— Miglas nāve

 

„Tiešām, uz Holmsu bija bail skatīties. Miglainas novembra dienas blāvajā gaismā viņa guļamistaba likās pietiekami drūma, bet tas, kā izskatījās viņa tievā, izdēdējusī seja uz spilvenu fona jo īpaši caurdūra manu sirdi. (…) Kamēr es uz ielas saucu kebu, no miglas pietuvojās tumšs stāvs. – Kā misteram Holmsam ar veselību? – jautāja balss.”

Šerloks Holmss mirst no ārstiem nezināmas tropiskas kaites pilsētā, kas iegrimusi slavenā miglā, – tāds ir sākums Artura Konana Doila stāstam Mirstošais detektīvs. Paldies dievam, briesmīgā eksotiskā slimība bija tikai izmeklētāja izspēlēta, lai atmaskotu kārtējo ļaundari – piemuļķojot ne tikai slepkavu, bet arī nabaga Vatsonu. Taču galvenais te nav sižets, bet atmosfēra, kas pazīstama no daudziem Konana Doila, bet pirms viņa – Dikensa, Tekereja, nedaudz vēlāk – Henrija Džeimsa un citu rakstnieku stāstiem. Ja lieta risinājās Londonā, tad ielas slīka draudošā miglā, kurā ļaundari nevar atšķirt no taisnīga cilvēka, izmeklētāju – no noziedznieka; kur katrs dzīvo savu anonīmo dzīvi. Ar to arī Londona ir pazīstama. Šo tēzi varētu apstiprināt tik dažādi cilvēki, kā Edgars Alans Po un Aleksandrs Gercens, kuri šeit pavadīja daudzus savas dzīves gadus. Līdz pat šai dienai pastāv iespaids, ka, sakot „Londona”, mēs domājam „migla” – un otrādi. Kā dziedāja lēts pantiņu dziedonis vienā padomju filmā: „Maskavā skaidrs laiks, bet Londonā migla.” Taču lieta tāda, ka Londonā miglas vienkārši nav.

Vecos labos laikos miglas sezona šeit sākās šajā gadalaikā, oktobra otrajā pusē. Tagad es palūkojos ārā, un, izņemot zilu fonu, kurā jūras vējš ātri pārvieto mākoņu arhitektūru, vai sliktākā gadījumā – pelēku debess lupatu, neko citu neredzu. Es atgriežos savā vietā un turpinu lasīt Kristīnes Kortones nesen izdoto grāmatu Londonas migla: biogrāfija¹. Es to uzgāju pirms pāris dienām, šķirstot žurnālu London Review of Books, kurā bija publicēta Nīla Ašersona plašā recenzija ar ļoti anglisko nosaukumu Brūnā virca, kas līdzīga marmaitam. „Angliska”, jo ārpus mūsu salas – un, protams, Austrālijas – neviens neko nav dzirdējis par „marmaitu”. Tīri ar mērķi apgaismot paskaidrošu: „marmaits” ir tumši brūns, no rauga ekstrakta gatavots pārtikas produkts, kas paredzēts smērēšanai uz maizes vai tostermaizes. Gluži anglisks un austrālisks (kopā ar „vedžmaitu”) ēdiens. Piebildīsim vēl kādu svarīgu lietu – marmaitu vai nu dievini, vai ienīsti, vidusceļa nav. Tāpat kā Londonas miglu – lai arī šodien vienīgi tās literatūrmākslinieciskā veidā.

Tātad kādreiz Londonā bija 55 miglainas dienas gadā (no 1881. līdz 1885. gadam) un pat 63 (starp 1886. un 1890. gadu). Patiesi miglainā dienā katra gaisa kubikcolla, ko ieelpoja Londonas iedzīvotāji un galvaspilsētas viesi, saturēja līdz 340 000 sodrēju daļiņu. Atbilstoši to cilvēku dzīve, kuri cieta no elpvadu un plaušu saslimšanām, nebija viegla. 1879. gada slavenās miglas laikā mirstība pilsētā pieauga par divsimt procentiem; 1886. gadā kvēpi un sodrēji nogalināja līdz septiņsimt cilvēkiem nedēļā. Bet runa, protams, nav tikai par veselību. Kā mēs atceramies, Konana Doila stāstā Brūsa-Partingtona plāni nelaimīgais admiralitātes ierēdnis pameta līgavu uz ielas un nozuda miglā, sekojot ļaundarim, kurš bija ielauzies slepenā ofisā. Rezultāts ir zināms – jaunais patriots nogalināts, un pēc tam – atkal pilnīgā miglā – viņa līķis atstāts uz piepilsētas vilciena jumta. Droši vien slepenā dokumentu zādzība būtu palikusi neatklāta, ja sižetā – atkal no miglas – nebūtu parādījies Šerloks Holmss. Jā, migla ļauj noziedzniekiem aizlavīties no konstebla, nemanot pielavīties klāt upurim un iesist pa galvu, un pat sapulcēt bandu un sarīkot īstas nekārtības. Tajā pašā 1886. gadā Londonā miglas aizsegā uzliesmoja masveida laupīšanas, notika uzbrukumi Vestendas klubiem un pat Trafalgāras laukumā bija nemierīgi. Aizdomās tika turēti slavenie linkbojs pusaudži, kas ar lāpām un lukturiem pavadīja kebus un kājāmgājējus ielās, kurās nebija apgaismojuma. Prese apgalvoja, ka viņi apzināti atstāja savus klientus bezpalīdzīgus biezā, brūnā vircā vai arī aizveda līdz apbruņotiem līdzzinātājiem. Tika ziņots arī par izvarošanas gadījumiem. Tas pats notika arī citos Londonas vēstures „miglainajos periodos”. Lai gan šīs nebija vienīgās briesmas, kas bija saistītas ar paaugstinātu kvēpu un sodrēju koncentrāciju Londonas gaisā. Par 1962. gada decembra miglas upuriem kļuva 750 cilvēki, kas tomēr ir sīkums salīdzinājumā ar četriem tūkstošiem bojā gājušo 1952. gadā. Un tie bija ne tikai cilvēki ar vājām plaušām, tuberkulozi un astmu. Nulles redzamības apstākļos cilvēki nonāca zem automašīnu un autobusu riteņiem, mašīnas no krastmalām iebrauca upē, seniori nevarēja atrast ceļu mājup un mira no mitruma un aukstuma turpat uz ielām un laukumos. Nīls Ašersons, kuram 1962. gadā bija 30 gadi, atminas: „Nelielais krogs Midltonu ģērbonis vēl arvien atrodas tajā pašā vietā, pretī „zebrai” Kenonberi ielā. 1962. gada decembra sākumā kādu vakaru izgāju ārā no tā kroga un, līdzko aiz manis aizvērās durvis, es sastingu. Nekā nebija: ne pārejas pāri ielai, ne ceļazīmju. Es varēju saskatīt mitrās trotuāra plāksnes sev zem kājām, bet apmali vairs neredzēju.” Tālāk Ašersons stāsta, kā noriskēja veikt pāris soļus šajā drūmajā ķīselī un gandrīz nokļuva zem autobusa. Viņam paveicās, citādāk britu publika būtu zaudējusi pazīstamu žurnālistu, bet slavenais vēsturnieks Ēriks Hobsbaums – savu vistalantīgāko mācekli.

Bez fiziskām ciešanām, transporta un pārējās pilsētas dzīves darbības traucējumiem Londonas migla bija estētiska un pat ētiska parādība. To bija gleznojis Tērners. Klods Monē, kurš pārbēga uz Londonu no franču–prūšu kara, ik dienu to iemūžināja no viesnīcas Savoy vai Svētā Bartolomeja slimnīcas logiem. Viena no slavenākajām Vistlera gleznām burtiski apdzied Londonas miglu, to sauc Noktirne pelēkā un zeltā, Pikadillī. No māksliniekiem neatpalika rakstnieki un dzejnieki. Viss, šķiet, sākās ar divām rindiņām Bairona Donā Žuanā, un pēc tam katrs autors, kas vai nu dzīvoja Londonā, vai arī to apmeklēja, uzskatīja par savu pienākumu veltīt brūnajai vircai te pāris rindkopas, te pat pāris lappuses. Miglā ir ietīti vairāki Dikensa romāni, pirmām kārtām, Saltais nams un Mūsu kopējais draugs. Henrijs Džeimss Lēdijas portretā izpeldināja varoni „biezā, brūnā gaisā”, kad viņa apmeklēja Justonu Pikadillī laukumā. Kristīne Kortona uzskata, ka Džozefa Konrada Slepenā aģenta varoņi izjūt identitātes problēmas, grimstot Londonas miglā. Holmsu mēs jau pieminējām. Jā, gandrīz aizmirsu, amerikāņu rakstnieks Nataniels Hortons nosauca šo gaisā izšķīdušo marmaitu par „zirņu zupu”. Kopumā, kā minēja Oskars Vailds: „Londonas migla nepastāvēja, līdz to neizgudroja Māksla.”

Patiesībā tā nav. Migla bija, tāpat kā bija miglas upuri. Miglu ievēroja jau 17. gadsimtā, un kopš tiem laikiem parlamentā un vietējās padomēs jau divus gadsimtus tiek apspriesti veidi, kā ar to cīnīties. Diskusijas sākumā daži piedāvāja iežogot Londonu ar zaļiem apstādījumiem, lai augi nomāktu visu šo draņķi. Kopš tiem laikiem Londona ir pārpilna ar parkiem un skvēriem, nemaz nerunājot par privātiem dārziņiem, bet atmosfērā izplūdušais marmaits turpina aptraipīt pilsētas iedzīvotāju plaušas. Interesanti, ka lielākā daļa zināja, kas notiek, bet atrisināt šo problēmu vienkārši nebija iespējams. Turklāt Londona 18. gadsimta beigās bija kļuvusi par lielu ražošanas centru, un kvēpi no rūpnīcu skursteņiem laimīgi nogulsnējās mitrā gaisā. Nozīmīgāks faktors, lai cik nepatīkami tas būtu pašiem Londonas iedzīvotājiem, bija viņi paši, londonieši, tas ir, viņu mājokļi, kas tika apkurināti ar lētām oglēm. Tieši šie Londonas kamīnu izdalījumi bojāja gaisu. Bet to atzīt bija ļoti grūti – saprotamu iemeslu dēļ. Tāpēc valdība, parlamentārieši un žurnālisti devuši priekšroku meklēt vaininiekus no malas. Kā atzīmē Ašersons, kāds Hjū Ojsens 1908. gadā nonāca līdz tam, ka grāmatā ar nosaukumu Saindētais mākonis visā vainoja ārzemniekus, precīzāk – sliktās ārzemju ogles. Lūk, ja londonieši un ogļu tirgotāji būtu īsti patrioti, viņi izmantotu pirmšķirīgo produktu no Velsas un Ziemeļanglijas raktuvēm.

Gāze un elektrība, paldies dievam, nogalināja kamīnus, un pēc tam Londonas migla izzuda. Tas ir, tā pastāv, kā jebkurā citā Eiropas pilsētā, bet reti. Un tik spēcīgu miglu, ka nevar saskatīt trotuāra apmali zem kājām, es pēdējos gados neatceros. Toties – šo apgalvoju kā cilvēks, kas 12 gadus nodzīvojis Prāgā – tās novembra un marta miglas var viegli noturēt par vecām Londonas miglām. Tāpēc, ja nu kāds ņemsies simto reizi ekranizēt stāstus par Šerloku Holmsu, tad filmēšanu vajadzētu rīkot tieši šajā pilsētā. Un tad varēs vizualizēt, piemēram, šādu lielisku citātu: „Bija auksts pavasara sākuma rīts; beiguši brokastot, mēs sēdējām pie liesmojoša kamīna mūsu dzīvoklī Beikerstrītā. Bieza migla karājās starp tumšām māju rindām, un tikai logi mums pretī rēgojās kā blāvi, izplūduši traipi tumši dzeltenā krēslā. Pie mums dega gaisma, un tās atspīdumi spēlējās uz balta galdauta un traukiem – galds vēl nebija novākts.”

 

No krievu valodas tulkojusi Anastasija Mežecka

1. Corton C. London Fog: The Biography. Libary of Congress, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)