— Putniņš

 

Anna Djūita (Ann DeWitt, 1980) ir amerikāņu prozaiķe, esejiste un literatūrkritiķe. Viņas darbi publicēti daudzos izdevumos, ieskaitot NOOn, Tin House, The American Reader, Guernica u.c.; bijusi arī literatūras žurnāla Gigantic līdzredaktore. Viņa ieguvusi maģistra grādu prozā Kolumbijas Mākslas skolā. Šobrīd pasniedz radošo rakstību Kolumbijas Universitātē un strādā pie sava pirmā romāna.

 Tulkotāja

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Ārā rinda cilvēku gaidīja, līdz piezvanīšu. Cauri skrāpējumiem un lētiem grafiti redzēju kādas sievietes mākslīgos nagus – viņa gaidīja uz mani, ar akrila galiem bungojot pa durvīm. „Tu droši vien esi jaunāka par mani, dārgā,” viņa sauca caur telefonbūdiņas līdz galam neaizveramo durvju spraugu. „Bet, paklausies, es te nevaru stāvēt visu dienu.”

Mana mugursoma bija piestūķēta ar taru, oranžās krāsas baloniņiem. Šī krāsa bija jaunākā Shade Home Depot’s Diney ražojums, koši oranžā.

Kad viņus sazvanīju, paziņoju, ka esmu nepatikšanās.

„Džūna,” dzirdēju, ka tēvs pār plecu sauc mammai, kad pēc desmitā zvana tālruņa klausule beidzot tika pacelta, „Viņa atkal ļāvusies iepīties kaut kādā ķezā.”

Fonā dzirdēju rejas un durvju aizciršanu, kad mamma izspēra suni verandā.

“Nu, es tev teikšu vienu,” tēvs man teica. “Tiec ārā, pirms viņi tevi salauž.” Un nolika klausuli.

*

Mājas, kuras mēs paredzējām nojaukšanai, jau bija pilsētas vadības nolemtas. Plānojot pilsētvides pārbūves pirmo kārtu, pilsētas dome bija apzīmējusi tās kā likvidējamus graustus – ar baltu krītu uzvilkts liels „D” burts, kas apzīmēja „demolāciju”, kura sagaidīja šīs noplukušās daudzdzīvokļu celtnes, veterānes no tiem laikiem, kad Detroita vēl bija fabriku pilsēta, vieta, kur mūzika no Motaunas virmoja blīvāk nekā oglekļa izplūdes gāzes no automašīnām, kas virknējās rindās pie autoražotāju rūpnīcām un uz spīdīgajām amerikāņu autostrādēm. Elektrisko automašīnu rindu Vudvordas avēnijā bija aizstājuši ar gāzi darbināmi autobusi. Bija izcīnītas lielas rasu cīņas. Pat vēl toreiz, kad šīs mājas slējās mierīgās ziemeļu upes gultnes nomalē pie Kanādas robežas, vārds „nākotne” šķita vairāk solījums, nevis nepieciešamība. Kopš pēdējās paaudzes aizbēgšanas uz pilsētas centru mājas bija pamestas tukšas, un pilsētas dome bija pārtraukusi to nojaukšanu tāpēc, ka pēdējā brīdī mērs bija samazinājis budžetu. „Tuvredzīgie pakaļas,” mūsu kustības līderis Toms komentēja mēra runu Oranžās operācijas sanāksmē, kas pirms sporta sacensībām notika manā pirmajā Detroitā pavadītajā dienā. „Neredz tālāk par savu degungalu, pāri žogam un kaimiņu dārzos.” Man līdzās apstiprinoši māja maza auguma, noplukusi sieviete pārāk platās, brūnās velveta biksēs un neonzaļā sporta krūšturī. Viņa kustībā bija jau trīs mēnešus. Zināja visus saukļus, pēc kuriem jāuzgavilē vai jāpamāj.

*

Grūti pateikt, kā nonācu līdz tam, ka māju ar galvu kopā ar tādām kā viņa. Detroitā attapos pēc koledžas ar draugu – vai „iespējams-draugu” – loku; mēs bijām devušies pasaulē savākties drosmi, pirms ieslēdzas kredītu skaitītāji. Pievienojāmies Oranžajai operācijai, ēku nojaukšanas komandai, kuras uzdevums bija nolīdzināt pamestās mājas, kuras pilsētas vadība bija atzinusi par nedrošām, bērniem bīstamām un tomēr vilcinājās nojaukt. Man stāstīja, ka šī komanda bija daļa sabiedriskas kustības, kuras mērķis bija izplatīt urbāno atjaunošanos, lai atdzīvinātu nabadzīgos, pārvaldes novārtā pamestos rajonus, un padarītu tos drošākus bērniem.

