— Sarkangalvīte

 

Tas vēl bija vasaras sākums, kad neliela dzejnieku grupiņa devās no Rīgas uz Preiļiem, lai apciemotu vienu no spožākajiem un noslēpumainākajiem latviešu dzejniekiem. Eināram Pelšam nesen bija iznācis dzejoļu krājums Mīļākais tētis pasaulē, kas dažā labā lasītājā atjaunoja ticību dzejai kā eksperimentiem un jautrībai atvērtai mākslas formai. Bet kā Pelšs vispār nonāca pie tik radikālas poētikas? Kā viņš pats izprot savus savādos dzejoļus? Mūsu saruna izvērtās par ļoti saistošu ievadu Dzejnāra pasaules redzējumā.

Artis Ostups

 

Einārs Pelšs: Nu, kāpēc jūs atbraucāt uz šejieni?

Kārlis Vērdiņš: Lai tevi labāk varētu saskatīt.

E. P.: Vilks tā teica, ja? Es esmu Sarkangalvīte? (Smejas.) Tā arī būs jānosauc šī intervija.

K. V.: Tad, kad tu biji dzejnieks-iesācējs, tie bija 80. gadi, to sākums, kā tad bija? Vai tas bija tā, kā tagad, vai pilnīgi citādi?

E. P.: Nu, kā? Kādā ziņā tā, kā tagad, vai citādi?

K. V.: Nu, vai tu arī satikies ar citiem jaunajiem dzejniekiem, vai jūs kaut kur braucāt, vai jūs kopīgi ietusējāt?

E. P.: Man toreiz šķita, ka mēs  ar Brūveri esam klasiķi, un mēs divatā dzērām. (Smejas.) Tagad alkoholu nemaz nelietoju kopš 2000. gada. Dzejoļus, pirmkārt, es nevis sāku uzreiz rakstīt, bet lasīt. Lasīju jau no mazām dienām, izlasīju visu bērnu bibliotēku, pārgāju uz lielo, tāpat kā seriālus tagad skatās, lasīju vienā lasīšanā, lai izklaidētos. Tad man nācās uz Kamčatku aizbraukt. Man bija apnikusi šitā Rīgas traģikomiskā dzīve. Un tur tā daba tiešām kā pasaka, kaut kas neticams, trīsmetrīgs sniegs, apkārt vulkāni kūp, mēs tādā ciematiņā ieplakā dzīvojām. Un tur jau parasti gudri cilvēki savācas, tādi kā jūs, tikai ne dzejnieki, bet tāpat visi lasa un izskatās pēc meklējošiem cilvēkiem. Interesanti, īsāk sakot. Tur bija kaimiņam bibliotēka, un tā mēs dzīvojām. Pat bez palagiem mitām, mēs ar vienu čali, puisis arī dzejolīšus rakstīja, es tad vēl ne, un zīmēja kaut ko. Gulējām uz matračiem, es atceros, kāds pusgads bija pagājis un jau apnika – tik netīri tie matrači bija, mēs uztaisījām veļas dienu un apmetām otrādi matračus, kad vienreiz atnācām no pirts. (Smejas.) Visas iespējamās zeķes bija samestas mazgāties, bet pēc divām nedēļām sapratām, ka tur vairs nav, ko mazgāt. Visas sapuvušas. Nu, tā mēs tur dzīvojām. Tad sāku lasīt visādus tolstojus un tamlīdzīgi un pēkšņi sapratu, ka pasaulē ir tik daudz garīguma, plašuma, un sāku interesēties par literatūru. Atbraucu uz Preiļiem, un sākās mani pirmie grafomāna mēģinājumi. Es vienu dienu izgāju no mājas un sapratu – tā, ja es gribu būt dzejnieks, tad jārēķinās, ka man būs baigi sūdīgais liktenis. Par Bloku interesējos, dienasgrāmatas lasīju, visi viņi tur apmira, un sāku domāt, vai es vispār to gribu. Nolēmu, jā, vienalga. Tā pie sevis nodomāju.

K. V.: Tu uzrakstīji kādu konkrētu dzejoli un pēc tam tev likās, ka tas ir tavs liktenis, tava sūtība, vai kā tu to izdomāji?

