— Es dzīvoju

 

Eseja publicēta rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā.

 

Neviens nekad nav nozadzis man gleznu, bet 2010. gada rudenī kāds nozaga manu tekstu, daļu no manas instalācijas Nirējs un priekšvadņa figūra izstādē Es mirstu (es dzīvoju) mākslas centrā VEFā. Tas bija teksts no manas dienasgrāmatas.

Māksliniece Mjuriela Baumgartnere nakšņo Andas Lāces instalācijas Nirējs un priekšvadņa figūra priekšvadņa daļā, 2011

 

Mākslas centrs VEFā vienmēr bijis topošais mākslas centrs. Vienmēr pats sākums, un viss vēl priekšā. Nu jau vairāk nekā gadu topošā mākslas centra telpas aizņem arhitektu birojs, un pamazām šo ēku jāatstāj arī tiem, kuri iekārtojuši šeit darbnīcas. Un, kā teica cilvēks, kurš bija nolīgts mums pa vienam izstāstīt, ka labi iesildīto vietiņu paredzēts atvēlēt maksātspējīgākiem klientiem: „Beidzot vismaz šeit būs skaisti un kārtīgi!”.

Bet laikā, kad bijušās rūpnīcas VEF ēku īpašnieki vēl nespēja piesaistīt naudīgus īrniekus, šeit tika rīkotas izstādes, koncerti, darbnīcas un performances. Kaspars Lielgalvis ar neticamu optimismu metās iekšā no jauna apgūstamās teritorijās un kopā ar citiem idejas pārņemtiem vai pierunātiem, reizēm līdz baltkvēlei nokaitinātiem palīgiem, dažus gadus VEFa teritorijā radīja īstu, dzīvu topošo mākslas centru. Un gluži nejauši man gadījās būt tā pašā sirdī, taču sirds bieži bija nomocījusies. Mēs cēlām krietni smagākus nesamos, nekā varējām panest. 2010. gadā pēc īpaši karstas vasaras, kad sākām gatavoties izstādei Es mirstu (es dzīvoju), skatoties no darbnīcas loga uz divstāvu ēku ieliņas pretējā pusē, kur jaunā izstāde bija ieplānota, pierakstīju: „Kuģis – tas nevis viegli plūst, bet tāds, kuru ar mokām var pavilkt. Bet tomēr Tas ir kuģis, peld dzidrā un veldzējošā jūrā. Es salieku rokas un ienirstu.” Pierakstīju vēl dažus teikumus, kuri vēlāk kļuva par manas instalācijas Nirējs un priekšvadņa figūra daļu. Tekstus un nelielas gleznas novietoju trepēs. Sekojot tiem, varēja nokļūt uz jumta, bet uz jumta bija vēl vienas kāpnes, kas veda uz mana „kuģa priekšgalu”, un tur katrs, kurš tik tālu tika, kļuva par topošā mākslas centra – kuģa – priekšvadņa figūru. Bet neviens nepieteicās uz palikšanu, un kuģis dreifēja, kamēr pēc pieciem gadiem pameta VEFu. Mana teksta gabaliņa zagli (tekstu ar roku biju uzrakstījusi uz nelielas plāksnītes) iztēlojos kā lielu cilvēkveidīgu žagatu, kura savās kleptomānijas lēkmēs savāktos dārgumus rūpīgi sarindo plauktiņos vai pie sienas un no sirds par tiem priecājas.

Šķiet, no izstādes pazuda vēl arī daži mākslas darbi, tomēr tajā laikā Es mirstu (es dzīvoju) kuģis bija gana liels un stiprs, nozagts teksta gabaliņš vai pēkšņi izīrēts izstādes telpas stūris kāda mākslinieka darbnīcas vajadzībām to nespēja nogremdēt.

„.. šī nav koķetēšana ar nāvi, vecumu vai slimībām, bet dzīves apliecinājums, caur balansēšanu uz naža asmens starp esamību un neesamību. Reiz mans draugs teica, ka nāve viņam ir kā labākā draudzene, ko viņš pie galda vienmēr sēdina goda vietā,” Ieva Kalniņa rakstīja, dodot savu svētību izstādei Es mirstu (es dzīvoju). Kādu Ievas draugs redzēja nāves seju? Skatos, kā nāve izskatās zīmju valodā, piemēram, pie mums nomirt var, ar vieglu žestu pārvelkot pār sirdi, bet Brazīlijā nomirst tā, it kā pārgrieztu rīkli, izbolītām acīm un izkārtu mēli. Esmu lasījusi, ka nāvi mēdz dēvēt gan par bezgaumīgu, gan intīmu. Es pieaugu, slepus šķirstot krusttēva ķirurga grāmatu tumšos vākos, kur lielās fotogrāfijās bija redzami dažādi nomiršanas veidi. Kad biju pavisam maza, attēlus vēroju ar interesi, ilgi un rūpīgi, bet pieaugot kļuva arvien grūtāk skatīties, pārņēma nelabums, riebums, palika bail, līdz vairs nebija iespējams grāmatu atvērt, un vēlāk par Nāves grāmatu aizmirsu pavisam. Šoziem spilgti atcerējos šo bērnības rituālu un mēģināju krusttēva grāmatu sameklēt, bet tā bija pazudusi. Tagad domājot, pat nezinu, kādā valodā grāmata bija sarakstīta. Bērnībā daudz vairāk laika veltīju attēliem, ilgstoši ceļoju attēlu pasaulēs. Krusttēva grāmata man tagad neliek mieru, tāpat kā tie daudzie nomiršanas veidi un nojausma par to, ka vēlētos atgūt bērnības dzidro uztveri. Bez riebuma, šausmām un bailēm. Ar līdzpārdzīvojumu, bet bez apduļķojuma, bez tādām nāves bailēm, kas met visus pēc kārtas neskaidrā panikas akacī. Droši vien neuzzināšu, kāda ir Ievas drauga draudzene Nāve, bet man mīļš draugs reiz rakstīja: „Uzzinātā informācija nevis palīdz šķērsot jūras, bet gremdē dzelmē.” Gribu domāt, ka draugs atradās uzzināšanas pusceļā. Es tiecos uzzināt, lasīt, absorbēt un turpināju arī kāpt pa trepēm, līdz tās kādu dienu izslīdēja, un kritiens no piecu metru augstuma mainīja manu dzīvi.

Anda Lāce, Melīgā cilpa, 2014. Foto: Valdis Jansons

 

Guļot nekustīgi uz muguras, grāmatu ir grūti noturēt, bet lasīšana reizēm ir labākā anestēzija. Neilgi pēc kritiena, lasot Borhesa stāstu Nemirstīgais un apjaušot, cik valdzinoši nedrošs ir mirstīga cilvēka mūžs, kļuvu neparasti saviļņota. Nu, protams, arī domīga, bet vairāk saviļņota un nolēmu būvēt jaunas piecu metru augstas trepes, lai kāptu pēc… Pēc kā? Pēc mierinājuma? Performance Valdzinoši nedrošs, kura notika precīzi vienu gadu pēc mana kritiena, galvenokārt tika uzbūvēta no šīs saviļņojošās domas. Un arī no Ulda Bērziņa dzejoļa Asins balss, kuru man atsūtīja Ieva Kalniņa. Izstāde Horizontu meklējot (2014. gadā) bija sadalīta vairākās daļās, mana performance iekļāvās pirmajā – Pirmatnējā stihija / pirmatnējā skaņa (iesākumā bija vārds – tātad skaņa, no tās attīstījās harmonija – mūzika, tad sekoja doma un radās pasaule). „Valoda – asins kauss. (Puse gēnu ir valodā.)” – rakstīja Uldis Bērziņš Asins balsī. Viņa dzejolis bija Pirmatnējās stihijas mugurkauls, bet es ar saviem lauztajiem mugurkaula skriemeļiem kāpu un klusēju, spēju tikai elpot. Iesākumā bija ieelpas un izelpas, kuras, pārraidītas Platonam B., kļuva par neartikulētām pirmsvārda skaņām.

Attēls no Andas Lāces performances Valdzinoši nedrošs, 2014. Filmējis Raitis Vulfs

 

Otru dzejoli, Raiņa Mēmā jūra, gadu vēlāk man izvēlējās Ilmārs Šlāpins. Es piekritu domāt par šo dzejoli, un tā nozīme man izrādījās ievērojami lielāka, nekā sākumā šķita. Pēc ilustrāciju uzgleznošanas grāmatai Rainis. Cilvēks nekāds miers neiestājās. Pārāk labi pazinu bēdu mākto, pēc mierinājuma alkstošo cilvēku un viņa aklumu pret mierinājuma sniedzēja „mēmumu”. Likās kaut kā bezgaumīgi pat domāt – Rainis un visas šīs mokas, kaut kāds upura lomas fetišisms. Bet dzejolis manā prātā bija iesakņojies, un nedomāt vairs nebija iespējams. Arī par piedošanu nav viegli runāt. Tikai retajam tas nav ārišķīgs kliedziens. Klausos LR3, kur Deniss Hanovs runā par to, un viņam izdodas! Viņa vārdi izskan vienkārši un silti. Piedošanai kā stingrai klona grīdai vajadzētu iegulties visa pamatā, bet visbiežāk tā nav, „piedodu” drīzāk ir neizrunājams. Izstādē Nogrieznis 2015. gadā centos vārdu savalgot – man nebija vairāk spēka, kā vien slepus to iekļaut gleznu nosaukumu pirmajos burtos. Kā bērnībā – pētīt slepeno vārdu, tāpat kā pētīju dažādo nāvju attēlus:

Pārmantotais, a/e, 280 x 240 cm

Iepriekš nenojaustas spējas, a/e, 185 x 215 cm

Es tevi negribu, a/e, 150 x 230 cm

Dienas vidus, a/e, 240 x 280 cm

Otrs, a/e, 190 x 225 cm

Dziļš miers, a/e, 180 x 215 cm

Upuris, a/e, 260 x 170 cm

Tajā pašā telpā, kur Nogrieznis, bija arī Pārsāts. Vārdu „pārsāts” reducēju no vārda „pārsātinājums”. Gleznu sēriju Pārsāts iesāku gleznot 2014. gada sākumā, kad blakus notiekošais Krievijas – Ukrainas konflikts bija jūtams gaisā un mediju telpā atspoguļojās neaptveramā pretrunīgumā. Attēlu un tekstu kopums aizvien vairāk sāka atgādināt troksni. Troksni un strupceļu. Divdesmit gleznas, katra ar savu nosaukumu bija sadalītas divās grupās un izvietotas pie divām sienām, kuras vērstas viena pret otru. Nosaukumus es attālināju, bet pievienoju skaņas valodu. Evija Skuķe pēc šīs sērijas nosaukumiem un novietojuma telpā komponēja skaņdarbu, mākslinieks Krists Pudzens izveidoja apskaņošanas sistēmu, izstādes apmeklētāji skaņu gleznas varēja ieslēgt pamazām un secīgi vai veidot skaņu mudžekli – pārsātinājumu.

Andas Lāces gleznu sērijas Pārsāts pirmās sienas makets, 2015

 

Šīs vasaras sākumā manā performancē Atindēšana tekstu bija daudz. Dziedātāju – runātāju grupas vienpadsmit dalībnieki lasīja deviņu dažādu tekstu fragmentus. Tekstus pēc mūsu sarunas izvēlējās vēsturnieks Gustavs Strenga, bet tekstu – skaņas struktūras pamatu izveidoja komponiste Evija Skuķe. Teksti kļuva par skaņu, tie saplūda, pārklājās, pārvērtās teksta troksnī vai muzikālā murdoņā.

Andas Lāces performance Atindēšana, 2016. Foto: Elīna Dzelzkalēja

 

Raiņa Mēmā jūra gadu bija stīgojusi manī, pieņēmās izstādē es Es ES. „Es” auga, līdz izblīda pa visu telpu. Tagad dzejolis no prāta ir izgaisis, it kā nemaz nebūtu sēdējis tur četrus gadalaikus. „Pa dziļiem sniegiem brienu, lai…” – arī vasarā, rudenī un pavasarī.

Es ir uzsprādzis, nu domāju, kādi ir seku savākšanas un neitralizēšanas varianti. Un bieži iztēlojos to mazo meiteni, kurai nav bail atšķirt krusttēva grāmatu tumšajos vākos.

Anda Lāce, Mierinājums, 2016. Foto: Didzis Grodzs