Kustībai piederīgie daudz runāja par neredzamiem žogiem. „Kad tādu pamani,” Toms mani reiz pamācīja. „Svarīgākais ir arties tam cauri.”

Kā atklāju, šajā kustībā pamatā bija divu tipu cilvēki: tie, kuri skandināja saukli: „Nelaidiet bērnus uz ielas!” un tie, kuri priekšroku deva sauklim: „Atgūstiet ielas, lai Detroita atkal kļūst par mājām!” Sagadījās, ka abi saukļi veidoja pamatu diviem grupējumiem kustībā. Pirmā grupējuma pārstāvji uz mājām uzpūta koši oranžu „D“, tādējādi signalizējot otrajiem, tiem, kas vēlējās atgūt ielas un ieradās ar mūrtrieci. Detroitā pavadītā laika sākumā īsu brīdi mani kļūdas dēļ ieskaitīja „ielu atgūšanas” komandā. Sapulcē noklausījusies Toma runu, pieteikumā baidījos norādīt, ka faktiski esmu mazliet tuvredzīga. Bez brillēm neredzēju attālus priekšmetus. Lai vadītu mūrtrieci, lietoju aizsargbrilles un miedzu acis.

Pirmajā rītā, kad saņēmu nosūtījumu uz ēkas nojaukšanu, es nejauši devos uz pašapkalpošanās veļas mazgātuvi līdzās Star saimniecībai, sociālās aprūpes centrā, kas deva mājvietu ievērojamam skaitam Detroitas pensionāru. Veļas mazgātuve atradās tieši pretējā ielas pusē manam mērķim – pamestai aviācijas rūpnīcai, kurā kādreiz ražoja lidmašīnu aprīkojumu, bet kas, trīsdesmit gadus nostāvējusi tukša, bruka kopā. Acīm redzami es nepareizi aprēķināju spēku un atvēzienu – mūrtriece izsitās caur veļas mazgātavas logu, izpostot virkni Therma-Loft žāvētāju un pārsitot centrālo ūdensvadu.

Kad putekļi nosēdās, un es aptvēru savu kļūdu, noņēmu aizsargbrilles un izrāpos no kabīnes, lai novērtētu postījumus. Pirmā doma bija pārbaudīt pašu mūrtrieci, lai pārliecinātos, ka neesmu trāpījusi cilvēkiem. Par laimi, vienīgais priekšmets, kas karājās pie bumbas, bija kokvilnas apakšbikses, Fruitofthe Loom, XXL izmērs. Izskatījās, ka tās piederējušas kādam slimam večukam.

 „Neraizējies par to,” vakarā pēc negadījuma mani drošināja Toms. „Ne jau ar redzi ir problēmas. Tev vienkārši trūkst prasmju aprēķināt attālumu.”

Nākamajā dienā mani izslēdza no „ielu atgūšanas” komandas.

Kustības strādnieki dzīvoja pamestā kokvilnas fabrikā pilsētas nomalē. Ja  tuvumā nebija citu kustības dalībnieku, dažreiz, rītos atgriežoties fabrikā pēc māju iezīmēšanas, es uzvilku apakšbikses virs drēbēm un apsēdos noliktavas augšējā stāvā. Jau agrā jaunībā, kad necienīgi izturējos pret citiem, māte allaž atgādināja: „Iejūties viņu ādā.”

Kādu laiciņu bikses bija par lielu. Man nācās tās divreiz aptīt ap vidu un nostiprināt ar drošības adatu. Tomēr tas visai ātri mainījās: jau otrajā nedēļā Detroitā es dabūju konditora palīdzes vietu beķerejā. Kustībai nepieciešamo darbu lielākoties veicu naktīs, un man tikpat kā nebija pieredzes ar virtuves darbiem; man tikpat kā nebija vispār nekādas dzīves pieredzes. Koledžā biju specializējusies mākslā, tāpēc konditors pieņēma, ka man būs interesantas idejas kūku dekorēšanai. Viņš vēlējās paplašināt klientu loku, pārdodot izsmalcinātus saldumus. Ieņēma galvā, ka manas skices rudens sezonālajām kūkām – itāļu futūrisma un popārta sajaukums – varētu kļūt par kvalitātes zīmi, kas pievilina bagātos pilsētniekus.

Pēc pāris mēnešu darba beķerejā, kur lielākoties arī paēdu, saņēmu minimālo algu un kustējos tikai tad, ja to gribēju, apakšbikses sāka derēt itin labi. Ap to laiku, kad uznāca tieksme atstāt Detroitu, bija vien jāparausta tās uz augšu aiz gumijas. Pretējā gadījumā apģērba gabals tāpat turējās ap vidukli.

*

Kad topēcpusdien autoostā pabeidzu sarunu ar tēvu,  devos uz 47. ceļu sagaidīt autobusu. Stacijas gaitenī uzskrēju bariņam jauniešu, kurus sagadīšanās pēc pazinu. Viens no čaļiem strādāja Cream-N-Cone, kur mēs, kustības dalībnieki, mēdzām pēc nakts darba iegādāties saldējumu. Tai pilsētas pusē Cream-N-Cone bija vienīgā iestāde, kas pēc pusnakts vēl bija atvērta.

Čalis sēdēja uz grīdas, atspiedis muguru pret dzelzceļa stacijas šaurā koridora sienu kopā ar bariņu citu. Atpazinu dažas sejas – tie bija kustības agrīnie dezertieri. Viņi devās prom jau pēc otrās nedēļas, kad apjēdza, ka mēs neplānojam iniciatīvā iesaistīt sprāgstvielas. Tāda tipa jaunieši, kas pievienojās tikai tādēļ, lai būtu pievienojušies, lai sašūpotu organizāciju, bet kuriem ātri vien apriebās kustības iekšējā birokrātija.  Ar vienu no viņiem čaļa pirmajā darba naktī biju izplūkusies. Pa ceļam atpakaļ uz fabriku pilsētas komerciālajā centrā viņš ar krāsu gribēja iezīmēt Ieguldījumu banku, kas apkalpoja Detroitas lielākos dūžus. Ielās runāja, ka banka apkalpo tikai kontus, kuros ieskaita septiņciparu summas. „Iztēlojies, kādi tai vietā ir griesti, ja par tiem septiņiem cipariem uztaisīta grīda,” čalis ieminējās, iebraucot autostāvvietā pretim bankai. Ļāvām viņam braukt, jo viņš apgalvoja, ka pārzinot šī pilsētas rajona mazās ieliņas.

Visi mašīnas pasažieri lielāko tiesu stundas pavadīja mēģinājumā atrunāt viņu no šī plāna, taču čalis saprāta balsī neklausījās. Galu galā diviem no mums vajadzēja viņu nolikt uz lāpstiņām un trešajam nozagt atslēgas. „Ja tu grasies sākt kaut kādus linčošanas sūdus,” es viņam uzkliedzu pa logu, mašīnai prombraucot, ”vari atgūt ielas kādā citā draņķīgā pilsētā!”

Nākamajā dienā vairums no viņiem dezertēja. Runāja, ka viņi apmetušies kādā fabrikā pilsētas austrumu daļā. Čaļi sāka paši savu kustību un bija pārliecinājuši dažus no mūsu mazāk dedzīgajiem biedriem viņiem pievienoties. Baumoja, ka viņi atvēruši Iespēju banku – viņu piedāvātais valūtas kurss bija divas iespējas par katru dolāru. (Kā paši apgalvoja, mazāk veiksmīgajiem viņi piedāvāja ilgus atelpas brīžus). Problēmu radīja apstāklis, ka cilvēki pret iespēju biļetēm sāka izturēties kā pret pārtikas taloniem, aprēķinot, ka īsta iespēja  ir pārāk laba, lai to palaistu garām.

Kādā pēcpusdienā, kamēr strādāju beķerejā, ienāca kāds bezpajumtnieks un centās nopirkt bulciņu, izmantojot biļeti, kuru bija iegādājies Iespēju bankā.

 „Cik daudz es par to dabūšu?” viņš jautāja, nolikdams saburzīto papīrīti uz letes. Biļete bija maza, zila papīra skrandiņa, ar kuru varētu tikt pie bumbošanas mača kādā arkādē vai iekļūt karnevālā. Papīram otrā pusē pamanīju padzisušu tabulu, kurā norādīts valūtas kurss dažādiem iespēju nomināliem. Par katrām desmit iespējām varēja tikt uz augšu laimes rangā. Tie, kam bija simt vai vairāk iespēju, bija Patiesi Laimīgie.

Prātoju, ko sniedz katrs līmenis. Biļetei apakšā bija norādīta bankas adrese. „Kādu nakti braucu uz viņu štābu un kāda vecāka dāma man uzsauca biļeti,” vīrietis stāstīja. „Tonakt lija, un es nolēmu palikt nomodā un vērot pilsētu, kamēr parādās saule un kļūst siltāks. Tā vieta izskatījās pēc lombarda. Metāllūžņu kaudze blakus dēļiem. Un uz virtuvi rinda ārā pa durvīm. Kaulaini jaunieši, resnas mammītes ar sīkajiem uz rokām un teju katrs Misisipi veterāns. Neviens no viņiem vēl neizskatījās bagāts, bet ko es zinu. Šķiet, viņi vēl nebija iegājuši un iznākuši. Droši vien gaidīja savu iespēju. Cik reižu nākas redzēt patiesi laimīgos izsalkušus. Viņi ir tik bagāti, ka ēdienu viņiem pat nevajag. Svars uzrodas pats no sevis.”

 „Piedodiet, kungs,” mans priekšnieks Īlajs vecajam teica. „Mēs nepieņemam iespējas.”

Vecais kurnēdams vilkās uz izeju. Viņš vēl nebija izgājis uz trotuāra, kad Īlajs pasauca viņu atpakaļ. „Ja gribat izskatīt vakardienas ēdienu, domāju, ka pārpalikumus atkritumu savācēji vēl nav aizveduši. Mēs tos turam blakus atkritumu konteineram aiz ēkas.”

Skatījos, kā vecais savāc pilnu atkritumu maisu ar vakardienas preci un iestūķē tajā arī vairākas manas Vorhola pildītās kūciņas.

Nedomāju, ka viņi mani atpazina, kad gāju pa vāji apgaismoto autoostas koridoru. Kopš iesaistījos kustībā, biju pieņēmusies svarā par trīsdesmit mārciņām. Vienīgās drēbes, kas man šobrīd derēja, bija vīriešu kombinezons, kuru biju uzgājusi istabas biedra skapī pēc tam, kad viņš bija dezertējis kādas bārā sastaptas meičas dēļ.  Mani mati, kuriem dabiski bija nosliece cirtoties, bija pieņēmuši putna ligzdas formu un pakausī savēlušies lielā bumbā. Ejot čaļiem garām, aptvēru, ka pati droši vien izskatos pēc bezpajumtnieces ar somā grabošām tukšām krāsas bundžām, kuras tovakar nebiju izmetusi.

 „Kas tev somā?” man garāmejot uzsauca viens no zēniem nodriskātā ādas jakā. Ieskatījusies beisbola cepures naga daļēji apēnotajā sejā, spriedu, ka laikam atpazīstu viņu kā vienu no agrīnajiem dezertieriem.

 „Pāris tukšu bundžu,” atbildēju, kāpdama pāri viņa izstieptajām kājām.

Pēc skatiena, ar kādu viņš nomērīja manu somu, kad novietoju to zem sola pie savas izejas, bija skaidrs, ka viņš man netic. Varbūt kļūdaini nosprieda, ka grab alus bundžas.

Visu nakti biju pavadījusi nomodā, ar krāsu iezīmējot pēdējās mājas maršrutā un bēgot no klaiņojošiem suņiem. Suņi bija mūs vajājuši no mājas uz māju visapkārt pilsētai. Runāja, ka viņi ir apdulluši no dūmiem. Lāgiem, kad dzīvnieki apreiba, tie gaudoja un trinās pret nule krāsoto koku.

Autobuss nebija gaidāms ātrāk kā pēc stundas. Kamēr gaidīju, iesnaudos līdzās skrandainā kažokā tērptai večiņai, kas lasīja romantisku romānu, lētā veikalā pirktu mīksto sējumu, kura vāku greznoja sieviete īsā, rozā kleitā. Kad pamodos, secināju, ka arī večiņa ir atslēgusies, rokas uzmanīgi nolikusi uz grāmateles novazātā vāka, un es biju pieliekusi galvu tā, ka tā daļēji balstījās viņai uz pleca, un mana pakauša ligzda berzējās gar viņas paplukušo kažoku kā kāds no tiem suņiem gar koku.

Līdz pat brīdim, kad autobuss izbrauca no pieturvietas, nebiju atskārtusi, ka trūkst manas mugursomas. Noteikti biju to aizmirsusi zem soliņa. Iespējams, es iedomājos, kāds atradīs tajā zīmīti ar manu adresi un atsūtīs pa pastu.