E. P.: Nu, man kļuva interesanti, ka es varu savas domas uz papīra kaut kā uzlikt. Tad es Baltvilkam aizsūtīju vēstuli. Es jau ar verlibriem sāku. Avotiņš, Baltvilks – tos atceros. Viņiem jau vienkārši, no mūsdienu viedokļa skatoties, tie verlibri bija. Kaut ko tādu es arī rakstīju, aizsūtīju viņam, tad viņš kaut ko nopublicēja, iesācēja tekstiņi. (Nopūšas.) Par ko man tālāk bija jādomā? Nu ja, tad es uz tām radošajām nometnēm kaut ko aizsūtīju, tad mani izsauca un aizbraucu uz nometni.

K. V.: Uz kuru radošo nometni?

E. P.: Nevis uz nometni, bet, nu, kā to sauca? Jauno autoru…

K. V.: Seminārs.

E. P.: Seminārs, jā.

K. V.: Tu atceries, kas tevi recenzēja?

E. P.: Aizmirsu jau. Atceros Avotiņš kaut ko gudrojās, es viņam veltīju dzejoli, nu, Avotiņš – viņš par čurāšanām runāja, un man bija tāds dzejolis, ko no tribīnes noskaitīju, veltot viņam: „Rāpo dzīva muša, vannā čurā duša.” Nu, kaut kas tālāk arī tur bija. Un Avotiņš man ārā roku paspieda – tu būsi dzejnieks. Re, dzejnieku vari apdirst, un viņš piekrīt, ka tu būsi dzejnieks. Ja tev nav autoritātes, tad tas ir dabīgi. Sapazinos, protams, ar Piču, visvairāk ar Piču principā. Brūveris, Neibartiņš, kas man vēl tur bija draugi… Ar Ozoliņu, ar Eipuru toreiz arī ierāvām, kā saka.

Artis Ostups: Kad tu saprati, ka tas, ko tu raksti, ir kaut kas labs? Tad, kad tu par čurāšanu vannā uzrakstīji?

E. P.: Nē, nē. Zini, kā īstenība bija? Es jau no paša sākuma sapratu, ka – nu kāds tas vārds bija… Nu, respektīvi, tu zini savu cenu. Produktā tu nevari parādīt, bet tu zini, ka tevī ir tās potences. Arvien labāk kaut kas sāka rakstīties. No mūsdienu viedokļa tas, kas ir toreiz rakstīts, citādi pēc tam lasās, laiks jau visu deformē, to vērtību.

K. V.: Tev šobrīd patīk tava pirmā grāmata?

E. P.: Nu jā, tur ir kaut kas, tur ir tādas gudras lietas, nevis kā pēdējā grāmatā – māksla mākslai. Man vienmēr patikušas dažādas mācības, kas palīdz pasauli saprast, man ir tāda iekšēja nosliece, man pašam tas ir vajadzīgs. Varbūt dzeja no tā cieš, bet… man arī huligāniskā daba ir. Tā viņas kaut kā sadzīvo. Es dažāds esmu, mainīties varu. Esmu Dvīnis. Tagad saku šādi, citreiz varu ačgārni pateikt. It kā es meloju mazliet, bet visu nevar pasacīt dažos teikumos, viss ir sarežģītāks.

K. V.: Tu ilgu laiku nerakstīji. Kā tu izdomāji pēc tik ilga pārtraukuma, ka tas tev tomēr ir svarīgi.

E. P.: Zini kā, es vispār esmu fanātiķis, ja es kaut ko daru, es baigi aizraujos. Tā kā mīlestība, tu dienu nakti par to domā. Tāpat sportā ar dēlu ņēmos kā fanātiķis. Retais vecāks tā ir ņēmies, tāpēc rezultāti arī bija. I biznesu  taisot, arī bija dienas, kad konstatēju, ka ne reizi neesmu apsēdies, visu laiku skrēju kaut kur. Man ģimene bija liela, naudiņa bija kaut kā jādabū. Kaut vai nodzēru daļu pēc tam, bet vienalga ģimenei kaut kas palika. Kad sāku ar hokeju darboties, pametu biznesu, nebija vairāk interesanti – es atmetu to iepriekšējo. Bija desmit gadi dzejas, man viņa apriebās pilnībā, nevarēju ne lasīt, ne domāt. Tad bizness desmit gadus, tad hokejs, un tagad atkal atgriežos literatūrā, bet atgriežos tāpēc, ka… Visu laiku jau gribējies to darīt, jo zināju, ka man iekšā ir kaut kāds talants. Ir pat tāds teiciens, ja tev ir talants, tad tas ir noziegums, ja tu to neesi atstājis cilvēkiem. Tev iedeva, bet tu nekā. Visu laiku jau ir bijusi doma kaut ko uzrakstīt, bet tik ilgi nebiju rakstījis, ka domāju – varbūt es vairs nemāku neko. Pamazām sāku penterēties. Dēls jau arī bija uzaudzis, tie desmit gadi bija pagājuši, viņš dzīvoja Kanādā, ASV. Man vienkārši nav, ko citu darīt. Es nevaru strādāt darbu, kas man nav interesants. Kad bija bizness, ierakstu studija vai kasešu noma, arī bija interesanti. Visu laiku jauna mūzika, filmas. Interesants darbs, principā tas nebija pat darbs, bet tu varēji atļauties nopirkt to, ko pirms tam nevarēji. Tagad man tā pa īstam nav ne dzīvesprieka, ne… tas tikai tāds pašapmāns. Nodzīvot kaut kā tā, lai vismaz kaut kas tevi daudzmaz vēl aizrauj, tāpēc es tagad rakstu. No tā man dažkārt ir kaut kāds kaifs, pats uzraksti, pasmejies par to, ko uzrakstīji.

To pirmo [pēc 20 gadu pauzes] grāmatu es rakstīju bērniem. Bērni teica: „Tēt, tev talants, uzraksti kaut ko.” Tāpēc arī bērnu bildītes tur saliku. Es tajās bildēs redzu vairāk dzejas nekā tekstos. Atkarīgs, no kāda skatupunkta skaties. Tieši tā es gribēju – visvienkāršākās bildes, visbanālākās, jo jebkurā banālā lietā viss jau ir, viss tas kosmoss bērnu sejās, pilnīgi neprofesionāli nofotografētās. Bērnam vēl nav ciešanas kritušas virsū, liekas, ka nākotne būs pasakaina, bērnos vēl ir tīrība.

K. V.: Un kāpēc tev bija svarīgi izdot grāmatu bez dzejoļiem – tikai ar plikiem vākiem?

E. P: (Smejas.) Tādā oficiālā tonī pajautāji. Agrā jaunībā, kad sāku rakstīt, es, protams, nezināju, ka pasaulē tas ne vienu reizi vien jau bijis. Ar tukšām lapām gribēju izdot grāmatu, jo esmu sapratis, ka tukšā lapā jau viss ir iekšā, nav ko ķēzīt, viss jau ir, kā filozofi to saprot, visi jau to saprot.

A. O: Bet kā tu vispār pēc tās ilgās pauzes…

E. P.: Atvainojos, nepārtrauc mani, labi? Es Ņevzorovu klausos, atceries, kurš pret latviešiem bija. Viņš baigi gudrais vecis kļuvis. Jūs varbūt nezināt viņu.

K. V.: Bet viņš tāpat attaisnoja visu to impērisko fišku, kāda tur gudrība?

E. P.: Jā, jā es saprotu, bet viņam ir intelekts un māka runāt. Viņš ir interesants. Saproti, var noliegt, bet var arī… tas tāds sarežģīts jautājums. Ja viņš domā un runā citādāk nekā man patīk, tad viņš ir slikts. Bet vai tā ir?

