— Ienirt nāvē

Par Lorijas Andersones filmu Suņa sirds (Heart of a Dog, 2015), kas 17. un 23. oktobrī tiks rādīta Rīgas Starptautiskajā kino festivālā.

Autores portrets, kas izmantots filmā.

Pieņemu, ka par „dokumentālu” filmu slavenās mūziķes un mākslinieces Lorijas Andersones darbs nosaukts ērtības labad, jo „multimediāla avangarda eseja ar inscenējuma elementiem” skan pārāk gari un izšķērdīgi, bet es izlīdzēšos vienkārši ar apzīmējumu „filma”. Pēc filmas noskatīšanās ar nelielu izbrīnu secināju, ka tā man sniegusi spēcīgāku izjūtu lādiņu nekā autores koncerts Rīgā 2008. gadā. Iespējams, tāpēc, ka Heart of a Dog ir daudz intīmāks darbs par toreiz aktuālo albumu Homeland.

Filmā valoda izmantota dažādos veidos, galvenokārt liekot skatītājam klausīties, bet ik pa brīdim – arī lasīt, kas, iespējams, dažubrīd ir pat lieki. Šis darbs Andersonei raksturīgā manierē cenšas atbildēt uz vairākiem viņai būtiskiem jautājumiem, tostarp, kā un kāpēc mēs stāstām stāstus un to, kā stāsti veido mūsu identitāti (personas, valsts, civilizācijas). Andersones klausāmfilma brīžiem pamanās arī eleganti komentēt informācijas laikmeta cilvēku un apsēstību ar visu militāro. Taču pamatā tas ir skumjš stāsts par sunīti Lolabellu, izstāstīts ar neviltotu cilvēcību un patiesu līdzjūtību. Lai arī filmas centrālās asis ir nāve un mīlestība, tajā ir arī milzum daudz prieka (un rotaļības – piemēram, iekļaujot ainas, kurās Lolabella spēlē taustiņinstrumentus). Tā ir Andersones mīlestības izpausme un apliecinājums viņas zaudētajiem tuviniekiem. Zīmējumi, animācija, arhīva materiāli, Goijas gleznas fragmenti, novērošanas kameru perspektīva, „suņa skatpunkts”, blāvi skati caur norasojušo logu – daudzveidīgie vizuālie līdzekļi un mūzika pavada un reizēm ilustrē Andersones aizkadra balss vēstīto, kas veikli pārmetas no sapņa izklāsta uz atmiņām, no Kirkegora uz Vitgenšteinu, no pagātnes uz nākotni, vienmēr palikdams iesakņojies tagadnē.

Recenzijās Suņa sirdi mēdz raksturot kā „sapņainu”, taču, lai arī sapņiem filmā ir liela nozīme, tai nav straujš un neparedzams sapņa temps, tā drīzāk ir meditatīva un vairāk atgādina nomoda aizsapņošanos nevis reālu sapņošanu. Tomēr šī aizsapņošanās ir mērķtiecīga un ar skaidrām acīm – izcilas stāstnieces līdzcietības apcere.

Bet kas padara Andersoni par izcilu stāstnieci? Laba humora izjūta? Pazemība? Visu dievinātais balss tembrs? Tas viss noteikti palīdz, bet ar to nepietiek, lai raisītu skatītājā tik daudzpusīgu pārdzīvojumu. Viņas talants ar nemanāmu vieglumu ļauj stāstam no individuāla pārtapt universālā. Piemēram, kad filmas sākumā uzdotais jautājums: „Vai tas ir svētceļojums? Uz kurieni?” tiek atkārtots beigās, tas vairs neattiecas tikai uz Lorijas mammas nāvi, bet gan – uz visām dzīvajām būtnēm. Līdz ar pārdomām par citiem cilvēkiem, valodu un bardo¹ filmas vidusdaļā, jautājums pakāpeniski kļūst daudzējādi semantiski noslogots. Izmantojot atkārtojumu, Andersone rūpīgi piedomā pie tā, lai atkārtotajai frāzei piešķirtu jaunu nozīmi.

Viena nozīmes pārnese notiek netiešā veidā. Andersone intervijās stāsta, ka vienubrīd filmu gribējusi saukt par Diving (Niršana), kas saspēlējas ar vārdu „miršana” gan latviski, gan angliski („dying”). Un ne velti mātes mīlestības motīva noslēdzošais stāsts vēsta par ieniršanu ledainā ūdenī – darbību, kas sākotnēji uzjundī bailes par sekām („My moms gonna kill me!”), bet vainagojas ar negaidītu mātes pateicību par slīkstošo brāļu izglābšanu. Lūk, kā filmā aicināts attiekties pret savu un citu būtņu nāvi – ar drosmi. Ar drosmi runāt par nāvi, domāt par to un, kad nepieciešams, ienirt tajā.

Domājams, ne man vienam šis Andersones darbs lika virināt tos atmiņas plauktiņus, kuros glabājas tuvinieku bēres. Un nav runa par novazāto „mēs visi reiz mirsim/ memento mori” atskārsmi. Drīzāk saprašanu, cik nemākulīgi esmu rīkojies, reaģējot uz kāda radinieka aiziešanu – darījis visu, lai par to nedomātu.

Tā, šķiet, ir rietumnieciska pieeja nāvei: ka tikai tā iestājas nemanāmi, sak, galvenais, lai miegā; lai es nepiedalos. Turpretim tā dēvētajās Austrumu reliģijās (vai, teiksim, filosofijās) šāda attieksme ir nevēlama, pat – bīstama. „Nav nekā šausminošāka par šo domu – nomirt, neapzinoties, [ka mirstu],” teica slavenais budisma un Senās Indijas filosofijas pētnieks Aleksandrs Pjatigorskis². Un tieši šādu domāšanu, manuprāt, piedāvā Suņa sirds. Filma pazemīgi rāda, kā iespējams pārdzīvot zaudējumu – apzinoties situāciju, ļaut skumjām pārtapt mīlestībā, mācīties uztvert to kā iespēju atbrīvoties priekam. Filmas centrālā personāža – kucītes Lolabellas – dzīvības izdzišana un atrašanās „starp” (bardo) ir viens no emocionāli piesātinātākajiem brīžiem filmā, un Andersone to notur aptuveni desmit minūšu garumā – ne tikai aprakstot šo procesu, bet to skaniski, vizuāli un verbāli tēlojot:

Now you are in another form
without a body
Recognize this…
The cities
the mountains
the rooms
the trees
the trains
optical illusions
not there
like dreams made of nothing
things you loved as living things
move with a different speed
they disappear
echo
repeat

Lorijas balss būtībā izved Lolabellu un skatītāju cauri pēcnāves procesam, aicinot atmest agresiju, nebaidīties un „atpazīt šo” („Recognize this”) kā sava prāta rotaļu – frāze, ko iespējams interpretēt gan kā attiecinātu uz atainoto bardo, gan – uz pašu filmu.

Andersone par atspēriena punktu izmanto Tibetas budisma daļu, kas Rietumos ir populārākā – Bar do thos grol (rakstu kopums, kas pazīstams kā Tibetiešu mirušo grāmata). Un par spīti blīvajam vienkāršota budisma slānim, tā nekļūst par sausu ideju atreferējumu vai centieniem sludināt. Tā ir tiekšanās skumjas caur gaišumu un sapratni pārvērst priekā, izmantojot budismu kā šim nolūkam piemērotu instrumentu (galu galā – Andersoni skolojis „laimīgākais cilvēks pasaulē”³).

Sākotnēji man likās, ka Andersone skatītājiem netieši stāsta par savu vīru – nelaiķi Lū Rīdu, bet tas izrādījās maldīgs iespaids. Filma nav terapijas mēģinājums. Tās rašanās nav saistāma ar sērām, un filma nav skatītājiem adresēta filma par Rīdu (vai Lolabellu), bet gan Rīdam adresēta filma par Andersoni. To apstiprina ne vien paziņojums filmas beigās, bet arī fakts, ka vairākas frāzes, kas filmā izskan atšķirīgos kontekstos, 2013. gadā (divus gadus pirms filmas iznākšanas) parādījušās Andersones rakstā par viņas un vīra kopdzīvi un to, kā leģendārais mūziķis atvadījies no pasaules⁴.

Bet tas, protams, nenozīmē, ka Andersones netradicionālā un atklātā vizuāleseja nevarētu šķist aizkustinoša skatītājiem.

1. Bardo – no tibetiešu – „starp”, „ starpstāvoklis”, „ pārejas stāvoklis/vieta” u.c. Jēdziens Tibetas budismā, kas apzīmē stāvokli starp nāvi un atdzimšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Filozofs izbēdzis (2005). Rež. Uldis Tīrons, scen. Arnis Rītups, Studija Lokomotīve  (atpakaļ uz rakstu)
3. http://opinionator.blogs.nytimes.com/2009/07/16/sitting-quietly-doing-something/  (atpakaļ uz rakstu)
4. http://www.rollingstone.com/music/news/laurie-andersons-farewell-to-lou-reed-a-rolling-stone-exclusive-20131106  (atpakaļ uz rakstu)