punctum

Literatūra un kultūra

Piektdienas vakara zivs cepetis

Ostins Smits

06/10/2016

 

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis Ostins Smits (1982) uzauga piena fermā Ilinoisas ziemeļrietumos. Viņš ir mācījies Viskonsinas-Medisonas Universitātē, Kalifornijas-Deivisas Universitātē un Virdžīnijas Universitātē. Pašlaik ir literatūras lektors Stenfordas Universitātē. Smits ir četru dzejas krājumu autors, dzejoļi publicēti arī daudzos žurnālos, tai skaitā, The New Yorker, Poetry Magazine, Yale Review, Sewanee Review, Ploughshares, New England Review, Poetry East, ZYZZYVA un citos. Viņa īsproza lasāma Harper’s, Glimmer Train, Kenyon Review, EPOCH, Narrative Magazine un citos izdevumos. Rakstnieks saņēmis vairākas literārās balvas un šobrīd dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā.

Tulkotāja

 

 

Tajā rītā saule aizmirsa uzaust,
un kādu laiku neviens to nepamanīja,
izņemot dažus zemniekus, kuri nošāvās.

(Džims Harisons)

 

Bet laikā, par kuru es stāstu, saule vienmēr atcerējās uzlēkt, un tagad ir krēsla, un zemnieks, kas nav nošāvies, brauc mājās cauri saviem laukiem. Viņš ir tā pārguris, kas mūsdienās ir retums, tāds vārgums, gluži kā drudzis. Viņš brauc, un viņa rokas ir izplestas pāri stūrei kā nošauta paipala; viņš ir pārāk noguris, lai noturētu riepas uz noplukušā ceļa. Acis krīt ciet, bet, par laimi, te nav nekā, ko notriekt, izņemot kukurūzu. Auto ved viņu pretī baltai lauku mājai, kurā viņš gulēs. Viņa skropstas gandrīz saskaras, kad viņš ievēro, kā gaisma krīt pāri rudziem un nokrāso vārpas zelta krāsā. Gaisma viņam atgādina, ka ir piektdienas vakars, un viņš pamostas kā spožs grauds tumšā augsnē, un viņu pārņem maigums pret visām dzīvām radībām. Viņš piedod briedim, kas noplēš vālītes no kukurūzas stiebriem. Viņš samierinās ar peles un vanaga asiņaino trīša sistēmu. Viņš atvainojas trīskājainam klēts kaķim, ka šodien paspēra to malā. Viss dēļ tā, kā gaisma krīt uz rudziem.

Šai gaismai īpaši patīk bērni, zemnieki, vientuļas sievietes, veci zirgi, mistiķi un nāvīgi slimie. Tai maz interesē politiķi un ar naudu apsēstie. Tā krīt leņķī caur priežu aizsegu un pa logu tukšā istabā. Tā met ēnas kā zēni met akmeņus. To nevar uzražot vai pārdot. Šai gaismai nav aplikācijas. Drons nevar to atklāt. Kā rēgi tā neparādās fotogrāfijās. Gaisma kaut ko pieprasa no tiem, kas to sastop. Zemnieks to sajūt ar dvēseli, un viņš zina, ka šo gaismu vajag pārveidot par kādu pasaulīgu baudu. Ja prieks, ko viņš izjūt, kļūst ēterisks, tas pārvērtīsies par skumjām.

Zemnieks apstājas klēts aizvēja ēnā. Dzirdot viņa mašīnas durvis aizcērtamies, viņa bērni, zēns un meitene, astoņus un piecus gadus veci, sastingst sētā ar sveicieniem. Tēva ķermeņa valoda atklāj, ka viņš atkal ir nomocījies, ar pilnu krūti metoties dienas darbā kā amerikāņu futbola spēlētājs pret bloķētāju. Uztverot šo ķermeņa valodu burtiski, viņi pieņem, ka viņš ir pārāk noguris, lai aizvestu viņus pēc zivīm, un ka pēc klusām vakariņām viņi sēdēs uz klusa lieveņa, līdz neilgi pēc saulrieta būs jādodas augšā gulēt. Bet līdzko viņi padomā, ka viņš ir tik ļoti noguris, ka pat nepamana viņus stāvam zālē basām kājām, viņš saka: „Ejiet iekšā un nomazgājieties, mēs dosimies pēc zivīm.”

Viņi seko savam tēvam uz mājas pusi. Viņi nomet ceriņu ziedu kroni, ko tikko bija gatavojušies likt galvā vecam, ar artrītu slimam sunim. Kronis nokrīt zālē, un suns nopūšas un klibo viņiem pakaļ. Skumjas, kas dažkārt pārņem bērnus vasaras vakarā Ilinoisā, pazūd, un tiek aizstātas ar prieku, kas, liekas, nav pelnīts un tāpēc aizdomīgs. Viņi apzinās, ka jebkurā mirklī viss, ko tu mīli, var tikt atņemts, bet, ja tu dodies pēc zivīm piektdienas vakarā, ātrākais, kad tev visu var atņemt, ir sestdienas rīts.

Caur loga sietu zemnieka sieva dzirdējusi, ko viņš teica bērniem, bet viņa turpina mīkstināt steiku, kas iepriekšējā vasarā dzīvoja ganībās. Viņa atsakās pagriezties, kad atveras sieta durvis, jo ir tik priecīga un zina, ka viņš ir priecīgs un arī bērni – un prieks cilvēkus, kas cits citu mīl, padara biklus. Viņš pieliecas, lai atsietu kurpju šņores, un saka saviem zābakiem: „Nu, kā būtu, ja mēs aizietu pēc zivīm?” Viņa turpina klapēt gaļu, lai viņam pierādītu, ka būtu ar mieru pagatavot šo maltīti, kamēr pārējais ciems dodas pēc zivīm, bet pēc pēdējā sitiena noskalo rokas un demonstratīvi paziņo: „Labi, es pieļauju, ka zivs varētu būt jauki.” Viņa mēģina, un viņai neizdodas no viņa noslēpt savu izbrīnu. Tajā pašā rītā viņš bija kaut ko minējis par strādāšanu laukā pēc vakariņām un par to, ka tuvojas vētra. Un patiesi, vēl var iezvanīties telefons, lai paziņotu, ka govis ir aizklīdušas līdz 19. šosejai, vai vecais pikaps beidzot piepildītu savus draudus un atteiktos ļaut sevi iedarbināt, vai pa ceļam uz pilsētu radio varētu paziņot, ka visas zivis visos okeānos, ezeros un upēs ir izmakšķerētas un izmestas pasaules pludmalēs un krastos. Ja jebkas no tā notiktu un viņiem būtu jāpaliek mājās, viņai liktos neiespējami tomēr uztaisīt vakariņās steiku. Viņi ietu gulēt izsalkuši.

Bet telefons klusē, un viņa dodas augšstāvā, lai pārģērbtos, un viņš pazūd dušā, un bērni uz mirkli attopas brīvi. Tagad, kad viņi dosies uz pilsētu, viņi jūtas nopietni un pieauguši, un viņi apsēžas divos lielajos verandas krēslos, kas ir pagriezti viens pret otru gandrīz matrimoniālā veidā, un raugās pāri laukam kā karalis un karaliene.

Kad viņu māte nokāpj lejā, tērpusies zaļā kleitā, viņi pacieš mazgāšanu un ķemmēšanu, jo viņus vedīs pēc zivīm, un viņu laime pat atmaidzina mātes asumu. Viņu tēvs iznāk ārā, ietīts skuju odekolona mākonī, un sievas skaistums padara viņu kautrīgu, un viņš saka: „Nu…” un pārlaiž plaukstas pār saviem mitrajiem matiem. 

Pikaps tiek iedarbināts, un prombraucot viņi pat neaizdomājas atskatīties uz māju. Kāpēc gan? Tā stāvēs stabila un stalta kā vecāka kundze, kurai ir kauns saņemt atzinību par savu labdarību. Visu vakaru tā stāvēs blakus sunim, kas nopūšas, kamēr gaisma krīt leņķī caur tās dzidrajām rūtīm un vingrinās zīmēt trapeces uz tās tīrajām grīdām.

Tēvs brauc uz pilsētu pa apvedceļu, lai varētu apskatīt cita vīra kukurūzu un pārdomāt veidus, kādos viņa kukurūza izskatās labāk. Viņš skatās uz laukiem vairāk nekā uz ceļu, tāpēc viņa skatās uz ceļu viņa vietā. Laiku pa laikam viņa sniedzas pāri, lai pielabotu stūrēšanu. Bērni skatās laukā pa logiem. Meitene skatās uz austrumiem un tic, ka saule atcerēsies uzaust no rīta. Zēns skatās uz rietumiem un pamana kapsētu, kur tās pieticīgie obeliski izdaiļo nāvi. Melnajā Ilinoisas augsnē mirušie smaida nevis tāpēc, ka ir priecīgi, bet tāpēc, ka viņi ir galvaskausi. Viņu pulksteņi šūpojas uz plaukstu locītavu kauliem, un pulksteņu rādītāji ir sastinguši, tumsā rādot nenozīmīgu stundu. Auskari ir nokrituši blakus smaidīgiem galvaskausiem – uz spilveniem, kas izšūti ar ceriņiem. Zēns nobīstas, kad padomā par smaidīgiem mirušajiem, un viņš pagriežas pret savu dzīvo ģimeni, lai mierinātu sevi ar savas māsas skropstām, mātes kukurūzas krāsas matiem, tēva acīm, kas šaudās no ceļa uz lauku un spoguli. Ģimene izbrauc ārā no laukiem un brauc cauri zemesgabaliem, kas izkaisīti pilsētas nomalē. Drīz guļamrajoni pārņems laukus, pieradinot ganības un pārvēršot tās pagalmos. Viņi pabrauc garām sociālās aprūpes mājai, kurā sakropļoti zemnieki bubina un klaiņo vai apdulluši sēž pie televizora. Daži vēl arvien sēž krēslos aplī, atceroties, kā zirņu pākstis nokarājās no stublājiem; atceroties mirušo vārdus, pārspīlējot sausumus un vētras un stāstot stāstus.

Pērļu lielpilsēta turpina ievilkt savu dziļo piektdienas elpu, un ģimene ir ieelpota kopā ar pārējām ģimenēm virzienā, kurā visi dodas pēc zivīm. Bet Pērļu lielpilsēta nav lielpilsēta, un neviens tur nenēsā pērles, lai gan baumo, ka pilsētas nosaukums tika nomainīts pēc tam, kad tās strautā tika atrastas milzīgas saldūdens pērles, un šīs pērles vēl arvien pieder ģimenei, kas tās atrada.

Pirms tika atrastas pērles, cilvēki, kas dibināja šo pilsētu, pļāva, mīdīja un dedzināja zāli, lai labāk redzētu tukšumu, kas viņus aplenca. Tas viņus biedēja, un viņi vērsās uz iekšpusi, pilnveidojot skatlogu dekoratīvos cilņus un izgreznotās veikalu un biroju ēkas. Šodien Pērļu lielpilsēta nav mirusi. Daži no mazajiem uzņēmumiem vēl nav aizvērušies. Grāmatu veikals specializējas plūmju krāsas romantiskajos romānos un grāmatās par Pilsoņu karu, un tajā ir plaukts klasikai, kas piešķir šai vietai zināmu svētumu. Pārtikas veikals pieder vīrietim, kura sieva strādā pie kases un kura dēli drūmi pako jūsu pirkumus; frizētavā leģendāri buki tiek nošauti un atdzīvināti, lai atkal tiktu nošauti stāstos, kamēr grīda tiek noklāta ar biezu matu slāni; un te ir ārstu un zobārstu klīnikas, bezvārda terapeita birojs, saldējuma veikals, videonoma, brūnie un bālie apdrošināšanas uzņēmumi, kurus gandrīz var iemīlēt piektdienas vakarā, un, protams, bāri.

Bet drīz, ļoti drīz, grāmatu veikals noasiņos milzīgā izpārdošanā; pārtikas veikals nespēs pārdzīvot jauno Jewel Osco lielveikalu ar tā datorizētajām kasēm; frizētava tiks slēgta, un leģendārie buki beidzot mirs uz mūžiem, un Cost Cutters tīkls izdalīs briesmīgus matu griezumus; videonoma kļūs par blokbāsteru tīklu, kas kļūs par Amazon. Un beidzot, pēc izrakumiem, ar saknēm dziļi zemē Super Walmart lielveikals tiks atvērts pilsētas dienvidos. Cilvēki ies pusdienot uz Walmart lielveikalu.

Bet šovakar visi dodas pēc zivīm uz Dzirnavām. Te vēl arvien jūtama viegla rauga un graudu smarža. Oriģinālais ūdensrats, ko strauts un laiks ir padarījis melnu, vēl arvien griežas. Garām tek Pērļu strauts, ātrs un jaunavīgs, kas ļoti vēlas kļūt par Pērļu upi, kas tad kļūst par Pekatonika upi, kas kļūst par Misisipi, kas kļūst par jūru. Taču pirms tas notiek, strauts piespiež savu duļķaino plecu ūdensratam, kas to paceļ augšā kausu pēc kausa. Katrā kausā peld maza daļiņa vakara gaismas.

Ģimene apsēžas pie galda, kur var dzirdēt ūdensratu. Sienas ir noklātas ar vietējo sporta komandu piemiņlietām: veci futbola un basketbola, un beisbola krekli, visu izmēru un materiālu bumbas, nūjas, ķiveres, tīkli – tas viss ir nodzeltējis un karājas nedaudz par zemu pāri galdam. Visiem šiem piederumiem, kas tika nēsāti jaunības augstākajā punktā, piemīt kaut kas nāvējošs. Jaunie sportisti, kas redzami simtiem fotogrāfijās, kas karājas pie sienām, izskatās miruši – pat smaidošais aizsargs ir izaudzis par vīrieti, kas sēž viens pats bāra letes galā. Varbūt tas ir šo sienu dēļ, bet pirmās sarunas ir par sportu. Drīz saruna nonāk līdz lauksaimniecībai. Mūsu zemnieks pagriežas pret bāru, lai dzirdētu ziņas par lietu, kam vajadzēja līt šovakar, bet kas apstājās virs Aiovas: viņi runā par lietu, it kā tas būtu vecs draugs, kurš brauc pie viņiem naktī un kuru būs jābaro nakts vidū. Viņi sarunājas ar klusu dabiskumu, kas piemīt nogurušiem cilvēkiem, kuri zina, ka viņu bagātība pieaug pat tad, kad viņi dzer vieglu alu un ēd ceptas zivis; bagātība, kas atšķiras no akciju radītās bagātības. Viņu labklājība ir piens, kas veidojas govju ķermeņos, un kukurūza, kas aug naktī. Viņi runā ar dabiskumu, kas piemīt cilvēkiem, kas beidzot apsēžas pēc garas dienas, pavadītas smagā darbā un uztraukumā par to, kas kritīs vai nekritīs no debesīm, pavadītas rēķinu maksāšanā un raudot bankas ellē, un lādējot pašu Dievu. Kad pēc šādas dienas kāda sieviete, kura zina tavu vārdu, jo viņa pazīst visus, pienāk pie tava galda un jautā, ko tu vēlies iedzert, ar to pietiek, lai tevi saraudinātu.

Šī sieviete, kas nekad neatmetīs smēķēšanu un kas nomirs tik jauna, ka viņas vārdā nosauks dzērienu, un vienu dienu sievietes, kas bija meitenes, kad viņas viņu pazina, pasūtīs džinu ar toniku; šī sieviete atnesīs Budvaizera alu vecākiem un Šērlijas Templas bērniem. Viņai nevajag jautāt, ko viņi vēlas ēst, un viņi knapi ieskatās ēdienkartē.

Bērni nepaspēj apēst kokteiļu ķiršus, kad Dženija iznāk no virtuves, balansējot rokās četrus grozus, viņas skatiens pavērsts uz leju, un viņa izskatās kā cilvēks, kas šuj ciet pats savas brūces. Kūpošie grozi ir pilni ar alū apceptām zivīm un kāpostu salātiem, un kartupeļiem frī.

Viņi noskaita lūgšanu un sāk ēst, kamēr Dženija apkalpo citus galdiņus, pienesot grozu pēc groza. Zivis ir bezgalīgas. Tas ir gluži vai Bībeles stāsts, šis neskaitāmu zivju brīnums. Tā ir kā Zemnieku Dievmātes freska, kurā redzams Jēzus, kurš skaita lūgšanas, noraugoties uz zivīm un akmens cietiem maizes klaipiem. Aiz viņa tālumā redzamās masas ir kartupeļu krāsā. Jēzus izskatās nedaudz satraukts, it kā viņš būtu aizmirsis vārdus lūgšanai, kas pavairo ēdienu.

Nevienam netiks atteikts. Neviens neies mājās izsalcis. Šeit, šajā tavernā, dāsnums ir gluži vai mulsinošs.

Mūsu zemnieks samaksā rēķinu, atstājot Dženijai ekstravagantu tējas naudas summu, un viņi četri paliek klusi, gandrīz svinīgi nopietni. Bet, tikko bērni padomā, ka viss, kas viņiem šai vakarā vēl spīd, ir iet gulēt – kas vasarā nav tik labi kā ziemā –, zemnieks pavirzās prom no groza ar atlikušajām zivīm, kuras vairs nespēj apēst, un jautā tik klusi, ka viņi knapi sadzird: „Nu, kā būtu ar saldējumu?”

Lūk, tas ir par daudz. Ko viņi tādu izdarījuši un kā to nopelnījuši, bērni padomā. Viņiem vēl mēnešiem ilgi nav jāiet uz skolu, un viņus aizveda pēc zivīm, un tagad viņi dosies pēc saldējuma. Viņu tēvs atliecas atpakaļ, smaidot par savu dāsnumu, nedaudz apdullis no diviem Budvaizera aliem un tavernas sarunām, un no pēdējiem saules stariem uz savas sievas. Viņa cenšas būt saprātīga, nomurmina kaut ko par to, ka ir jau vēls, par to, ka bērni nevarēs gulēt, ja saēdīsies cukuru, bet tad padodas un parausta plecus. Saldējums. Protams, kāpēc gan ne?

Viņi sēž ārā pie saldējuma veikala Union Dairy un laiza saldējumu konusos, un viņu mēles ņirb rozā un zilā krāsā. Saldējums liek justies diezgan nelabi un bēdīgi, bet viņiem vajadzētu to apēst.

Ar galvassāpēm, kas virpinās kā mazās, ābeļdārzā iekārtās skārda strēmelītes, kuras atbaida putnus, viņi pamet Pērļu lielpilsētu. Pāri laukiem jāņtārpiņi spīguļo mitrajā zālē. Neviens nezina, ko jāņtārpiņi mēģina pateikt, bet visi viņus saprot. Mājās zemnieka sieva ļauj bērniem izskraidīt cukuru no kauliem, ķerot jāņtārpiņus. Turot jāņtārpiņus plaukstās, bērni palūkojas uz dīvaino zaļgano gaismu un tad palaiž tos brīvībā. Stāvot uz lieveņa, viņu māte sauc: „Vēl tikai vienu!” un tad atļauj noķert vēl trīs, pirms liek nākt iekšā.

Ja kādreiz, nākotnē, vasara laukos iegrims tumsā, ja neviens pats jāņtārpiņš neuzliesmos uz sarkankoka māju vai kukurūzas vālīšu fona, neviens nenošausies. Bet, pulcējoties uz tumšiem lieveņiem, zemnieki un viņu ģimenes skatīsies cits uz citu un brīnīsies: „Kas ir šī zīme? Kas notiek? Kādu ražu mēs esam iesējuši un kādu ražu mēs pļausim?” Iestājas klusums, un viņi kādu laiku paliek sēžot, pirms kāpj augšā pa trepēm, lai gulētu tumsā ar plati atvērtām acīm.

 

No angļu valodas tulkojusi Anastasija Mežecka

Dalies ar šo rakstu