punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pakļaušanās kā izdzīvošanas stratēģija

Ņikita Andrejevs

19/09/2016

 

Eiropeiskā identitāte ir apdraudēta kā vēl nekad iepriekš. Lai arī šī klišeja bieži tiek atkārtota, nesaucot apdraudējumu vārdā, visiem skaidrs, ka runa ir par Eiropas „islamizāciju”. Mišels Velbeks savā romānā Pakļaušanās izaicina „islamizācijas” apkarotājus, bet, to darot, viņš nebūt neatzīst islāmizāciju par mītu. Viņa piedāvātajā Eiropas nākotnes scenārijā lasītājām islāma / Rietumu ideoloģijas pretstata vietā jāņem vērā tas, kas laikam daudz vairāk iespaido cilvēku izvēles un pasaules gaitu, proti, vēlmi pēc labklājības un spēju pielāgoties apstākļiem.

Velbeka ieskicēto nākotni var pamatoti dēvēt par antiutopisku. Bet atšķirībā no pilsoņu kara starp Eiropas musulmaņiem un eiropiešiem, ko paredz labējie radikāļi, šī „antiutopija” iestājas pilnīgi leģitīmā veidā – demokrātisko vēlēšanu ceļā. Tradicionālās partijas ir spiestas balsot par musulmaņu kandidātu, jo pretējā gadījumā uzvarētu labējie. Eiropa piedzīvo politisko metamorfozi, bet tas neiznīcina Eiropas sabiedrības vēsturiskos pamatus. Likums un vienlīdzība tā priekšā paliek spēkā neatkarīgi no iedzīvotāju reliģiskās identitātes. Šādā skatījumā islāma vara sekulārajā Eiropā ir eiropiskas kārtības piepildījums: utopija, nevis antiutopija, jo Velbeka Eiropā par demokrātiski ievēlēto valsts vadītāju var kļūt arī musulmanis.

Romānā tēlotā Musulmaņu Brālība, kuras pārstāvis uzvar Francijas prezidenta vēlēšanās, nav teroristiska organizācija. Tā ir mērena politiska partija, kas ir norobežojusies no radikālām islāmistu grupām. Tā pozicionē islāmu kā jauno humānisma veidu, kas ciena visas trīs pasaules monoteistiskās reliģijas. Tās pārstāvji regulāri brauc uz Vatikānu, lai iegūtu Francijas katoļu atbalstu. Tā nav saistīta ar kreisajiem antikapitālistiem – tā saprot, ka nepastāv ilgtspējīga alternatīva tirgus ekonomikai. Tās vadītāju dēvē par „veiklāko Francijas politiķi kopš Miterāna”. Viņa sapnis ir atdzīvināt „Eiropas ideju” – viņš vēlas apvienot Eiropas valstis ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm un izveidot jaunu stipro Rietumu sabiedrību, pats kļūdams par vienotas Eiropas prezidentu. Musulmaņu Brālībai ir nācies pakļauties Eiropas politikas spēles noteikumiem. Kā redzams, šī pakļaušanās paver ceļu uz marginālai reliģiskai grupai kādreiz nepieejamajiem augstumiem.

Romāna galvenais varonis franču filoloģijas profesors Fransuā tiek atlaists no universitātes un priekšlaicīgi pensionēts. Jaunajā politiskajā realitātē tikai musulmanis var būt augstskolas mācībspēks. Sarunā ar savu bijušo kolēģi – vēlāk sarunā ar jauno universitātes vadītāju – Fransuā tiek iepazīstināts ar islāma reliģijas priekšrocībām. Islāma pieņemšana nav tikai un vienīgi veids, kā saglabāt prestižo amatu Jaunajā Sorbonā. Katru no šiem cienījamiem neofītiem mājās sagaida vismaz divas paklausīgas sievas: viena, kas māk parūpēties par vīrieša labklājību sadzīvē, otra, kas ir jauna un pievilcīga. Rūpīgi pētot brošūru Desmit jautājumi par islāmu, īpašu uzmanību Fransuā pievērš sadaļai par poligāmiju. Viņš pieņem jauno valsts reliģiju, atgūstot amatu universitātē un gaidot uz drīzo tikšanos ar jaunām dzīvesbiedrēm.

