— autoostā uzrodas

 

Foto: Artūrs Punte

 

***
autoostā uzrodas
anekdote ar šitādu bārdu
ar šitādu kuplu un aizkostu
reiz dzīvoja čukča, igaunis un vecs ebrejs
vācietis, francūzis un krievs vienā personā
satikās sirds, aknas un liesa
palika bez naudas bet pats no starppilsētas
atpalika no autobusa nav kur palikt
biļetei nepietiek lūk tieši šitik
bet ja varat vairāk tad protams
viņa saka aizbrauc satiec radus
braucu arī bet viņu jau vairākas dienas
kā lai neatprasa iedzimto parādiņu
uzgaidāmā tukšuma zālē nakšņo par auro
vilcieni trokšņo diez kā nepagulēsi
kanāls izskalo balstus no apakšas
stikla būdā virs dispečeriem pasēdēsi
uzreiz upe redzama par simts gramiem skaidrāk
labāk dzirdams kas brauc te pēkšņi pieteiks radiniekus
salidos kaijas no tirgus angāriem
saodušas sviestmaizi bufetes dziļumā
atrasts maks īpašnieku lūdz
doties uz informācijas punktu
ķer pie sirds, pie portmonē
pie nobružātā pašportreta uz dokumenta
pase cieši salipusi ar kartīti
pazaudēts maciņš atradēju lūdz
kūst rinda pie sestās kases
tramvaja pieturā atkal pūlis
kur kastroļi? pa tukšo deg tablo
skaļrunis ķeras taisni pie sirds
uz astotās platformas sākas iekāpšana
ielien bagāžas nodalījumā pie čemodāniem
dodies uz savu dzimto starppilsētu
satikties ar to kura tevi sūtīja
viņas dziesma no akas plūst

 

***
gan baidies, gan gaidi, ka pienāks tā diena,
kad sapratīsi pavisam skaidri –
šī pasaule balstās ne jau uz vaļiem un ziloņiem
bet maziem, nemierīgiem kāmīšiem

un tu uzzināsi, ka bābele
atrodas tieši vērmanes dārzā
kur jaunavas guļ uz kartona pjedestāliem
un tēlo lauvas ar gaisīgām parūkām

un atplestie bezdibeņi aizvērs durvis
un pirmajam trolejbusam nolaidīsies stieņi
ar rokām nepieturēdamās saimnieces
atceļā dosies no matīsa tirgus

un rezervisti izies bērnu rotaļu laukumos
mīkstām kājām pa gumijas segumu
lai galīgi atšķirtu sarkanās šūpoles
no zaļā slīdkalniņa, no dzeltenā zirdziņa

un operas fasādes vāzes piepildīsies
vēl siltiem dienvidu augļiem
un bebri saskatīs savās astēs
māra liepas saplacināto kāju

un ūdens daugavā kļūs tirkīzzils
par pamācību savām daudzajām pietekām
un galvas uz franču vēstniecības pagriezīsies
lai redzētu, kā no operas skursteņa nāk melni dūmi

un alpīnists caur ērkšķiem vanšu augstē kāps
un no čomska bāra aizbrauks pēdējais taksis
un bernārs pēkšņi apvilks mēteli un cepuri
bet lāčplēša kļūs taisna un bez pauguriem

un berga bazārā tad apmaldīsies eremīts
ar čemodāna riteņiem plāksnes klaudzinādams
un meitenes pie splendid palace ieejas
ar lāpām iemauks saviem lempjiem

un aizbraukušie īrnieki apkrāptajām noguldītājām
daudz lieka ausī sačukstēs
kā no tumšiem kanāliem šļācas strūklakas
kā no siltām zemēm atbrauc iedeguši

un simpatizētāji notrauks no sejām smaidus
kārtējo lielveikalu noturējuši par staciju
un vilciens pārbrauks aizsalušu upi
un otrais numurs pārbrauks vēlreiz

un pacelsies zvaigznes no brīvības rokām
un no debess logiem gāzīs sēņu lietutiņš
un mēs ar tevi apgulsimies zālājā zem ginko
un mēģināsim gulēt gluži nekustīgi

 