K. V.: Bet viņš tāpat ir spiests laipot, tā gudrība ir tāda izdzīvošanas gudrība drīzāk.

E. P.: Jā, bet es tur atrodu kaut ko vairāk. Tas ir tāpat kā man patīk šis cilvēks, tev patīk tas cilvēks. Cits vispār viņu nepieņem. Vai arī tu draudzējies ar vienu, bet es nesaprotu, kāpēc tu draudzējies ar viņu. Tas pats ar mākslu – vienam tāda patīk, citam – tāda. Tas nav svarīgi. Ā, nu, par tām lapām runājot, es te gulēju un domāju, ka viss tas jau ir bijis. Tad meitai saku, ka izdošu vispār bez lapām. Un viņa saka: „Tēt, tu tikai neaizmirsti un izdari to.” Pateica, un es to grāmatu uztaisīju. Domāju, kā man viņu nosaukt, nu, ā, in visi ble, iekšā visi bļaģ. Ko tu gribēji prasīt?

A. O.: Es gribēju prasīt, kādēļ pēc šīs ilgās pauzes tu pārgāji uz tādu eksperimentālu, avangardisku, konceptuālu literatūru?

E. P.: Man jau tie S dzejolīši nebija konceptuāli, tie jau tādi daudzmaz tradicionāli, drusciņ huligāniski. Man tā bija meditācija. Es prasīju – pasaulīt, pasaki man, kas te vispār notiek. Es prasu un kaut kādas domas sākt nākt, tad cenšos to pierakstīt. Tā pēdējā tāda vairāk konceptuāla. Es pats nezinu, kā rakstīšu pēc brīža, paši pantiņi kaut kā mainās. Rakstu un kaut kas citādāk pēkšņi sāk rakstīties. Tā kā mēs tagad runājām ar tevi, man ar tā ir bijis, domāju, bļin, es taču vairāk neko nevaru uzrakstīt, nu, viss ir uzrakstīts, un pēkšņi kaut kas cits sāk rakstīties pats no sevis, neko neštukojot. Man liekas pat fizikāli tas tā ir, viss jau ir uzrakstīts, mēs esam tikai orķestris, kas spēlē notis. Tāpat tie krājumi jau ir ierakstīti. Varbūt tiešām kaut kādā datora spēlē mēs esam, un šķiet, ka tas no tevis nav atkarīgs, ko tu sāc rakstīt. Tagad kaut kādu jaunu stilu izdomāt? Nu, nezinu. Droši vien, ka tā nav. Kā Kandinskim par to trijnieku: „Droši vien, ka bija citādāk.”

K. V.: Kas tev pašam šobrīd šķiet svarīgs dzejā, ko tu gribi pateikt, ko tu gribi saskatīt dzejā? Kāpēc tev liekas, ka dzejā tagad ir vēl kaut kas interesants? Kāpēc ir vērts ar to nodarboties?

E. P.: Nu, tas ir… Man šobrīd var šķist tā, vēlāk citādi. Es jau varu arī rakstīt tā vai šitā. Mani tagad, arī agrāk, ir tādi meklējumi interesējuši. Lai pašam interesanti, ne jau citu dēļ. Lai prieks no tā rodas kaut kāds. Var jau uzrakstīt par jebko, notikumu vai ko, bet man pēdējā laikā vairāk tā tehniskā… ne tehniskā… es jau vienkāršoju, avangards laikam ir tas vēsturiskais termins… kaut kādi meklējumi, paplašināt robežas – tas man interesē. Viss ir bijis, viss ir lasīts! Foršs tas, foršs šis. Tu saproti, ka tas, ko dari, arī jau ir bijis, bet man tas ir jauns notikums paša dzīvē. Tas, kas rada dzīvesprieku. Tu jau to visu labāk māki izstāstīt, gudrāk.

K. V.: Tev arī tas ir jāstāsta.

E. P.: Viegli tev pateikt un smieties klusītēm. (Smejas.)

K. V.: Es absolūti nesmejos. Pastāsti, lūdzu, par atdzejošanu. Kā tu vispār inficējies ar atdzejošanu? Tas bija tajā Burjatijā vai jau pirms tam?

E. P.: Es pat neatceros. Vai tas bija saistīts ar Bērziņu vai nebij… Es atdzejoju krievus, kas man patika, simbolistus, aizsūtīju Rokpelnim, viņš man teica, ka simbolisti man pašam patīk, tos nemaz nerādi, tos nav iespējams atdzejot, un tad viņš to visu nopublicēja Literatūrā un Mākslā. Izrādījās, bija labi uztaisīts. Tad arī sāku vairāk atdzejot. Atceros bija latīņu valodas pasniedzēja Ķimele…

K. V.: Ķemere.

E. P.: Jā, Ķemere. Viņa mums deva latīņu tekstus, parindenis jau bija, jāsaliek tikai sakarīgi. Tad viņa mani paslavēja, ka man vislabāk sanācis. Es pats to sev izskaidroju, ka izjūtu, kur katram vārdam jābūt, lai spēcīgāk skanētu. Bet visi jau tā dara. Kad lasu atdzejojumus, es redzu, ja slikti izdarīts. Samocīts. Man pašam tā dažreiz sanāk. Tad jācenšas, jāstrādā vairāk, nav jāhalturē. Tāds iespaids rodas, ka daudziem atdzejotājiem trūkst talanta vai viņi vienkārši haltūrē. Dažkārt ar četrām rindām mokies visu dienu.

K. V.: Un Severjaņins bija tavs favorīts no krievu dzejniekiem?

E. P.: Nemaz. Izdevniecība piedāvāja būt par sastādītāju un salasīt komandu, kas atdzejos. Un es teicu – neviens nemāk krievus atdzejot, pats atdzejošu visu. (Smejas.) Viņi paskatījās un teica – nu, pamēģini. Atdzejoju un nopublicēja.

A. O.: Kas ir interesantākais, ko tu pēdējā laikā esi izlasījis?

E. P.: Nu, tagad patīk Andrejs Monastirskis. Bet es vispār maz lasu. Man jau te ir daudz grāmatu, paņemu kādu, izlasu pāris lappuses un saprotu, ka nav interesanti. Interesantāk pašam kaut ko uzrakstīt. Kādreiz man to Skujenieks teica, es biju jauns, es viņam teicu – tu šito esi lasījis? Viņš atbild – oi, Einār, mani vairs tas neinteresē, esmu gana izlasījies. Cik ilgi tu lasīsi? Lasi, lasi, neko jaunu neizlasīsi. Tagad man Ulisu atveda, būs jāizlasa beidzot. Krieviski esmu tikai lasījis, bet arī tikai daļu, protams. Tur vismaz kaut kādi valodas eksperimenti. Es dažreiz palasu kaut ko tādu… nu, nevis literatūru, nē, dzeju es palasu, parokos pa internetu, prozu praktiski nelasu, dažus darbus tikai. Ar prozu man ir tā – Divpadsmit krēslus visu dzīvi lasu, izlasu trīs lapas, vairāk nevaru, esmu pilnīgā kaifā un nolieku to grāmatu, esmu sajūsmā, jo tur katrs teikums ir filigrāni izstrādāts un asprātīgs. Man vairāk interesē kaut kas tāds par it kā gudrām lietām, kā cilvēki savas gudrības stāsta, biežāk pat klausos MP3, uzlieku un skan, līdz aizmiegu. Atmiņas man patīk, memuārus lasīt, klausīties arī.

K. V.: Un kā ar mūsdienu krievu dzeju? Vai tev tā šķiet interesanta, vai tu to lasi pienākuma pēc?

E. P.: Nē, man pienākuma nav. Kāds vēl pienākums? Man ir tāda nepieciešamība ņemties ar literatūru. Tā kā visu laiku nerakstu, tad izdomāju sev kādus atdzejošanas plānus. Tas jau arī ir tā, kā tu pats rakstītu, arī jādomā, kā salikt vārdiņus. Man liekas, ka ir maz interesantu dzejnieku. Man ir problēmas izveidot kādu publikāciju vai sastādīt grāmatu, jo ir grūti atrast tik daudz dzejoļu, kas patīk. Vienalga, vai klasiķi vai… Sākumā atlasi kādus divdesmit trīsdesmit dzejolīšus, un tad mokas sākas. Tāpat arī no mūsdienu dzejas… kaut kā pašķidri pārsvarā. Sen-Seņkovs, viņš ir atradis savu stilu, tāds sarežģīts, mudžina kaut ko. Tāda viņam ir domāšana. Vismaz atšķiras, tādā ziņā interesanti. Maz ir tādu, kas raksta ne tā kā visi. Mazliet visi raksta citādāk, bet gribētos vairāk. Nu, jums forša dzeja, tie, kas te sēžat uz gultas. Tie, kas Rīgā palika, tie mazāk… nē, ir jau arī citi labi, piemēram, Pujāts man patīk, Bērziņam daži labi dzejoļi. (Visi smejas.)

A. O.: Pa visiem šiem gadiem…

E. P.: Rokpelnim daži. Bet saproti, te ir pavisam cita lieta. Tas, kas man patīk, nu, tam nekādas nozīmes nav. Katram dzejniekam ir savi lasītāji. Vai ne?

K. V.: Vai tad nav puslīdz vieni un tie paši?

E. P.: Daudziem jau dažādi dzejnieki patīk, bet man viņu ražojumi ne. Katrs dzejnieks raksta kaut kādam savam zvaigznājam, apkārtesošiem, tiem, kas līdzīgi domā. Daži man vispār liekas grafomāni. Samācījušies kaut ko, špiko no cita, tikai daudz sūdīgāk. Un to ražo, laiž un laiž…

Varu visus uzskaitīt. (Klusi skaita uz pirkstiem.) Nu, man tā liekas, bet viņai taču… Viņam, viņai (visi smejas)… savs lasītāju pulks, savi grāmatu tārpi. Atceries, man bija tāds dzejolītis par grāmatām? Burjatijā  uzrakstīju. Nu, katram ir  savs lasītāju loks.

Grāmatas

esam no „brīnumzemes”
no „piedzīvojumiem, fantastikas, ceļojumiem”
mēs  – „ievērojamu cilvēku dzīve”
lubeņu lielās tautas
sarindotas bibliotēkā
virs un zemzemes plauktos

mēs – smadzeņu raksti
pasauļu logs
virs un zemzemē
katram savs šaurs lasītāju loks
uzticīgi grāmatu tārpi
mēs – „pagātnes domātāju darbi”

kad zilgmē aizlido
acu zīlītes
un to atstātos dobumos
sev aliņas iekārto
zelta vaboles

mēs esam „stāsti par dabu”

Tāpēc es nevaru spriest un kaut ko nolikt, jo cilvēkam… nu, galvenais, lai  pašam patiktu. Tad dzejas rakstīšanas uzdevums jau ir izpildīts. Ja man pašam patīk, ko es daru, vairāk neko nevajag. Esi grafomāns vai kas, bet tev kaifs ir no tā, ko tu dari. Pats esi sev lasītājs.                                                                    

K. V.: Bet tu tomēr vēlies publicēt grāmatā savus dzejoļus, tev nepietiek ar to, ka pats vari viņus izlasīt.

E. P.: Egoisms?

K. V.: Varbūt tas tieši ir liels altruisms, ka citiem arī ir iespēja izlasīt.

E. P.: Nu, varbūt. Gan jau kaut kas ir… Es jau esmu par to domājis, ka nevajag publicēt, jāatstāj tikai sev, bet laikam tā ir, kā tu saki – pats sev to nebiju pateicis –, sanāk, ka pa tukšo dzīvo, varbūt kādam patiks tas? Bet varbūt tikai kaut ko sev iestāsti, it kā kaut ko pēc sevis atstāj. Kaifs jau ir kaut uz dienu, kad tu esi kaut ko uzrakstījis, bet pēc tam skaties un saproti, ka nekā jau tur nav.

K. V.: Ja vairāk nav nekādu gudru jautājumu, tad mēs varam varbūt noapaļoties pamazām? Varbūt kādam ir vēl kādi jautājumi?

Aivars Madris: Es gribēju pajautāt saistībā ar to lasītāju. Vai tev interesē, kas ir tavs lasītājs? Ko viņš domā par to?

E. P.: Nu jā, tādi kā Surgunts man liekas kā bračkas. Tas ir vēl dziļāk. Jebkurš no jums ir tas pats es, ja es iznīcināšu savu egoismu. Tā pati programma, mēs tikai kopijas esam. Bet, ja kādam patīk tas, ko es uzrakstīju, tad viņš daudz maz līdzīgi domā. Tad jau vēl tuvāks tu esi ar to cilvēku. Piemēram, Ķirķis, mēs ar viņu runājam kaut ko, un viņam ir idejas tādas pašas kā man. Uzreiz saproti, ka tas ir no tās pašas dzīslas. Arī par tām idejām, kas rodas, bet ir jau bijušas, tas arī tas pats, kā mēs jau runājām, tas nozīmē, ka tu esi nemirstīgs, re kā, tas ir bijis simt gadus pirms manis, un tu štuko tāpat. Tas jau patīkami, nevis domāt, ka „kāds to jau darījis, es neesmu vienīgais”, ir labi, ka viņš domā tāpat kā es. Es jau nešpikoju, es domāju līdzīgi. Ja es to iepriekš zinātu, nerakstītu to pašu. Pēc tam parasti uzzini, jā, tas ir bijis. Nekas pasaulē vairāk nav, tikai es apziņa, nekā cita nav. Pamosties un domā: kas es esmu? Man tā ir bijis, kad mostos no miega un neatceros, kā man sauc. Ā, jā, Einārs Pelšs, ā, skaidrs. Tāpēc tas vārds „es” ir svarīgs. Man Aizpuriete teica, ka tev ir tāds krājums Es, un es nezināju, kas tas par Vērdiņu. Ko tu man vispār stāsti, kādi vērdiņi? Brūveri zinu, to zinu, divdesmit gadus taču nelasīju dzejoļus. Un tad es izštukoju, ka vajag savu grāmatu saukt S un būs tā pati nozīme.

K. V.: Kāpēc tieši „f” ir tas burts, uz kuru gudrības mīlestībā tiecas visi līdzskaņi?

E. P.: Tāpēc, ka pirms divdesmit gadiem „filozofs” rakstījās ar burtu „z”, tad skatos, ka Punctum visu laiku „filosofs”. Principā tas ir pareizi, jo tas ir ņemts no „philosophía”. Tad es domāju, ko tur mocīties, tad „z” vietā ieliktu „f” un problēmu vairs nebija, tur jau ir divi „f”, davai vēl trešo, nav ne „s” vai „z”. Filofofs? Okei. Tad jau domāju, ka visi līdzskaņi jāaizstāj ar „f”. Uzrakstīju rondo par salām, kā reiz domāju – man vajag par kaut kādām salām uzrakstīt dzejoli, tad atnāca šī doma, un uzrakstīju rondo ar vārdiem un izmetu ārā visu lieko.

K. V.: Varbūt mēs varam lūgt, lai tu nolasi to dzejoli?

E. P.: Bļin, tas ir jātrenē, nav tik vienkārši.

K. V.: Tu skaisti viņu lasīji sava krājuma atvēršanā.

E. P.: Tāpēc, ka es trenējos mājās. (Meklē grāmatu.) Man kā dzejniekam taisīja operāciju. Bija -7, tagad ir +7 – kaut kāds absurds. Bet tad es sapratu, ka dzejniekiem citādi būt nevar. Kad atnāca acu ārsts, skatos – galīgi saburzīta žakete, sapratu, ka uz dziļām pohām atnācis, laikam iegrieza par dziļu. Sākumā vispār neredzēju pēc operācijas. Es biju parakstījis papīriņu, ka viņš ne par ko neatbild. Ā, re, man tas otrs dzejolītis ar „f” [Mīļākais tētis pasaulē, 35. lpp.]. Lapsenes bija uztaisījušas apakšā pūzni, un es zālīti griezu ar mašīnu, kādas divas reizes man tās iedzēla. Pūznis vēdināšanas caurumā ietaisīts, un tad man bija jāsāk cīņa, nevar pa pagalmu paiet, kož. Man dzīvnieki un dzīvas radības patīk, bet man nācās divsimt nogalināt, un astoņas man iedzēla, šitāds izskatījās mans logs, viņas rāpoja, un es sapratu, ka tas ir kā „f” burts, tāpēc te ir tas dzejolis sarakstīts. Tad jaunās dzima, tās arī bija jāspiež nost. Nežēlīgi, es jau labestīgs cilvēks esmu. Bet nav izejas – vai nu tu, vai viņas te dzīvo. (Smejas.) Piecarpus gadus biju veģetārietis, Sajānu kalnos bija tikai šņabis, skābi kāposti un gaļa, nācās atkal par plēsoņu pārtapt. Nolasīt? Ai, tas ir tik grūti. (Sāk lasīt dzejoli.)

Antigva, Barbuda un nedaapdzīvotā Redonda
(Rondo)

„Fuffīfaf fīfeffīfā fifi fīffffafi  fiefaf uf f.”*
(Arisokrāts „Fifofofi uf fifofofifa”, 1. fēf., 1. fff.)

fuf fefefāffufeffafofe
if Feifa-Fafa Fuīfa
fif fifāfi (fofeffo fofi)
fuf fefefāffufeffafofi
uf fifāfi (fofeffo fofi)
fai faififof if FA un Fa
fuf fefefāffufeffafofe
if Feifa-Fafa Fuīfa

*„Gudrības mīlestībā visi līdzskaņi tiecas uz f.”

K. V.: Tu gribi vēlreiz lasīt vai arī lai paliek šis variants?

E. P.: Ai, tur viens grūts vārds bija, es pat neatceros, kā tas bija latviski. (Visi smejas.) (Lasa vēlreiz.) Okei? Tagad labāk bija? Iemācījos to vārdu.

K. V.: Nu, viss skaidrs? Nu, mums tagad ir pilnīgi viss skaidrs par tevi.

E. P.: Paldies.

K. V.: Mēs tagad zinām pilnīgi visu. Mēs esam apgaismoti.

E. P.: Tagad domāju ar dziesmu tekstiem pasaulē iziet. Jānis [Ozoliņš] teica, ka šo sarežģīto tekstu dziesmā ir iespējams ielikt.

K. V.: Es domāju Dziesmu svētkos ļoti labi būtu…

E. P.: (Smejas.) Viss koris… Nevis korī, bet katrs savā tonī. Iedomājies, kas par kakofoniju būtu. Pizģets vienkārši. (Smejas.) Visi putni aizbēgtu.

Arvis Viguls: Un nekad vairs neatgrieztos.

K. V.: Vai tur varētu nolasīt to dzejoli Mušmireska?

E. P.: Mušmiresku? Starp citu, kaut kas līdzīgs. Vienkārši mušu piedirstais monitors. Mušmireska. Un atskaņa – freska.

K. V.: Vienvārdsakot, ir tādi dzejoļi, kurus nav iespējams nolasīt?

E. P.: Ar acīm var.

K. V.: Vai, teiksim, Plaukstiņpulkā – vai ir iespējams atskaņot? Tur plaukstas jāsit tik un tik reizes?

E. P.: Varētu, starp citu. Tā ir laba doma. Mēs savācamies tik, cik ir plaukstiņu.

K. V.: Dziesmu un deju svētkos varētu.

E. P.: Bet visiem jums jāsit apmēram vienādā skaļumā, bet es situ skaļāk.

A. O.: Es šito uzreiz sapratu kā instrukciju mākslas darbam.

E. P.: Šo dzejoli es pārtaisīju. Agrāk tas bija publicēts Avotā, sauca Simt piecdesmit miljoni, tas bija politisks dzejolis, kur Brežņevs priekšā sit plaukstas un citi uzreiz aplaudē. Tagad tas vairs nav aktuāli, bet dzīvē viscaur tā notiek. Tikai pasaki – šitas ir slavens, un visi uzreiz sāk aplaudēt. Ja nepasaka, tas cilvēks nomirst nezināms, kaut talantīgāks.

K. V.: Tad mēs sakām, ka Einārs Pelšs ir slavens, ja jūs viņu satiekat, tad aplaudējiet.

E. P.: Paldies.

K. V.: Tad teiksim tev paldies par interviju.

E. P.: Paldies jums. Einārs Dzejnārs – kas viņš ir? Who is this? Kaut kur lasīju – Jehovas liecinieki ienāk pie ebrejiem un prasa: „Jūs Bībeli lasījāt?” Viņi atbild: „Nē, mēs rakstījām.” (Visi smejas.) Nu, ejiet vīnu dzert!

K. V.: Sacīts – darīts.