— Atsvešinātības vijumi

 

Par Daces Vīgantes stāstu krājumu Ledus apelsīns  (Zvaigzne ABC, 2016).

 

Šad un tad svētdienās prasās līdz ausīm iegrimt kādā viegli lasāmā grāmatā – lielākoties tās, protams, ir gana izklaidējošas un, cik ātri izlasītas, arī paplēn no atmiņas. Svētdiena, kurā atšķīru Daces Vīgantes (1970) debijas krājumu Ledus apelsīns, atsauca atmiņā pirms pāris gadiem piepeši uznākušo „Ezeras lēkmi”, kad pāris mēnešu laikā izlasīju visas sev pieejamās latviešu līdz šim spožākās rakstnieces (viedoklis subjektīvs, neliedzos) grāmatas, ko vien varēju sadabūt. Pēc laiciņa pārlasot Vīgantes debiju ar svaigu aci, gan top skaidrs, ka šāds spriedums bijis stipri pārsteidzīgs, un rodas kārdinājums piekrist kāda drauga teiktajam, ka vistuvāk plauktā šī grāmata liekama sērijai Pirmā grāmata, kas astoņdesmito gadu beigās iepazīstināja ar tādiem vārdiem kā Aija Vālodze, Eva Rubene, Rudīte Kalpiņa, Gundega Repše u.c.

Varbūt šo asociāciju raisīja Vīgantes stāstu noskaņa. Varbūt apstāklis, ka ikviens stāsts ir līdz sīkākajai detaļai nostrādāts, tomēr gana vienkāršs un, atvainojiet, „nesamudrīts”, lai to varētu saprast arī citu laikmetu cilvēki (pārbaudīju empīriski, nolasot dažus priekšā pensionētai bibliotekārei, kas šogad svinēja astoņdesmit piekto jubileju). Vienlaikus lasot nemoka arī vēlēšanās apšaubīt kāda varoņa psiholoģisko motivāciju, piekasīties nejaušai valodas neveiklībai vai norādīt uz vēsturisko detaļu trūkumu. Valoda D. Vīgantei ir izstrādāta, viegli uztverama un dabiska, vēsturiskās detaļas un atsauces – pārdomātas, tekstu ar tām nepārblīvējot un tikai dažos gadījumos nespējot izvairīties no blāvas banalitātes (piemēram, 98. lpp. ar atsauci uz Homēru un Fridrihsonu, 149. lpp. ar atsauci uz R. Ezeras Zemdegām). Pēc grāmatas izlasīšanas gan nedaudz nomāc tāda kā vienveidīguma sajūta, taču ne šis pirmais, ne pēdējais stāstu krājums, pēc kura tāda parādās.

Krājumā ir iekļauti pavisam vienpadsmit stāsti, desmit (vai deviņosarpus) stāstos galvenās varones ir sievietes (turklāt par stāsta Barankas, kurā vēstījums strukturēts tikai no vīrieša perspektīvas, spilgtāko varoni vēl varētu pastrīdēties). Feministiskas prozas krājums? Tas būtu visai aptuvens apgalvojums, turklāt gribot negribot vedinātu ieslīgt visai bezjēdzīgā, garlaicīgā un, ticamākais, arī neauglīgā prātuļojumā par šādas prozas kritērijiem. Tāpēc no šāda sprieduma atturēšos, vien norādīšu, ka sievietes tēlam un tā transformācijām dažādos vecumos un laikmetos Ledus apelsīnā ierādīta visnotaļ nozīmīga vieta. To nepārprotami lasītājam priekšā pasaka jau krājumu ievadošais garstāsts Ledus okeāns. Sarežģītas trīs ģimeniski ļoti tuvu sieviešu – vecmāmiņas, mātes un mazmeitas – attiecības zīmētas uz vēstures fona,  liekot apsvērt domu, ka tikpat labi, iespējams, no šī garstāsta būtu sanācis romāns – kaut kas pa vidu starp G. Repšes Bogeni (gan bez tā filozofiskā piesātinājuma) un R. Mežavilkas Dzimuši Latvijai. Tas ir stāsts par sievietēm, kuras kaut kādā veidā ir nabagas un, līdzīgi kā pansionāta iemītniekus Māras prātojumā, vienas ir apdalījis laiks, otras – tuvinieki, trešās – pašu prāts (sal. 9. lpp.). Deviņdesmit lappusēs D. Vīgantei izdevies pamazām vien šķetināt atsvešinātības sarežģīto dinamiku, parādot, cik veikli – ne jau tikai piecdesmitajos vai septiņdesmitajos – protam cits citu pazaudēt visdažādāko iemeslu dēļ. Un šī atsvešinātība ir vienlīdz svarīga tiklab bērnam, kā pieaugušajam, un to spēj iniciēt tiklab viens, kā otrs (visai labs atgādinājums, ka mātes nebūt nav visvarenas) – visbiežāk spītīgi otrā meklējot nevis viņu pašu, bet gan savu personisko atspulgu, pat tad, ja nedaudz sagrozītu un paķēmotu.

Līdzīga tēma jaušama arī stāstā Kustība ir gandrīz nemanāma, kurā meitene alkst dejot baletu, taču auguma dēļ izrādās derīga vien basketbolam. Spriežot pēc sižetā it kā nevērīgi izkaisītajām detaļām, autore vēsta arī par pusaudžu draudzību, taču starp teksta rindām kaut kas tomēr nav izdarīts līdz galam, un rezultātā arī nepateiktais lasītājam liek vien nožāvāties. Daudz interesantāka par šo līniju stāstā liekas vecāku aizkustinošā bardzība – nekāda baleta, tikai basketbols, jo labāk, ka viņi meitai to pasaka paši, nevis viņai jāsaskaras ar pārdzīvojumiem horeogrāfijas skolas uzņemšanā.

Jāpiebilst, ka šis ir arī viens no retajiem stāstiem, kur abi vecāki dzīvo kopā. D. Vīgatnes stāstos vērojama nomācoša šķirteņu dominante – vecis ir aizgājis vai tieši neaizgājis (Diptihs) pie citas (Ledus okeāns, Cita), ekstrēmākā gadījumā izrādījies gejs vai dzērājs-kauslis (Virtuves dievs, Ziemeļbriedis), vienkārši nav, un viss (Barankas, Skatiens). Gadās arī pa kādai atraitnei (Nekādu ķep-ļep, Ledus okeāns). Gadās, ka šķirties izlēmusi sieviete (Mēness parhēlijs). Lai vai kā, galarezultātā teju visas D. Vīgantes izstāstītās sievietes ir vientuļas, cīnās par savu un nereti arī bērna izdzīvošanu, viņām palīdz darba kolēģi, kaimiņi, draugi.

Tomēr ekstrēmu vienveidību autorei pārmest negribas, jo šai vientulībai viņa piešķīrusi visai daudzdimensionālu psiholoģisku skatījumu. Nedz arī D. Vīgante cenšas bakstīt ar pirkstu lasītājam acī kādu nebūt morālisku un didaktisku pamācību. Dzīves idiotiskā realitāte – bērns šķiroties viegli apmaldās vainas sajūtā starp vecāku seno, kopīgo dzīvi un jauno, kurā gribas turpināt mīlēt gan mammu, gan tēti, vainas apziņas nemocītam (Cita). Arī mīļākā, kas no sievas perspektīvas, protams, iegūst raganas un palaistuves vaibstus, cieš un nebūt nav vieglprātīga; tāpat ne vienmēr cilvēks kļūs laimīgāks tāpēc vien, ka izdarījis „pareizu” izvēli (Diptihs).

Cits no cita esam gatavi ne tikai ņemt, bet arī dot – turklāt vislielākajā dažādībā, sākot ar sataupītām reti dabūjama augļa šķēlītēm no darba nogurušai mammai (Apelsīns; jāpiebilst, viens no aizkustinošākajiem stāstiem visā krājumā) un beidzot ar savu skaistumu un sapņiem par laimīgu mīlestību bērnam, kurš pateicis „nē” mātes otrajām laulībām, galu galā atmiņas sakonstruējot tā, ka tās kļūst par interpretatīvajiem murgiem, kuros arī, izrādās, mierīgi var nodzīvot mūžu līdz galam (Skatiens).

Un tā tālāk.

Atsevišķi no psiholoģiskajiem vijumiem gribas izdalīt divus spēcīgus stāstus, kuros nepārprotami pat lasītāja pakausī klusi elš nāve. Virtuves dievā tēlotās Vijas dzīve ir rimta un līdz ar to – pabeigta, savus dziļākos pārdzīvojumus viņa izsāpējusi virtuvē, kur tagad pati mitinās, katrā no dzīves notikumiem atrodot ko labu, nevienam neko nepārmetot, ne no viena neko negaidot. Vientuļa un līdz ar to – gatava mierīgai nāvei, kas pienāk kā rēna un skaista vasaras diena. Pavisam cita, bezjēdzības, vainas apziņas un tukšuma radīta ikdienišķa nāves apziņa ir Marijai Mēness parhēlijā. Gluži tāpat kā parhēlijs neatstāj pilnīgi nekādu iespaidu uz cilvēku, viņa ir inerta pret dzīvi un nevar saprast, vai vienīgais, ko sieviete aizvien spēj gaidīt, ir pēc pudeles aizgājušais Ļoha vai tomēr viņa nesums.

Iespējams, tāpēc Ledus apelsīnu (jāatzīst, ka nosaukuma izvēle gan īsti netapa skaidra. Tāpēc, ka labi skan?) nevilšus gribas salīdzināt ar „jaunajām, niknajām meitenēm” – reālisms, laikmeta gars un visādu vecumu cilvēki, kas pakļauti paši savām un citu kaislībām un izvēlēm, finansiāliem un emocionāliem apstākļiem – „kā dzīvē”, visā tās idiotiskajā godībā. Tomēr šī nav nekāda hronika vai lēts romānelis, kuru pēc izlasīšanas var ātri aizmirst. Vīgante vēro, it kā malā stāvot, it kā bezkaislīgi, tomēr nenoliedzami ar daudzās nozīmēs talantīgas stāstnieces aci, spriedumu par saviem varoņiem atstājot lasītāja ziņā un nelaupot nedz līdzpārdzīvojumu, nedz katarsi. Un tā, manuprāt, ir viena no simpātiskas literatūras iezīmēm.