punctum

Literatūra un kultūra

Melnās lādītes

Staņislavs Snitko

09/08/2016

 

Divdesmitseptiņgadīgajam Sanktpēterburgas iedzīvotājam Staņislavam Snitko krievu literatūras ainavā ir pašam sava īpaša zona. Uz ļoti aktīvā, dažādā, daudzgalvainā vienaudžu-poētu fona šis autors ir vienīgais „jaunās”, „aktuālās”, „neformālās” prozas pārstāvis. Viņš neklāsta mēreni aizraujošus stāstus, bet rada-rāda ap savu sfēru atpazīstamu atmosfēru. Viņa radošais instruments ir vēl no Dostojevska laikiem iestiepies staipīgais pēterburdziskais ritms un sintakse, tak jau XXI gadsimta autora rokām darbināts, lai taptu mīklains sižets, bieži vien – miniatūra. Snitko vientuļās literatūrfigūras teksti jaunākajā krievu prozā izsauc tik stipru kognitīvo disonanci profesionālo ļaužu prātos, ka viņiem sajūk – kā tos formulēt, noformēt, kādos rāmjos bāzt. Nesen tas izraisīja skandālu: kad Snitko kļuva par Arkādija Dragomoščenko, vērtīgākās jauno dzejnieku, prēmijas finālistu, viņu pat sāka dēvēt par dzejnieku. Nupat, šovasar, Staņislavs Snitko pārbrauca no Pēterburgas uz Kaliforniju. Jo interesantāk, kā ar Krievijas ziemeļu galvaspilsētas dvašu, intonāciju, stilu sadzīvos svaigais materiāls, jaunā kultūrvide, „tur un šite”.

Dmitrijs Kuzmins

 

Spektrofobija

1. Amalga

Ne dzīve, Bargā Debīliķe, visus apēdusi, –  vienkārši: tik vējaina ainava, tik indīga peizāža, ka vārdu neatrast, teikumu nesavākt, un miglaina bilde. Itin kā bubina kāds un ākstās, un ņirdz un mokās, un siltu lodi rij. Sūri tev klājas, Kungs maigais, – dziedāja, smejot un dancojot, un spēlēja – ar spoguli, kaklu un īlenu. Lai: uz nebēdu – klāt nebūtu.

2. Ļeņingradas ziedi

Parasta rudens paskata saplosīti – ciemati, pelēks lauks, nomale, peļķu ledainās acis, tūkstošiem vasarnieku (un viņu vateņu pelēcība, viņu mirdzošie ilkņi) un tukšais tamburs, un šļirču dobā kraukšķēšana, un vakars aizkūpināja sniegputeņa papirosu, un šāviens – skūpsta brālis – norija visu šo jauno brīnumu: gargulas un maskaronus uz staciju fasādēm, un piemiņai par to – bezvārdu ziedu ļaunais aromāts.

 

Melnās lādītes

Līdzīgi svina ēnai (šveiciešu ēnai) ceļas katrs cipars, neskaidrojot: kas ir šajās Melnajās Lādītēs? Bet būtību automātiskais elements, Hiacinta monuments, – novērš atbildi: katrā (jebkurā) melnā lādītē – tikai tārpi-skrūves, nakts adatas, neredzamas acis… Jo – fobiju fabula drošāka un saldāka: himeru marionetes nodīrāta ir zemes loža un liesmojošu akmeni ēd.

 

Engelsa motīvs

1. Zvērība trūdot pārmaiņām pozīciju (gājiena izlaišanas): absolūtas spaidu ainavas vietā: raugies nāvīgi vērīgi, kā tagad (tā arī līdz šim) videolente tin epizodi, pārtopot pirmspēdējā cēloņa sekās.

2. Diakritiskais šifrs mēmajiem virs galvaskausiem, ja valodas nekroze bilst: Runā, runā runā skaļi ar mani nevis kad jau mēma Čukikamatas rūda indes skauta valodas- upes atpakaļplūsmā: kosmētiski, ergo fenhelis.

 

Mūzikas rašanās

Ivanam Abramovam

Mūzikas rašanās – zem dimanta mēness, kur neizkliegt vārdu „brīvība”, – būs nevis sekas, bet diapozitīva iznīcināšanas rezultāts olbaltumvielu čabā: šajos olbaltumvielu zibšņos viņš saka „nevaru pavērt muti”, lai izgrūstu dziesmu Brīvības trokšņainajā laukumā, kur grautās dziesmas čaboņā optiskais noise būs iemesls, – un tad līdzīgi austošiem pelniem mitrām trepēm atgriežas iz drupām.

 

Fotogrāfija atmiņai

N. Safonovam

Kur kinolentes ķīļūdenī mūzikas drupas, –  nemirkšķinot iznira iesalis skatiens ledū pie stacijas, kur granīta miglā indīgas zivis riņķojot aizšuj acis ne ar sirpja sudraba diegu: bet diafragmas klikšķa nocirstās mēles asinis.

 

Vajadzīgie kropļojumi

N. P.

Šaurajās olbaltumvielu atslēgās rudens fotogrāfs augstāko jūtu meklējumos zaudējis sasaisti, kas sarāva laiku skatiena zudumpunktā: kā grūstošās tilpnēs trīcošs gulst gaiss, tā (ar neuzkrītošu, bet svelmainu spindzoņu) glāstošs nazis grimst sirdī – labākajā no makstīm.

 

Apvidus sadale

D. L.

Piesmeltu muti, pa ūdenī zūdošiem aprīļa pakāpieniem, – kamēr akustiskais šifrs iekalis upes garozu – ne mazāk trokšņaini kāpt: ar savas runas ķermeni atkāpjoties turp, kur telegrāfiskajās apgāzto trokšņu un grausta zibšņu debesīs, – ceļas no dzelmes.

 

Mortido subtitri

1. Lēca mutē

Skrandainā parka vējš neublau saulrietā krastu atminēsies kā laimīgu gar ūdeni skrejošu žurku okkervila enerģētiķu prospekts revolūcijas šoseja pirksti violetās putās sideriski precīzs malks be careful, it’s so tender svešas mēles olbaltumoblātē

—  —

rīts krīt kā zobenaste saka putrescinovs sakniebtām lūpām gutujevskis un kanoņerskis
zem sarauto lēcu pulvera nītīm vieda sirds svina ezerā grimstot krīt rīts saka putrescinovs tak nedzirdami

—  —

atkal nicholson traks neatvairāmi klinkera ķitelī sarmojot krastmala
nedziedināmi tabes-gredzenam plešot rievaino lēcas ķermeni mutē

2. Pretnovērojums

virsnieku peņuārā ģērbta bet neremdināma skrupulozā žurka, ko safonovs n. ar kotiljona loku uztrītu tūkstoškārtīgi pārcirta ignorējot libretto rīta operā saspīlēti-mitrā tevī gludā sniegbaltā pieskarties gurnam

—  —

nemirstīgā ķermeņa miesai uero porque no muero* atklās autopsija sēra grimā tūkstoš dvēseles vai tūkstoš traumas vai joe dallesandro nostiepto tīklu nes salas uz atbalss pusi okulāri glausti

—  —

sprādziena amonītkokonā optiskais tīģeris vēja emaljas dūmakas iesaldēts zem montāžas pretuguns asins demarkācija un limfas hip hop

3. Adattīklā

mirstīgā nemiera sēkla strāvas fārvaterā ignorē redzi kadeta pietecējušā receklī nelūkojoties met lokus tieva sarkana žurka ar lanceti virs meža liesmas ja vēdera lejasdaļā pulsē juteklīgs punkts

—  —

izlozēt delights in self-torture svētā terēze pareģos ar smiltīm halakhiskām aukām šķērsielas artērijā skābos tīklus izmetot spurdz precīzi citējot palladiāniskā diapozitīva netīrie tumšie putni

—  —

degoša sērkociņa bertolē sāls daļiņas bērtas brūcē plāniem ķermeņiem nokaisot neliesmos atpakaļ ceļu vēlami-tuvā atkāpties radusī nāve

 

* Mirstu, jo nemirstu (sp.).

 

Meitenes

Meitenes pastaigājās pa ziemas mežu un gaidīja brīnumu. „Drīz pasaule uzzinās par mani to, ko nekad nezināja!” viena nodomāja. „Kaut ātrāk izdotos apprecēties,” prātojot nopūtās otra. Trešā neko nedomāja, notrauca sniegpārsliņas no sava puskažociņa. Žagatas peldējās sniegā. Vilki, ieraugot meitenes sarkanos lakatiņos, slēpās lāču midzeņos. Lāči krekšķēja. Taču brīnums aizvien izpalika. Aiztraucās električka, sacēla sniega virpuli un cilvēku, kas nesa pa tiltu vecu velosipēdu, nosvieda uz aizsalušās upes.

Pirmā meitene nopūta sniega kārtiņu, atsedzot brūklenāja sarkanās ogas, un meitene plūca tās un mielojās. Otrā ar pistāciju pievilināja vāveri un saķēra tās asti, pēcāk tomēr palaida vaļā. Bet trešā pamanīja zem tilta uz aizsalušās upes velosipēdu.

Cilvēks jau bija aizrāpojis.

 

Kaimiņiene

Fanija Ardāna māj ar spalvaino roku no kinoekrāna. Viesi vējā nosaluši: skaļi smejas, rij tabletes, pieprasa uzkodas. Namiņa saimnieks Josifs Prips glābjas bēgot: mēness ir apaļš, lai gan vakar vēl bija ovāls. Nakts klusa. Zem kājām čab zāles paklājs. Skudras nes kaķi uz pūzni. Var dzirdēt, kā ap takām aug sēnes. Josifs pļaukā savu cisku, un dzirksteļu kūļi izgaismo tumsu. Bet viesi jau sit logus, viņiem izsīkuši ugunsdziras krājumi, grib vēl, dārzā izlido dīvāns. Bet Josifs vairs neredz neko un nevienu, it kā dabūjis pa galvu, viņš dzird sevi un vāveru astīšu švīkstus ap stumbriem, kaķa un kurmja smārdu, komposta kaudzes furunkulu vasarnīcu mežā, zemesceļa elli, gulšņu un sliežu vietā tievo bērziņu sprakšķus, sama plunkšķus lietus mucā, fauna nags atstāj šķeltas, smailas pēdas. „Fanija, Fanija, tā, laikam, esi tu!” – šļupst Josifs un krīt kādam mīkstajās ķetnās.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu