punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Broken nose during dinner

Katarina Gripenberga

10/08/2016

 

zviedriete

Foto: Staņislavs Ļvovskis

 

Katarina Gripenberga (Catharina Gripenberg, dzimusi 1977. gadā) ir zviedru dzejniece, dzimusi Jākobstādē, Somijā. Studējusi salīdzinošo literatūrzinātni, kino, kā arī radošo rakstīšanu. 1999. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums, tam sekojuši vēl trīs, jaunākais no tiem izdots 2016. gadā. Pēdējos gados dzīvojusi Kopenhāgenā. Šie atdzejojumi tapuši 2014. gada rudenī Spānijā, Galisijas atdzejas darbnīcā, sadarbībā ar autori.

Atdzejotājs

 

Irēna

Irēna,
Es tikai gribēju uzrakstīt, ka esmu ceļā.
Tikai uzrakstīt, ka drīz būšu klāt.
Tikai uzrakstīt ardievas, Irēna, jo, ja es būtu atnākusi
pie tevis, tu izlemtu visu, un es darītu, kā tu liktu, nošautu kaimiņa govi, ja tu tā liktu. Es nomīļotu tavus kaķus līdz nāvei, izandelētu tavas vecās smaržu pudelītes un mežģīnes. Ārsti mums ieteiktu netaisīt „afēras” ar cilvēkiem. Kādas afēras? Vai mēs nevarējām mīlēt un dzīvot? Ja nevarējām mīlēt, tad varējām strādāt. Ja nevarējām dzīvot, varējām vismaz nomirt. Ja nevarējām ceļot, tu vienalga būtu uzzinājusi, ka Brazīlijā ir tauriņi ar sudraba putekļiem uz spārniem, ka Krievijas dienvidos ir baltu akāciju alejas, ka Mandžūrijā aug trekna, asinīm mēslota zāle.
Zinot, ka nepratām mīlēt un dzīvot, bet pratām strādāt un nomirt, mums vajadzēja retināt mežus, lasīt vācu pesimistus un ēst tavas mammas sauso maizi. Un, protams, mēs varējām saslimt. Un teikt: Irēna, neraksti tā, it kā zinātu visu, izej ārā un papriecājies, iztīri plaušas un galvu, Eiropā dzirksteļo kokzāģētavas, dosimies turp.
Irēna, es jau nāku, uzmanīgi sekoju taviem rīkojumiem, dzelzceļa sliedes, plaisas, ādā un mājā, kāpu no vilciena, iedevu kukuli zaldātam, lai pasaka, kur tevi redzējis, jo nevaru tevi atrast, vistīrākā migla,
Irēna.

 

Svaiņi un ceļojums uz bāku

Mani svaiņi piedzima vafeļu veikalā lielceļa malā.
Viņus audzināja zem putekļainiem mākoņiem uz rūtainiem paklājiem.
Viņu sirdīs dega vafeļpanniņas,
tajās varēja ielikt lielu mīlu.
Bet manu svaiņu mīla bija vēl lielāka. Manu
varēja pasūtīt kopā ar asarojoša saldējuma konusa bildīti.

Svaiņi gribēja kastītē ielikt gājputnu.
„Ja atvērsi kastīti un ieliksi tajā mīlu, putns
sakārtos spalvas un skaitīs: ai, nemīl, ai, nemīl,” viņi paskaidroja.

Katrreiz, kad svaiņi iemīlējās manā māsā,
viņiem vajadzēja iziet un paelpot svaigu gaisu.
„Brauciet ar autobusu uz bāku,” mani vecāki pavēlēja.
Gājām no galapunkta tālāk un atcerējāmies, ka reiz bijām mazi
un nemīlējām. Kā sēdējām virtuvē, šallēm aptinušies,
mūsu mati bija kā zāle uz vējainas salas. Mūs interesēja,
kas gan tur notiek. Līdz nāca mīkla un piepildīja mūsu siržu veidnes.

Gaisma plūda pār oļiem un kuģu korpusiem
uz svaiņu baltajām uniformām. Viens svainis stāvēja jūras krastā
un dzisināja rūtaino rakstu, kas dega uz viņu krūtīm.
Viens svainis uzkāpa bākā. Viens svainis
gulēja krastā un spiegoja. Mana kāja sāka pilēt,
bet svainis to noslaucīja svaiņa piedurknē.
Es ieliku plakanu, apaļu akmeni svaiņa mutē, no kuras viņam pār zodu
tecēja asaras. Svainis nolika svaini krastā.
Viņu rokas un zāle trīcēja.
Mana māsa uzzīmēja vējrādi viņu rokās.

 

* * *

Mēs ar brāli un māsu bēgam  Staru kūļi krīt ceļmalā
Mana adītā šalle nošalc un pazūd caur mašīnas logu
Dzijas kamols atritinās  Pie tilta man izslīd no rokas pēdējā bārksts
Mana roka sāk izirt bet māsa tajā sien mezglu
Viļņi glaužas pie brāļa biksēm  Māsas mati
Plīvo pār jūru Debesis auro vējā
Tu skrien gar ceļmalu ar dzijas kamolu kabatā
Tu spīdini kabatas bateriju uz tilta  Tilts mirdz kā kuģis
Kuģis tev šūpojas matos Mēs stāvam uz naža asmens
Kur vējš atritina mūsu vārdus
„Labu nakti” es burtoju
Pirms brālis signalizē un metas pāri okeānam
Pirms jūra aizsviež mani pār tiltu
Māsa notur līdzsvaru uz augstākās vants
Pirms mūs aiztriec uz dažādām pusēm
Kur vējš šūpo mūsu plaukstas
Mazas un sārtas tās māj
Vēl mazākas nekā leminga ardievas

 

Broken nose during dinner

14/3

Es sēžu garāžā un rakstu.
Dārza dzīvžogs nošūpojas, kad aizcērtas nama durvis.
Un krievu inženieris, kas specializējies degšanas procesu metodēs,
pārrodas mājās. „Saiti!” viņš nokliedzas caur saunas ventilatoru.
Inženieris reti nāca mājās no vakariņām ar neskartu degunu.
Es iešu iekšā un pārsiešu viņa degunu. Vai viņš raud?
..Mežrozīte zied un zied,
putni dzied un dzied,
spoki, spoki…, es deklamēju.
„Labāk uzraksti dzejoli „Broken nose during dinner,” viņš saka.

15/3

Sēdēdama garāžā, es taisos rakstīt.
Bet inženieris nāk mājās. Dzelzs leņķis nokrīt no naglas.
Viņš lasa melnrakstu, kamēr es pārsienu saiti (atkal salauzts).
„Švaks dzejolis,” viņš saka. „Mans deguns nekad nesadzīs.”

16/3

Garāžā. Papīrs spīd kā stikla šķiedra. Vai tā ir skrūvju skava?
„Deguns,” es rakstu. Nosvītroju. Tad zvana telefons. No plaukta
nokrīt skrūve. Mani ielūdz uz vakariņām.

(Nakts)

Es pārnāku mājās ar salauztu degunu, ieeju garāžā, rakstu,
deguns pulsē (mēness spīd). Es lasu to inženierim,
kamēr viņš man pārsien degunu:

Broken nose during dinner

18:30
un Irīnai R. patīk kāposti,
smagi kā romāni. Sniegu iepūš iekšā, un es:
„Irīna, re, kur kāposts! Izskatās, ka šovakar būs romāns!”
Uz galda ir šprotes, desiņas, cepetis, kūpinājumi, želeja,
kūkas, āboli. Kā gan var salauzt degunu pie šāda vakariņu galda?
Romānā var notikt viss!
Mēs apsēžamies: zemes īpašnieks. Dzelzceļa direktors. Dedzīgais
Romanovs. Irīna Romanova. Un es.
Irīna saka runu, skumju stāstu par karu un sniegu.
„Bet tagad – par mūsu laimi!” Irīna saka tostu.
Kas ir šis zemes īpašnieks un kas ir šis dzelzceļa direktors?” Romanovs sāk.
„Jā, kas es esmu?” dzelzceļa direktors prasa.
„Tu esi dzelzceļa direktors dzejolī,” atbildu.
„Vai tad mēs neesam romānā?” brīnās saimnieks.
„Mana dzīve ir romāns!” Irīna uzsprāgst.
„Dzejoli rakstu es,” es saku.

Tad Irīna ar dūres triecienu salauza man degunu.
Es tam nebiju gatava, jo biju pacēlusi šķīvi,
lai redzētu, vai tas ir īsts krievu porcelāns. Bija gan.
Bet manas lūpas jau krāsoja asins.
Ne zemes īpašnieks, ne dzelzceļa direktors vēl nebija paguvuši
mani bildināt. Pateicos par dāsno vakaru,
taču paskaidroju, ka man jāiet mājās rakstīt.

Piespiedusi pie deguna salveti, pirms aiziešanas aplūkoju māju:
D. Romanovs stāv pie loga. Irīna griež kāpostu. Zemes īpašnieks
dzelzceļa direktoram izsaka platību akros. Aļona un Antoņina
zvana, lai pavēstītu ziņas, Irīna bez skaņas izrunā
savu māsu vārdus, māj citiem, lai nāk pie klausules
.
Kādos gan tīklos esmu iepinusies! Bet man bija laiks iet –

– vai arī zemes īpašnieks izskrēja ārā, sniegputenī,
lai atzītos, ka visa viņa zeme nav nekā vērta, dzejolis,
vai salauztais deguns, ja vien es pārceltos uz viņa sirds īpašumu,
un vai viņš skūpstīja mani sniegā un asinīs?
Vai arī Romanovs sauca pāri pagalmam: „Neej, tu esi mans bērns!”
Tas varētu būt bijis visādi, inženier, saiti! Esmu šeit, garāžā!

 

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš

Dalies ar šo rakstu