*

Kad autobuss piestāja Ennārborā, tētis mani jau gaidīja pieturā. Vecais forda pikaps klusi dūca stāvlaukuma tālākajā galā. Lija, un, kad tēvs atrāva pasažiera durvis, lai es varētu iekāpt, atskārtu, ka vēl bez tā, ka vasarā esmu pieņēmusies svarā, arī plaukstu līnijas ir ietonējušās oranžas – no krāsas.

 „Tā ir kaut kāda slimība,” uzmetis skatienu manām rokam un nervozi iesmējies, tētis paziņoja, kolīdz izbraucām uz šosejas. Šosejas laternu gaismā manas rokas vai spīdēja no krāsas, kuru izmantojām, lai apzīmētu nepabeigtās ieliņas.

Tonakt gulēju bērnības lielajā gultā zem vatētas segas un putekļainiem volāniem, kas bija veidoti no mežģīnēm, kuras mamma dēvēja par actiņām. Vatēto segu sedza plāna putekļu kārtiņa, tāpēc brīdī, kad klāju gultu, no tās pacēlās putekļu mākonis, līdzīgs tam, kādu aiz sevis uz ceļa atstāj ātri braucoša automašīna.

Kamēr izģērbos, māte pabāza galvu pa durvju spraugu. Viņai mugurā bija rītakleita, ko tēvs viņai bija uzdāvinājis piecdesmitajā dzimšanas dienā. Kopš menopauzes sākuma viņa mājās valkāja tikai rītakleitas. Šāda veida apģērbu viņa, karstuma viļņiem uznākot, varēja viegli novilkt vai uzvilkt. „Man vajag kaut ko vienkārši mugurā uzmetamu,” viņa reiz skaidroja.

Mamma pastiepās un apvija rokas ap manu iespaidīgo vidukli. Ar maigu sejas izteiksmi viņa pastiepās pēc kombinezona lencēm, skatījās man tieši acīs un piedāvāja: „Zini, ja gribi, es tev palīdzēšu to novilkt.”

Noliedzoši pakratīju galvu, bet viņa uzstāja. Atpogāja lences un palīdzēja man ielīst flaneļa naktstērpā, kuru biju atradusi skapja atvilktnē. Pagriezusies uz iešanu, viņa mani apskāva. „Arlabunakti, Ķibele,” viņa bilda. Likās, ka viņas miesa zem rītakleitas ir kā krāsns. Varēju saost sāļo sviedru tērcīti, kas sākās no viņas skausta.

Nākamajā rītā piecēlos agri, uzrāvu kombinezonu un aizņēmos tēva mašīnu, lai aizbrauktu pēc kafijas un virtuļiem. Detroitas beķerejā pavadītajā laikā biju ieradusi no rītiem iestūķēt vēderā krietnu devu kaut kā salda un cepta. Virtuvē rakņājoties pa atvilktni, kur vecāki glabāja sīknaudu, dziļumā pamanīju zem čeku grāmatiņas iestūķētu iespēju biļeti.

 „Kas tas ir?” prasīju mātei, pacēlusi zilo papīra strēmeli.

 „Droši vien kaut kad veikalā dalīja,” māte kaunīgi atbildēja. „Zini, kaut kāda reklāma. Mūsdienās šo lietiņu ir tik daudz, ka knapi aptveru, ko paņemu.”

Virtuļu veikalā nolēmu vienu kastīti paņemt uz mājām. Mājā kaut kas šķita paplēnējis, un gribējās šo tukšumu aizpildīt. Braucot cauri pilsētai atpakaļ, pamanīju, ka vairāku jūdžu attālumā no pilsētas pāri dzelzceļa sliedēm, apkaimē, kur mitinājās mani vecāki, sākusies jauna apbūve. Caur kokiem pamanīju tipiskas trīsstāvu mansarda jumtus un daudzstāvu ēkas slienamies no gandrīz tukšās zemes. Šāds stils atsauca atmiņā manu vecāku mājas apkaimi, tikai lielākā apmērā. Lielākajai daļai šo māju bija garāžas, kurās vieta paredzēta četrām automašīnām un lepni slējās atsevišķi namiņi viesiem.

Iebraucot mūsu rajonā, pamanīju, ka gadu gaitā ap mājām ir saauguši koki, un tas, kas reiz bijis luksusa rajons, nu varēja lepoties ar klusu, atpazīstamu līdzību aizaugušam lauku ceļam. Mūsu kvartālā māju rindas bija mainījušas saimniekus apbrīnojamā ātrumā; runāja par zonālu vardarbību, svešiniekiem un ievērojamiem komunālajiem maksājumiem. Vairāki iedzīvotāji nesavāca pēc saviem suņiem, un baumoja, ka krūmos aiz ielas uz dzīvi apmetušies koijoti.