Tāda ir Velbeka epitāfija eiropiešu nacionālismam: pakļaušanās. Pretnostatījums starp Rietumiem un islāmu tiek pārvarēts. Pretēji ikvienam risinājumam, kas nāktu vardarbīgā ceļā, ikvienam, kas paredzētu vienas grupas pakļaušanos otrai, gan musulmaņi, gan eiropieši (un šie jēdzieni nebūt nav savstarpēji izslēdzoši) padodas likuma un tā garantētā miera priekšā. Fransuā padodas tam, kas nav no viņa atkarīgs, pieņem to, ko viņam piedāvā dzīve – tāpat kā musulmaņi padodas Eiropas politikas noteikumiem.

Kāda ir romāna aktualitāte šodienas kontekstā? Pirmkārt, Eiropa var kļūt par islāmam atvērto zemi nevardarbīgā ceļā. „Apdraudējumu” meklētājiem, drošības dienestiem un citiem entuziastiem sazvērestības teoriju un lēto populārzinātnisko atgremojumu vietā būtu jāstudē valstu likumi, kas sniedz iedzīvotājiem vienlīdzīgas tiesības kandidēt vēlēšanās neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības. Jādomā, ka tas palīdzēs apturēt nākamajā desmitgadē iespējamas pārmaiņas. Lai cik neiedomājamas tās būtu, Velbeka fantāzijas nav pretrunā ar modernas Rietumu demokrātijas principiem – vismaz sākumposmā.

Visā krāšņumā par to liecina nesenās Londonas mēra vēlēšanas. 9. maijā šajā amatā tika ievēlēts Leiboristu partijas pārstāvis – pakistāņu izcelsmes musulmanis Sadiks Hans. Hans ir imigrantu pēctecis otrajā paaudzē, autobusa vadītāja dēls. Viņš nav nokļuvis šajā amatā nejauši: Hans ir bijis satiksmes ministrs un pašvaldību ministrs leiboristu vadītajā valdībā (2007. – 2010. gadā). Vēlāk viņš ir strādājis opozīcijas veidotajā alternatīvajā ministru kabinetā, novērojot valdības darbu. Mērenais musulmanis ar kreisajām nosliecēm, juridisko izglītību un pieredzi cilvēktiesību aizstāvībā, bijušais parlamenta Pārstāvju palātas loceklis Londonas iedzīvotājiem šogad šķita pievilcīgāks par oponentu no konservatīvas partijas.

Otrkārt, vērtības un ērtības. Kā norāda Velbeks, Rietumu cilvēkam ir visai maz pamatojumu pretoties islāmam. Sevišķi gadījumā, kad uz spēles ir dzīves kvalitāte un drošība. Protams, Velbeka varonis un viņa izvēle ir tikai viens no iespējamiem variantiem. Protams, jebkurš autors, kas raksta par nākotni, savā vīzijā pieļauj tādus notikumus un pārmaiņas, kas atbilst viņa nodomam. Tomēr, ja mēs rūpīgi pavērojam mūsu apkārtni – vai neizskatās, ka pārmērīga „kristīgo” un visādu citādu „Eiropas tradicionālo” vērtību piesaukšana sabiedriskajā telpā norāda uz šo vērtību relatīvo politisko vārgumu?

„Vecā kuce Nīče” (Velbeka apzīmējums) jau 19. gadsimta beigās ar nicinājumu izturējās pret savu laikabiedru „kristīgām vērtībām”. Kā var tas, kurš piesauc „kristīgo” tikai konformisma dēļ, dēvēt sevi par kristieti? Toties tas precīzi attēlo Velbeka romāna problēmu – mīļa miera labad eiropietis var pieņemt arī islāmu. Kamēr netiek grauti sabiedrības pamati, kamēr tiek nodrošināta iztika un komforts, mēs esam ar mieru padoties ikvienam, kas uzņemtos šos pamatus un šo iztiku uzturēt.

Pakļaušanās „acis” – universitātes profesors, kuram nerūp tādi sīkumi kā sieviešu, seksuālo minoritāšu vai reliģisko grupu tiesības – nevar liegt lasītājam pamanīt romānā klusumu par šiem jautājumiem. Toties tās adekvāti attēlo sabiedrības attieksmi pret tiem. Fransuā, piemēram, nožēlo, ka vairs nevarēs uz ielas pētīt sieviešu ķermeņus apspīlētās drēbēs. Bet tas, ka visām minētām sabiedrības grupām jaunajā Eiropā nāksies piedzīvot ievērojamas grūtības, paliek ārpus viņa interešu loka. Vēl jo vairāk – vai šāda „jaunā Eiropa” būtu iespējama, ja vēlētājiem rūpētu kas vairāk par viņu individuālām interesēm?

Musulmaņu attieksme pret sievietes lomu, LGBTQ kopienas līdztiesību un citiem neatrisinātajiem cilvēktiesību konfliktiem Rietumu sabiedrībā lieliski iet kopā ar Eiropas konservatīvo pārliecībām. Līdzīgi Latvijas „kreiso” un „labējo” saskaņai ģimenes vērtību un „tikumības” aizstāvēšanā, arī šajā gadījumā šķietami pretējo pozīciju pārstāvji spēj vienoties kopējā ienaidnieka priekšā.

Viena no vārda „islāms” nozīmēm arābu valodā ir „pakļaušanās”. Pilnīga un beznosacījuma pakļaušanās Dievam, Allaham, Vienīgajam. Velbeks ironiski apspēlē arī šo nozīmi. Eiropa ir pakļāvusies – gan kā politiska sistēma, gan kā ideja, gan kā indivīdu kopums. Bet – un šis „bet” gandrīz vai ļauj ielikt Pakļaušanos vienā plauktā ar tā saukto „garīgo” literatūru – tas neliecina par tās bojāeju. Pretrunīgā kārtā šī pakļaušanās, pavisam līdzīgi reliģiskas konversijas pieredzei, sniedz ģībstošai un intelektuāļa acīm samērā bezjēdzīgai kultūrai jaunas dzīvības apsolījumu.

Paliek jautājums – vai pakļaujoties mēs nezaudējam kaut ko būtiskāku par drošību, individuālo labklājību un likumību? Viena no konservatīvajā reliģiskajā diskursā visvairāk apceltajām modernas Eiropas raksturīgam īpašībām ir sekularizācija. Laicīgā pasaule savas nošķirtības no reliģijas (tradicionāli, attiecīgas valsts baznīcas vai baznīcām) dēļ tiek konstruēta kā ļauna, pagrimusi un tāda, kuru nepieciešams glābt. Toties šī nošķirtība garantē pilsoņiem ticības un uzskatu brīvību, tajā skaitā brīvību neticēt un nebūt diskriminētiem savas neticības dēļ. Velbeka „jaunajā Eiropā” arī šīs tiesības tiek pastumtas malā. 500 gadus pēc Reformācijas, kas iezīmēja pārejas aizsākumu no reliģijā balstītas sabiedrības uz sekulāro, mums atkal draud iespēja atgriezties tumšajos viduslaikos. Kurš par to būs atbildīgs? Protams – tie, kas ir gatavi pakļauties, mēs.

Pakļaušanās recepcija Latvijā šobrīd ir savā sākumfāzē, bet kritiķu un lasītāju pirmie vērtējumi jau iezīmē paradigmas, kurās šī recepcija visticamāk turpmāk norisināsies. Piemēram, Svens Kuzmins, analizējot Pakļaušanos1, norāda, kādēļ šis romāns, viņaprāt, nepieder pie „labas literatūras”. Pirmkārt, tajā „nav absolūti nekā patīkama, nekā cilvēcīga” utt.2 Otrkārt, Velbeka varonī atspoguļojās viņa paša psiholoģiskās problēmas, nevis Rietumu sabiedrības kopīgā apātija. Treškārt, Velbeks necienīgi runā par sievietēm. Ceturtkārt, Velbeks runā par seksu kā vidusskolnieks pīpētavā nevis kā nobriedis vīrietis. Beidzot, Velbeks nekad nav mācījies universitātē, tādēļ nevar adekvāti attēlot mācībspēka karjeru un dzīvi. Līdzīgā veidā kritiķis „netic” arī ļoti strauju politisku pārmaiņu aprakstam romānā.

No sākuma jāuzdod jautājums – kas pamato romāna varoņa dzīvesveida, uzskatu un pieredzes atzīšanu par autora dzīvesveida, uzskatu un pieredzes projekciju? Kuzminam var piekrist, ka Fransuā ir aprobežots, truls un tukšs. Taču tādu viņu ir veidojis autors. Fransuā ir Velbeka provokācija, kuras mērķis tik tiešām ir aizskart sabiedrības „jūtīgākos punktus”. Tas ir veids, kā izteikt viedokli. Tam nevar pārmest arī fantastisko raksturu – tas ir „burvja Velbeka” pareģojums, kas ir uzburts ar to pašu mērķi.

Starp citu, kāpēc literatūru, kas nav patīkama un cilvēcīga un ir ciniska, nihilistiska, vientulību un apātiju raisoša, nevajadzētu lasīt? Tai ir sava vērtība. Jo nav taču tā, ka literatūras vienīgā vērtība ir būt pozitīvu sociālo pārmaiņu instrumentam.

Pakļaušanās un tās iestudējums Alvja Hermaņa režijā Kuzmina skatījumā nevar veidot konstruktīvu diskusiju.3 Šādu darbu sabiedrībā provocētās diskusijas, viņaprāt, ir vien „sabļaustīšanās starp nikniem oponentiem”.4 Arno Jundze savukārt savā rakstā5 pauž cerību, ka rudenī Latvijas teātrus sagaida skandāls. Šo skandālu anticipē Hermaņa apgalvojums, ka romānā eiropieši apdraud paši savu civilizāciju. Vai arī Jundzes romāna īsais kopsavilkums: „šis ir stāsts par to, kā franču profesors, literatūras pētnieks aukstasinīgi pārdodas jaunajai varai un pieņem islāmu, jo saprot, ka tas viņu nodrošinās ar labāk apmaksātu darbu un tvirtām vagīnām”.6

Sašutums par šādiem darbiem, piedēvējot tiem konstruktīvas diskusijas trūkumu un pat netieši atrunājot no to lasīšanas, liecina gan par provokācijas veiksmi, gan par daudzu lasītāju nespēju vai nevēlēšanos uzdot sāpīgus jautājumus par savām un līdzcilvēku vērtībām.

 

  1. Sk.: Kuzmins S. Neticu, Satori, 02.09.16.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Pats Hermanis intervijā Kultūras Dienai uzsver, ka romāns nav par musulmaņu apdraudējumu, bet par „vidēji aritmētisko Rietumu cilvēku”, kas ir tendēts tikai uz savu personu. Hermaņa doma, ka romāns ir „par mums pašiem” gūst izvērsumu Kristīnes Ilziņas recenzijā, kur tā izteikta spilgtā apakšvirsrakstā Fransuā, vidējais latvietis. Autore salīdzina Velbeka varoni ar Latvijas iedzīvotājiem, kas vēl joprojām nav spējuši nosodīt tos, kuri sadarbojušies ar padomju varu un, iespējams, ir gatavi sadarboties ar „nākamo atnācēju – vai tas būtu islāms, kapitālisms vai pats sātans”.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Sk.: Jundze A. Par Mišela Velbeka romānu Pakļaušanās. Velbeka garā, Velbeka stilā, NRA, 26.08.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu