punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kafka

Vladimirs Jermolajevs

15/08/2016

 

jermolajevs

Foto: Aleksejs Muraško

 

Vladimirs Jermolajevs ir dzejnieks un tulkotājs, kurš dzimis Ivanovā un patlaban dzīvo Rīgā. Pabeidzis Maskavas Valsts universitātes filozofijas fakultāti. Dzeju sācis rakstīt vēlu – tikai pirms desmit gadiem. Publicējis trīs dzejoļu krājumus, par otro no tiem  – Трибьюты и оммажи (2011) – ticis nominēts prestižajai Andreja Belija prēmijai. Tulkojis tādus autorus kā Džuzepe Ungareti, T. S. Eliots, Ernests Hemingvejs un Čārlzs Bukovskis. 2016. gada jūnijā viesojies festivālā Dzejnieka asinis, kam speciāli tapuši atdzejojumi.

 

No cikla „Kafka”

kafka 03.12.1911.

francs kafka māsām grasās lasīt Franca Grilparcera autobiogrāfiju
viņš gaida kamēr klausītājas apsēdīsies un vērīgi paskatīsies uz viņu
sagaidījis viņš ķeras pie lasīšanas
sākumā viņam sitas ciet elpa
viņš met tramīgus skatus uz māsām
krēslaino istabu un malkas pagraba apraksts viņas nekādi neietekmē
māsas nebiedē piedrazotā sāniela uz kuru iziet bērnistabas logi
malkas pagraba baisums un tumšie kakti milzu apmēri pa kājām skrienošās žurkas
kafka saliek kopā pirkstu galus un cenšas pārvarēt iekšējo pretestību
kas traucē balss brīvajam plūdumam
viņš lasa par Franca aizraušanos ar teātri viņa balss top tvirtāka
viņš uzskaita atlasa apmetņus kamzoļus koletes platas jostas rokassprādzes kaklarotas
klausītāju uzmanība atdzīvojas un tas viņu uzmundrina
aizsprosts sagrūst paplašinās vieta balsij
viņš lasa par Grilparcera pirmajiem poētiskajiem centieniem par māsām viņš jau neliekas ne zinis
kafkas balss skan pārliecinoši viņš piepilda ar sevi visu istabu
istaba māja pilsēta pasaule viss ieklausās viņa vārdos atsaucas atbalsojas
viņš sajūt sevī kaut ko reti sastopamu pamatu iemeslu raison d’être
viņam ir tiesības būt par to nav nekādu šaubu viņš ir ar visām tiesībām būt un šo tiesību viņam ir tikpat daudz kā citiem jā tikpat
viņš lasa par Franca spēju iemīlēties pirmajām dziesmām un lugām par grāfa Štadiona aizbildniecību par skauģu intrigām  un cenzūras pretsparu
viņš ir ir par to nav šaubu un viņa vārdu Francs raksta ar lielo burtu tāpat kā Franca Grilparcera vārdu
šajā brīdī no veikala atgriežas vecāki
dzirdama tēva balss
viņa soļi

apvārsnis sašaurinās
atjaunojas iekšējais aizsprosts
pasaule viņam vairs neatsaucas
pamats zem kājām izsists tiesības zaudētas
vairs nav neviena iemesla
nekāda raison d’être

francs apklust

māsas steigšus ceļas augšā no krēsliem
ienāk māte tūlīt aiz viņas
tēvs

 

baltais ērglis melnais ērglis

ierēdnis kafka
piesists krustā dienesta telpās
virs sava rakstāmgalda

par sodu kādai paviršībai
ko viņš it kā pieļāvis

un par kuru viņam pašam
nekas nav zināms

ik rītu caur plaši atvērtajiem logiem
ielido divi ērgļi
viens melns otrs balts

viņi izplēš gabalus
no krustā sistā kafkas miesas
un aizlido

pārējie kalpotāji
to neievēro

kafka varētu
pievērst viņu uzmanību
bet dod priekšroku klusēšanai

viņš nevēlas viņus atraut
no svarīgiem darbiem

turklāt kafka zina
ka vērsties pēc palīdzības
ir veltīgi

zina ka no viņa miesas
gabaliem kaut kur tiek salikti
vārdi un teikumi

domās viņš tos var
pat ieraudzīt un izlasīt

no gabaliem
kurus aiznes baltais ērglis
tiek salikts lūgumraksts
par apžēlošanu

no tiem kurus aiznes melnais –
rezolūcija „atteikt”

 

franca kafkas hronikas

francs kafka sācis strādāt valsts darbā
francs kafka lasa Gētes dienasgrāmatas
francs kafka sev apsola
nekad nepārtraukt rakstīt dienasgrāmatu
francs kafka ir vārgs kā parasti un kā vienmēr
francs kafka ir neapmierināts
ar savu rakstāmgaldu
ko gan var izdarīt pie tāda
galda neko
francs kafka dienā labi izgulējies
tagad ir pusnakts un viņš kaut ko raksta
francs kafka ir sev noteicis kārtību
darbdienās rakstīt no astoņiem līdz vienpadsmitiem vakarā
žēl ka ne vienmēr
tas izdodas
francs kafka ciena vientulību
kad viņš ir viens viņā sāk
izstrādāties noteikta kārtība
un tas ir ļoti svarīgi
kad viņš pievēršas rakstniecībai
jo ja tev ir tik ierobežotas spējas
ir ārkārtīgi svarīgi
savākt vienkop
visus savus spēkus
citādi neuzrakstīsi nevienu teikumu

 

pastaiga kalnos

francs kafka noskrien lejā pa kāpnēm
viņš skrien projām pa ielu
izskrien pa pilsētas vārtiem
uzkāpj kalnos un tur klīst
ik pa brīdim palēkdamies
vēcinoties rokām kaut ko uzdziedot
skaļi un jautri

dažkārt
viņš apstājas
un kliedz tieši tāpat
jautri

šajā vasaras rītā
francs kafka sūta sveicienus
kalniem ielejām pilsētām ciematiem
vīriešiem sievietēm jaunekļiem meitenēm
un visai pasaulei

šajā vasaras rītā
francs kafka ir apmierināts ar dzīvi

vēl neparastāk ir tas ka viņš
ir apmierināts ar sevi

 

No krievu valodas atdzejojis Edvīns Raups

Dalies ar šo rakstu