literatūra

— Vilku bedre

Andris Habermanis

02/08/2016

tur var būt vējā izšauta sēkla, iedīgusi caurspīdīgā gliemežnīcā

 

Habermanis

Foto: no personīgā arhīva

 

Vilku bedre

šī taka lai paliek tikai zinātājiem,
bet to, kur palikusi vilku bedre,
nezina neviens,
un nezina arī to, vai tajā reiz iekritīs,
uzies to un kas tajā būs;
varbūt tukša,
bet tur var būt jebkas –
negaisa apjucināts suns
blakus vēl nepiejaucētam
plēsēju ciltstēvam,
morēnā ietīts, atieztiem zobiem;
un pāri tai bedrei
plūdeni staraina atzara laipā
lēceniski pakārta upurstirna

varbūt tur uziesi ragus –
uzlecot no zemes dzīlēm
un klinšžuburā atspēris
zibensdvakas izrakstītas pazoles,
tos atstājis briedī ieticis viednis,
lai ar lēkta dārdu
kā gaismas veseri
iztaisnotu
horizonta aploci,
ko pirmpiena alkās
iezīstu asti
bezgalībveidolā
savērpusi redzīga odze

tur var būt rāma
zalkša mugurai pāri
meža skudru procesija,
kameņu izgrebtās kapenēs nes
vilkzirnekļa
gaišajos spļaudekļos ievīstītu
liepu sfingu,
bez mitas sēri piesitot
svēto kaujaslauku smiltis
un ceļa oļus
izspērušu zvanu,
kas izdimda dzīvību
cauri tai bedrei,
iztrīc to ārup
un pietur

tur var būt nedabiski saplacis galvaskauss –
cauri izvērpusi egles sakne lauž
ar pirmatnēju dzīvības spēku
un izverž rūsainus šrapneļus;
vai benzīnā izmērcēts stroķis
un māla baloža mānekli
nopļāvis mēness sirpis;
vai varbūt –
no nīcības mitrāja
piesmeltas ligzdas
spītīgi izsprucis renkulis –
kāds bezdzimtībai lejupkritis
dzeguzes vanckars

tur var būt vējā izšauta sēkla,
iedīgusi caurspīdīgā gliemežnīcā, pirms
– linu pogaļu sauja,
ko iesviedis vaidu nodzīts drellis,
klīstot pa izkurtējušu kapzemes ainavu
un neatrodot nevienu dzīvajo,
nevienu pašu
rātna un tumīga tukšuma
cienīgu karakalponi,
kura šo miera apbedījumu
uzņemtu sevī, aizbērtu un raudzētu

tur var būt ugunskapā
izkūries aklo ziedoklis –
neuzvarētā abpusgriezē
izvērsti laika un virsaiša zobi,
un kaulaudu galodu noapaļots svina nazis
– derību simetrijā atdalījis
kakla cīpslu grožus
un pārrāvis krūšu dzeņaukstes,
nu sabirzušas červeļainu izdeguļu pudurī

tur var būt biedējoši smaga,
tumšai lapotnei caurkritusi grāmata,
un visi reiz svētie, nemainībai apliektie vārdi
izdēdējuši vai sakņupuši
līdz mīzalsmakas kairinošiem aplidošanas vārdiņiem
un pelējuma matiņu garnētām naglām;
aizvilkušies sūnām
un iecirtušies velēnas bruņās,
bet atlikušie sakņu un galotņu trūdi
gaismas ātrumā pārpludināti
ar bedres dibenā izplaukuša avota ļipu

tur var būt somati stāvoklī sastingusi senmāte
klēpī iespiestu, izsusējušu lāceņu grozu,
zarainiem sveķrakstu pirkstiem
ieķērusies briežķērpju krēpēs
un radību pirmskaņā ievadot
mūžīgās atgriešanās auļus,
lai atkal uzņemtu sevī,
aizbērtu
un raudzētu

tas varbūt būsi tu,
kurš gulēs tai bedrē
un nezināsi vēl ilgi,
vilināsi citus,
pirms zināsi,
kā nenonākt vairs –
kā nenonākt savā
vilku bedrē,
ja tā var būt jebkur
un jebkas;
bet tiklīdz iekrīti,
nespējis paiet tai garām, –
tā kļūst par to, kas ir
un paliks tāda,
kamēr paliksi tur,
līdz rausīsies laukā,
uzņemsi sevī,
cietbirdināsi
un raudzēsi

varbūt tai pāriesi pāri,
nemanot,
kur reiz bijusi vilku bedre,
jau uzņemta sevī,
aizbirusi
un norūgusi ciet,
jo šī taka
ved
arī tur