Rītakleitā tērpusies, māte virtuvē pulēja vecu klūdziņu grozu. Noliku virtuļu kasti uz galda un izcēlu divus. Tēvs paņēma uz dzīvojamo istabu divas Bostonas krēma kūkas. Mamma vilcinājās gar eklēru.

Rīta gaismā pamanīju, ka mani vecāki ir novecojuši. Manas prombūtnes laikā viņi bija ierāvušies sevī, daudzējādā ziņā nostabilizējušies. Māti nomocīja nepārejošs krampis plecā, kuru viņa pieklājīgi dēvēja par „savu mazo tirpoņu”. Tā ierobežoja viņas kustības. Kreiso roku mamma varēja pacelt vien pāris collu virs vidukļa, tāpēc, kafiju lejot, viņa balansēja kanniņu uz galda, kur varēja ieliet šķidrumu krūzītē, vienkārši noliecot snīpi. Dzīvojamā istabā tēvs klusi sēdēja pie televizora un skatījās golfu, palaikam skaļi atkārtojot rezultātu.

Māja šķita nodzīvota. Virtuves skapīši vairs nebija balti kā zivs asaka, bet viegli iedzelteni un aplupuši. Skapīša durvis, aiz kurām bija miskaste un ap kurām labprāt ošņājās suns, meklēdams pārtikas pārpalikumus, bija appelējusi vietās, kur suņa siekalas bija sasūkušās kokā. Pamanīju, ka suns klibo. Viņš bija pārdzīvojis vieglu trieku, kas paralizēja ķermeņa kreiso pusi. Dzīvnieka kreisais plakstiņš bija nokāries pār aci un, ja no konkrēta leņķa viņam negaidīti tuvojies, suns pārsteigumā ierūcās un apmeta pāris loku ap savu asi, it kā meklētu uzbrukuma cēloni.

Tai pēcpusdienā ciemos atbrauca mana māsa Mirjama ar meitu Leisiju – lai atzīmētu manu pārrašanos. Visi sēdējām un noskatījāmies golfa turnīra noslēgumu. Mēs trīs zvilnējām vecajā, pabalējušajā, sarkanrūtainajā dīvānā kurš bija tā izdilis, ka pildījums vietām mazos kušķīšos spraucās ārā no tā. Tēvs sēdēja tuvāk televizoram savā ierastajā koka krēslā.

Golfa turnīrā bija astotais pārtraukums. Taigeram bija divi sitieni no četriem. Viņš izdarīja garu sitienu no apakšas, trāpot stūrī, kur zaļais laukuma klājums sasniedza mežu. Caur pūļa klusumu varēja dzirdēt klusu bumbiņas tinkšķoņu, kad tā pieskārās bedrītes apakšai. Pūlis uztrūkās kājās.

 „Putniņš!” tēvs sauca no sava krēsla.

 „Putniņš,” Leisija atbalsoja, lēkādama spilvenos.

 „Putniņš,” viņa iebrēcās vēlreiz, nolēca no dīvāna un nesās pie loga.

Suns sāka riet un tekalēja gar logu, kur lēkāja Leisija, rādīdama uz bērziem dārza galā.

 „Apsēdies, Leisij,” tēvs uzsauca, vienlaikus iebelzdams sunim ar plaukstas virspusi.

Suns nobumsīja uz grīdas pie loga, kakls pagriezts pret asti, un tēvs savāca Leisiju klēpī un piespieda pie ceļgaliem.

No pagraba atskanēja pāris klauvējienu pie grīdas. Blakus žāvētājam mamma glabāja vecu, sarkanu slotu, lai varētu piedauzīt, kad veļa ir salocīta un tādējādi signalizētu tēvam, ka var nākt lejā un uznest to augšstāvā. „Par ko tā kņada?” viņa sauca no kāpņutelpas.

 „Lesija vienkārši komentē turnīru,” tēvs noķiķināja, lēnām kāpdams lejup.

 „Es noiešu,” pieteicos, slīdēdama ārā no Mirjamas pēdu apakšas.

 „Viss labi, sportiste,” viņš iebilda. „Tev šajā stāvoklī vajadzētu izvairīties no jebkādu smagumu celšanas.”

 „Kas tas tev par stāvokli?” kad tēvs bija izgājis no istabas, Mirjama noprasīja, virpinot kāju pirkstus man klēpī.

Paskatījos uz oranžajām svītrām savās plaukstās. „Mūs pieķēra,” atbildēju.

*

Līdz vasaras beigām pilsēta bija pārsātināta ar mūsu zīmēm. Ap mūsu barakām kokvilnas fabrikā bieži riņķoja patruļas mašīnas. Baumoja, ka kustībā iefiltrējušies slepeni aģenti. Pa to laiku mēs slēpām mūrtrieces kādā senā priekšpilsētas garāžā. Garāža piederēja vecam Vjetnamas kara veterānam, kurš bija gatavs izdrāzt sistēmu ar tādiem pašiem maigiem sitieniem, kā sistēma bija izdrāzusi viņu. Viņš palīdzēja mūrtrieces uzglabāt vecā ratnīcā, kas kādu laiku bija kalpojusi viņam par garāžu un kurā nu bija iekārtots viņa jaunais mēbeļu ražošanas bizness.

Pēdējā kustības pastāvēšanas naktī mēs pieci sakāpām Toma vecajā Monte Carlo un bezmērķīgi devāmies uz priekšu pa I-75 ceļu. Izbraucām Kenifas/ Holbrukas izejā un tad uz šoseju, kur gaidīja automašīna. Kad Toms aiznesās līdz šosejai, viņš piezvanīja „Nelaidiet bērnus uz ielas” komandai un informēja viņus, lai saved mūrtrieci lietošanas gatavībā. Atpakaļskata spogulī trīsstāvu māja, kuru nupat bijām iezīmējuši, slējās pāri slīpumam. Pirmajos rīta saules staros biezā, oranžā krāsa atspoguļojās šosejā aiz mums.

Kopš aizvien rūpīgākajām mentu pārbaudēm savus mērķus sākām izvēlēties atkarībā no tā, cik viegli pieejami tie bija no šosejas. Reizēm izmetām loku pa šoseju dienas laikā, pārraudzīdami savu veikumu – cik daudzas oranži iezīmētās mājas vēl stāvēja, cik daudzas demolētāju komandai bija izdevies pārvērst akmeņos.

Atceros, ka, no šosejas lūkojoties lejup uz panorāmu, es prātoju par to, ka oranžās mājas sāk padarīt pilsētu līdzīgu šaha dēlītim, izceļot „problemātiskos rajonus”, laimīgās vietas, kur nolaisties.

Rīta gaismā braucot pa I-75 ceļu, pat izpostītās vietas, kur mājas bija sagāztas akmeņu kaudzēs, kas atgādināja oranžus, izskalotus kokus, šķita kā unikāls tukšums ar savu trauslo grāciju.

Tai pēdējā naktī Toms bija dīdīgs. Pilsētas dome bija sazinājusies ar FBI. Mēs grasījāmies doties mājup, ieslēgt atbilstošos televīzijas kanālus un skatīties nojaukšanu, nogaidīt, lai redzētu, ar kādām struktūrām pilsētas vadība mēģinās ierobežot mūsu atmodu.

Apreibuši no dūmiem un adrenalīna, iztempām pāris bundžu alus vēl pirms bijām nobraukuši no I-75.

Kad šosejas gaismas sāka izdzist, caur dzērumu apjēdzām, ka Detroita ir palikusi aiz muguras. Bijām pabraukuši pilsētai garām.

Mūs ieskāva klusas ielas, kurās slējās milzīgas mājas. Dārgas, jaunas, dizainētas un lepnas mājas, kas caur vējstikla miglu izskatījās diezgan līdzīgas jahtām, kuras šķērso maigo ielas gaismu mirdzumu.

 „Kur mēs esam?” kāds no aizmugurējā sēdekļa iejautājās.

 „Ouklendas apgabalā,” Toms atbildēja.

Mēs novietojām auto kāda strupceļa galā biznesa centra galvenajā daļā un devāmies uz trīsstāvīgu māju, kurā, kā baumoja, dzīvojot viens no pilsētas domes locekļiem.

Paklausot Toma norādījumiem, pamanījāmies appūst lielāko daļu mājas priekšpuses pirms izdzirdējām sirēnu skaņas un laidāmies lapās, izklīzdami katrs savā virzienā.

Ap to laiku, kad menti bija mums uz pēdām, biju izlietojusi gandrīz visas krāsas bundžas no somas, atskaitot vienu.

Skrienot pa biezajiem krūmiem, kas iekļāva strupceļu, palūkojos pār plecu. Mēness gaismā, patruļmašīnu vieglo signāllampu izgaismota, māja izskatījās pēc ieejas kādā atrakciju parkā, pēc vietas, kur zem laternām ģimenes apstātos kopīgai fotogrāfijai.

*

Todien vakariņās mamma sarīkoja dzīres. Es ēdu tā, it kā nebūtu redzējusi ēdienu kopš pirms pieciem gadiem atstāju mājas.

 „Kāpēc viņa dabū vairāk nekā mēs, pārējie?” Leisija jautāja, rādīdama uz kūpošo, balto kaudzi manā bļodiņā.

 „Džūnai jāpabaro arī sava jaunā ķeza,” mamma attrauca, plikšķinēdama sev pa vēderu.

Mirjama nolaida skatienu. Tētis blenza taisni uz priekšu.

 „Mammu,” es iebildu, atbīdīdama krēslu no galda, smago jostu nolaidusi sev klēpī. “Tās nav tāda veida nepatikšanas.”

 „Lai kas tas būtu, izskatās, ka esi iekritusi gana dziļi,” tēvs atjokoja, zieķēdams sviestu uz maizes.

Tovakar, kāpjot uz augšējo stāvu, sajutu vēderā pieaugošas sāpes, kad skābe kāpa augšup pa barības vadu, līdz sāka dedzināt rīkles galu.

Durvis uz manu istabu bija  pusvirus. Jau gaiteņa galā man bija skaidrs, ka uz naktsskapīša ir iedegta petrolejas lampa.

Iegāju guļamistabā un saklausīju vieglu klikšķi. Uz gultas baldahīna mamma bija nolikusi manu veco naktslampiņu. Lai arī tā vairs neatskaņoja melodiju, aizvien varēja dzirdēt, kā rotē plastmasas mājdzīvnieki. 

Istabas stūrī bija klūdziņu grozs, kuru mamma bija pulējusi. Reiz, kad vecāki vēl tikai sāka kopdzīvi, tas kalpoja kā mans šūpulis. Tas bija iztapsēts ar rozā audumu. Grozā, uz spilvena iekārtota, sēdēja mana bērnības lupatu lelle, kurai viena roka karājās diegā.

Kad mamma ielūkojās pa durvīm, viņa teju vai mirdzēja.

 „Mammu,” es ierunājos, paņemot viņu aiz rokas. „Tu zini, ka es netēmēju uz atmiņu draņķību.”

Nedomāju, ka viņa dzirdēja, ko teicu. Piemiegtām acīm viņa glaudīja man galvu.

Brīdī, kad laidos miegā, viņa jau otro reizi dungoja My Bonnie Lay Over the Ocean, ieskājot man matus, mēģinot atgriezt kaut ko, ko domājās pametusi novārtā.

*

Pirmo bliezienu reģistrēja tieši pēc pusnakts. Es tiku sapņojusi, ka esmu apmaldījusies džungļos. Skaņas ārā lika domāt, ka mūs ielenkuši moskītu bari – tā niknā, heliotropiskā dūkoņa. Kad izdzirdēju saplīstam trešo logu, apjēdzu, ka viņi met tukšās krāsas bundžas pret mājas sienu, un moskītu dūkoņai līdzīgā skaņa pagaisa vājā krāsas šņākoņā.

Mamma izskrēja dārzā rītakleitā. Tētis viņai sekoja kopā ar suni. Ap to brīdi, kad ietūcījos savā kombinezonā un izlēcu mauriņā, dezertieri jau skrēja pa celiņu. No aizmugures viņi izskatījās pēc briežu bara, kas izklīst dažādos virzienos pēc tam, kad gājis vaļā šāviņš. Runā, ka brieži ir gandrīz akli, tie skrien, paļaujoties galvenokārt uz intuīciju un skaņu. Menti iegrieza piebraucamajā ceļā, sarkanās bākugunis meta mirgojošu gaismu uz mūsu mājas sienām. Vairāki izkārtojās ierindā un devās krūmos, iedeguši kabatas baterijas un zižļus ar nakts apgaismojumu.

Apdullis no sirēnām, logā ieskrēja vakarlēpis un slīdēja lejup, līdz aizķērās aiz palodzes un sāka plivināties oranžā peļķē, kur bija satecējusi krāsa.

 „Putniņš!” kliedza Leisija, rādīdama uz logu.

Viņai blakus suns skrēja pats ap savu asi.

 „Putniņš,” es atkārtoju, sabrukdama līdzās tukšajai mugursomai, kas bija izmesta iebraucamajā ceļā līdzās nelielam, oranžam „D”, kas bija ar krāsu iezīmēts zālē. Savam „D”.

 

No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone