— Kādu gan vēl tu iztēlojies vasaru?

 

Foto: Aleksejs Muraško

 

Irina Maksimova dzīvo Kaļiņingradā un ir divu dzejas grāmatu autore. 2005. gadā iznāca viņas debijas krājums ar īpatnējo nosaukumu Bablgami atpakaļ (Баблгамы обратно), 2014. gadā tam sekoja Vārds, vārds (Имя, имя). Tāpat viņa publicējusies tādos žurnālos kā Reflect un Воздух un interneta vietnēs polutona.ru, textonly. ru u.c. Vēl Maksimova organizē Kaļiņingradas dzejas festivālu SLOWWWO. 2016. gada jūnijā viesojusies festivālā Dzejnieka asinis, kam speciāli tapuši atdzejojumi.

 

***

Kosmiskās bumbas ķeršanā
bez sasistiem ceļgaliem neiztikt.
Caurcaurēm piesūcinot zemi,
asinis nemanāmi izplūst no brūcēm.

Zeme guļ, guļ kā karš.

Mazohists neizvēlas nāvi.

Pārplīsušie asinsvadi redzami
spoguļattēlā.

Zvaigznes nokarājas ķekaros
kā vīnogas.

 

***

Tā, saka Pēteris, jūs runājāt par šiem vārtiem.
Nāc, es tev parādīšu.

Un ved mani, un iet pa priekšu.
Viņam ir dzeltena galva bez matiem, bez sejas, pār viņu baldahīns,
kas varētu apslēpt augumu, bet ne gaitu.
Viņš līdzinās ķeglim – nē, nekā smieklīga.

Šāds varētu būt klusums,
taču debesu skaņa neļauj to dēvēt par klusumu.

Mums priekšā pamazām
atklājas zeltīti vārti.

Lūk, saka Pēteris, skaties.

Un es uz tiem skatos –
šauri un bezgalīgi augsti,
liekas, vārti saplūst
šajā debesu telpā,
kas ir apbrīnojami zila.

Nekādas saules,
taču šeit ir bezgalīgi gaišs.

Pa šiem vārtiem, Pēteris piebilst,
vari ieiet tikai tu pats,
tu nevari paņemt līdzi ne to,
kas tev dod padomus,
ne to, kas tevi cenšas iežēlināt.

Viss, saka Pēteris,
tagad ej.

Un es atgriežos.

 

***

Nobrūk jūras krasts,
stāva nogāze.
Zilpodze – sažuvusi,
smiltis – dzeltenas.
Skaļi kliegt nedrīkst
tikai kalnos,
sniegs ir vēl smalkāks, daudz smalkāks par smiltīm.
Kurš gan vēl ir vainīgs, ja ne tu?

Skaties, virmuļo gaisā zirnekļa tīmeklis
un smaržo pēc skujām.
Rases lāsēs –
saules atspīdā. Kādu gan vēl
tu iztēlojies vasaru?
Jūras sāļainie ūdeņi
nedzesē slāpes,
un sejas tā arī nenomazgāt no asarām.

 

***

Un vairs nav svarīgi redzēt seju,
izbaudīt skaistu augumu.
Kad līdzās – vai nu tu aizver acis,
vai esi tik tuvu, ka vaibstus neredz.

Mēs esam uz šejieni atnākuši, lai izpildītu dile ke no.

Sirds neplīst pušu,
tā pārakmeņojas,
sagraujot asinsvadus
kā malahīta olu.

Šeit tu vēl nelaid vaļā,
šeit vēl nesamanīgi sāp.

Vairāk aizmirsti, nekā atceries.

Sāksim no sākuma:
rokas sažuvušas kā nabassaite.

Pasaki viņam nē.

 

No krievu valodas atdzejojis Edvīns Raups