt. To kamolu kaklā. To viņa nevar. Sprūst un sprūst.

Varja gaida laiku mājās no jūras. Kad laiks ieradīsies, atkal būs apaudzis ar bārdu – pilnu ar smaržām no visām tām zemēm, kurās sabijis. Naktī, kamēr laiks cieši gulēs, pieglaudies Varjas siltajam un sargājošajam sānam, viņa noskūs viņam bārdu. Laikam spēcīgs un dziļš miegs. Varbūt tikai vienu pašu reizi viņš no miega aizrausies, izbīsies un tāpat vien iekraus Varjai pa degunu. Par to, ka nestudā viņa liek viņam aukstu žileti pie kakla. Nepacietīgā Varja. Tomēr viņa zina, ko dara. Āda atkal tiks gluda, šī siltā miesa kā saules sakarsēts olis smiltīs. Skūt bārdu laiks ļauj tikai Varjai. Varja, sajaukusi to ar tumsu, dzīvo pazemības gaismā. Laiks ir pratis viņu ievest šajā gaismā, dzīvot ar to kā savu otro ādu. Šo tumsu, kas ir viņas gaisma. Pēc savas dabas mežonīgs un neparedzams, laiks tomēr prata ienākt Varjā kā pats pirmais iekarotājs. Tādu laiku kā tonakt Varja vairs nav piedzīvojusi.

Vēl ir rīta mēmais slieksnis. Varja iesprūdusi vaļā atvērtajā logā. Vienīgi rokas ir brīvas. Vienīgi viņas rokas vienmēr ir brīvas. Ar tām viņa trenkā uzmācīgos kaijputnus, tie jau kādu laiku vairs nedzīvo ostmalā, bet tup visapkārt Varjai. Vienīgajai saiknei ar ārpasauli.

Ar ādu Varja lēni uzsūc tuvojošos dienu. Rīts ir zaļganas gaismas sasūcies kā aļģes jūrā. Smacīgs gaiss, ka nesametas uz vētru, nodomā Varja, netīri zaļa jūra ir šorīt, bet tās krastos un viņas skatiena apvārsnī – neviena. Varja ir smaga kā šī vecā, pamatos grūstošā viņas un laika māja. Naktīs tā atver savu tukšumu un, tāpat kā toreiz Varju, uzņem sevī radības, kurām nav miera.

Miegs uz Posta ielas ir īss mirklis, it kā, kad saule, gribēdama ko teikt, atver savu muti, izkliedzas, appludinādama visu Varjas ēnaino istabu kā mīkstā olas dzeltenumā, apreibina vēl no grūtiem sapņiem mostošos, tad aši aizcērtas prom. Saule šeit ir kā tā Varjas kaimiņiene, steidzīgā čigāniete, bērnu dzemdētāja, dzeguzes rīkle Maruja. Saule, kas uzplēš acu plakstiņus tramīgi guļošajiem. Nemierīgi un neizgulējušies tie mostas un atceras sapni – savu zemi, kuras tiem vairs  nav. Varja, ielocījusies laikam siltajā azotē, pierada aizmirst un aizmirsa.

Varja ar pirkstu uzduras kaijputna sūdam. Paceļ pirkstu pieres augstumā, tad tuvina to sev. Pieres vidū punkts. Balts kā krīts. Bez smaržas. Vēl nesacietējis aukstā vēja elpā. Putnu iezīmētais ceļš tagad ir viņas pieres vidū. Visi dienvidi, rietumi, austrumi un ziemeļi saplūduši vienā punktā – Varjas atmiņu apvidū.

Šajā krastā viņa izpeldēja pati. Pusdzīva vēl ilgi gulēja jūras mitrajās smiltīs un domāja par jūrā palikušajiem.

Viņš atkal tīšām braucis garām viņas mājas logam, pa ceļam neveikli salaužot jasmīnkrūmu. Viņa zina, ka vecais Sterva viņu necieš. Jo tā viņu negrib, bet viņš grib.

– Visas pasaules nelaimes rodas no tā, ka viens to otru grib, bet tas otrs negrib, – Varjai reiz teica laiks.

Sterva nokrīt no sava velosipēda. Ar to vien, ka Varja ir, viņa traucē viņam koncentrēties. Ar to vien, ka elpo. Šis te zogot malku un naktsmieru, Varjai tika stāstīts. Šis katru nakti braucot izlūkos ar vienu vienīgu nolūku, lai dabūtu malku, piecas mazas bļāvējrīkles būdā, ziemā salstot nost, barotāja bez pēdām pazudusi pagājušajā pavasarī kaķu bauru laikā. Varja jau zināja, kur Stervas piedzīvotāja gāja, kādus ceļus klupa, kur savus ceļgalus līdz asinīm nobrāza.

– Tā saķērās tajā svešzemniekā, ka šis viņu par tādu mīlestību nomušīja. Varja, nekad nemīli tik stipri, citādi tas tevi ņems un nomušīs, – Sterva kunkst aiz baudas, to vēlreiz un vēlreiz stāstot Varjai. Jo Marujas sods par to, ka šī viņu pievīlusi, ir Stervam tīkams. Kopš tā atgadījuma viņš uzmana jūras robežu. Neviens svešzemnieks te vairs netiks ielaists. Neviens mušītājs. Neviens.

Ko tas Sterva te patiesībā visu laiku nāk? Varbūt gaida Varjas laiku tāpat kā viņa? Tikai ar citu nolūku gaida. Kad Varjas laiks ieradīsies, visi teiks un rādīs uz viņu ar pirkstiem, ka šim no svešām zemēm acis pavisam aklas palikušas, bet Varja tik un tā būs viņa, neredzīgā laika, pusē.

Kādu brīdi ir tikai šie sēcieni un vaidi no jūras un kaijputniem. Vienu, bet ļoti īsu brīdi Varja iedomājas, ka varētu nolikt Stervu gulēt, kaut vai pie sevis ieaicināt, lai nemiernieks beidzot izguļas. Nē, vedīs uz paša būdu Dzīvības ielā.

Šļūkdams nopakaļ Varjai, Sterva nodomā, ka vienmēr ir gribējis Varju. Arī tagad viņš viņu grib – pat šajā vecajā un nevajadzīgajā ādā. Tā var gribēt tikai jūru, kad tā bēgumā aprijusi pati sevi. To nakti jūras krastā Sterva nekad neaizmirsīs. Galu galā, Varja izdzīvoja tikai tāpēc, ka tur, tieši tajā stundā un vietā, atradās viņš. Viņš, kurš apsteidza laiku. Varjas augums starp daudziem citiem izskalotajiem vienīgais vēl glabāja siltumu. Uzlika plaukstu uz Varjas krūtīm – elpoja. Glābjama. Nejautāja, no kurienes. Viņa Marujai jau nebija ne vainas – atskabargaina kā tikko sacirsta malkas pagale, kaislīga, bet pati vainīga, pārkāpa robežu. Sterva aplūst kā tāds sauss zars pats savu domu vētrā, acīs sariešas asaras vai sāļais, mitrais gaiss no jūras, īsti nevar saprast. Viņš jau nezina, kas tā tāda robeža ir, kāds tās ir novilcis pret viņa gribu, bet Varju viņš tik un tā grib visstiprāk tūlīt aiz Marujas. Tieši tāpēc grib, ka Varja vēl jauna un grib tikai savu laiku, nevienu citu. Stervam necaursitams naids pret laiku, tas nobendēja viņa Maruju, nostājās starp viņu un Varju. Aizšķērsoja ieeju.

Pa ceļam uz Dzīvības ielu Varja paceļ Stervas nolauztos jasmīnzarus, nesīs pie viņa. No Stervas jūtams, ka būdā pārāk daudz smaku. Varja cer, ka stiprā jasmīnsmarža tās visas nomāks. Viņi nerunā visu ceļu, skatās katrs uz savu pusi. Divi, kas iet vienā solī, bet ir tālu viens no otra. Tieši šajā brīdī Varja sajūt laika klātbūtni visstiprāk. Viņš soļo tiem abiem pa vidu, mūžīgi šķirs tos divus. Laiks. Vējš pluinī Varjas matus, Stervas bārdu.

