— Uz suņa muguras

 

Šamšads Abdulajevs dzimis 1957. gadā Ferganā, Uzbekistānā. Absolvējis Ferganas Pedagoģiskā institūta Krievu filoloģijas fakultāti, „Fergānas skolas” dibinātājs, raksta krievu valodā.

Antīkajiem dieviem zināt nozīmēja – redzēt, cilvēkiem zināt nozīmē – atcerēties. Abdulajeva dzejā abas šīs formas eksistē plecu pie pleca, jo viņam piemīt gan īpaša atmiņa, gan spēja redzēt tuvākā un tālākā perspektīvā. Viņa dzejā vienojas austrumnieciskais līganums ar rietumnieciskiem izteiksmes līdzekļiem, radot tādu kā dinamisku kluso dabu.

Abdulajeva dzejoļos, kuru pamatā gandrīz vienmēr ir kāds reāls notikums, apbrīnojami labi sadzīvo rietumu Dievs un austrumu Allāhs. Jo viņi ir nevis divi, bet viens.

Alda Barone

 

 

Aizvien par to pašu

Vecumā (domā trīsdesmitgadīgie) ir skaistums.
Cukura kristāliņi kūst – dziest
pilsētu gunis. Izlīgums,
ceļš vilcinās ar aiziešanu karstā, miltainā dūmakā,
it kā sirds būtu pušu.
No kādas vietas tu skaties? Vecums,
kura kalsnā trīspirkstu roka
caur savēlušās spalvas putekļiem labestīgi stāja
uz suņa muguras, vasaras gurdenuma vidū
droši atduroties
uz iedzimtā rāmuma kustīgo blāķi. Šo ainu
es varētu vēl un vēl apcerēt.
Viņa glaimo kā skaists un godīgs pāžs
tukšām, bet ilgās pēc neredzētas nokrāsas acīm.
Tā visiem saprotamu priekšmetu pēdas uzej,
kas ik dienu no mums tuvā un pieticīgā pamanāmībā slēpjas. Virs
spīguļojoša loga tumšs ķieģeļu stūra salaidums nolien.
Zeme izelpo tveici. Pa izmirušu ielu
sviedros izmircis pusaudzis steidzas,
pie krūtīm savēlušos ar izbalējušām spalvām putna mulāžu spiežot,
kā dzeltenas klusēšanas atriebi. Vecums
bez cilvēkiem palikušu nomales ainavu apcer. Un vēl:
saule vilinot sit brūnās acīs –
itin kā tālumā mirdz nedaudz apsūbējis nazis
gaiļa upurēšanai.
Neviens neatnāks; kura te veidols, kā roka?

 

Pusceļā

Spilgtus vārdus un lampu nodzēst.
Vāze tik vien kā uz savu dibenu skatās.
Džezs pie pakājes uzplaiksnī,
veidojot plaisu
starp tavu apziņu un mūziku.
Opijs-nāvējums, gluži kā nogruvums,
asinīs veļas.
Derviš, klejotāj, pa ceļu nebeidzamu tu klīdi,
kas tavās ubagojošās sandalēs ieausts.
Sveloša vasara sabiezē – ne tikai tā vien
tevi pazudināja. Ceļš. Kafejnīca, kurā skan
Mailzs Deiviss. Smacējoši sviedri no pieres
gaišmatainam saksofonistam notek. Vienīgajā
spoguļainā rāmī dejojošu pāru silueti
pamazām aizstāj cits citu, bet neviens
neaizstās šo vienmērību. Tumšādains
pianists pārtrauca spēli,
neviļus divreiz iesaucoties, it kā šis skaits
pats mūziku noapaļoja. Drīzumā –
bezmiega nakts. Ceļš rītausmā tuksnesīgs,
gluži pamests, kaut
jaunu klaidoņu duči šajā laikā
visapkārt soļo. To pašu maršrutu aizvien.  

 

Terase

Logs zālē pret gobelēnu aizvērts,
kurā bezzirgu pļavu redz, te tējas filtrā uz galda atspīdot,
te metāliskā pusmēnesī virs apzaļojušiem kapiem sapnī.
Garena māja, kur viņš ar sāpošiem deniņiem atvilkās
galvu reibinošā sākušos brīvdienu peklē,
kaut viss velti – saule virs kalnu grēdām tieši kā uzskicēts
un trīs vai četri no viesiem mocījās, pilnīgi bāli sausā vējā,
ap dzeramā ūdens strūklām, vienāda auguma,
gluži kā tiem būtu lemts līdzās kapā dusēt.
Vēlāk viņš iztēlojās, kamēr aicināja vakariņās,
labākā drauga jaunāko māsu janvāra saullēktā iedegušu,
itin kā viņa varētu ziemīgās dienas aukstumu atcelt.
Lūk, rezultāts. Viņš uz savu rokas pulksteni skatījās,
uz zvaigzni, locītavā mirgojošu līdz pašai pēdējai vasaras
tusiņa minūtei, tas ir,
tikšķēšana viņam šobrīd atgādināja to pirkstam līdzīgo poniju,
bērnības sienassegā ieausto pa centru,
par kaismīgu vēlmi pa Anglijas pilsētiņām kādreiz ceļot. Drīzāk,
viņa atmiņā uzplaiksnīja pēkšņi nodzisusi aina, pagriezta atpakaļ
jaunekļa virs galvas paceltai slimai vadošai rokai,
citu dzīvesstāsti un neaptraipīti pirmsplūdu staru pāri.
Viņš daudz ir aizmirsis tagad: tēvam viesistabā
pie kājām sēdēt un pēc mirkļa to redzēt, gadus izdzēšot, mirušu,
bet šodien, rādās, šī spēja viņu bij pametusi,
un pītajā krēslā čaukst nodzeltējis papīrs jau kad mijkrēslis.  

 

Klusā daba

Gluži kā sikspārnis – aukstas gaismas kūlītis izšļācās
pār spilgtu kvieškrāsas galdautu, gar acīm, tieši
spoguļaplī, kurā iesprūdusi ciparnīca,
bet atspulgs zem viņas drebēja, pazeminot
redzes centru pelēkajā bezdibenī,
kur bezvējā rāmi plīvoja mākonis,
augšpusē līdzeni it kā ar žileti palodzes nogriezts.
Pazīstu šo ilgstošo nekustīguma sajūtu.
Apmācies vakars vilkās,
itin kā vīrietis vārdzinātu sievieti,
tai nepieskaroties; viss grimst
saldenā vienaldzībā. Laiks plūst
lēnāk kā… Un var pat
dzirdēt, kā mēs elpojam intervālos starp
durvju un gaiļu spārnu klapēšanu. Izgaist, nolēkt, kāda
apavi pūst Etnas krātera malā.

 

Romāns

Būtne bez noturīgām jūtām. Tā pareizāk.
Baltā verandā, kas mušām noķēzīta,
viņa pret rītu biezu venozo striķi kreisajā rokā tur
un velti par dzirkstošām minūtēm domā
(pa šo laiku vīrietis ar draugu spriedelē
par neko), viņš taču baidās
dzīvot, un pirkstos rūpe pēc miera,
laižot diegu aiz diega,
it kā stigmas būtu tirpstošiem vārdiem dzēstas.
Rutīnas dumbrājs viņa ceļā izaudzis,
bet svelme kavējas,
un mirušos mēs aprakām. Viņš laimīgs,
ja iztukšots, un tēju dzer,
no balkona visapkārt strutainu plašumu skatot,
un ar viesi tērzē, kaut
abu iekšienē griežas: „šodien nez’, rīt?” Jebkura
sieviete viņiem itin kā kaps uz laiku.
Viņš smejas,
vīrišķā liekulībā bildēs medību suņus neatlaidīgi pētot,
kas saulainās putās rāmu smilšu malumu purina.
Kurš palika neskarts? Vēlāk. Bezjēdzīgi
baziliks iešūpojās, un vasaras spēks pieaug
no spīdošām vāzēm.

 

Vecā māja

Svešinieka balss: lēns svelmains vējš
un saule. Skudras čupojas pie
likteņa līnijas, gluži kā dzidrā dienā
mēmu filmu rādītu. Roka un plašums:
aizmirstas parastas bagātības. Priekšvakars, kad
lūgšanas dzeltējošu gaisu pār istabu krāmiem atver. Kaķis
taisa „āmen”, it kā šiīts, kas lieto vienu roku.
Klimats vasaras abstraktumā mainās, un gaisma
čūskas klusumu  uz pusēm pāršķeļ.
Izeja?

 

Horizonts

Kaut kas atlaists. Beigas,
viņa paša beigas
cerībā pirms reāla negaisa. Pelosi,
tālāk neviens nespēj skatīties.
Kišlakos vai Carvinjano del Friuli
sauciens nepamet nulto zīmi.
Logoss kādu vīru izmainīja, kurš
pasauli nemainīja, – logoss pasauli nemainīja.
Noņemšana no krusta lielā ciematā,
saules mudināta, un mātei aizmugurējā plānā
romāņu stila patversme ar Graciellu tiek dota. Kuģis
piepeld tuvu elpai, bet
visam piedots viss:
tā ir palma (Ibn Umara vārdi)
vai murds tuvojošai svētlaimei.

 

No krievu valodas atdzejojoši Vija Laganovska un Sergejs Moreino