***
tu varētu piedalīties lomā nez kādā
filmās kuras naktī sapņos rādās
nepārtrauktā šausmenē domuzīme porņukā
kad viņa bēg vienā naktskreklā
pa tumšu dārzu, bet tev ir astoņas acis
un tu esi pavisam glums
visur tev kāds piedēklis, piesūceknis, izaugums
lūk ar kādu no tiem jau esi atradis viņu zem ceriņiem..
viss beigsies labi, neraizējies

 

***
man izrakstīja pilienus, ko lietot pa pilienam reizi nedēļā
izveda no slimnīcas, iesēdināja ratiņos, turot zem elkoņa
noģērba man halātu, acu apsēju noņēma
no mutes izņēma vīkšķi, no ausīm pakulas
vai gan maz man agrāk smadzenes zāģēja?
cik reižu neapraka dzīvu, mirušu izraka
iedeva šokolādi, sameloja, slikti smirdēja
teica, ka esmu vesels, bet kaut kas tak lāgā nav, vai tā nav?

 

***
dzīves dedzinātāji ēd kūkas
tādu ar gaisīgu krēmu
tādu ar putukrējumu
un vēl tādu šķiet ar ķiršiem un marcipānu
viņi taču galīgi nosmērējušies! – jā, tie izdegušie jaunieši

jūdas vārtrūmēs skūpstās pa diviem
un kāpņu telpās pa trim
ko šie tur darās, bet, paskat tikai
it kā kaut ko pazaudējuši un tagad meklē
ar īpašiem instrumentiem

nemaz vairs nevar pazīt

 

***
cik tu no manis izņēmi
kā trusīšus no kabatas
kā baložus no piedurknes

no burvju kastītes
uz pusēm pārzāģētas skaistules

nebija gana
vēl slimos no manis izrakstīji

nesaprotu, vai tev šeit kādas
atrakcijas, cirks?

vai zini, kā to sauc?
kas tu pats esi pēc visa tā?

no manis tagad jau paši aiziet
vai drīzāk jau aizgājuši
gaisma elpošana siltums

bet ja tev izdosies savākt visas atmirušās nervu šūnas
visas iztērētās smadzeņu šūnas
vēl varēsi salipināt ļaunu punduri
mazu, bet īstu monstru

 

***
nav neviena ko nodot, neviena ko pamest
kaut kā ļoti bērnišķīgi sniega brikšņos mati iesirmi
slēpjas vai pie stikla pretējā namā
lipīga mutīte piekļāvusies šķoba grimasi

tupēdama bildīte skatās sausi
bet seko rokām un sejas izteiksmei
zem griestiem pagrūstīties, kur muša kalst,
kāro tumšā mētelīša iemītnieki

liekas rokas padevīgākas nekā ķērpis
airu turekļos ieliekot pāris nejaušus atslēgas kaulus
var peldēt pa ielas greizo stiklu
slīdot ar asu slidas lociņu un
                                        sakumpušu plecu

 

***
vai sastingusi kāja, ko aizrāvusi
eskalatora augšuptieksme
nav kā šķidrais mēness,
iluminatora ovālā gaisma
no līča nozilējušiem ūdeņiem
kas pamet zemūdens māju
uzkāpj uz laukuma basām kājām
un spīd spoži un ņirdzīgi

 

Atdzejojis Kārlis Vērdiņš

 

***
es esmu piecēlies starp tiem kas guļ

es esmu piecēlies ne reizi vien starp tiem kas guļ

kā tie, kas sacēlušies, guļ
pie sienas –
strādnieki un birojplanktons

un mazliet nomaļus,
kā tie, kas guļ kā žandarmi, kas augšām
cēlušies

starp tiem
kas guļ kā faraoni ar galvu
uz ziemeļrietumiem

un pat starp tiem
kas guļ kā sfinksas
puse – gultā
puse – vēl uz paklāja

ne reizi vien es esmu cēlies dortuāros

ja ne gluži uz visiem laikiem, tad vismaz uz pāris nedēļām
atbrīvots no ārpusstundu nodarbībām

starp aizmigušām učenēm
kas labākas par slīpmašīnām liekas

starp kosmonautiem
kas ieslodzīti trauslos
porcelāna skafandros

starp salamandrām

dortuāru atsperu durvju
spaiņi ir pilni

starp tiem kas smacīgos prokrusta skapjos guļ
vien kauli brakšķ

starp tiem kas šaurās platonmigās guļ
vien siekala notek uz spilvena

kas parandžās un baržās guļ

uz neliela plosta
uz septiņdesmit piektā viļņa kores

un dažkārt esmu izmantojis
atstutējamas gultas
tām gluži neparastā veidā

un vēl es esmu cēlies ne reizi vien starp tiem
kas sardzē aizmiguši
un ietinušies pulka karogā

jūs guliet, guliet mierīgi
es esmu piecēlies

 

***
ar ko gan tev lūpas ir un visa vēl balta
iešķībi lūri uz mani ar tādu kā rezerves skatu
un iekrāso ēnu un met vai arī skropstas jau viļ
un zūdot zem kājām tikpat kā zūdot no zemes
tu skaties caur actiņu cieši uz debesīm zvaigznēs
apputnojusies draudi ka tūlīt pacelsies gaisos

grēcīgā greznībā, pēc brāziena krāšņa
grimusi skumjās, tu vārdus te matadatām
te ērkšķiem piebārsti dāsni, un slānīta knosies
uz visām pusēm kā apsprausta knaģiem
vēl cekulu iezieķē, tik smieklīgi lūpiņas šķieb
ka pārcukurošos vēl, paguršu, saetiķošos

bet ūdenī nešķīst ne smaržas, ne garšas
bez čībiņām kājās, basa un apjukusi
mēnesim liecoties prom laiskajā tālē
tu miegaina klīdi īgna pret psauli visu
un neuzveicamas bailes pārņēma koju
kamēr gulšņāji viena pa turku dīvānu tu

kad sievietes pusizkāpušas no kleitām
kā skulpūrtēli kāras apskāvienu
un bizēm izlaistām un pleciem un raud kā tu
šai roku labirintu jūklī, virmojošā matu kokteilī
es ne no šā un ne no tā kā svarīgs iemesls božos
un jaunam maigumam vairs ļauties nespēju

un tu? Ir tumšas pirmatnējās celles
ūdeņos kas ledu nezin katrs sīkums – sēklis
uz šauriem pleciņiem no atslēgām tev tulznas
kaut viss ir salūzis tik asi smaržo līme
un kustības vairs netraucē, man šķiet,
ne mutes svītriņa, ne vārgais acu šķēlums

 

Atdzejojis Edvīns Raups

 

***
mani pieķēra pilnīgā tumsā
starp tādiem pašiem kā es
nejaušiem ārzemniekiem, droši vien tie nāca
pavazāties gar jūru un kāpās
sasēdušies viens no otra diedelēja
cigaretes

es atceros kā tagad ka bija jūra
un tumsa tāda ka nepazīt pat ceriņus
laikam kā vienmēr smiltis čirkstēja
bet neesmu pārliecināts jo ļoti klusu
un pulkstenis
pēkšņi vēl lēnāk sāka tikšķēt

šķiet pārāk bezrūpīgi viņi smēķēja
iespējams cigarešu uguntiņas
tos uzrādīja, tik muļķīgi nosvilt
laikam kā uz adatas
rūdītam šuvējam uzdurties
labāk tad iekristu ar oglītēm cigāru galos

visdrīzāk viņus nodeva kāda
kļūdaina kustība Bet mani kā
izdevās atmaskot, plānā mētelītī, ar cigareti
zobos nosalušu?
Un vai nonākšu reiz atkal tur
kur nekustīgi mēdz būt ļaudis
uz salām gandrīz pie jūras?

 

***
kā tu man to nodevi, kā piezīdi
jūru aizsalušu paisuma brīdī
sniegs nobērts ar sāli smiltīm
gluži kā miris gulēja – tēloja tikai
viss mainījās, mainījās kārtībā jauktā

aiz loga nodzisa gaisma, sakustējās lifts
lēnām lejup četratā mēs iekšpusē
karsts laikam vāji deg panelis
kā novelkamā bildītē izplūda pleķis
līdzās un paralēli slīd atkritumu stāvvads

 

***
kā mēnessērdzīgais pa jumtu atkusnī
slīd sniegs, kā sievietes balss bērnišķīga
lūst, un sašļucis uz vatainajām kājām
pār mēru ierāvušais virves dejotājs
kam virve traucē jau kā sapinusies aukla
atkāpjas ar novītušu rožu rokām
mājot vēl, un krīt kā ausaine pret zemi
saplakusi, tukša, asas sērsnas klāta

 

Atdzejojis Ronalds Briedis