Visos būdas kaktos izbiedētas, gailošas acis veras pretī Varjai. Skatās uz viņu, pēta svešinieci, ošņā gaisu, baidās. Mazākais no visiem sāk brēkt. Varja sastingst. It kā viņa te būtu nākusi tieši tāpēc, lai redzētu to pati savām acīm. Viņa pieiet pie galda, zem tā kāds sakustas, viens no Stervas bērneļiem, viņa paķer uz galda stāvošo burku, ieceļ tur jasmīnziedus, tad atkāpjas uz ārdurvīm. Spiedzoša balsu murdoņa. Tumša jūra tumsā aiz muguras. Pieci bērneļi ap Stervu, mazāko viņš paņēmis klēpī. Marujas bērni.

Viņa apmetas apkārt un plēšus aizplēšas uz jūru. Akmeņi, viņai skrienot, uzplēš ādu zem pēdām. Laiks nav pārradies, laiks nav pārradies, viņa skaita pie sevis.

Ir jau nakts, kad Varja iemetas jūrā. Viņa peld viegli, iegremdē visu augumu sāļajā jūras ūdenī. Tiek aiz sarkanajām bojām. Augums sakļaujas ar jūru, un viņa slīd tālāk. Maruja allaž peldējās kaila, tieva kā maikste, iedegušu zemes ādu – laiks nevarēja viņu nepamanīt, neietvert savā skatienā. Varja vēzē rokas vienmērīgi un mehāniski, Varja jau sen ir nogurusi, stumjas jūrā uz priekšu puspievērtām acīm. Varja nekādi nevar aizmirst kādu seju. Nevar un nevar. Bērna seju. To, kurš izspruka no galdapakšas. Nē, nevar būt un var būt, Varja sevi mierina, ierij jūras ūdeni un izbīstas. Un tomēr bija! Viņa izbīstas atkal, aizrijas tāpat, kā toreiz, kad laiva, uz kuras atradās viņi visi, lēni sāka grimt, bet krasts vēl nebija saskatāms. Acu priekšā tā bērna seja, Varja spēji ienirst, lai mīkstinātu kliedzienu. Vietā, kur Varja ienirusi, virs ūdens parādās caurspīdīgi burbulīši. Dažus no tiem kaijputni saķer knābī un aiznes līdzi.

Viņa paiet garām Posta ielai, pāriet pār ielu, atskatās – viņas mājā deg gaisma – ilgais gaidīšanas laiks, maigums, kura nebija. Viņa iet tam visām garām. Kaijputnu ēnas uz palodzes. Tie rij un noķēzī Varjas palodzi zili melnu. Tie aprij Varjas dzīvi. Garām.

Varja sasniedz Dzīvības ielas būdas durvis, tās atveras viegli. Jebkurš tur var ienākt, bet vairs nevar iziet tāds pats, kāds bijis.

Visi pieci Marujas bērneļi sakrituši vienā vietā uz grīdas, zem viņiem lupatu kaudze. Ielu laternu gaisma, kas krīt uz guļošajiem no loga, iekrāsojusi tos pavisam dzeltenus. Ja to elpa necilātu viņu vēderus, Varja padomātu, ka tie visi ir miruši. Viņa pati arī. Laiks te nemaz vairs nevar viņu sasniegt. Brīnās, cik viņiem ciešs miegs. Šņākuļo. Cieši aizmiguši tik ļoti dažādie bērni. Pašā malā guļ Stervas un Marujas jaunākais puika. Varja meklē. Bērnu sejās. To vienu seju. Viņš guļ tūlīt aiz vēl diviem. Marujas un laika bērns. Varja apguļas viņam blakus, pieliek pirkstu pie pieres, meklē, kamēr uzmeklē un ar nagu noberž kaijsūdu, kas tur jau piekaltis tik cieši, ka jāberž ar pirkstu tik ilgi, kamēr pieres vidū parādās caurums – kā izdzēsta kādas vietas teritorija uz sen nozaudētas kartes.